VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Reiz bija – nebija? Sadzirdēju. Sajutu Daiga Mazvērsīte, Latvijas Radio, īpaši “Studijai” Avangards – šoreiz Latvijā bieži tika lietots šis skanīgais vārds. Tas asociējas ar karognesēju, aiz kura tipina haotisks un neorganizēts pūlis, apbrīnodams priekšgalā ejošā stalto stāvu un drošo soli. Šos drosmīgos parasti apvij leģendas, un tā ir noticis ar grupas “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca” dibinātājiem, klasesbiedriem no 5. vidusskolas Hardiju Lediņu un Juri Boiko. Leģendu ir tik daudz, ka neviens nespēj atšķirt, kur beidzas patiesība un sākas izdoma. Un varbūt šajā gadījumā tas ir plānotais rezultāts : ir aizmirsies, kad, kur, kā, bet visi zina – jā, bija! Kaut kas varens, interesants, nesaprotams – nebijušas sajūtas! Tiesa, paši NSRD radītāji savu daiļradi ar avangarda jēdzienu nekad nav saistījuši. |
 open mediji Māra Traumane, Sorosa Mūsdienu mākslas centrs–Rīga, īpaši “Studijai” |
 Vito Akonči ekstrēmās atvērtības Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” Ekstremāls cilvēks. Ekstremāls mākslinieks. Ekstremāls arhitekts. Būtībā – tas ir viens un tas pats, jo mākslinieka, tagad arī arhitekta, darbnīcas vadītāja Vito Akonči (Vito Acconci, dz. 1940.g.) radošajā darbībā grūti nodalīt šos jēdzienus. Šodien, distancējoties no video, performanču, body-art mākslas perioda, Vito Akonči sarunā lieto “mēs”, aizstājot ar to agrāko “es”. Tā ir apzināta koncentrācija uz tagadni, pašreiz būtisko. “Mūsu darbnīca”. “Mūsu arhitektūras projekti”. “Mūsu studija”. Man laimējās apmeklēt Vito Akonči studiju un arhitektūras darbnīcu Bruklinā 1999. gada novembrī. Atceroties mākslinieka stāstījumu par viņa darbnīcā paveikto, pārsteidz gan šeit radīto projektu savveida ekstrēmisms, gan – varbūt paradoksāli – ciešā saistība ar Akonči radošās koncepcijas ievirzi 60.–70. gados. |
