VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “...SIRDS ILGOJAS, SIRDS ILGOJAS...” Elita Ansone Ievas Saras Breikšas personālizstādes "Cik labi ir manā sapņu zemē" Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no 20. maija līdz 2. jūnijam un "Sākumā ir soļi..." galerijā Carousell no 6. līdz 20. jūnijam | |
| "(..) katra miesas saikne mani saista ar zvaigznāju saiknēm." (Erbertu Elders. "Nepārtrauktais dzejolis") Ievas Saras Beikšas uznāciens uz Latvijas mākslas skatuves ir kā flamenko dejas priekšnesums - tiešā un arī pārnestā nozīmē. Pēdējos pāris gados mākslā arvien uzstājīgāk parādās dejas elementi, deja kā dzīves filosofija, deja kā terapija, deja kā instruments, ar ko var pateikt kaut ko par sevi. Māksla vienmēr ir kompensētājs, kurā izteikt, likt nojaust, izsāpēt, izkliegt to, pēc kā "...sirds ilgojas, sirds ilgojas...", tāpēc rodas jautājums - par ko signalizē dejas nepieciešamība? 2005. gada Venēcijas mākslas biennālē flamenko dejotāju kāju pāra kaislīgās attiecības Pilaras Albarrasinas videodarbā personificēja sievietei raksturīgās īpašības. Tās ir īpašības, kas mūsdienu racionālajā pasaulē kļūst par traucēkli. Pārāk bieži sevi jānoliedz - piemēram, piedaloties darba attiecībās, nepieciešams iekļauties citos noteikumos. Arī māksliniece Zaiga Putrāma ar tango dejas valodu runāja par saskarsmi, uztveri, attiecībām, vienam otra sajušanu, paļaušanos, desmit dienas maijā Dizaina un dekoratīvās mākslas muzeja izstāžu zālē mācot ikvienam, kas to vēlas, tango soļus. Šis darbs arī uzdeva jautājumus par uzdrošināšanos iesaistīties, vēlēšanos mācīties, atvērtību kaut kam jaunam, uzmanību, spēju sajust. Tātad tā visa pietrūkst. Ieva Sara Breikša to, kas ir pietrūcis, spējusi pārvērst tajā, kas viņai jau sācis piederēt. Pēc atgriešanās no mākslas studijām Parīzē (1996-2003) un mācībām Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā Ieva Sara Breikša ir uznākusi uz Latvijas mākslas skatuves ar izstādēm "Slāpes - kāpēc?" un Flamenco (abas 2004) un šogad ar divām izstādēm "Cik labi ir manā sapņu zemē" LMS galerijā un "Sākumā ir soļi..." galerijā Carousell. Māksliniece par saviem medijiem izvēlējusies glezniecību un zīmējumu, litogrāfiju, fotogrāfiju, video un performanci. Tas viss ir kopā - viņas izvēle sevi paust dejā, uzdrošināties pilnīgi nelatviskā pārliecībā un pašapziņā. Ar flamenko deju viņa atklāj pati savas izstādes un piekrīt uzdejot arī citu mākslinieku izstādēs. Deju viņa arī glezno un uzliek uz litogrāfijas akmens. Viņas izvēle: nenodalīt savu aizraujošo hobiju (flamenko) no profesijas (māksliniece). "Dejas sižets mani iedvesmo, es cenšos caur gleznām labāk izprast flamenko deju. Kāds fiksēts žests man ļauj aizdomāties par tā nozīmi, citos ir skumjas un sāpes, citos - bravūra un prieks," - tā Ieva. Izstādi LMS galerijā veidoja lielizmēra (2,20x1,40) figurālas gleznas un litogrāfijas lapas. Gleznās attēlota flamenko dejotāja visā augumā - lielākā, cēlākā, iznesīgākā izmērā, nekā cilvēks redz sev blakus citu cilvēku. Pārāka vai arī skatuves un skatītāja attiecībās nostādīta. "Es vēlējos saprast, kā tas ir - būt lielam, pāri par vidējo." Gleznu simetriskais izkārtojums zālē radīja ritmu un dinamiku, it kā dejotāja tev parādītos atkal un atkal no jauna, neatlaidīgi demonstrējot vēl un vēl kādu nozīmes pilnu žestu, soli, ķermeņa izliekumu. Izvēlētais tipāžs ir universāls iznesīgas, lepnas spānietes tēls. Dejotājas figūru veido trekni à la prima otas vilcieni, it kā skiču uzmetums būtu palielināts līdz gleznas izmēram. Tas var radīt iespaidu par neoekspresionismam raksturīgo brutālo apiešanos ar ķermeni, taču tā gluži nav, jo Ievas ķermeņu žestiem ir būtiska nozīme, tie ir rūpīgi studēti un vēlas atklāt dejas raksturu. Ikviena deformācija - ķermeņa daļu pagarinājums, roku izliekums, muguras plastika - uzsver dejas svinīgumu, asu dinamiku, vitalitāti, izaicinājumu, ekspresiju. A la prima lielajā formātā, ar kādu lielākoties mākslinieki apietas rūpīgāk, liecina par tiekšanos pēc brīvības. Nāk prātā sasauces ar Tulūza Lotreka kabarē dejotājām, Anrī Matisa 20. gadu masīvajām figūrām, bet visvairāk ar Lisjēna Freida miesiskajiem plikņiem, kuros cilvēka iekšējais stāvoklis tiek pausts ar viņa ķermeņa matēriju. Tieši ķermeņa estētika izvirzījās priekšplānā otrajā Ievas Saras Breikšas izstādē "Sākumā ir soļi...". Tā nav formāla un manierīga interese par figūru, tā ir interese par sievieti. Tas ir identitātes jautājums. 24 gadu vecumā gatavojoties kristībām, aiz cieņas pret ebreju kultūru Ieva savam latviskajam (tomēr arī bībeliskajam) vārdam pievienoja otru - kristīto vārdu: Sara. Viņa domāja par identitāti: "Mani ļoti uzrunāja Bībeles stāsts par Abrahāmu. Par Apsolīto zemi, kas jāmeklē. Es tajā saskatu līdzību ar to, kādai, manuprāt, jābūt mākslinieka attieksmei pret savu radošo darbu: ar ticību un virzību uz savu iekšējo ideālu. Arī neredzot saglabāt pilnīgu uzticību nospraustajam mērķim." Mākslinieces teiktajā iezīmējas arī mākslinieka identitātes un misijas savijums. Tomēr, manuprāt, aktuālākais ir jautājums par ķermeniskās identitātes savienošanu ar apzināto un izvēlēto personības identitāti, mēģinājumu abas saglabāt nedalītas. Arī es cilvēkos jūtu, cik daudz ir noliegumu, priekšstatos būvētu uzvedības modeļu, - tas ir kaitīgi veselībai! Ievas Saras Breikšas tiecība paust emocionālās un ķermeniskās dzīves vienotību apliecina, ka jaunā paaudze nekautrējas būt dabiska. Interesanta un zīmīga ir arī darbu kolorīta izvēle: dabiskas, neattīrītas krāsas, pietuvinātas cilvēka miesai, ķermenim, it kā būtu ņemtas no tiem šķidrumiem un vielām, kādi veido cilvēku. | |
| Atgriezties | |
