VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Lokālais laiks Elita Ansone un Laima Slava 2.Vispārējā latviešu mākslas izstāde | |
|
2.Vispārējā latviešu mākslas izstāde Izstādes idejas autore – Mākslas muzeju apvienības direktore ILZE KONSTANTE. Darba gaitā uzaicināta kuratore INGA ŠTEIMANE, kas veidoja koncepcijas trim izstāžu zālēm: "Uzmanīgi – plīstošs" Valsts Mākslas muzejā un izstāžu zālē "Latvija" un "Ainava" Mākslas muzejā "Arsenāls". Šīs ekspozīcijas iekārtoja MIĶELIS FIŠERS. Ekspozīcijas "Cita paradigma" Ārzemju mākslas muzejā (kuratore Ilze Konstante) un "Tradīcijas attīstībā" Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā (kuratore Ilze Martinsone) iekārtoja JURĢIS KRĀSONS. 1.Vispārējā latviešu mākslas izstāde notika 1991.gadā Ārzemju mākslas muzejā. Tas bija pirmais mēģinājums "savest kopā" pasaulē izklīdināto latviešu tautu tās mākslinieku izskatā un, protams, vairāk emocionāls, cilvēciski nozīmīgs nekā mākslas notikums, taču tam bija sava nepieciešama vieta tālaika kontekstā. 2. Vispārējās latviešu mākslas izstādes konteksts ir būtiski mainījies. Citzemēs dzīvojošo latviešu dzīvē šos gadus ir ritējis normāls, dienišķām problēmām piesātināts pasaules kopīgais laiks, kur latvietības uzturēšana un tai atvēlētā uzmanība ir jau sen katra iespējās un vēlmēs pārdomāts un ikdienā iestrādāts jautājums, toties Latvijā izbijušais laika sagausinājums, kad mākslas pasaule aiz dzelzs priekškara varēja savu suverēno dzīvi izgaršot pēc patikas un saviem izveidotiem iekšējiem likumiem, šajos gados izvērties par negantu laika deficīta sablīvējumu. No viena grāvja otrā krītot, tomēr neapturami laukā rāpjoties, sabiedrība steidz pārstrukturēties. Arī mākslinieki un mākslas pasaule. Gadsimta beigās tā atkal ir nobriedusi lietišķi un dabiski beidzot iekļauties pasaules kopīgajā laikā – kā gadsimta sākumā. Izrādās, tas notiek sāpīgāk, nekā varēja šķist, turklāt absolūti bez garantijām savas privātās pasaules drošībai, bez pietātes pret vērtībām, kas gadu desmitiem bijušas neapstrīdamas. Kas balstīs pašcieņu? Kur veidoties kritērijiem, kas neiznīdēs savu īpašo, nacionālās mākslas tapšanas gaitā izauklēto vērtīgo, bet dos tam iespēju izcelties "kopīgās pasaules" jaunajā ainā? Kas vispār ir vērtība mākslas procesa labirintos? 2.Vispārējās latviešu mākslas izstādes sakarā uzklausīto viedokļu dažādība varbūt ne mazāk kā pats izstādes raibums, ap to saceltā ažiotāža, intrigas un skaļais ekspozīciju iekārtojuma skandāls ļauj nojaust kolīziju raksturu tajā norišu mudžeklī, ko dēvējam par latviešu mākslas dzīvi tieši šodien, tagad. Izstādes idejas autore Ilze Konstante savu viedokli paust atteicās. Iekārtojums: skandāls vai spogulis? Valda Batraks, grafiķe 2. Vispārējā latviešu mākslas izstāde. Šim nosaukumam atbilstošu redzu tikai vienu šīs ekspozīcijas daļu: to, kas izvietota Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā un Ārzemju mākslas muzejā, un tie ir svētki māksliniekam un skatītājam. Pārējā ekspozīcijas daļa – Valsts Mākslas muzejā, "Arsenālā" un izstāžu zālē "Latvija" – nekādi neattaisno ne šīs izstādes nosaukumu, ne būtību. Darbi ir apvienoti kopējā I.Šteimanes un M.Fišera projektā ar pavisam citu ētisko orientāciju un idejisko slodzi nekā sākumā izsludinātās izstādes ar konkursu un žūriju. Tātad spēles noteikumi mainīti un uzspiesti autoriem spēles laikā, iepriekš nesaskaņojot, liedzot iespēju citādi domājošiem atteikties no piedalīšanās. Šī projekta ietvaros kurators un ekspozīcijas iekārtotājs uzņēmušies funkcijas, kas viņiem nav deleģētas, – šķirošanu, vērtēšanu un, izmantojot eksponēšanas līdzekļus, kategoriska sprieduma pasludināšanu katram mākslas darbam un tā autoram. Skatītājam ir tiesības pašam vērtēt redzamo, un autoram ir tiesības ar savu darbu uzrunāt skatītāju bez cenzora – kuratora uzmācīgi piekārtās vērtējuma birkas. Rezultātā tapusi izstāde, kur māksliniekam liegta iespēja izteikties. Ekspozīcijas iekārtojuma konteksts ir agresīvs, nomācošs un nepārprotami orientēts uz negatīvisma un iznīcības ētiku. Radīts precedents uztraukumam par kuratora un izstādes iekārtotāja godprātīgu attieksmi pret viņiem uzticēto darbu vai, sliktākajā gadījumā, par viņu (ne)profesionalitāti. Inese Baranovska, galeriste 20.gadsimtam nepielūdzami virzoties uz laimīgi vai nelaimīgi liktenīgām beigām, būtu vērtīgi izveidot tādu kā pārskatu par pēdējo desmitgadi Latvijas vizuālajā mākslā. Tāds varētu būt bijis 2.Vispārējās latviešu mākslas izstādes uzdevums. Vai tas tā ir noticis? Nē, vismaz manā apziņā. Varbūt esmu sākotnēji bijusi pārāk tuvu šim piecdaļīgajam monstram, jo piedalījos darbu atlases žūrijā. Varbūt esmu pārāk cieši saistīta ar izstāžu darbību ikdienā, tādēļ neiecietīga un asa vērtējot: gribētos redzēt pārliecinoši suģestējošu mūsu mākslas koptēlu, nevis gari stieptu, pelēku košļājamo gumiju ("Uzmanīgi – plīstošs", "Ainava") un divas dažādas garšas ledenes ("Cita paradigma", "Tradīcija attīstībā"). Manā apziņā pēdējās desmitgades vērienīgākais un labākais latviešu mākslas izstāžu projekts ir un paliek "Valsts" (SMMC–Rīga, kurators Ivars Runkovskis). Māra Brašmane, fotogrāfe Dienu pirms atklāšanas aizgāju apskatīt izstādi "Arsenālā". Mani vienkārši satrieca veids, kā ir eksponēta glezniecība. Vienā rindā, "biezā slānī", tumsā – tā kaut ko varētu kādā amatieru studijā izlikt, iznīcinot visu, kas tur ir. Vai tāda ir koncepcija? Ja tas ir tā, tad konsekvences pēc pie ieejas vajadzēja bēru kroni nolikt. Šī īpašā pieeja ar galīgi nepiemērotu fonu, gaismām, darbu iekārtojumu pēkšņi manī radīja asociācijas un atvieglojumu – kāda laime, ka tas nebija kāds nihilistiski noskaņots režisors ar scenogrāfu un ka viņi kopā neiestudēja Hendeļa "Alčīnu ", kur burvei būtu nepiemērotos apstākļos trīs cēlienus no vietas bez skaņas jāplāta mute. Jāzeps Pīgoznis, mākslinieks Ekspozīcijas atgādina rasolu. Darbi strīdas cits ar citu. Ļoti uzkrītoša ir izstādes iekārtotāju attieksme pret autoriem. Darbu patstāvīgo lomu mazina tendence tos iekļaut kopīgā režijā, tomēr instalācijai, skulptūrai, grafikai, gleznai ir nosliece uz suvere-nitāti, tās nav domātas tikai personāžs kādā lugā, lai spēlētu lomu, ko autors nemaz nav gribējis. Dace Lielā, gleznotāja Nekad mūžā neesmu gājusi uz izstādi skatīties iekārtojumu, mani interesē mākslas darbi. Šajā gadījumā iekārtojumu nevar nepamanīt, un tas man traucē. Noformējums atstāj depresīvu iespaidu. Krāsa, kas ir būtiska mākslā, ir pazudusi. Izskatās, ka te savirknējušās nejaušība nejaušības galā. Visi darbi ir par augstu pakārti – ja tu ej pa lielu izstādi, nevar taču visu laiku galvu atgāztu turēt, tas nogurdina. Mākslas muzejā kuratora stāstiņam ir paņemti darbi bez mākslinieciskas vērtības. Nav kopskata, bieži liekas, ka kaut kas nenozīmīgs atrodas tādās vietās, kur varētu kaut kas būt. Neviens autors netika brīdināts, ka viņš tiks pakļauts manipulācijām. Neviena koncepcija nevar būt labāka par labu mākslas darbu, ja ir runa par vizuālās mākslas izstādi, tāpēc šiem darbiem nevajadzētu būt par ilustrāciju kaut kādai koncepcijai. Ja ar mākslu strādā speciālists, arī realizējot savus nolūkus, viņš mācēs to eksponēt. Kāpēc man jāiet mocīties uz izstāžu zāli, kaut kas jāmeklē nez kur. Šajā izstādē likās, ka pēkšņi daudzi no labiem māksliniekiem nepiedalās. Par ko mēs cīnāmies? Par koncepciju? Jādomā taču par kvalitāti. Miķelis Fišers, mākslinieks Ja ir izstāde ar trīssimt autoriem, tad ir divas iespējas – vai nu izīrēt "Skonto" halli un piebūvēt ar istabiņām, kur katram būtu atsevišķa telpa, vai kaut kādā veidā darbus grupēt. Mēs grupējām. Pēc satura. Inga Šteimane, kuratore Ekspozīcija "Uzmanīgi – plīstošs " runā par cilvēku attiecībām. Tēma tika izvēlēta, rēķinoties ar reālo materiālu. Izstāžu veidošanā man ir pieredze no 1993.gada, un es redzu, kā sasaucas darbi ekspozīcijā, kāpēc "Latvijā" ir četras zonas, "Arsenālā" trīs zonas, bet Valsts Mākslas muzejs ir vienota ekspozīcija. Tur viss ir pamatots. Svarīgi, kā te, Latvijā, uztver šo mākslu, un, ja kādam radīsies traģiskas vai satraucošas pārdomas, tas būtu pats labākais. Kad rīko lielas izstādes, mēs esam pieraduši, ka mākslinieks iekārtotājs ir tas, kurš atnāk un divu dienu laikā “samet” bildes pa pareizajām vietām. Šeit tā nebija. Izstāde ir konceptuāla, un darbi tika izvietoti pēc satura. Darbi netika likti pēc principa "zaļie ar sarkanajiem". Sagrupējām tos, pamatojoties uz februārī pēc fotogrāfijām jau atlasīto. Man likās, ka ne vienmēr ir vajadzīga plaša telpa, kur atkāpties, kas piešķir izstādei pompozu gaisotni. Un vai jūs esat pārliecināti, ka visos darbos ir tik dziļa paša darba telpa, ka tie prasa sev arī šo atkāpšanās telpu? Kāpēc ir bail no ekspozitora, kurš strādā ar kuratoru, bet nav bail no mākslinieka, kurš atnāk un pilnīgi neieinteresēts “samet” "Rudens" izstādi un kuram ir pilnīgi vienalga, kā izskatās katrs konkrēts darbs? Tiklīdz strādā kurators, tā māksliniekam nav vienalga, viņam vajag izspēlēt darbu uz visiem simt procentiem! Gļebs Panteļejevs, tēlnieks Par ekspozīciju runājot, absolūti nevajag noliegt estētisko momentu, jo tomēr ir lietas, kuras nevar likt kopā. Var kaut vai pabīdīt kādus metrus tālāk, bet blakus nolikt nevar. Estētika šajā gadījumā nav pašmērķis, tā vienkārši atvieglina uztveri. Kopumā es piekrītu, ka jākārto pa tēmām, bet nevajadzēja absolūti atteikties no "sarkanā, zaļā, dzeltenā" kopā dabūšanas. Tā ir amatnieciska būšana. Tā nav nekāda māksla, bet gan amats. Šo izstādi var salī-dzināt ar bikšu uzšūšanu no pieciem dažādiem audumiem, tikai jāraugās, lai tās izskatās pēc biksēm. Jurģis Krāsons, mākslinieks Esmu varbūt vecmodīgs, taču pilnīgi pievienojos uzskatam, ka jābūt kā kino – man ir jāredz aktieris un spēle, man nav jājūt, ko dara montāžists. Uzskatu, ka esmu pakļautā persona un mākslas darbi ir aktieri, tie ir primāri, es kā iekārtotājs esmu pakārtots. Es strādāju uz izjūtu, un, iekārtojot izstādes, man darbi paši atrod vietu. Guntars Sietiņš, grafiķis Varu iejusties to mākslinieku ādā, kuru darbi ir izstādīti kaut kur malā, bet nedomāju, ka tas nodara viņu darbiem kaut kādu kaitējumu. Labs darbs, lai kur tas būtu, tāds arī ir. Svarīgi, kā katrs pats sevi izjūt šajā laikā, un sevi jau nepiemānīsi. Es zinu desmit variantus, kā šādu izstādi varētu uztaisīt vēl sliktāk, bet nevaru pateikt nevienu veiksmīgāku. Aija Zariņa, māksliniece Šī ir tipiska kuratora izstāde, kuratora mākslas darbs. Ingai Šteimanei liekas, ka kritērijs, pie kā viņai jāturas, ir par katru cenu censties, lai māksla būtu mūsdienīga, nevis meklēt un rādīt, brīvi paļaujoties uz to, kāda tā ir. Tie ir samāksloti centieni. Rozetes ekspozīciju noformējumā – citāti no Tilberga iepriekšējā darba, kas bija eksponēts "Arsenālā", – bojā daudzus mākslas darbus, novērš no tiem uzmanību. Ekspozīcijā ir arī skaistas vietas, kas aizkustina un liekas pozitīvas, teiksim, fotogrāfijas iesaistīšana. Tā visu laiku mums ir bijusi, bet tagad tiek parādīta kā māksla. Tieši fotogrāfijas iesaistīšana ainu izstādē padara laikmetīgu. Inese Riņķe, galeriste Man absolūti nekas nav pret koncepcijām. Es esmu par tām jebkurā izstādē, taču mākslas darbiem šī koncepcija ir jāiznes un jāpastiprina, nevis koncepcijai jādzīvo sava suverēnā dzīve. Visu attaisno tikai viens: tas ir mākslas darbs ar savu kvalitāti. Tikai!!! Pārējais neattiecas uz vizuālo mākslu, ja darbs ir vājš, tad tas neko nevar ne apliecināt, ne pretnostatīt, it kā palīdzot kuratoram ilustrēt savu ideju. Tie taču nav plakāti! Nevar balstīt ideju uz nejaušiem, nenozīmīgiem, nepietiekami profesionāliem darbiem! Māra Ķimele, režisore Es nepazīstu Miķeli Fišeru, nezinu, vai tas ir noformētāja talants vai intelekts, bet redzu, ka viņam izdevies apvienot visas izstādes nevis tikai vizuāli ar vienu krāsu vai materiālu, bet ar emocionālu sajūtu. Ar vienkāršu līdzekli – drapērijām panākta apziņas klātbūtne, ka visi mēs esam mirstīgi. Dažādie mākslinieki un mākslu veidi apvienojas emocionāli caur to, ka mēs bezgalības virknē un nāves klātbūtnē tiekam skatīti bez izņēmumiem, bez atlaidēm, bez speciālas pieejas. Tur ir kaut kas totāls, un uz mani tas emocionāli iedarbojas, man tas liekas ieguvums. Drapērijas dod kopīgo atskaites punktu, un, manuprāt, tas ir stiprākais šajā noformējumā. Atskaites punkts mums visiem ir vienāds. Te nav svarīgi, vai tu esi vecs vai jauns, jo tas brīdis ir šausmīgi īss visiem. Ir darbi, kuri gleznieciski cieš, zaudē šajā virknē – tas ir mīnuss. Bet ir arī dīvains pluss – šis vienaldzīgais, vienādais skatījums, kas ieliek tādā vidē, kura tev pašam ir jāuzvar, tas parāda, kādā situācijā mēs visi šodien esam. Tā ir jaunā deviņdesmito gadu situācija. Tas, ka darbi "netur" šādu vidi, liek domāt. Ja es kā režisore nevaru atrast sev vietu, kur strādāt, tad tas ir iemesls pārdomām, nevis pretenzijām, man ir jāatrod sava vieta, tas ir MANS uzdevums. Edgars Vērpe, gleznotājs Man visu laiku ir sajūta, ka mēs ejam pēc kaut kādas drūmas inerces. Valda inerce un īsta nedomāšana par to, kādai turpmāk būtu jābūt izstāžu politikas attīstībai. Es daudz labāk jūtos, iedodot darbus mazā grupas izstādē, kur ir kopīgas intereses. Tāda izstāde mani pašu interesē: lai tur man būtu labi darbi, vai būs kāda atsauksme, reklāma. Šeit ir tā jocīgi – es zinu, ka iedevu, manuprāt, labu darbu, bet mani pilnīgi neinteresē, kā tas viss kopā izskatās. Es vienkārši nezinu, kam šāda izstāde īsti ir vajadzīga, jo māksla jau nav sports, kur visus nostāda rindā un ir jāpasaka – tev pirmā, tev trešā, tev pēdējā vieta. Mākslā katrs atrod savu skatītāju un katrs skatītājs atrod to, kas viņu interesē. Kāpēc jāklīst pa četrām zālēm, lai sameklētu vienu vai divus māksliniekus, kas viņu patiešām interesē? Viņš tos atrod tur, kur tie ir apskatāmi – galerijās, mazākās izstādēs. Jā, ir pašreiz aktuāla lielo izstāžu prakse, bet es neesmu to piekritējs. Māra Lāce, muzeja direktore Tā saucamās tradicionālās ekspozīcijas, ar kurām mēs ļoti bieži sastopamies muzeja izstāžu praksē un vispār izstāžu praksē Latvijā, apmierina lielas skatītāju daļas estētiskos kritērijus, bet tās neveicina progresu, kustību, attīstību. Savukārt tās, kas ir visproblemātiskākās, kur skatītāji, ko mēs šobrīd muzejā ļoti izjūtam, ir ārkārtīgi neapmierināti, kur rodas konflikti, – tās rada šo virzību uz priekšu, jo veidojas diskusijas, sākas domu apmaiņa un tā dod impulsus jaunai domai, rīcībai un attīstībai. Māra Pelēce, māksliniece, ASV Man patīk, ka šī izstāde ir tik liela. Tādām izstādēm piestāv daudz darbu un daudz mākslinieku. Ruta Čaupova, mākslas kritiķe Es atsaucīgi uztveru vēlēšanos pastiprināt sociālo skanējumu un sociālo kontekstu ar ekspozīcijas paņēmieniem, savērst visu šo raibo un dažādo darbu jūkli asāku izjūtu virzienā. Man liekas, ka šo izstādi nepārprotami ir veidojuši talantīgi cilvēki, aizrautīgi, ar pietiekami skaidri saskatāmu konsekvenci visos parametros. Protams, ir arī savi "bet". Izstāde ar savu kopnoskaņu jūs tīri fiziski nostāda depresīvā situācijā, kad nevarat daudz neko izvēlēties, jums jāpakļaujas tiem noteikumiem, kādi jums ir piedāvāti. Šajā ziņā izstāde varbūt atspoguļo to sociālo un zināmā mērā arī politisko situāciju, kādā mēs pašreiz dzīvojam. Jo arī mūsu likumu, uzskatu un dažādu sabiedrības noteikumu pārveidojumos ļoti bieži tiek veidoti tādi modeļi, kur absolūti nerēķinās ar to, kā cilvēks jutīsies. Radītās situācijas uzmācas cilvēkam un ierobežo. Es domāju, ka te šis princips ir dzīvei adekvāts lielākā kontekstā, nedomājot par to, vai viens darbs ir labāk vai sliktāk izstādīts. Eduards Kļaviņš, mākslas zinātnieks, profesors Šī nav labskanīga izstāde. Noformējums atbilst situācijai: tikai padomju laikā viss bija labi. Tas ir arī žests, tas ir izdarīts, un tur nekā vairs nevar darīt, nākamajā reizē jāizdara nākamais žests. Tā ir mo-derna izstāde, kur darbojas gan kurators ar dotumiem, gan žūrija. Es saprotu, ka šādu izstādi ir grūti izveidot, līmenis ir ļoti dažāds, par visiem priecāties ir grūti, un autori konfrontē skatītāju ar situāciju, kas ir dramatiska Latvijas mākslā, – tā es to uztveru. Paliek vienīgi jautājums: cik lielā mērā var manipulēt ar māksliniekiem? Pasaules praksē tiek uzskatīts: ja iekārtojums nav mākslas darbs pats par sevi, tad nedrīkst par daudz manipulēt ar darbiem, demonstrējot savu attieksmi. Pastāv kritērijs: nedrīkst komentēt vērtējošā kontekstā savu labā un sliktā izpratni. Ir nerakstīts ētisks likums: ja esi uzņēmies iekārtot izstādi, tad nav svarīgi, kādi ir darbi – labi vai slikti, bet darbi tiek kārtoti, lai veidotos ansamblis, lai tos varētu redzēt. Ja sākas darba kritiska izstādīšana, tas jau ir bīstami. Nacistu laikā nepieņemamu mākslu izstādīja, saliekot uz grīdas šķībi greizi. Ja skatās atsevišķi – ir šī manipulācija, formālās normas ir pārkāptas, bet paradoksālā veidā rezultāts, izejot cauri visām ekspozīcijām, ir stimulējošs. Daudz ko iespējams uztvert svaigāk, jo pie visa jau pierasts un daudz kas zināms, bet kontrastā ar it kā nepiemērotām lietām var vairāk ko ie-raudzīt. Beigu beigās rezultāts ir veiksmīgs, kaut gan daudzās vietās normas ir pārkāptas. Nacionālā identitāte – vai varam un vai vajag par tādu runāt? Gļebs Panteļejevs, tēlnieks Angļu tēlnieks Anišs Kapūrs... Eduards Kļaviņš Tie ir administratīvi jautājumi. Ja cilvēks piesakās uz latviešu mākslas izstādi, tad viņš ir šajā mākslā. Nācijas izvēle ir cilvēka brīva griba. Jā, latvieši lielā mērā ir formālisti, bet varbūt tas nemaz nav tik slikti, tā ir tā lokālā specifika. Taču par to spriest nav mākslinieku uzdevums. Mēs labi zinām, ka lietuvieši ir ekspresīvi, igauņi – intelektuālāki, bet par sevi izteikties ir grūtāk, jo tu esi iekšā un pārāk tuvu. Latviešu formālisms zināms no seniem laikiem, bet klāt jau nāk viss kas. Jāzeps Pīgoznis Pagaidām es skatos bez izmisuma. Varbūt šajā periodā vienkārši ir svarīgi pierādīt, ka mēs spējam arī tā kā pasaulē, un, kad tas būs izdarīts, varēs atcerēties savus pamatus. Man būtu žēl, ja mūs nevarētu atšķirt no citiem. Aija Zariņa Izstāde ir tik latviska! Vēlēšanās šo izstādi padarīt modernāku bija internacionālā ieviešana, tas apmaisa iekšējo putru. Šteimane to katliņu ir samaisījusi, tas arī bija viņas mērķis. Inga Šteimane Tad, kad valsts līmenī kaut ko nopietnu grib darīt, vienmēr pieraksta "latviešu". Es nedomāju, ka izstādi vajadzētu rīkot tādēļ, lai pabūtu kopā, tā var svinēt Jāņus. Ja rīko izstādi, tas ir jādara profesionāli, ievērojot konkrētus mākslas dokumentus, jauno mākslā un konkrēto sociālpolitisko kontekstu. Latvijas laikā bija šādas izstādes, tās mehāniski no vēstures ir pārceltas deviņdesmitajos, tas ir šis nenoskaidrotās identitātes jautājums. Ik pa laikam to izvirza. Daudzi latviešu autori grūti komponējas ar citiem latviešu autoru darbiem. Tas varbūt tāpēc, ka tie ir ļoti savpatīgi, katrs sevī, katram ir maza pasaulīte, darbi nesaskaras. Darbiem nav adresāta. Miķelis Fišers Nacionālā identitāte attaisnojas tad, ja tā nav atrauta no konkrētā laika. Latviešu mākslā ir novērojama nekrofīlija, manipulācija ar jēgu zaudējušiem un mirušiem jēdzieniem un izteiksmes līdzekļiem. Jēga ir, ja tā ir iekšēja uztvere, bet, ja bieži manipulē ar jēdzieniem, tad tas kļūst par parodiju. Ruta Čaupova Māksliniekam viņa sakņu izjūta nav tikai kaut kādu virspusē redzamu tradīciju slāņu apgūšana. Tas iz-klausās varbūt mistiski, bet radītājs savā dziļākajā būtībā vienmēr ir saistīts ar ģenētiski mantotām nosliecēm. Tās ieslēdz arī viņa skatījumu uz pasauli, intonācijas, arī formveides raksturu. Tīri profesionāli mēs latviešu mākslā saskatām koncentrētu spēju lietas komponēt. Tā ir prasme uztvert attiecības starp formām un niansēm. Kompozicionāli uzstādījumi. Daudzi latviešu mākslinieki ir stipri ar to. Daudzas nacionālās skolas ir attīstījušās ar ļoti vāju kompozicionālā satvara izpratni. Tā nav vispārīga īpašība pasaules kontekstā, kā tas mums pašiem liekas. Mūsu māksla ir izgājusi starptautiskā arēnā periodā, kad konstruktīvās saceres idejas bija ļoti aktuālas, svarīgas globālā kontekstā. Tas uzliek zīmogu, auru, tas veido latviešu mākslinieku likteņus pat tad, kad viņi ar šo tradīciju ir pavisam vāriem pavedieniem saistīti. Vai pat nesaistīti. Māra Ķimele Šis jautājums mazai tautai, ko vienmēr kāds ir okupējis, pastāv mūžīgi, un nav atšķirība, vai tā ir Eiropas Savienība vai Padomju savienība. Cenšanās ieiet Eiropā vai iziet ārzemēs, uzminēt, kas ārzemēs tiks pieprasīts pārdošanai, izstādīšanai, vārda iegūšanai, – tas uzliek zīmogu un mazina identitātes sajūtu. Identitāte nevar nebūt, jo MĒS ESAM. Tas, kā tu reaģē ar savām dzīlēm, nav atkarīgs no tevis. Es izdzirdu kādu senu dziesmu, un manī pilnīgi neatkarīgi no manas gribas reaģē kaut kas. Un arī izstādē ir latviska māksla, es nevaru to noformulēt, un man negribas to darīt, bet es jūtu, ka ir. Tā ir spēka un noskaņu koncentrācija, kaut kas pazīstams no bērnības. Tieši kas ir latviskais, nevar pateikt. Es domāju, ka identitāte ir maksimāla atbilstība pašam ar sevi. Identitāte nav etnogrāfiskas vai folkloristiskas tēmas cilāšana. Caur mūsu valodu un gēnu informāciju nāk kaut kas tāds, ko zinām tikai mēs un neviens cits nekad neuzzinās. Dievs nav muļķis, ja tautības ir, tad tam ir kaut kāda nozīme, tāpat kā visas puķes nav vienādas, un tas ir skaisti. Bet viss ir savstarpēji saistīts, viss ir šajā kopīgā ķēdē, un tas ir šajā izstādē. Trāpīgs un traģisks, tieši tik traģisks, cik Latvijas ceļš uz Eiropas Savienību. Tomēr kolektīvā eksistence nāves ēnā ir spēku dodoša. Ko izstāde pasaka par latvieŠu mākslu? Eduards Kļaviņš Izstāde ir reprezentatīva 90. gadiem. Latvijas māksla ir dažāda, un tās situācija ir eksistenciāla. Daudz kas mainās – " būt vai nebūt ". Māra Pelēce Latviešu māksla ir visāda – tāpat kā māksla citur. Un tā dažādība ir pat lielāka nekā citur. Jāzeps Pīgoznis Redzams, ka mūsu mākslā notikusi pasaules tradīciju ienākšana. Spilgta ir paaudžu un vērtību orientācijas maiņa. Tas, ka tā ir citādāka, ir dabiski. Tāda ir dzīve. Šī izstāde dod ar kulaku pa ģīmi. Kaut gan, ja baidīsimies no vājajām vietām, tad nebūs arī stipro. Ruta Čaupova Šī izstāde nav aranžēta tā, lai aicinātu cilvēkus domāt par profesionāliem uzdevumiem un problēmām, kas raksturotu 90.gadus. Lai rosinātu domāt par morfoloģijas vai tēlu strukturēšanas jautājumiem, par formveides idejām un stila elementiem, vajadzētu būt pilnīgi citai koncepcijai, citiem komentāriem, motīvu blokiem pilnīgi citā salikumā. 90.gadu kultūras kopīga tendence – daudzi motīvi, skatījuma rakursi, kā Imanta Tillera, Vijas Celmiņas darbos to redzam un sajūtam, ir lielā mērā migrējoši, it kā apriņķo zemeslodei apkārt un iesakņojas ļoti dažādu kultūru kontekstā. Līdz ar to arī daudzi mūsu mākslinieki tā vai citādi dara līdzīgas lietas un domā par to pašu. Te rodas interesantas sasauces. Būtu gribējies, lai saistītāk iezīmējas tālumā, citkultūru vidē tapušo atradumu un mūsu pašu vietējā gaisotnē diedzēto un rezonēto veikumu salīdzinājums. Tas ļautu 90. gadu mākslu visās dažādībās saskatīt būtiskāk. Tāpēc, runājot par nepiepildītām cerībām, jāatzīst, ka pietrūkst informācijas – pavadmateriālu un pavadmotīvu, jo tā tomēr ir konceptuāli veidota izstāde un kā tādai tai, savedot kopā latviešu māksliniekus no tik dažādām zemēm un dažādiem kultūras kontekstiem, būtu bijis svarīgi arī tekstuāli iezīmēt svarīgākos akcentus, dodot skatītājam nepieciešamo informāciju. Juris Ubāns, mākslinieks, ASV Es pats tādas izstādes kā muzeja direktors esmu taisījis, no tādām izstādēm ir grūti sagaidīt, lai tās izpaustu mākslinieka vērtības, bet tās ir nozīmīgas kā informācijas ievākšana un svarīgas jauniem māksliniekiem, kuri izstādās varbūt pirmo reizi. Pie mums uzskata, ka tādas izstādes pastāv galvenokārt jauniem māksliniekiem. Bet te ir citāda problēma. Mākslinieki šajā izstādē nav ne jauni, ne veci, bet vienkārši – izklīduši pa visu pasauli. Kas to lai zina, kā viņi paši visu to te saved kopā. Mums diemžēl latviešu starpā nav ne muzeju, ne kārtīgas izstādes. Profesionālā dzīvē mēs lielākoties esam saistīti ar amerikāņu iestādēm. Vienīgais punkts, kas mūs visus varētu vienot, ir Arnolda Sildega "Latvju Māksla". Pie viņa "atsitas" visas zināšanas. Guntars Sietiņš Es šo izstādi uzskatu kā tādu latviešu mākslas inventarizāciju, un man personīgi nekādu pārsteigumu nav. Kā grafiķim arī man nav par ko uztraukties: Somijā esot pieci profesionāli grafiķi uz astoņiem miljoniem! Dace Lielā Man nekad nav bijušas ilūzijas par šāda veida lielām izstādēm. Uz izstādi es eju kā rudenī sēņot un ogot – ko man vajag, to es paņemu no tā meža. Ja skaistā vietā aug mušmires, es tur neko nevaru darīt, kaut man gribētos, lai tur ir baravikas. Tomēr man liekas, ka latviešu māksla ir labāka nekā tā, kas parādās šajā izstādē! Jānis Mitrēvics, gleznotājs Šajās izstādēs ir sajaukti divi principi, un no šādas absurdas situācijas rezultāts ir veiksmīgs – tas ir kompromiss. Faktiski kompromiss ir arī šībrīža latviešu māksla. Tā ir reālā aina – sociālā situācija, kad paaudzes nav nomainījušās dabīgā veidā, vieni vēl nav nomiruši, bet citi jau piedzimuši. Domāju, ka rezultāts izstādē redzams diezgan precīzs, cits jautājums – vai mums tas patīk. Latvijas mākslas situāciju šajā izstādē var sasaistīt ar "Latvijas" tēlu uz plakāta: ko mums darīt – ļaut pašai sabrukt, uzspridzināt vai demontēt. Miķelis Fišers Ja es uzdodu sev jautājumu: "Vai man patīk 90. gadu latviešu māksla?" – tad, apskatoties šo izstādi, nevaru teikt, ka esmu sajūsmā. Tēls uz plakāta – viesnīca "Latvija" – ir simbols, pretrunīgs un dažāds, tas ir tēls, kam iespējams pietiekami daudz traktējumu, tas dod interpretācijas iespējas un sasaucas ar situāciju. Spridzināšanā var būt arī pozitīva enerģija. Skrundas lokatora gadījumā tai taču ir pozitīva un simboliska nozīme. Gļebs Panteļejevs Diez vai kāds no mums būtu sajūsmā, ja redzētu vispārējo angļu izstādi! Man attieksme pret latviešu mākslu pilnīgi sakrita ar izstāžu vizuālo noformējumu. Radās asociācijas par mākslu, kas atrodas starp bērēm un kāzām, tas nav melns, bet nav arī balts, stāvoklis nenoteikts, ne šis, ne tas. Aija Zariņa Es nevaru spriest kā cilvēks no malas, man ir noteikta vieta, un no tās vietas, kur es esmu pašreiz, viss kopumā man izraisīja tādu iespaidu, ka skaisti tiek sagrauts stereotips par priekšstatu, kāda ir latviešu māksla. Izstāde uzspridzina stereotipu. Sagrautā stereotipa vietā – pēc visu izstāžu apskatīšanas – manā apziņā rodas līdzenums, kurā nav pozitīvu virsotņu. Netiek piedāvāts kaut kas tāds, no kā mēs varētu baroties. Tiek piedāvāta citādāka aina un citādāki mākslinieki. Bet augstāka līmeņa darbu tur nav, līmenis ir tas pats, tikai citādā veidā. Kurators nevar radīt neko jaunu, viņš var vienkārši parādīt ainu vai izvilkt ārā kaut ko svaigu. Mākslu rada laiks un tauta kādā laika posmā. Māra Ķimele Redzu eksponētu ne tikai mākslu, bet arī laika vienību saspēli – kādu vietu katrs mākslinieks spēj izplēst, izkarot, pārvarēt laika nogrieznī, kas ir ļoti nepateicīgs smalkai, jūtīgai un neagresīvai mākslai. Miķelis ir trāpījis tagadnē. Man patīk, ka es šīs izstādes skatos no kāda skatpunkta, nevis no sava subjektīvā redzējuma, tas piespiež mani paskatīties no konkrēta rakursa uz šīm lietām, un tā ir liela māksla. Izstāde precīzi liecina par 90. gadiem – nav kopsaucēja. Negribu teikt, ka ir māksla, kas palikusi pagātnē, varbūt drīzāk tā ir māksla sevī – tas apvieno lielu daļu latviešu mākslinieku, kas gados nav tik jauni. Jauno māksla vairāk ir ekstraversīva. Ja kāds piecdesmitgadnieks nekļūst uz āru vērsts, kaut tagad laiks to pieprasa, tas nav jāuzskata par trūkumu, nemaz. Gribi – ņem, negribi – neņem. Arī starp agresīvās mākslas pārstāvjiem ir ļoti zemas kvalitātes darbi, kā arī starp "aizvērtajiem" darbiem var būt zemas kvalitātes piemēri. Tas, ka mākslinieks ir "aizvērts" un kluss, vēl neliecina par viņa inteliģenci un kvalitāti, tas var tikpat labi liecināt arī par viņa nespēju. Tādēļ "atvērta" un uzbrūkoša māksla vai "lieta sevī" vēl pašas par sevi neliecina par kvalitāti. Jā, šodienas laikam raksturīga aktivitāte, lai mākslinieks varētu pastāvēt, notiek cīņa par sevis pārdošanu. Ir mākslinieki, kas paši par sevi necīnās, vai māksla pati par sevi necīnās – tā vienkārši ir. Šo mākslinieku eksistence ir apdraudēta. Ja neatradīsies redzīgas acis, kas viņus mācēs pasniegt, viņu nebūs. Tevi noliek uz tā pelēkā fona, par to nav jāuztraucas – būs vēl simt izstādes. Tas ir tikai mirklis šajā bezgalībā, bet darbs paliek, māksliniekam ir šī priekšrocība atšķirībā no režisora – darbs saglabājas. Edgars Vērpe Skatoties šo izstādi, es sapratu, ka nevis četras ekspozīcijas būtu vajadzīgas, bet divdesmit, tad varbūt tas būtu interesanti, varētu kādu sakarīgu koncepciju atrast. Lai būtu normālas izstādes pirmkārt ir vajadzīgas normālas izstāžu telpas. Mūsu valstī šāda būvniecība netiek atbalstīta. "Arsenālā" šobrīd uztaisīt normālu izstādi un ielikt gleznas ir noziegums pret gleznotājiem, gleznas tur nav apskatāmas. Vienīgi instalācijas, skulptūras. Bet arī objektiem vajag gaismu. "Arsenāls" šobrīd ir ļoti greznas, skaistas izstāžu telpas, kas tiek ekspluatētas par kaut kādiem pieciem procentiem. Tajās ieguldot nebūt ne tik lielus līdzekļus, varētu iegūt fantastisku rezultātu. Mums 1988.gadā tur bija grupas izstāde, toreiz par savu naudu mēs ievilkām troses, kur sakārām lampas, un vēl šodien stāv tās pašas troses un lampas, un koka rāmīši. "Latvija" arī ir bēdīgā stāvoklī, un drīz tās vairs mums nebūs. Ir jāmeklē iespējas – varbūt vecos, pamestos rūpnīcu korpusos. Tas ir jādara Kultūras ministrijas cilvēkiem, kam izstāžu būšana ietilpst darba pienākumos. Daudz ko izšķir cilvēki, kas lietas uzņemas. Neviens jau naudu nedos tikai tāpēc, ka kaut kur pa kaktiem par to runā. Ojārs Pētersons, mākslinieks Izstādē redzama mūsu mākslas kopaina, tās kvali-tātes, problēmas. Situāciju var salīdzināt ar Rīgas radiorūpnīcu vai VEF. Vienīgi tur viss vairāk pakļauts tiešām ekonomikas likumsakarībām, tāpēc skaidrāk redzams. Mākslas jomā ir vieglāk ļauties ilūzijām un ar pamatīgu propagandu valsts mērogā pat radīt iespaidu par itin spožu situāciju. Var runāt par kuģi, kas ilgus gadus stāvējis krastā, visu laiku kopts, palicis arvien smukāks un lakotāks, tikai nekad nav ticis pārbaudīts reālā peldējumā. Nu I.Šteimane un M.Fišers pamē-ģinājuši to ielikt baseinā – un uzreiz jau tas rada bažas. Nerunājot nemaz par okeānu, līdz tam mēs to nemaz nespējam dabūt! Es runāju par mūsu mākslas konvertējamību. Var sev stāstīt, cik grib, ka viss ir ļoti labi, bet uz ārpusi mūsu māksla ir ļoti maz pieprasīta. Atsevišķie gadījumi ir jānovērtē – vai runa ir par īstu mākslas apriti vai kādu kultūrpolitisku pasākumu. Ir tādas racionālas, eksaktas lietas: pasaules mākslas procesi praktiskās izpausmēs – izstādes, pasākumi, novērtējumi, publicitāte, prese, žurnāli. Mēs jau varam pateikt, ka mums to nevajag, tomēr kādai pasaules sabiedrības daļai tie ir kritēriji. Ja paņemam 20–30 pasaules mākslas žurnālus par pēdējiem desmit gadiem – cik mēs tur sevi atradīsim? Kur ir problēma? IR LIETAS, KAS JĀRISINA VALSTIJ. Reālam radošam māksliniekam, kam pirmajā vietā nav mākslinieciski amatniecisku izstrādājumu ražošana, viņa ideju manifestācija un to iemiesošana materiālā atrodas ekonomiskā bezizejas situācijā, jo jebkuru darbu radīšana prasa zināmus apstākļus un līdzekļus. Pašlaik es Latvijā neredzu konstantu vietu un līdzekļus, kur tāds īpatnis varētu bez pārāk lielām problēmām regulāri kaut ko izdarīt, sevi parādīt un realizēt. Eiropas pieredze mums visapkārt ir parādījusi – IR VAJADZĪGS VALSTS FINANSĒTS MŪSDIENU MĀKSLAS CENTRS. Somijā ir Ziemeļu mākslas centrs, tagad Gotlandē būs Baltijas mākslas centrs, Berlīnē – Betānija, Viļņā – Mūsdienu mākslas centrs, kur ir izstāžu telpas, darbnīcas un telpas, kur var dzīvot, un vēl informācijas apmaiņas nodrošinājums. Nevis muzejs, bet šis dzīvais, aktīvais centrs ir vajadzīgs, ja grib iesaistīties mūsdienu mākslas procesos, – tas palīdzētu arī saprātīgi izmantot ne pārāk lielo valsts finansējumu, kas paredzēts mākslai. Šī 2.Vispārējā izstāde der lokālai analīzei, kur var spriest par šo kultūras pasākumu, bet tas nav dzīvs mākslas process! Vēl 80. gados, kad Barbara Štrāka brauca, Rīgā notika "Interferences", bija aizmetņi sakariem ar Eiropas procesiem. Bet tas toreiz bija iespējams, pateicoties pārejas laika ekonomiskajiem nosacījumiem, tas maksāja lēti, mākslinieki varēja izdarīt brīnumu lietas – aizvest, uzstādīt, rietumnieki brīnījās. Ja valsts grib tagad kaut ko veikt, tad jābeidz ķēmoties ar šiem kultūrpolitiskajiem parādes pasākumiem, ar to vadāšanu apkārt pa kaut kādām mākslas dzīves procesam nenozīmīgām vietām. Pasaules māksla, tās procesi reāli eksistē! Materiālu sagatavoja Elita Ansone un Laima Slava | |
| Atgriezties | |
