VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vito Akonči ekstrēmās atvērtības Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” Ekstremāls cilvēks. Ekstremāls mākslinieks. Ekstremāls arhitekts. Būtībā – tas ir viens un tas pats, jo mākslinieka, tagad arī arhitekta, darbnīcas vadītāja Vito Akonči (Vito Acconci, dz. 1940.g.) radošajā darbībā grūti nodalīt šos jēdzienus. Šodien, distancējoties no video, performanču, body-art mākslas perioda, Vito Akonči sarunā lieto “mēs”, aizstājot ar to agrāko “es”. Tā ir apzināta koncentrācija uz tagadni, pašreiz būtisko. “Mūsu darbnīca”. “Mūsu arhitektūras projekti”. “Mūsu studija”. Man laimējās apmeklēt Vito Akonči studiju un arhitektūras darbnīcu Bruklinā 1999. gada novembrī. Atceroties mākslinieka stāstījumu par viņa darbnīcā paveikto, pārsteidz gan šeit radīto projektu savveida ekstrēmisms, gan – varbūt paradoksāli – ciešā saistība ar Akonči radošās koncepcijas ievirzi 60.–70. gados. | |
| |
| Tolaik māksliniekam jebkura kreatīvās darbības forma vienlaicīgi
izpildīja gan dokumentācijas un atspulga, gan radoša instrumenta
funkcijas. Akonči bija viens no tiem māksliniekiem, kuri veica cilvēka
fiziskā un garīgā ķermeņa eksa-mināciju jaunā – daudz radikālākā, pat
ekstremālā līmenī. Viņa performances bija ļoti konfrontējošas,
provokatīvas, nereti – šokējošas. Publiskās un privātās telpas robežas
tad tika praktiski nojauktas. Skatītājs neviļus kļuva par ļoti intīmu,
personisku aktu, darbību, akciju aculiecinieku. Tādējādi tika apzinātas
un atklātas ne tikai radošas personības, bet – varbūt vēl lielākā mērā
– arī cilvēciskās esības jaunas identitātes izpausmes un iespējas.
Gribētos piebilst, ka ekstremālas situācijas pārbaude nereti bija
jāiztur ne vien pašam māksliniekam, bet arī skatītājam, gūstot šo
iepriekš nezināmo, neapjausto sajūtu pieredzi. Akonči, sitot pats sevi,
beržot ķermeni pret raupju sienu jeb atklāti masturbējot klusās, taču
publiski pieejamās vietās, lika arī skatītājam zaudēt reālas privātās
telpas tradicionālo izpratni. Privātās telpas autonomija tika noliegta,
turpretī pats ķermenis pakļauts autonomijai vai fragmentācijai. Laikam
viena no pašām ekstremālākām Vito Akonči performancēm ir "Zirglietas”
(Trappings, 1971), kuras laikā mākslinieks trīs stundas pavadīja,
spēlējoties ar savu fallu, ģērbjot to un mainot tam leļļu drānas. Kādā
intervijā Akonči šādi raksturoja savas izjūtas: “Es it kā sadalīju sevi
divās daļās – mēģināju izturēties pret savu dzimumlocekli kā pret citu,
atsevišķu, pilnīgi svešu, neatkarīgu personu.” Protams, satikšanās ar Vito Akonči sākās, balstoties uz iepriekšējām zināšanām par māksli-nieku. Tomēr viņš pats šo savu darbības posmu uzskata par senu vēsturi. Viņš lūdza neuzdot jautājumus par visiem jau labi zināmo. Sevis fragmentācija, nodalīšana, nošķiršana tādējādi ir notikusi vēlreiz, lai tagad “fragmentētais es” kompresijas rezultātā kļūtu par jaunā “mēs” sastāvdaļu. “Mūsu studija,” teica Akonči, “tie esam mēs kopā. Man līdzās strādā vairāki jaunie arhitekti no dažādām valstīm ar atšķirīgu pieredzi, uzskatiem un zināšanām.” Darbnīca tika izveidota 1988. gada beigās. Vairāk nekā desmit gadu darbības laikā ir saņemti visdažādākie pasūtījumi – no pilsētas laukumu un ielu pārvadu rekonstrukcijas līdz pat muzeja zāļu pārbūves projektiem. Akonči studijā tapušie projekti ir negaidītu ri-sinājumu pārpilni. Minēšu pašus raksturīgākos. Robeža starp ārējo un iekšējo telpu un vidi nereti nepastāv. Iekštelpas arhitektūras būvelementi var drosmīgi “izlauzties” ēkas ārpusē un turpināt kādas noteiktas plaknes kustību, tādējādi nojaucot dalījumu starp grīdu un gries-tiem, nesošām un dekoratīvām sienām. Viss ir ne tikai šķietami, bet burtiski otrādi – kājām gaisā. Jā, tā ir radikāla, ekstremāla pieeja, arhitektūras telpas un vides risinājums. Ne visi materiāli un ēku konstrukcijas daļas pieļauj dažādas nobīdes. Tāpēc Akonči bieži izmanto betonu, stiklu, asfaltu, metāla konstrukcijas karkasus, kas palīdz paplašināt šīs robežas. Šajā arhitektūrā ir mainīta vai pat ignorēta tradicionālā publiskās un privātās telpas situācija. Apslēptais tiek atklāts, bet atklātais – noslēpts. Vairāku stundu laikā Akonči stāstīja gan par projektiem, gan par realizētiem arhitektūras paraugiem. Tomēr manas īpašas uzmanības centrā nonāca projekti, kas saistīti ar muzeju ēku un telpu rekonstrukciju un, neraugoties uz savu ekstremālismu, tomēr ir īstenoti. 1993. gadā pēc Vito Akonči arhitektūras biroja projekta tika pārbūvēta Vīnes Lietišķās mākslas muzeja izstāžu zāle, bet 1996. gadā īstenoti Santjago de Kompostelas Mūsdienu mākslas muzeja ēkas ārsienu papildinājumi. Pašreiz pēc Vīnes Lietišķās mākslas muzeja pasūtījuma top vēl viens muzeja zāles rekonstrukcijas projekts. Vīnes Lietišķās mākslas muzejā tika pārveidota centrālā izstāžu zāle. Kā iepriekš, ieeja zālē bija paredzēta no vestibila puses. Tomēr tālāk tika radīts iespaids, ka telpa it kā “dubultojas”, skatītājs it kā divreiz nokļūst vienā un tajā pašā vietā un redz visu divreiz. Priekšējās sienas plakne “noslīd” aiz ieejas durvīm, bet nākamās durvis “nokrīt” aiz šīs sienas. Telpa it kā “sakrīt” viena otrā un “pārlokās” pāri viena otrai. Sienas daļa virzienā no priekšējās sienas tiek atkārtota vēlreiz, un tā savukārt sadala griestu daļu un tad kā starveida plakne dodas projām no vestibila un turpinās virs griestiem. Ja skatītājs ieiet pa galvenajām durvīm, tad nokļūst it kā zem slīdošām durvīm, kas sadala īstās durvis. Telpa ir it kā saspiesta – gaisma nāk no atkārtotās, dubultās telpas, kas atrodas skatītājam virs galvas. Taču arī no grīdas nāk gaisma, un tāpēc šķiet, ka tā atkārto esošo telpu. Skatītājs var iet šai telpai apkārt un apsēsties nišās starp reālās telpas grīdu un mākslīgi radītās telpas griestiem. Abās telpās ir zāle un koks. Koks aug it kā ārā no apakšējās gaismas un sasniedz augšējo gaismu, kas nāk no muzeja reālās zāles griestiem. Minētais muzeja rekonstruētās izstāžu zāles projekts ir ļoti tipisks Vito Akonči arhitektūras darbnīcas paraugs. Reālais vienmēr tiek sadalīts divās daļās. Iedomātais un esošais it kā samainās vietām. Zūd stabili priekšstati par grīdas un griestu attiecībām un novietojumu, eksterjeru un interjeru. Robežas, šķiet, nepastāv vispār. Taču tā vietā rodas jauni priekšstati par telpu un tās uztveres emocionāli estētiskajām un vizuālajām iespējām. Mūsu grupā bija profesionāli muzeju darbinieki no Centrāleiropas un Austrumeiropas. Radās dabisks jautājums – ja tā ir izstāžu zāle, kā tādā vidē veidot ekspozīciju. Spriežot pēc diapo-zitīviem, te varētu būt novietoti vienīgi daži mākslas darbi. Taču Akonči šādi jautājumi nelikās svarīgi. Viņš uzskata, ka mākslas darbs var akceptēt šo situāciju un apstākļus, jo zāle taču reāli funkcionē! Santjago de Kompostelas Mūsdienu mākslas muzeja ārējo sienu papildinājumi savukārt nekādas šaubas neraisīja. Pati muzeja ēka ir taisnstūra kubs. Vito Akonči birojam tika piedāvāts vizuāli aktivizēt sienas ārējās plaknes. Tika izveidotas divas arhitektonisko elementu – moduļu sistēmas. Pirmā no tām ir “Kāpjošā ēka”, kurai pēc projekta autoru (Vito Akonči, Luiss Vera, Dženija Šraidere, Čārlzs Dohertijs) ieceres jānodrošina to muzeja apmeklētāju ērtības, kuri... varbūt arī nemaz nevēlas iekļūt muzejā! Ēka veidota no deviņiem moduļiem, kuri sastāv no teleskopiskām caurulēm, kam viens gals ir “U”, otrs – “L” formas. “U” formas gals “ieāķējas” ārsienas augšējā daļā, “L” formas gals kā āķis uzmests uz ārsienas augšējās daļas. Katrs “Kāpjošās ēkas” modulis sastāv no metāla jumta un grīdas. Metāla konstrukcijas elementi paredzēti kā elementāras mēbeles. Katrs nākamais modulis kā pakāpiens atrodas augstāk. Ja jūs kāpjat no ēkas iekšpuses uz augšu, tad ejat no viena moduļa telpas uz otru. Taču, ja jūs pārvietojaties pa “Kāpjošās ēkas” ārējo daļu, tad lietojat mēbeles – krēslu, galdu, saldētavu, izlietni, dušas kabīni, tualeti, gultu. Ūdens “Kāpjošās ēkas” vajadzībām tiek sakrāts lietus laikā. “Kāpjošā dārza” sistēma ir tāda pati. Tie ir atkal deviņi moduļi ar tādiem pašiem “U” un “L” formas galiem. Katrā modulī ir iekšējās un ārējās sēdvietas, kas ir grīda un sēdvieta no moduļa iekšējās puses, bet sēdvieta un koks no ārpusmalas. Grīda, sēd-vieta un pakāpieni, kas savieno vienu moduli ar otru, ir režģoti. Jūs varat skatīties šiem režģiem cauri. Koki aug metāla kastēs. Katrs nākamais modulis atrodas augstāk par iepriekšējo. Kā vienā, tā otrā gadījumā nav nevienas aizklātas telpas vai moduļa fragmentu. Viss atrodas atklātā, nenoslēgtā vidē. Šādos moduļos svarīga ir kustība, pārvietošanās, virzība no viena elementa uz citu. Vide ir atvērta, taču kustība – reglamentēta. Nav iespējams tūlīt atstāt moduli, mainot pārvietošanās virzienu. Taču cilvēks visā pilnībā var izbaudīt savu eksistenci atvērtas telpas apstākļos. Vito Akonči kā arhitekts būtībā apzina jaunas cilvēka fiziskās un garīgās pieredzes robežas. Tā ir cilvēka esības apguve netradicionālā situācijā un vidē. Nezinu, vai man gribētos iekārtot ekspozīciju pārveidotajā Vīnes Lietišķās mākslas muzeja zālē vai kāpelēt ap Santjago de Kompostelas Mūsdienu mākslas muzeju, neieejot tajā iekšā. Taču nākas atzīt arī to, ka šī ekstremālā vide pat attēlos ir ļoti rosinoša. Ekstremāla arhitektūra akcentē šīsdienas laika, telpas, situācijas neatkārtojamību. Ekstremāla māksla rāda kādu rītdienas perspektīvu – to jau Akonči apliecināja 70. gados. Tagad viņš to parāda arī arhitektūrā, kas ir vēl viena savdabīga iespēja paplašināt personīgās identitātes robežas. Pilnīgi atvērtā vidē. Jo noslēgtu, atšķirtu, aizslēgtu telpu mums apkārt taču ir tik daudz! | |
| Atgriezties | |
