VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| PLASTILĪNA KVALITĀTES PAZĪMES Alise Tīfentāle Daigas Krūzes un Kriša Salmaņa darbu izstāde "Sudrabs, zelts, plastilīns" Krāmu ielā 2 no 17. līdz 22. jūnijam | |
| Krāmu ielā 2 reiz bija veikals, telpas uz brīdi palikušas tukšas, un mākslinieki ir klāt, lai izmantotu šos apstākļus sev par labu. Nedēļas laikā Daiga Krūze un Krišs Salmanis piepildīja telpu ar mākslu un netveramu bezrūpības noskaņu. "Īpaši šai izstādei veidotie video, glezniecības un telpiskie darbi runā par mūsdienu cilvēkam raksturīgo - bezjēdzīgu pārstrādāšanos, rutīnu, emocionālo nestabilitāti un vērtību neskaidrību, kuru dēļ būtiskais nereti tiek atstumts grūtāk sasniedzamos sirds kambaros." Ielūdzot skatītājus, mākslinieki bija sacerējuši nopietnu aprakstu, kas savā ziņā varēja būt maldinošs (jo it kā liecināja par sociālkritisku pieeju), bet tikpat labi arī adekvāts, ja to traktē kā aicinājumu atgriezties nesamaitātajā bērnībā, kad, par lietām runājot, noteicošais bija nevis objektīva cena, bet gan subjektīva acumirklīga vērtība: vienādi jautras rotaļas var izdoties ar visu, kas nonāk bērna rokās, - gan ar zeltu, gan plastilīnu. Daigas Krūzes un Kriša Salmaņa apdzīvotajā telpā šis vērtību apvērsums bija izspēlēts neuzbāzīgi, bet pārliecinoši, konsekventi darbojoties ar pieejamo telpu un materiāliem un iztiekot bez plakātiskas moralizēšanas. Kā veikla improvizācija mūzikā. Kā rotaļa, kam nav cita mērķa kā vien pati rotaļa. Bērnu rotaļu istabai piederīgu noskaņu piespēlēja kādreizējā veikala grīda - oranžu un zilu flīžu klājums. Ienākot telpā, uz mirkli varēja noticēt, ka tā ir gandrīz tukša: pie vienas sienas trīs Daigas Krūzes gleznas, kuras burtiskā nozīmē plūda pāri malām, pie citas - videoprojekcija. Bet nē - mazi un lielāki darbi bija izvietoti visnegaidītākajās vietās, šur tur kaut kas pielīmēts, piekrāsots, papildināts (piemēram, Kriša Salmaņa "3 Veneras" - joks ar zilu līmlenti uz sienas baltajām flīzēm, iezīmējot krāna un izlietnes kādreizējo atrašanās vietu). Visa telpa kopumā burtiski dzirksteļoja no vieglas un antidepresīvas enerģijas: Daigas Krūzes gleznās skatītāju gaidīja veikli uzgleznots melns putniņš ar dzeltenu knābīti (varētu būt meža strazds, ja tam būtu kāda nozīme), puķīte un debesis karstas vasaras krāsās, pie citas sienas - ieslēgts elektriskais skuveklis, kurā iestiprināts trīc mākslinieka portrets (Krišs Salmanis, Emotion Blur), stūrī pie griestiem pielipinātas zila plastilīna bumbiņas, kas nosauktas par "Mākoņu aitiņu", vai arī gandrīz nemanāms zils krustiņš uz sienas, ko papildināja šī punkta ģeogrāfiskā platuma un garuma grādi. "Sudrabs, zelts, plastilīns" bija jauks piedzīvojums, kas skatītāju aicināja sameklēt telpā miniatūrās kompozīcijas un atrisināt jaukus, laikmetīgi asprātīgus uzdevumus - piemēram, šaurā, melni izkrāsotā istabiņā atrast izgaismotu uzrakstu "Bezizeja" (Krišs Salmanis, "Posms") vai tikpat mazā kambarītī ieraudzīt divus vienu pret otru novietotus spožus prožektorus, kas absurdi apgaismoja un sildīja viens otru (Daiga Krūze, Krišs Salmanis, "Kvēla mīla"). "Bezizeja" - pietiekami optimistiska un rotaļīga, "Kvēlā mīla" - pietiekami sirsnīga un mazās, krāsainās un "mīļās" lietiņas no plastilīna - pietiekami nopietnas, lai viss turētos kopā, paradoksi līdzsvarotos un radītu vienotu iespaidu. Izmantotie "atrastie objekti" un lietas saspēlējās ar speciāli veidotajiem darbiem (gleznām, dažiem objektiem un diviem video), pierādot, ka jebkurā gadījumā dzīvojam izteikti materiālā kultūrā un ar priekšmetiem mums nereti ir labākas attiecības nekā ar cilvēkiem, tāpēc ir pašsaprotami, ka arī mākslinieki labprāt izmanto tieši lietas, lai pavēstītu kaut ko par cilvēkiem. Turklāt tām nebūt nav jābūt dārgām lietām un rezultātam nav jābūt buržuāziski prestižam - māksla var būt arī draudzīga un smaidīga. Anda Kļaviņa recenzijā uzsvēra šīs improvizētās ekspozīcijas kritisko interpretāciju un izteikto antipatērnieciskumu, apgalvojot, ka "tāpat kā māksla padomju laikā pretojās kļūt par politikas ruporu, tā tagad tai jāmēģina pretstāvēt tirgus ekonomikas spiedienam" (Kļaviņa A. Ekspresija pret patērēšanu // Diena. - 2006. - 22. jūn. - 18. lpp). "Sudrabs, zelts, plastilīns" bija pietiekami atvērts jebkādai interpretācijai, bet Latvijas kontekstā runāt par pretstāvēšanu jelkādam spiedienam var tikai pa jokam, jo māksla kā kultūras nozare nav tā īsti izcīnījusi ne pilnībā valsts finansētu eksistences modeli, ne arī kļuvusi reāli atkarīga no mecenātiem un kolekcionāriem, līdz ar to nepastāv nekāda stabila sistēma, no kuras labvēlības mākslinieciskā darbība būtu tieši atkarīga un ar kuras spiedienu būtu jēga koķetēt. Vai šo apzināti vieglo un gaistošo projektu var uzskatīt par kritiku privātīpašuma kultam un mantu verdzībai? Ko mākslinieks var likt pretī varai, ietekmei un nopietnībai, kuru šajā gadījumā simbolizēja sudrabs un zelts? Vien plastilīnu un bezrūpīgu attieksmi (izstādes nosaukums sasaucās ar to, ka šajā vietā pēc mākslinieku aiziešanas ievākšoties pulksteņu veikals). Jāpiebilst, ka mākslas kontekstā modīgā vārda "kritika" lietošana ir viena liela liekulība, jo galu galā arī paši "kritizētāji" labprāt patērē - salīdzina i-Pod modeļus un savu fotokameru megapikseļu skaitu, iepērkas veikalos, iegādājas nekustamo īpašumu uz kredīta u. tml., un nedomāju, ka jūtas ļoti neapmierināti. Tāpēc "Sudrabu, zeltu, plastilīnu" es nesauktu par kritisku vai ironisku - pat ne par komentējošu, jo projekts ieguva patstāvīga un ļoti šodienīga mākslas darba nozīmi. Tas atgādināja par dienvidnieku dzīvesveidu ar garu diendusu, garu pusdienlaiku, garu ballēšanos un īsu darbadienu. Varbūt arī par to, ka ne jau skaistums, bet gan humora izjūta izglābs pasauli. | |
| Atgriezties | |
