VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| open mediji Māra Traumane, Sorosa Mūsdienu mākslas centrs–Rīga, īpaši “Studijai” | |
| |
| Open pasākumi, šķiet, slikti iekļaujas tradicionālās
mākslas kritikas kategorijās. Domājams, ka Open neatkarības un cīņas
garam patiktos, ja to skatītu kā kritiski orientētu postmo-dernisma
parādību, kas jūtīgi reaģē uz tūkstošgades kā vienas patiesības,
izolētu mākslas, sabiedrisko zinātņu un reliģijas disciplīnu beigu
laikmetu. Kopš 1995. gada pirmajām Open akcijām – izstādes un reiva
pārtiju sērijas – šī projekta ie-tvaros māksla un populārā kultūra ir
skatītas kā parādības ar vienu auditoriju un līdzīgiem uzdevumiem.
Projekts sāka ekspansiju ielu kultūras, nevis elitārajā “kultūras
pasākumu” vai mākslas laukā. Manuprāt, Open var raksturot arī kā visai
neoromantisku projektu, kam piemīt savveida mesiānisma izpratne,
aizrautība un kas izceļas ar atsevišķu akciju novatorismu un
popularitāti. Šogad laikā no februāra līdz aprīlim LNT reklāmas pauzēs var sekot Open “Slaidšova” projektam – astoņām kuratora Kaspara Vanaga un mākslinieku Miķeļa Fišera, Betas (Beatrises Gores), Mārtiņa Grauda, Monikas I. Pormales, Pāvela Vladimirska, Gata Rozenfelda, “F5” (Ervīns Broks, Mārtiņš Ratniks, Ieva Rubeze, Renārs Krūmiņš, Līga Marcinkēviča) un grupas Fact radītām minūti garām “slaidlugām”. Katra no tām veidota pēc reklāmas klipa principiem – bagātīgs vizuālais materiāls, pazīstams skaņas pavadījums un īss, kodolīgs teksts rezumējumā, tikai atšķirībā no komercreklāmas Open problematizē, nevis izsaka ieteikumus dzīves pilnveidošanai. Ar klipu sižetiem var sīkāk iepazīties avīzē “Rīgas Viļņi”, kurā katru nedēļu viena lapa ir veltīta atsevišķam klipam. “Slaidlugu” kopīgo problemātiku varbūt varētu raksturot kā TV patērētājam negaidītu – “es, mana vide, mana attieksme”. Attieksmes aktualizācija, manuprāt, ir projekta trumpis, jo, kā reiz minēja kinokritiķe V.Freimane, “cilvēki ļoti reti zina, kāds īstenībā ir viņu viedoklis”. “Slaidšovs” tātad ir bildes – datoranimācijas, diapozitīvu un fotogrāfiju montāžas. Dažādos apstākļos tapis tematisks vizuālais materiāls. Monikas I. Pormales klips “Tev mūžam dzīvot Latvijā” tapis kā aptauja, kurā uz jautājumu “Kādēļ Ņujorka (tev), Parīze (mūžam), Londona (dzīvot)?” ar fotokadriem ir atbildējuši šajās pilsētās dzīvojošie latvieši. Motīvu noskaidrošana “citas” vides izvēlei un zināma lokālā klaustrofobisma izpēte. Pēc fotofilmiņu saņemšanas Monika minēja par motīviem, kas atkārtojušies gandrīz katrā no tām, piemēram, metro un “Makdonalds” kā pieaugošas, krāsu pilnas, atraktīvas globālās dinamikas zīmes. Betas veidotā fashion foto sērija “Es visa esmu sevī”, kurā pozē Strazdumuižas neredzīgo internātskolas skolnieces, manuprāt, ir Open aktualitāšu cilpas noslēgums, kurā kritisko projekta action aizstāj refleksija par iespējamo individuālo ri-sinājumu. Sākumā iecerēts kā anti–fashion klips, tas ir attīstījies kā skaists stāsts par vizuālās pasaules relativitāti. Betas veidotās otrās slaidlugas “Radi laukos/ Domā citādāk” sižets ir mūsu laukos aktuālā laikmetīgās “plūstošās identitātes” tēma. “Domā citādāk” sentence un vēstījums ir pārāk īsi klipa ekspresīvajā vizuālajā valodā. “Slaidluga” ir “atmaskošanas” process, kurā kulta DJ “kūlais” tēls pārtop ikdienišķā, atpazīstamā un diemžēl nepievilcīgā. Kādēļ nepievilcīgā? Miķelis Fišers izmantojis infantilo reklāmas pasaules tēlu sistēmu (Knorr un Kellog’s putnus, “Rīgas piensaimnieka” dzirnavas, Bon Aqua sauli), lai, Kaspara Vanaga vārdiem, “veidotu Latvijas lauku ainavas rekonstrukciju laikmetīgās reklāmas tēlu veidolā, papildinot animācijas bildi ar trāpīgu devīzi “Jaunais ir labāks nekā parastais”. “ Reklāmas valodas absurda šarms un sterilitāte salīdzinājumā ar dzīves piedāvātajām reālijām. Minūti īsa ilustrācija Bodrijāra simulakru un simulāciju teorijai. Par “es” sākumiem, “es” iespējām, kā arī “es” nākotni – Mārtiņa Grauda projektā “Old skūl”. Fotomateriāls tapis, apceļojot Latvijas lauku skolas. Vecīgas skolotāju sejas, nolaistas telpas un nolietojies inventārs, kas mijas ar jaunatnes patēriņa preču ikonu un brand name simbolu šabloniem, parādot polaritāti, kurā veidojas nākotnes “jaunais cilvēks”. Tiešs sociāls, stāstošs vēstījums un mazākas pretenzijas uz vizuālo estētismu ir grupas Fact veidotajā klipā, kura vizuālais pamats ir Gata Rozenfelda Rīgas ielās uzņemtās fotogrāfijas. Fact “hiphopa” dziesma ielās ir klipa pamatvēstījums, stilistiski un saturiski vienots veltījums Rīgas ielu īstenībai. “F5” datoranimācija Bloody TV ir tieša norāde uz vardarbības īpatsvaru mediju ziņās un “viltus nāves” kultu gadsimta beigu izklaidē. Darbība “cīņas laukā”, kas veidojas starp masu mediju ziņām un informācijas patērētāju. Rietumos sociālās mākslas tradīcijai var izsekot jau kopš 60. gadu vidus (J. Boiss, A.Paipere, H. Hāke, Dž. Holcere, B. Krūgere, F. Gonsaless-Torress utt.). Tās akcionisma un procesuālās formas arī patlaban ir izaicinājums mākslas institucionalizācijai, muzeju koncepcijām, mākslas tirgum, elitārismam un “objektu mākslas” kolekcijām, kā arī mainstreem mākslas presei un vēsturei. Par kultūras izpētes (Cultural studies) nozares augošo popularitāti un arī krīzi Rietumos šodien liecina tās aktualizēto jautājumu iekļaušana masu izklaides un masu patēriņa industrijas sfērā. Piemēram, kopš 80. gadu vidus “dumpinieka reklāmas” (rebel advertising) tēlu sistēmas darbība apģērba, dzērienu un izklaides sfērā. Par spilgtākajām 90. gadu beigu kritiskā gara manifestācijām masu izklaidē var uzskatīt filmu Matrix un “Cīņas klubs” vēstījumu plašai auditorijai. Sociālais un kultūras aktīvisma darbības lauks paplašinājies līdz ar jauno mediju telpas izplatību, īpaši ar kritisko un stratēģisko virzienu, kas šobrīd tiek saukts par “taktiskajiem medijiem”, un neatkarīgo mākslas serveru tīkla izveidi. Kā piemērus var minēt sabotāžas grupu E–toy (www.etoy.com) un Rtmark (www.rtmark.com) īstenotos projektus, varas un kapitāla attiecību izpēti un graušanu. Stājmākslā slavena kļuvusi Ņujorkas jauno mākslinieku grupa Art club 2000, kas ar fotogrāfiju un akciju palīdzību 90. gadu sākumā izsmēja jauniešu apģērbu tirdzniecības koncerna Gap mārketinga stereotipisko sistēmu. Jāmin arī D. Pflumma (Pflumm) un grupas Elektro magnātuzņēmumu un preču logotipu abstrahējošās minimālās tehno videoadaptācijas, kurās var saskatīt formālas pa-ralēles ar “jaunāks labāks nekā parastais”. Tomēr televīzija kā komerciāls un politizēts masu medijs par sociālās mākslas arēnu kļuvusi visai reti. Attieksmē pret masu medijiem, īpaši televīziju, kultūras izpētes nozarei raksturīgs duālisms: optimistiskākais spārns to sveic kā iedarbīgu informatīvu līdzekli, oponenti norāda, ka TV gadījumā komunikācija ir vienvirziena process, līdz ar to skatītājs saņem jau gatavu “ziņu paciņu”, viņa intelektuālā, radošā aktivitāte tiek bloķēta, un tas paver ceļu “mērķa” manipulācijām. Rakstā “Masas: sociālā norādes medijos” Bodrijārs traktē televīziju kā potenciāli aktīvu lauku, kurā mediju piedāvātais vēstījums pārklājas ar skatītāja izkopto aizsardzības stratēģiju, tādējādi izmainot ziņojuma “beigu saturu”. Atgriežoties pie “Slaidšova” TV ēterā – par skatītāju individuālo reakciju uz ne–reklāmas klipu sēriju atliek tikai minēt. Projekta iecere ir lauzt parastās skatītāja–medija attiecības, tomēr “Slaidšova” bloka efekts zūd vispārējā ziņu un re-klāmas intensitātē, kam par iemeslu var būt haotiskais raidīšanas plānojums un reducētais stāstījuma īpatsvars vai skaidrojums atsevišķos klipos. Skaistu, bet no konteksta atrautu bilžu sērija TV ekrānā var neatbilst sākotnējai spēcīgajai iecerei un projekta darbībai. Šķiet, ir nepieciešams vērienīgas informatīvās kampaņas papildinājums. Ja vien mākslas projekta regulāru klātbūtni TV informācijas plūsmā neuzskata par patstāvīgu vērtību. Tomēr “Slaidšovam” piemīt vairākas jaunas, interesantas iezīmes: ir atrasta un aktualizēta jauna tematika, sava vieta masu medijos un izmantoti reklāmas izteiksmes paņēmieni, veidojot neatkarīgu, stratēģisku klipu sēriju. Man saistoša šķiet daudzo mākslinieku – fotogrāfu, DJ, VJ, mūziķu – līdzdalība, sadarbība un aktivitāte projektā. Iespējams, pievēršanās masu mediju sfērai, plašāka skatītāju loka meklējumi un ikdienas parādību kritisks vērtējums sāk interesēt jaunākās paaudzes māksliniekus ne mazāk kā estētiskie meklējumi, lirika un izvairīšanās stratēģija. Mākslas projektu iekļaušanās populārās kultūras sfērā veido dialoga un komunikācijas vidi, kurā mākslinieks piedalās ar savas subjektīvās nostājas konceptua-lizāciju. Sabiedrības ikdiena un masu mediji šodien ik brīdi rada daudzveidīgu un kolorītu materiālu gan vizuālajām, gan stāstu un nozīmju kolāžām. Interesanti, ka paaudze, kas nobriedusi pēdējo desmit gadu pārmaiņu laikā un šobrīd dzīvo jau izveidotā attiecību sistēmā, ir spējīga kritiski izvērtēt un komentēt sabiedrības vērtību relativitāti, autentiskumu un kritēriju sistēmas nosacījumus, kā arī atklāt ietekmju zonas Austrumu/Rietumu, mārketinga un vizuālās kultūras, varas un mediju attiecībās. | |
| Atgriezties | |
