VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Mīlestība uz patiesību. Ieva Auziņa Ginta Gabrāna portrets Ieva Auziņa Neviens nevar atņemt cilvēkam spārnus, ja jau reiz tie tam izauguši kāju vietā. Tāds tas vienmēr staigās kādu sprīdi virs zemes, savā brīvībā vienmēr par kādu pussoli apsteidzot pārējos, riskēs izaicināt pasauli, pats nokļūstot vietās, kuras pat sapņos neesam redzējuši. Nav svarīgi, no kurienes nāk impulss – no mūzikas skaņām, glāzītes degvīna vai meitenes skatiena. Es visādi cenšos izgrozīties, apmest kūleni un stāvēt uz galvas, lai viss apgrieztos kājām gaisā, lai kaut kā mēģinātu izvairīties no vārda “māksla” šajās piezīmēs, sarunu fragmentos un vīzijās par Gintu Gabrānu. Ne jau tādēļ, ka viņš nebūtu mākslinieks, vai tādēļ, ka viņa radītie darbi nebūtu māksla. Ja jau mēs zinām, ko saprotam ar terminu “māksla”, tad viņa māksla patiešām ir māksla. Tikai šķiet, ka dažu pēdējo gadu laikā ir noticis tik daudz (un turpina notikt) dažāda mēroga “nekrietnību”, kas visas tik ērti ieslīd ietaukotajā gultnē “māksla”. Savā neiespējamajā daudznozīmībā “māksla” šobrīd šķiet pārāk apbružāta, līdz ar to šis vārds man bieži vien neko nenozīmē. Ja jau ir nogurums no mākslas, tad varbūt vajag atbrīvoties no mākslas?! Šī raksta ietvaros vēlējos atrast kādu ekvivalentu, kas vairāk atbilstu jēdzienam “laba māksla”. Protams, Ginta Gabrāna projektus var zinātniski analizēt, atrodot paralēles vairākos nozīmīgos 20. gadsimta mākslas virzītājspēkos: dadaismā, popārtā, konceptuālismā. Viņa vārdu iespējams atrast arī nozīmīgos lokāla un starptautiska mēroga mākslas projektu apskatos un katalogos (Misfits – 6. Baltijas valstu jauno mākslinieku triennāle, 1995; “Geo-Ģeo” – 4. gadskārtējā SMMC–Rīga izstāde, 1996; “Biosports”, 1996; After The Wall, 1999, u.c.). Ko tur piebilst – nopietns mākslinieks! Tomēr es, runājot par Gabrānu un viņa darbiem, gribētu izmantot kādu citu intelektuālās un radošās aktivitātes lieliski raksturojošu jēdzienu, proti – “domāšanas projekti”*. “Domāšanas projekti kā jaunu domāšanu (pieeju, redzi) veicinošas situācijas, aktivitātes. Kā realitātes garīgās apdomāšanas (izjušanas) citi iespējamie un mūsu laika pašu jaunāko nosacījumu diktēti apgabali.”** * Runkovskis I. Komentārs // Literatūra. Māksla. Mēs. – 1998.– 20. aug. ** Turpat. |
 Dzīves azarts un vēlme ŠOKĒT Ivonna Veiherte, īpaši “Studijai” Gleznotāja Helēna Heinrihsone latviešu mākslā ienāca 70. gados, un jau toreiz – arī savas paaudzes vidū – viņas darbi izcēlās ar uzdrīkstēšanos, dažkārt viņas gleznas izstādēs pat netika pieņemtas, jo likās pārāk izaicinošas. Kopš 80. gadiem Helēnas Heinrihsones krāsainais kolorīts kļuvis vēl dekoratīvāks, tēli – lakoniskāki un pati glezniecība kopumā – ekspresīvāka. Krāsainība un elegance viņas darbos uzrunā vienlaikus ar grotesku vai parodiju. Tematikā vienmēr aktuāla ir jūra – kā fons mīlētājiem, nirējiem vai – pēdējā laikā – personificētiem saulrietiem. Viņu interesējušas arī paplašinātas ainavas – baroka motīvi, pilsētas vide, arī kapi. Liela nozīme bijusi gleznu ciklam “Meisenes porcelāna studijas”, kura pamatā ir pretstatu transformēšanas ideja. Trāpīgi ir Helēnas Heinrihsones gleznotie portreti, kur atpazīstamību pasvītro kāda būtiska detaļa. Helēna Heinrihsone ir Latvijā pirmās modernās altārgleznas autore pēckara periodā. Triptihs ar Krustā sistā tēlu, Svētā Pētera un Jaunās pilsētas motīviem iesvētīts 1993. gadā Kolkas luterāņu baznīcā. |
