VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mīlestība uz patiesību. Ieva Auziņa Ginta Gabrāna portrets Ieva Auziņa Neviens nevar atņemt cilvēkam spārnus, ja jau reiz tie tam izauguši kāju vietā. Tāds tas vienmēr staigās kādu sprīdi virs zemes, savā brīvībā vienmēr par kādu pussoli apsteidzot pārējos, riskēs izaicināt pasauli, pats nokļūstot vietās, kuras pat sapņos neesam redzējuši. Nav svarīgi, no kurienes nāk impulss – no mūzikas skaņām, glāzītes degvīna vai meitenes skatiena. Es visādi cenšos izgrozīties, apmest kūleni un stāvēt uz galvas, lai viss apgrieztos kājām gaisā, lai kaut kā mēģinātu izvairīties no vārda “māksla” šajās piezīmēs, sarunu fragmentos un vīzijās par Gintu Gabrānu. Ne jau tādēļ, ka viņš nebūtu mākslinieks, vai tādēļ, ka viņa radītie darbi nebūtu māksla. Ja jau mēs zinām, ko saprotam ar terminu “māksla”, tad viņa māksla patiešām ir māksla. Tikai šķiet, ka dažu pēdējo gadu laikā ir noticis tik daudz (un turpina notikt) dažāda mēroga “nekrietnību”, kas visas tik ērti ieslīd ietaukotajā gultnē “māksla”. Savā neiespējamajā daudznozīmībā “māksla” šobrīd šķiet pārāk apbružāta, līdz ar to šis vārds man bieži vien neko nenozīmē. Ja jau ir nogurums no mākslas, tad varbūt vajag atbrīvoties no mākslas?! Šī raksta ietvaros vēlējos atrast kādu ekvivalentu, kas vairāk atbilstu jēdzienam “laba māksla”. Protams, Ginta Gabrāna projektus var zinātniski analizēt, atrodot paralēles vairākos nozīmīgos 20. gadsimta mākslas virzītājspēkos: dadaismā, popārtā, konceptuālismā. Viņa vārdu iespējams atrast arī nozīmīgos lokāla un starptautiska mēroga mākslas projektu apskatos un katalogos (Misfits – 6. Baltijas valstu jauno mākslinieku triennāle, 1995; “Geo-Ģeo” – 4. gadskārtējā SMMC–Rīga izstāde, 1996; “Biosports”, 1996; After The Wall, 1999, u.c.). Ko tur piebilst – nopietns mākslinieks! Tomēr es, runājot par Gabrānu un viņa darbiem, gribētu izmantot kādu citu intelektuālās un radošās aktivitātes lieliski raksturojošu jēdzienu, proti – “domāšanas projekti”*. “Domāšanas projekti kā jaunu domāšanu (pieeju, redzi) veicinošas situācijas, aktivitātes. Kā realitātes garīgās apdomāšanas (izjušanas) citi iespējamie un mūsu laika pašu jaunāko nosacījumu diktēti apgabali.”** * Runkovskis I. Komentārs // Literatūra. Māksla. Mēs. – 1998.– 20. aug. ** Turpat. | |
| |
| Gints Gabrāns plašākai sabiedrībai ir pazīstams,
sākot ar 90. gadu vidu, kad starp ļoti dažādajiem viņa instalāciju
projektiem mākslas zinātnieki, kuratori, draugi un tauta pamanīja
visprovokatīvākos. Lai atceramies kaut vai nu jau par hrestomātisku
kļuvušo “Nazis, ar ko sev sagraizīt dirsu” (1995), kas pirmo reizi tika
izstādīts Pedvāles Mākslas parkā, vēlāk arī Otrā Vispārējā latviešu
mākslas izstādē Rīgā un projektā Baltic Ikonopress ‘97 Polijā. Tāpat
arī “Instalācija bez nosaukuma” (projektā Misfits Viļņā, 1995), kur
katrs zinātkārais varēja piegrūst mēli kailiem elektrības vadiem,
zinot, ka tie nav pieslēgti strāvai, tomēr ik reizi sajūtot vieglas
šausmu tirpas pārskrienam mugurai. Pazīstamām vajadzētu būt arī
“absurdi sirreālajām situācijām”, kā darbā “Kāpnes debesīs” (5.
gadskārtējā SMMC–Rīga izstāde, 1997), vai arī intelektuāli apvērstajiem
citātiem no popkultūras un utilitārās dzīves reālijām, kā, piemēram,
instalācijā bez nosaukuma (ArtGenda’96, 1995) ar tualetes podiem un
instalācijā “Māksla nav domāta ēšanai” (“Dzīves kultūra”, 1994). It kā
rotaļājoties vai “aiz garlaicības”, tomēr ar apzinātu mērķi tiek radīta
diskursa slodze par līdzīgiem pieņēmumiem par mākslu, dzīvi, realitāti.
Šobrīd Gabrāns domā par formulu “Māksla interesējas par dzīvi, dzīve
interesējas par naudu” un pats būvē sev kāpnes debesīs. Arī skatītājam
nemitīgi tiek sniegta iespēja pakāpties pa šīm kāpnēm. Laiks rit savu gaitu. Kaut arī pasaules vadošās kinoindustrijas vēl šauj, dur, šokē un šķaidās ar asinīm, citās vizuālās kultūras sfērās, šķiet, ir iestājies skatītāju auditorijas pašas izraisītais pagurums no agresijas, transagresijas, provokāciju un šoka radītajiem pārdzīvojumiem. Lielākā vai mazākā mērā mēs pret to esam kļuvuši inerti. Izbeigušās, šķiet, arī tehno un hip-hop kultūras dažādo izpausmju uzskatāmās ietekmes jaunākās paaudzes mākslinieku darbos, kuras vēl tikai pirms dažiem gadiem uzplauka ar zināma skandalozuma un traka prieka joni. Diskotēkas? Nekur jau tās nepazudīs. Klubu kultūra kā viena no blakusesošajām realitātēm turpina pastāvēt, brīžiem ierobežojot, garlaikojot vai – gluži otrādi – stimulējot dažādām radošām izpausmēm. Salīdzinājumā ar Gabrāna 90. gadu vidū radītajām instalācijām viņa paši jaunākie projekti vairs nav tik “aizskaroši”. Viņa darbu pamatestētiku vairs neveido dehuma-nizējošas vides elementi un izmantoto priekšmetisko līdzekļu defunkcionalizēšana. Šobrīd viņš sabiedrības apziņā ieperinājušos stereotipus un iemācītās blēņas lauž ar citiem paņēmieniem – ar labestību un draudzību (pro-jekts RIB – “Rīgas iepazīšanās birojs”) un, visbei-dzot, ar televīziju mājas TV (home TV) projektos “Rakstniece” un “Tāds liktenis”. G.G.: Gribēju taisīt savu filmu, bet tam ir vajadzīgi lieli līdzekļi – aktieri, dekorācijas u.c. Televīzija to visu jau piedāvā gatavā veidā. Šis gan ir viens no pašiem triviālākiem iemesliem tādai darba stratēģijai. Būtībā mājas TV projekti iekļaujas nišā, kur jebkurš viedoklis ir patvaļīgs. Tad, kad šie viedokļi tiek uztverti kā vērtības, kā, piemēram, mākslā atsevišķi mākslinieki, – tad rodas izteiktu viedokļu pārprodukcija. Dzīve atdarina televīziju. Šādos projektos daudz īsākā nogrieznī to ir iespējams demonstrēt. Aptuveni uzminot, kas tur notiks, pats vari montēt pēc sava scenārija. Sākotnēji televīzijā, tāpat kā citos medijos, tika izmantoti dažādi modeļi: TV par abonementu maksu, TV, kas izteikti orientējas uz komerciju un reklāmām, un TV totalitārā režīma valstīs, kas kalpoja kā valdošā aparāta ideoloģijas medijs. Ar laiku tomēr kļuva skaidrs, ka TV balstās uz reklāmu. Un, ja šāda struktūra pastāv, tad televīzijai ir jākopj savs skatītājs. Tad jau savā būtībā šī struktūra paredz izrēķināšanos ar tiem cilvēkiem, kas ir pret to kritiski vai tai pretojas. Šī paralēlā cilvēka (kas nepatērē masām domāto kultūru) tēls tiek veidots ļauns. Piemēram, ierasti tēli ir mākslinieki vai zinātnieki kā maniakāli vai traumēti indivīdi vai bagāti biznesmeņi, kas vienlaikus ir arī slepkavas. Manos darbos izpaužas interese par to, kas skaitās realitāte,kas kalpo par iemeslu mūsdienu realitātei un cik lielā mērā to nosaka mediji. Kā tu montē? Pie filmas “Tāds liktenis” strādāju apmēram gadu. Tā ir montēta no visiem televīzijas kanāliem, kas Latvijā ir uztverami ar parastajām antenām: TV 1, TV 2, LNT, TV 3 un “TV Rīga”. Šajā gadījumā montēju minimāli. Filmā seko posms pēc posma. Katrs nākamais fragments virza uz priekšu scenāriju un sižetisko līniju. Es cenšos šajā procesā neiejaukties, bet tikai parādīt, ka ir noteikta struktūra un kā tā attīstās. Jo izmantotajiem seriāliem jau ir paredzēta noteikta auditorija, tajos ir noteikta politika. Jārēķinās ar vairākiem viedokļiem, bet vienas filmas ietvaros jau to nevar panākt. Tad iznāk, ka par labu vieniem pagriez muguru citiem. Televīzija kā lielisks izejmateriāls. Atceros kādā no Barbaras Krūgeres darbiem izmantotos saukļus, piemēram: “Es tikai vēlos, lai jūs domājat par to, ko jūs redzat, kad skatāties TV ziņu pārraides.” (I just want you to think about what you see when you watch the news on TV) Vai arī: “Man šķiet, ka TV ziņu pārraides ir īstenie seksa šovi, kādus iespējams redzēt.” (So I quess the TV news is really the hottest sex show going.) Bet – atgriežoties pie taviem TV projektiem – “Tāds liktenis” nav vienīgais. Otra filma “Rakstniece” ir veidota no viena seriāla, kas būtībā ir tāda īsfilmu galerija par maniakālas dabas mākslinieci, kurā iemiesojušies ļaunie gari. Tā ir 4 minūšu filma. Šai filmai jau bija mājas pirmizrāde. Vēlamais rezultāts tika sasniegts: visi smējās. Pēdējā gada laikā jūs kopā ar Moniku Inesi Pormali veidojat projektu “RIB” (“Rīgas iepazīšanās birojs”), kas izstādes formā jau guvis atzinību 1999. gada rudenī Tallinā notikušajā latviešu mākslinieku izstādē “Gramatika” un vērienīgajā projektā After The Wall Stokholmā. Zinu, ka šobrīd ir izteikti vairāki piedāvājumi “RIB” izstādīt Berlīnē un Budapeštā. Man liekas, ka šis projekts ir visai atšķirīgs no citiem taviem darbiem. Nedomāju gan. Parasti visus savus darbus samēroju ar savu personīgo dzīvi. “RIB” arī nav no tās atsvešināts. Ja es nodarbojos ar radošām lietām, tad tanī pašā laikā esmu iesaistīts aktivitātēs, kas attiecas uz manu sabiedrisko lomu, tāpat arī pelnu naudu. Te atkal jāpieskaras jautājumam, vai sociāli definēts subjekts “mākslinieks” var atļauties nebūt mākslinieks. “RIB” ir saistīts ar cilvēku sav-starpējo komunikāciju. Cilvēki ir tik ļoti atsvešināti cits no cita gan sociālās piederības dēļ, gan pārliecības un – vēl ļaunāk – attieksmes pret naudu dēļ. Rodas ārkārtīgi liela plaisa. Naudas vara sakārto pasauli atsevišķās sfērās. Piemēram, tie, kas strādā reklāmā, zina – ja tu vienlaicīgi mēģināsi trāpīt dažādām mērķauditorijām, tu netrāpīsi nevienai. “RIB” pārkāpj nerakstītu tabu: mākslas galerijā izliktām bildēm ir jābūt atsvešinātām un jāattiecas tikai uz mākslu, taču šajā gadījumā ar “RIB” portretos attēlotajiem cilvēkiem katrs var iepazīties. “RIB” balstās uz rīcību, kas varētu arī netikt motivēta kā māksla. Tu vairākkārt atgriezies pie nostādnes, ka radoši impulsi tevi nebūt nevedina radīt mākslu. Tas viss ir nosacīti. Atceros, piemēram, kad vēl dzīvoju Liepājā, pirms iestājos Mākslas akadēmijā Rīgā. Toreiz jau daudz kas tika darīts, ko tagad atskatoties varētu saukt par mākslu. Vienreiz kopā ar draugiem gājām uz tirgu, lai nopirktu kūdras maisu (ļoti lielu). Pirkām tāpēc, lai nebūtu ar to ko darīt. Tad visu dienu ar to maisu staigājām pa pilsētu un tiešām nezinājām, kur likt. Bet to jau nedarījām tāpēc, ka tā būtu māksla. Patika izspēlēties ar lietām līdz saknei. Tad, kad pie “Sarkanā metalurga” neskaramo rezervju metāllūžņu izgāztuves mētājām un fotografējām metāla diskus, nedomājām, ka vēlāk tās bildes ar “lidojošiem šķīvīšiem” kādam rādīs. Tā bija ikdiena. Liekas, ka vispār mūsu dzīve tiek būvēta no stāstiem. No iemācītiem, no tādiem, kas ceļo no gadsimta uz gadsimtu, arī no tādiem, kas ienāk modē. Retāk cilvēki paši cenšas radīt savus stāstus, ļaujoties to burvībai. Kādi sveši stāsti tev kaut ko ir nozīmējuši? Tas ir atkarībā no tā, par ko kurā brīdī domāju. Droši vien piesaista tie, kuros saskatu kādas paralēles vai līdzības ar savu domāšanu. Kad biju Vācijā, dzirdēju stāstu par kādu mākslas projektu, kur tika pieaicināti dažādi mākslinieki un projekta galvenā balva bija samērā liela naudas prēmija. Māksliniekam, kas šo balvu iegūtu, būtu jāparaksta līgums par to, ka viņš pēc tam gadu nenodarbosies ar mākslu. Bet, lai pretendētu uz šo balvu, jāpiedalās izstādē. Tā nu vienam no dalībniekiem bija iestājusies “radošā krīze”. Rīt izstādes atklāšana, bet darbs vēl nav gatavs. Viņš lūdzis draugiem, lai pa nakti viņu ieslēdz galerijā – gan jau tad kaut ko izdomāšot. Viņš bija paņēmis līdzi arī visādus kofe-rīšus ar izejmateriāliem, bet domāšana nekādi nevedusies. Tā nu galējā izmisumā mākslinieks no aizkariem sasējis virvi un aizbēdzis caur logu. Nākamajā dienā izstādes atklāšanā viņam piešķīra galveno balvu. Var jau būt, ka šis stāsts ir izdomāts Var jau būt, ka šo stāstu ir izdomājis pats Gabrāns. Kas lai to zina. Šķiet, šajā vietā intervija beidzas, jo par citiem jautājumiem saruna par mākslu un bez mākslas turpinās “aiz kadra”. Līdzīgi kā dzīvē, kur patiesībā viss notiek aiz kadra. It kā negribētos beigt poētiski patētiski, kaut gan tik ļoti “velk” uz to pusi. Domāju – kāpēc? Gandrīz vai gribētos visus uzaicināt zaļā pļavā svaigā gaisā uzspēlēt futbolu. Nobeigumā vēl kāds īss atstāsts no A. Konana-Doila stāsta “Agras dārgumi” ekranizācijas, kur piedalās visiem labi pazīstamie varoņi misters Šerloks Holmss un doktors Votsons. Īsumā varētu atgādināt, ka sižets virpinās ap kādas dzimtas dārglietām, uz kurām pretendē burvīgā mis X un neģēlīgs katordznieks. Jūtot tuvojamies bezizejas situāciju, neģēlīgais katordznieks visas dārglietas nogremdē Temzas dibenā. Ja jau netiek viņam, tad lai netiek nevie-nam. Doktors Votsons savukārt, palīdzot misteram Holmsam atrisināt šo sarežģīto noziegumu, pamazām iemīlas burvīgajā mis X. Filma beidzas ar misis Hadsonas monologu par to, cik savādi pasaulē tiek lemta tiesa: doktors Votsons sev ieguvis sievu – burvīgo mis X, bet neģēlīgais katordznieks varēs atlikušo mūžu pavadīt sirdsmierā, zinot, ka “viņa” bagātības guļ neskartas Temzas dzelmēs. Bet kādu gan atlīdzību par savu ieguldīto darbu ir saņēmis misters Holmss? | |
| Atgriezties | |
