VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MĀKSLINIEKI AR IEROČIEM UN KAROGU Alise Tīfentāle Izstāde "Talsu tiesa" Talsu novada muzejā no 30. jūnija līdz 6. augustam | |
| Ielūgums uz izstādes atklāšanu brīdināja: "Uzmanību! Šauj uz mežu piesārņotājiem!" Mākslinieki uz kara takas? Mākslas izstāde "Talsu tiesa" bija tikai aisberga virsotne - tas, kas sācies kā mākslas akcijas 1905. gada revolūcijas piemiņai, izaudzis par patstāvīgu sižeta līniju, kura jau pārkāpusi mākslas robežas un iesniegusies Talsu ikdienas dzīves norisēs. Talsu mākslinieki un viņu draugi izspēlēja (precīzāk - izdzīvoja) īstu revolūciju reālā laikā un telpā. Revolūcijā piedalījās arī vietējais laikraksts "Talsu Vēstis", Talsu pilsētas dome, policija, Sociāldemokrātu savienība, dzīvas zivis un vēl, un vēl, un viss tādām smalkām vinjetēm rotāts par zīmi radošās enerģijas mutuļojošajam un nevaldāmajam raksturam (tāds sīkums, piemēram, kā satikšanās Soda priedes "zagšanai", kas tika organizēta, ievietojot "Talsu Vēstīs" nevainīga paskata sludinājumu "Vēl tikai 2005. gadā zāģē malku ar rokas zāģiem" ar tālruņa numuru). Mērķis bija cēls - modināt aizsnaudušos līdzpilsoņu sirdsapziņu, cīnīties ar entropiju un apātijas neuzvaramo postu. Mākslinieki Talsu ezerā bija laiduši veikalā nopirktas dzīvas zivis, atjaunojuši uzrakstu "Talsu rajons", šīgada maijā medījuši neapzinīgos pilsoņus, kas izmet atkritumus mežā, brīdinot ar jau minēto plakātu, un - pats trakākais - nozaguši un sadedzinājuši vēja nolauzto Soda priedi. (Vētra 2005. gada janvārī nolauza Soda priedi, pie kuras 1906. gadā nošauti revolucionāri. Vietējās varas pārstāvji nezināja, ko darīt - vai no šī koka suvenīrus veidot vai ko citu, un nolauztā koka stumbram bija lemts nomizotam un nolakotam spokoties pie novada muzeja - droši vien visai neestētiskā paskatā, nevietā un nevienam nevajadzīgam.) 2005. gada nogalē mākslinieku grupa pēc Ojāra Feldberga ierosinājuma pieņēma lēmumu beidzot rīkoties - priedes stumbru aizvest uz mežu un goddevīgā rituālā sadedzināt, jo koka mūžs ir beidzies. Vai tiešām šāda revolūcija būtu mākslinieku kompetencē? Ojārs Feldbergs: "Tomēr māksliniekiem, kuriem ir tēlainā domāšana un atbildība, kuri spēj paskatīties pāri sabiedrības vienaldzībai un neizlēmībai, ir savā ziņā pienākums rīkoties. Pienākums sadedzināt koka miesu un kaulus un šos pelnus izkaisīt vietā, kur priede augusi." (Kārkluvalka I. Kāpēc tā vajadzēja izdarīt? // Talsu Vēstis. - 2005. - 10. dec. - 4. lpp.) Drīz pēc tam "Talsu Vēstīs" publicēts Sociāldemokrātu savienības 5. ārkārtas kongresa paziņojums, kur starp daudz ko citu teikts: "Vai šāda patvaļīga "nakts akcija", kas beidzās ar dedzināšanu, ir piemērs mūsu jaunatnei? Kas deva tiesības tā patvaļīgi rīkoties pašveidotai grupai, kas, izrādās, nav likumpaklausīgi sabiedrības locek-ļi? Kādēļ klusē policijas pārvalde? (..) Savu attieksmi talsenieki varētu paust mītiņojot vai piketējot priedes stumbra aizsardzībai." No nez kādiem varas augstumiem noraugoties, varbūt tiešām izskatās, ka mākslinieki uzmetušies par neaicinātiem soģiem, taču vēl labāk saprotama situācija, kad nevar ne klusēt, ne "mītiņot", ne tamlīdzīgi jokot - jārīkojas! Katram vismaz reizi dzīvē gribējies šaut, piemēram, kārtējo reizi noskatoties uz arogantu nolaidību un noziedzīgu nevērību: "Nu kas tie par cilvēkiem, kas to dara?" (Te gan vietā atcerēties veco anekdoti: "Nē, mūsu ciemā zagļu nav - ļaudis paši zog.") Un kas tad ir soģis - vismaz Vecās Derības latviešu tulkojumā ar vārdu "soģi" apzīmēja nevis tiesnešus, kā varētu iedomāties, bet gan harismātiskos līderus, kas vadīja savas tautas cīņu par Apsolīto zemi. Kāpēc lai tie nebūtu mākslinieki? "Talsu tiesa" kopumā bija iespaidīga ekspozīcija, kurā gandrīz visi darbi veidoti speciāli (ar pāris izņēmumiem, kuru piederība "tiesai" bija nepierādāma). Soda priedes apglabāšanu un citas saistītās akcijas varēja skatīt Raita Vulfa un Ilgoņa Grosvalda videodarbos "Atspulgi", "Priedes bēres", "Polikarps un Jūlija", "Šaušana uz mežu piesārņotājiem" un citos. Nelielā muzeja krājuma noliktavas telpā aiz metāla durvīm bija izstādīts Soda priedes fragments, dramatiski izgaismots stikla sarkofāgā uz sarkana samta pamata, citā telpā - video "Priedes bēres" un simboliski priežu stādi (Andris Vītols, "Izslēdziet savus mobilos telefonus! I - II"). Monumentāla bija Arvīda Laukkalna instalācija "Iekonservētās sāpes" - plaukti, kuros novietotas 144 stikla burkas ar dažādu materiālu paraugiem (stikls, smiltis, zeme, koka miza, metāla skaidas u.c.). Laura Feldberga muzeja izstāžu zāles vidū bija sakrāvusi "Sārtu" no raupjiem zariem, Guna Millersone izveidojusi "Tiesas piesēdētāju brokastis" - uz apaļa galda izkārtoti šķīvīši, kuros, izrādās, iegleznoti revolūcijas laika (1905 - 1907) novada iedzīvotāju portreti (pēc Talsos dzimušā mākslinieka Frederika Fībiga darbiem). "Temīdas demokratizācija" (Mārīte Kluša, Andris Norītis) - plakātiski darbi, kuros ar Temīdas atribūtiem rokās nofotografēti ļaudis no dažādiem sabiedrības slāņiem. Tikpat plakātiska un autora nostāju vēstoša bija Āra Krauzes "Dziesma skurstenim" - digitāli apstrādāts krāsainais foto ar mazliet panaivi izgrieztu akordeonistu uz dramatiski kūpoša skursteņa un Talsu ezera fona. Domu revolūciju atgādināja Modra Sapuna (viņa darbi skatāmi arī Naivās mākslas muzejā Rīgā, Andrejsalā) nelielais gleznojums "Pirms Lielā gājiena. Juris Boiko, Rūdolfs Pīpkalējs, Hardijs Lediņš". Vizuāli bezrūpīgāks (bet saturiski arī draudošāks) bija Andreja Granta krāsainā foto cikls "Daži operatīvi tehniskās novērošanas materiāli t.s. Talsu lietas sakarā", kur it kā ar slēpto kameru fiksētas revolucionāru slepenās tikšanās: skaidrs, ka īstajā dzīvē mūs visus nepārtraukti tur aizdomās un novēro gan lielveikalā, gan uz ielas, gan internetā, bet vienkārši esam pieraduši. Spēcīgu iespaidu atstāja Daiņa Kārkluvalka dokumentālās fotogrāfijas sērija "Mazciemos" (2000 - 2006) - t.s. mazo ļaužu, trūcīgu lauci-nieku, portreti savās mājās. Tas, kas vienam izlutinātam pilsētniekam liekas pēdējā posta un nabadzības robeža, kādam citam ir normāla dzīves telpa, kurā gan tiek svinēti svētki, gan risinās seriālu cienīgas drāmas. Fotogrāfijas ir pietiekami bezkaislīgas, lai portretētie cilvēki nebūtu kariķēti, tās arī neiedveš pārspīlētu, liekulīgu līdzjūtību. Uldis Balga savas fotogrāfijas paslēpis laikmetīgā instalācijā ("Shēma") ar gaismas un skaņas efektiem, lai tiktu pie miniatūro fotogrāfiju aplūkošanas, skatītājam jāatver elektrības kontaktu vāciņi. Vēl izstādē bija skatāmi Māra Grosbaha, Mārtiņa Zelmeņa, Guntas Kalseres, Armanda Zēfelda, Pētera Sidara, Ingmāra Usas, Nikifa un Sanda Kondrāta darbi. Izstādes kuratore - Guna Millersone. Bija performances, bija sazvērestības teorijas, bija sociālkritiskas aktīvistu izpausmes, bija domāšana mērogos, kas krietni vien pārkāpj viena indivīda un viena individuāla mākslas darba izmērus, bija atbildība un motivācija. Viena no "Talsu tiesas" tēzēm: "Mēs necentāmies pārstāstīt revolūciju; arī atstāstot var ielaist kļūdas. Mēs to spēlējām - play Strindberg (lugas nosaukums), play the revolution... Tas varētu būt arī izstādes trešais nosaukums. Barojāmies no revolūcijas tāpat kā visi citi". "Talsu tiesas" veidotāji saka paldies cenzūrai, opozīcijai, revolūcijai un atbalstītājiem: VKKF, SIA "Talsu Vēstis", Talsu pilsētas domei, Talsu novada muzejam, "Hansabankai" un SIA "Pindstrup Latvija". | |
| Atgriezties | |
