VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| KAS NOTIEK, JA MĀKSLINIEKI ILUSTRĒ TEORIJU Alise Tīfentāle Izstāde "Trajektorija 3: Kur mēs sākām" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 25. maija līdz 20. jūnijam | |
LNMM telpās un pastāvīgās ekspozīcijas zālēs bija novērtējams Laikmetīgās mākslas centra rīkotās starptautisko projektu sērijas "Trajektorija" 3. posms, kura kuratore - Stella Rolliga (Rollig), Lincas mākslas muzeja Lentos direktore. Kuratores izvēlētie pieci mākslinieki, viņasprāt, mākslā risina jautājumus "Kur mēs sākām? Kādi mērogi ir spēkā, kādi ir pieturas punkti? Kādos tīklos strādājam? Ko vēlamies sasniegt? Cik tālu sniedzas mūsu iespējas, kur ir mūsu robežas?". Izstāde atstāja visai divdomīgu iespaidu - it kā bija māksla, it kā nebija. Kur problēma? Manuprāt, tieši šajā kuratores uzstādījumā - aicināt māksliniekus risināt tīri teorētisku problēmu par mākslas izcelsmi, iedvesmas avotiem un iespējām. Rezultātā mākslinieki nevis rada mākslu, bet stāsta par to, kā un kāpēc viņi citreiz ir kaut ko radījuši. Gandrīz visi kuratores aicinātie mākslinieki nopietni un burtiski ilustrējuši kādu samākslotu prāta konceptu, kas kopumā atgādināja pirmā kursa filosofijas studenta mēģinājumu uzņemt mazbudžeta filmu pēc Imanuela Kanta sacerējumu motīviem. Māksla šeit iemitināta tajā teritorijā, kas pieder mākslas kritikai un teorijai: tajā tiek analizēts, noskaidrots, formulēts un spriests. Nav runas par to, ka māksliniekam būtu jābūt teorētiskam analfabētam, - šī izstāde pierādīja, ka māksla izgaist tajā brīdī, kad mākslinieks cenšas burtiski ilustrēt teoriju, sasniegt mākslas teorijas mērķus un atbildēt uz mākslas teorētiķa sev uzdotajiem jautājumiem. Lūk, pamatojums. Mihaela Blūma (Blum, Francija/Austrija) videolektorijs "Trīs sakāves" - ar rokas videokameru nofilmēts vīrietis, kurš staigā pa trim dažādām pilsētām un lasa priekšā pseidointelektuālu savārstījumu par to, kā miris komunisms, sociāldemokrātija un kapitālisms. Manuprāt, uz šādu darbu ir iespējamas divas reakcijas: ja skatītāju interesē ideoloģiju ietekme uz pasauli, viņš lasa un meklē atbildes rakstos, nevis klausās mākslas izstāžu zālē, un šāda "runājošā galva" viņu neizklaidēs vai arī nepavēstīs neko tādu, ko viņš nevarētu atrast bibliotēkā vai internetā. Savukārt, ja skatītāja hobijs nav šo trīs ideoloģiju izcelsmes un bojāejas pētīšana, tad diez vai pēc filmiņas noskatīšanās viņš kļūs par anarhistu vai revolucionāru, vai vismaz politiski apzinīgu un atbildīgu pilsoni (kas arī apsveicami, jo neuzskatu, ka laikmetīgajai mākslai vajadzētu kļūt par kārtējo politiskās propagandas un aģitācijas ieroci). Nedomāju, ka šeit vispār ir piemērojams arguments: ir taču svarīgi zināt, par ko domā mākslinieks, - es daudz labprātāk būtu iepazinusi kādu viņa mākslas darbu, no kura daudz jēdzīgāk būtu šķetināt iespējamās nozīmes un interpretācijas. Uli Aigneres (Aigner, Austrija/Vācija) projekts ghost-Akademie ("Spoku vai spokainā akadēmija") - trīspadsmit Minhenes Tēlotājas mākslas akadēmijas studenti un absolventi nolasa paši savu iepriekš uzrakstītu tekstu par kādu no mākslai un mākslas izglītībai būtisku tēmu, savas personības atsvešinājumu no šī teksta uzsverot ar mehānisku intonāciju un pieturzīmju nosaukšanu vārdā: "Kas man tagad pa īstam patīk (komats), ir šis izglītības aspekts (komats), es domāju (komats), kāpēc mani tas tā interesē (punkts)." (Lēna Bekere, katedra "Matērija".) Ja godīgi, es noskatījos pusotru lekciju. Ja kāds ir noskatījies visas 13, tad aicinu izteikties plašāk. Šī darba vizuāli un tehniski nepretenciozais izpildījums un visai nenozīmīgais saturs, ievietots svinīgi nopietnajā LNMM vidē, mani pat saērcināja - šāds darbs varēja tapt un varēja arī netapt, jo nekādas paliekošas pēdas tas neatstāja ne mākslas skatītāja apziņā, ne arī globālajā laikmetīgās mākslas dzīvajā organismā. Katrīnas Neiburgas, Andra Indāna, Pētera Ķimeļa, Dāvja Bojāra, Edgara Brālīša un plašas darba grupas radītais māns "Alvoda". Mākslinieki paši rada neesošu problēmu un tad risina to pārcilvēcīgiem spēkiem. Tas laikam ir postmoderni, bet po-mo vairs nav modē, un, ja arī būtu, - vai mākslas mode ir pietiekams attaisnojums? Katrīnas Neiburgas un kolēģu gadījumā ir visnotaļ cienījams ieguldītā darba un enerģijas apjoms, bet nezin kāpēc "Alvoda" man atgādināja rokoko laikmeta tērpu vai uzvelkamo lellīti - kaut kas reāli darbietilpīgs, šķietami intelektuāls un šķietami jēgpilns, kas radīts dēļ pārsātinājuma izraisītas garlaicības. LNMM skanēja profesionāli ierunātas, iedziedātas un iedūdotas reklāmas, dziesmas, dzejoļi un sarunas "Alvodā" - datora un programmētāja ģenerētā bezjēdzīgā skaņu virknējumā, kas skan gandrīz kā latviešu valoda, bet nav saprotams. Šis darbs vismaz panāca kādu efektu - latvietis uz mirkli tika dezorientēts un samulsināts tieši kā ļaunākajos murgos. Tas arī viss. Darba sastāvdaļa ir arī diskusijas populāros TV raidījumos, kur pieaicināti eksperti danco pēc "Alvodas" stabules, tas ir, nopietnām sejām mēģina paust viedokļus, analizēt situāciju un saglabāt profesionālo pašcieņu, ko gan viņi ir zaudējuši jau ar piedalīšanos vien. Mākslinieku grupas Pureculture izstādītais objekts, skatāms kopā ar Borhesa citātu, bija ezoters, aizdomīgi nerunīgs un pašpietiekams, kā manierīgs žests no pavisam citas izrādes. Savukārt vienīgais darbs, kas no šīs izstādes palika atmiņā (jo vismazāk centās burtiski ilustrēt kuratores teorētisko uzstādījumu), bija Ērika Boža Dust Design - muzeja putekļu fotogrāfijas elektronu mikroskopa palielinājumā. Izstādes katalogā autors raksta: "Skaistums vairs nespēlē galveno lomu, svarīgs ir izmērs - milzīgi liels vai ārkārtīgi miniatūrs. Mērogs ir medijs, un mērogs ir arī ziņa". Dust Design ir lielisks stāsts arī par muzeju kā laika pārbaudi izturējušu vērtību krātuvi. Viens no izteiksmīgākajiem laika simboliem - putekļi, kas mēmi liecina par aizmirstību, mūžību, bet ir vienā acumirklī iznīcināmi. Tas nav ironisks stāstiņš par to, ka muzejā glabātos nevienam nevajadzīgi, noputējuši krāmi. Te mākslinieks ir izmantojis visnecilāko no matērijām, visnicināmāko no vielām - nožēlojamo putekli, ko padarījis par gluži vai godājamu un pielūdzamu relikviju: lūk, šis puteklis ir bijis uz Kārļa Miesnieka "Dienišķās maizes", bet šis - uz Jaņa Rozentāla "Arkādijas", savukārt šis te - uz Kārļa Hūna "Pilsdrupām". Citreiz nicinātais puteklis ir atrasts, nogādāts kādā zinātniskās pētniecības institūtā, aplūkots un fotografēts. Rezultāts - vizuāli piederīgs kādam dabas vai medicīnas muzejam, pietiekami negaidīts starp vecmeistaru darbiem - atklāj vēl vienu paradoksu: milzīgajā palielinājumā skatāmās majestātiskās, graciozās un krāšņās formas ir radušās pašas par sevi, neviena cilvēka nekontrolētas un neietekmētas, un te nu tās izaicinoši konkurē ar cilvēka mākslinieciskās daiļrades sasniegumiem muzejā. | |
| Atgriezties | |
