VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dzīves azarts un vēlme ŠOKĒT Ivonna Veiherte, īpaši “Studijai” Gleznotāja Helēna Heinrihsone latviešu mākslā ienāca 70. gados, un jau toreiz – arī savas paaudzes vidū – viņas darbi izcēlās ar uzdrīkstēšanos, dažkārt viņas gleznas izstādēs pat netika pieņemtas, jo likās pārāk izaicinošas. Kopš 80. gadiem Helēnas Heinrihsones krāsainais kolorīts kļuvis vēl dekoratīvāks, tēli – lakoniskāki un pati glezniecība kopumā – ekspresīvāka. Krāsainība un elegance viņas darbos uzrunā vienlaikus ar grotesku vai parodiju. Tematikā vienmēr aktuāla ir jūra – kā fons mīlētājiem, nirējiem vai – pēdējā laikā – personificētiem saulrietiem. Viņu interesējušas arī paplašinātas ainavas – baroka motīvi, pilsētas vide, arī kapi. Liela nozīme bijusi gleznu ciklam “Meisenes porcelāna studijas”, kura pamatā ir pretstatu transformēšanas ideja. Trāpīgi ir Helēnas Heinrihsones gleznotie portreti, kur atpazīstamību pasvītro kāda būtiska detaļa. Helēna Heinrihsone ir Latvijā pirmās modernās altārgleznas autore pēckara periodā. Triptihs ar Krustā sistā tēlu, Svētā Pētera un Jaunās pilsētas motīviem iesvētīts 1993. gadā Kolkas luterāņu baznīcā. | |
| |
| Es zinu, ka tu sevi uzskati par eņģeli. Jā. Man ir tāda sajūta, ka es esmu ļoti laba. Skaidrs, ka gribi šokēt, izaicināt. Tas ir dzīves azarts. Vispirms es vēlos šokēt sevi. Mani vilina pārdzīvojumi. Bērnībā es mēģināju bāzt kāju skudru pūznī. Vai bija kāda nojauta, ka būsi māksliniece? Piecu gadu vecumā Saulkrastu jūrmalā vēroju, kā ar pasteli strādā mākslinieks Metuzāls. Nolēmu, ka ar to var labi izcelties – būšu gleznotāja. Mums mājās ir arī Metuzāla Kastanjolā no dabas gleznotais Raiņa portrets. Tavā darbā liela nozīme ir konfliktu ri-sināšanai neatkarīgi no tēmas. Jebkurš konflikts ir jāatrisina, īpaši, ja pats esi tā iemesls. Sarkanais pret rozā un violeto. Konflikti rada nemieru, ko var dzēst tikai ar darbu. Tas ir aicinājums – visu pārvērst gleznošanā. Vai varētu teikt, ka ir kāda estētiska koncepcija, ko tu pārstāvi? Tīru krāsu priekšmetiskā glezniecība. Kā izveidojusies tava un Ivara (Ivars Heinrihsons – gleznotājs, Helēnas dzīvesbiedrs, galvenokārt strādā ar melno, balto, pelēko – I.V.) krāsu pretējība? To nosaka raksturs un mentalitāte. Manā gadījumā arī tas, ka tēvs nāk no siltākām zemēm. Skaļums ir sarkanā krāsā. Es virzos no aukstajām uz karstajām. Neatkarīgi no manis aizvien lielākus laukumus iekaro dzeltenā krāsa. Kas tev tavā mākslā ir svarīgs? Gleznas iekšējais pamatojums. Formas skaidrība un, protams, tīrās krāsas. Tavi darbi būtībā ir parodija? Jā. Atklātība, kas robežojas ar naivumu. Kad dziļi personīgo formulē krāsās un publisko, nopietnas lietas pārvēršas farsā, bet tas nekas. Vai lielas gleznas arī ir intīmas? Jūra arī var būt intīma. Arī mežs. Intīmais nav lielumā, bet dziļumā. Vai visas izjūtas, ko tu attēlo, ir patiesas, vai tu kā gleznotāja nedomā par glezniecisko? Ne vienmēr es izmantoju tieši sevi, arī svešas drāmas var pārvērst gleznās. Patiesībā viss, ko ir vērts attēlot, ir ietverts Bībelē. Tikai jāprot lasīt. Gleznojot man ir vajadzīga laika distance. Dzīvē viss ir sasteigtāks un paviršāks. Darbu es pārgleznoju, kasu ar žiletēm un lazēju līdz pilnībai savā izpratnē. Nojūk robeža starp realitāti un mākslu. Man tas patīk. Kas, pēc tavām domām, ir labs mākslinieks? Tāds, kurš no jauna rada savu tēlu un zīmju sistēmu. Visuma jūklī ir jābūt kaut niecīgam, bet savam ieguldījumam. Vai tev ir autoritātes? Man autoritātes ir stipras personības. Domāju par Nurijevu. Kā viņš ieradās Ļeņingradā 16 gadu vecumā ar tik “nebaletisku” augumu. Par Barišņikovu, Bežāru. Es apbrīnoju cilvēkus, kuru ķermeņi ir arī mākslas līdzeklis, instruments. Labi, ka gleznot var arī šķībs un greizs. Tie ir baletdejotāji. Bet vai nav arī kāds gleznotājs? Jā. Džoto, Krānahs, Georgs Šenbergs. Kādās attiecībās tu esi ar dabu? Ko tev nozīmē vide? Man ir divi avoti – pilsēta un jūra. Gadiem vēroju saulrietu. Tas nekad neatkārtojas, tur ir vispilnīgākie un drosmīgākie krāsu salikumi. “Nogleznoju” no dabas ar akvareli vai vienkārši pierakstu. Bet tā ir tikai redzamā daļa, jo saulriets ietver sevī milzīgu garīgo sasprindzinājumu. Tas man vienmēr ir kā ārkārtīgs notikums. Pie jūras viss nostājas savās vietās, bet pilsēta sajauc galvu. Taču, ja vajadzētu uz mūžu izvēlēties pilsētu vai jūru, – palieku savā Baznīcas ielā. Kas tad īsti varētu būt skaistums? Ir objektīvais skaistums un subjektīvais. Tas var būt arī apaļš vīrietis, kārns suns vai vienkārši izgāztuve. Mākslinieks pārkārto pasauli citās uztveres kategorijās. Vai var vispārināt tās izjūtas, kas katrā mostas individuāli? Noteikti. Ta ir vispārinājuma būtība. Ko simbolizē ilgstoši lietotais rozes tēls? Tas ir absolūtā skaistuma simbols. Roze ietver sevī pilnīgi visas krāsas un formas. Kur nu vēl saturs! Pastāsti par darbu pie altārgleznas! Šķietamas nejaušības var izraisīt neprognozējamas sekas, iespaidot dzīvi vai tās daļu. Altārgleznas iespēja nāca negaidīti. Es to uztvēru kā Dieva dāvanu. Gatavojos darbam ar sajūsmu. Sāku lasīt Bībeli, rakos grāmatās. Kristījos baznīcā. Izšķirošajā vasarā braucu uz Venēcijas biennāli, bet tās iespaidi atkāpās Florences un Asīzes priekšā. Skatījos neskaitāmu Kristus tēlu acīs. Meklēju atbalstu Vatikāna Mūsdienu mākslas kolekcijā. Kad darbs ir aizrāvis pilnībā, ārēji nosacījumi vairs neeksistē. Paliek tikai mana tiešā atbildība par gleznu. Vienīgā mēraukla – “citādāk nav iespējams”. Parasti izstādes atklāšana ir priecīgi svētki, bet Kolkas baznīcas iesvētīšanas laikā es šausmīgi uztraucos. Joprojām man tas ir brīnums. Kas tevi nodarbina pašreiz? Visinteresantākais man tomēr ir cilvēks. No raudātājām esmu pārgājusi uz neveiklām dejotājām. Te kustības ir vairāk iekšējas, fiziski neizpildāmas. Naivas. Pašreiz esmu aizrāvusies ar sejām – maskām, kur nekautrējos iegleznot mutes, degunus un acis ar skropstām. Ko tu gribi pateikt ar cilvēka–dzīvnieka tēlu? Mērkaķi – mīlas pāri, daiļslidotāji, rožu piedāvātāji. Sievietes – suņi, kas luncina astes. Šie savienojumi noņem sasprindzinājumu un pārlieku nopietnību. Es drusciņ smejos par sakāpinātām emocijām. Tava glezniecība ir tik lakoniska. Lielo laukumu vienkāršību kompensēju ar intensīvu krāsu, lazēšanu, lakošanu. Tomēr viss sākas ar idejas vārdisko apzīmējumu. Esmu ļoti literāra. Noteicošais ir saturs, tādēļ viegli atsacīties no liekā. Aizver acis un redzi, kādā krāsā ir skumjas. Mani darbi ir ļoti personiski. Tā patiešām ir privātā dzīve. Citas jau arī nav. Kā personiskā dzīve ietekmē tavu glezniecību? Bija tāds jūtīguma posms. Raudāju ļoti un daudz. Palika žēl šīs neizmantotās enerģijas. Ieskatos spogulī – jā, ir vērts uzskicēt. Izveidojās divas izstādes. Kā tu pati sevi redzi latviešu mūsdienu glezniecības kontekstā? Liekas, ka iekļaujos klasiskajos gleznotājos. Kādā veidā tu gribi būt laikmetīga? Vai mākslā šo jautājumu var uzdot? Ja es par to domātu, tas mani pazudinātu. Es nesamēroju savu attīstību kopumā ar laikmetu. Tā ir tik privāta un nekaitīga, es nevienam par to neesmu parādā. Diezgan bieži iedomājos Hieronimusu Bosu – kur viņu ievietot? Ja tev būtu iespēja, kādu latviešu izstādes koncepciju tu izvēlētos? Noteikti nerādītu “televizorus”. Riskētu un liktu visu uz personību. Venēcijā eksponētu Gļeba Panteļejeva darbus no “Agrās rūsas”. Vai kādu “īstu” gleznotāju. Ko tu domā par šodien aktuālo mākslu – foto, video? Ir pārejošas un paliekošas vērtības māksla. Noteikta funkcija ir ietinamajam papīram, kas rotā mūsu sadzīvi, un mākslas darbam, kas ir individuāls roku un gara darbs. Tas ir risks pieteikt kaut ko pilnīgi unikālu. Ir pieņēmums, ka mākslas darba lomu var uzņemties jebkurš “gatavs” priekšmets. Tā var būt un arī – nebūt. Pikaso savās skulptūrās ir izmantojis gatavus priekšmetus, bet piešķīris tiem citu jēdzienisko funkciju. Kaselē ar aizturētu elpu gāju iekšā Kabakova “Tualetē”. Satriecoši! Redzēju Kīnholca grandiozo personālizstādi Vitnija muzejā Ņujorkā. Biju līdz asarām. Laikam jāpārvar kāda pretestība, lai nonāktu līdz nosacītībai. Tās ir nesalīdzināmas lietas – perfekti nodrukāta salvete ar Matisa motīvu un slikta glezna. Runāsim par vienlīdz augstu līmeni, bet pilnīgi atšķirīgu uzdevumu, kas ietver sevī arī pašvērtības jēdzienu. Es nesatraucos par prio-ritātēm, jo gleznošana man ir dzīves jēga. Vai tu noliedz modernos materiālus? Man laimējās redzēt Niki de Senfai 40 darba gadu izstādi Bonnā. Tie bija īsti svētki. Tā ka, protams, visu izšķir talants. Viena no pēdējām sarunām ar profesoru Aleksandru Dembo Amerikā pie draugiem bija par roku darba neaizstājamību, unikalitāti. Tā bija viņam aktuāla problēma darbā ar studentiem. Teorētiski materiālam nav nozīmes. Praktiski – ir. Akvarelī vai grafikā labs papīrs izšķir krāsas intensitāti. Papīra pasaule ir fantastiska. Tā ir vērtība pati par sevi. Materiāla kvalitāti visaugstāk vērtēju tēlniecībā. Kādas ir tavas izjūtas, kad redzi savus darbus izstādītus citur pasaulē? Nevaru no tiem atraut acis, īpaši jaunā kontekstā. Tas ir cilvēciski. Līdz šim nav bijusi sajūta, ka es no kaut kā atpalieku, atrodos ārpusē. Varbūt tādēļ, ka strādāju tradicionāli. Nepretendēju uz jaunām tehnikām, kas visu laiku mainās. Nelieku uz stilu, lieku uz sevi. | |
| Atgriezties | |
