VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Senā un nākotnes grāmata Maikls Lambs, Safolkas mākslas koledžas vecākais pasniedzējs, īpaši “Studijai” Divdesmitā gadsimta beigu grāmatmākslai (bookarts)1 raksturīgas daudz un dažādas formas, tās var savstarpēji mijiedarboties vai būt pilnīgi patstāvīgas. Un, lai gan šī raksta mērķis nav vispusīga vēsturiska analīze, tomēr ir lietderīgi iezīmēt trīs atšķirīgas pieejas mākslinieku grāmatām, pirms censties noskaidrot, kas tad ir grāmata vai kas tā varētu būt. | |
| Livres d'artistes ir ietekmējušas vairākus grāmatmākslas virzienus,
tomēr pratušas saglabāt skaidri definētu darba metodi. Šī forma
attiecas uz roku darbu – skaisti un dārgi iesietām grāmatām, kas
faktiski ir tekstam paralēlas grafikas darbu (prints) kolekcijas,
dažkārt arī teksta ilustrācijas. Pikaso, piemēram, radīja Livres
d'artistes, un šī tradīcija ir dzīva arī mūsdienās tāda britu
mākslinieka darbos kā Deivids Hoknijs (David Hockney). Šie darbi, lai
gan vairumā gadījumu nenoliedzami valdzinoši, tomēr nav avangardiski ne
pēc satura, nedz arī pēc izmantotās tehnikas attīstības potenciāla.
Grāmata vienkārši ir instruments, kas ļauj māksliniekam parādīt un
izplatīt savus mākslas darbus/attēlus (lai gan daži attēli un teksti
mēdz būt eksperimentāli pēc savas būtības, piemēram, Malarmē teksts ar
Redona attēliem). Otrā kategorija ir definējama kā mazie iespieddarbi (Small Press Work), kas sākotnēji bija tikai dzejnieku prioritāte. 60. gados šo “teritoriju” intensīvi sāka apgūt mākslinieki. Šķita, ka dzeja un glezniecība savstarpēji pārklājās – dzejnieki sāka radīt vizuālo jeb konkrēto dzeju (Concrete Poetry), bet gleznotāji savos darbos arvien vairāk sāka izmantot tekstu. ASV mākslinieka Eda Rušas (Ed Ruscha) darbi sastāvēja vienīgi no teksta. Konceptuālistu (kā, piemēram, britu grupa Art & Language) darbi lika skatītājiem ilgi garlaikoties galerijā, kamēr tie izlasīja gleznas tekstu. Tajā pašā laikā mākslinieki pauda neapmierinātību ar galeriju elitārismu un meklēja alternatīvas savu darbu reprezentācijas iespējas. Viens no šādiem mēģinājumiem bija Land Art, taču tas zināmā mērā neizdevās, jo mākslinieki acīmredzami pakļāvās vēlmei dokumentēt savus darbus fotogrāfiju veidā un izstādīt tās galerijās, tādējādi atgriežoties sākuma pozīcijā, no kuras daži centās izbēgt. Grāmatas formāts pavēra jaunas iespējas parādīt darbu skatītājiem, vienlaicīgi atrisinot jautājumu par mākslas darba unikalitāti un elitārismu (tas nozīmē arī dārdzību). Mazās formas iespieddarbus varēja viegli un lēti izplatīt pa pastu. Atšķirība starp Livres d'artistes un mazajiem iespieddarbiem ir viegli saskatāma. Trešo virzienu pārstāv to māksli-nieku darbi, kas pēta un analizē grāmatas būtību. Tie nereti ir unikāli darbi, kas ir visai attālinājušies no grāmatas tradicionālā izskata. Dažiem, kā, piemēram, Anzelmam Kīferam (Anselm Kiefer), tas ir tikai viens no viņu radošā darba aspektiem, turpretī citiem tas ir daiļrades izteiksmes veids. Šī virziena pirmsākumi meklējami Fluxus kustībā (Alisonas Noulas (Alison Knowles) istabas izmēra “Lielā grāmata”), īpaši tās noraidošajā attieksmē pret iedi-bināto kārtību. Dītera Rota (Dieter Roth) darbu vadmotīvs bija jēdziena “grāmata” izvērsums, tomēr dažkārt viņam patika manipulēt ar mērogiem un radīt miniatūrus darbiņus, giljotinējot atrastas grāmatas. Nākamās mākslinieku paaudzes ir turpinā-jušas šos pētījumus, dažkārt sa-sniegdamas diezgan ekstremālus rezultātus. Lielbritānijā daži mākslinieki, piemēram, Less Biknels (Les Bicknell) strādā tikai grāmatmākslas jomā, taču neizjūt to kā ierobežojumu, drīzāk izaicinājumu. Biknels apgalvo, ka cilvēka roka atbilst iespējamai grāmatas definīcijai: elkonis – grāmatas iesējumam vai muguriņai, bet augšdelms un apakšdelms satur “lasāmu” informāciju. Starp Biknela realizētajiem mākslas darbiem ir gludināmais dēlis, uz kura noliktas no skārda izgrieztas vīriešu apakšbikses. Biknela uzmanību neapšaubāmi ir piesaistījis gludināmā dēļa saliekamais mehā-nisms, kas atgādina grāmatas atvēršanu un aizvēršanu, bet apakšbikses izskatās pēc izplēstas grāmatas lapas. Virtuālās grāmatas varētu uzskatīt par neizbēgamu grāmatmākslas nākotni, tomēr Biknels un citi britu mākslinieki, kas pētījuši šo mediju, nav raduši pārliecību par tā neaizvietojamību, lai tā dēļ atmestu tradicionālās tehnikas. Pirms analizēt Biknela apgalvojumus vai pētīt grāmatmākslu, būtu jānoskaidro, no kā sastāv grāmata. Un te nu nenovēršami jāsastopas ar problēmām. Mēģinot uzskaitīt grāmatas elementus, varētu sākt ar apgalvojumu, ka tā ir izgatavota no papīra, taču šo domu nekavējoties apgāž atskārsme, ka tikpat labi tā var būt no pergamenta, ādas, plastikas vai faktiski no jebkuras plakanas virsmas. Apgalvojumu, ka grāmatā ir jābūt tekstam, liks apstrīdēt bērnu grāmatas, kurās ir tikai attēli. Varētu turpināt šo domu, sakot, ka grāmatā ir jābūt vai nu tekstam, vai attēliem, vai abiem, bet te varētu rasties jautājums, kā klasificēt zīmēšanas grāmatu, pirms tā sākta lietot. Šo uzskaitījumu varētu noslēgt ar to, ka grāmatas pamatelements ir secība un ka tai jābūt tādā vai citādā veidā iesietai. Tomēr šīs atsevišķās definīcijas varētu dot neierobežotu brīvību patiesi radošam prātam un, iespējams, reducētu grāmatas vērtību. Virtuālā grāmata uzdod citus jautājumus – kā norāda pats nosaukums, tie attiecas uz rea-litātes būtību. Virtuālā grāmata neeksistē taustāmā veidā trīsdimensiju telpā, taču visos citos aspektos var sacensties ar daudz tradicionālākām grāmatu pamatformām – tekstu un secību. Drīz vien atskārstam, ka, lai gan grāmatas definēšana nerada nekādu skaidrību šajā jautājumā, tomēr ir kāda nedefinējama identitāte, kas piemīt visām grāmatām un kas kalpo kā mākslas darba indikators. Varbūt tieši te slēpjas atslēga, kas ļauj izprast Biknela darbu motivāciju. Izzinošos grāmatdarbus (bookworks) mēdz iedalīt divās kategorijās: tādos, kas vizuāli apraksta grāmatas būtību un izskatu, un tādos, kas ārēji vairs neatgādina grāmatas, bet kaut ko vēsta par tām. Pēdējās bieži ir pētījis Biknels savos darbos, kas veidoti, saspiežot rokas lējuma papīra lapas starp gareniski pāršķeltiem baļķiem, kurus kopā satur metāla stīpas. Šie darbi atgādina grāmatas, jo arī grāmatu ražošanā tiek izmantoti tie paši izejmate-riāli, taču tos nav iespējams atvērt vai lasīt un darbu saturs izpaužas to ārējās formās. Beidzot savu eseju, gribu nedaudz pakavēties pie kāda atsevišķa darba. Mārgaretas Vilijas (Margaret Wyllie) darbs “jaunā derība” ir grāmatas ekstremāla interpretācija, kas demonstrē to, kā grāmata spēj iedvesmot māksli-nieku. Faktiski šo darbu vairs nevar saukt par grāmatu, kaut arī tā reiz bija grāmata un to ir iespējams atkal rekonstruēt par grāmatu, ja vien kādam pietiktu pacietības to darīt. Darbs veidots kā divdimensionāls tērps, kas izadīts no Jaunās derības strēmelēm. Tērpa apakšdaļā nokarājas “pave-diens”, norādot, ka darbs vēl nav pabeigts. Būtiski, ka, lai gan darbam ir forma un tas ir kustīgs, tas nekādā veidā neatgādina grāmatu. Un tomēr, ja pieņemam, ka grāmatas būtiskākā sastāvdaļa ir teksts, tad šim darbam tas ir. Ja šim tekstam ir jābūt lasāmam, tad, kaut gan ar piepūli, arī tas ir iespējams. Ja runājam par mākslas darba “lasīšanu” vispārīgā nozīmē, šajā gadījumā mēs saskaramies ar interesantu interpretācijas iespēju, jo, tikai tuvāk izpētot tekstu, mēs atklājam, ka tā ir Bībele. “Lasot” šo grāmatdarbu, mēs atrodam norādes, ka tas ir tērps, kaut arī divdimensionāls un nav valkājams. Savukārt adīšana kā tradicionāla sieviešu nodarbe norāda uz dzimti un lietišķo mākslu. Un tajā pašā laikā šis mākslas darbs, neraugoties uz mūsu iepriekšējo informāciju par izmantotajiem materiāliem, kaut kādā veidā liek domāt par reliģiju. Darba novie-tojums virs cilvēka acu augstuma un horizontāli izvērtā kārts tā augšdaļā atgādina krucifiksu, tādēļ rodas kārdinājums interpretēt tērpu kā priestera talāru vai pat kā Jēzus Kristus līķauta metaforu. Mākslas darbs dod iespēju to uztvert arī kā kāzu kleitu. Darbā ir skaidri samanāmas norādes uz kristietību, līdz ar to izvirzot jautājumus par sievie-tes marginalizēto lomu kā kristīgajā baznīcā, tā mākslā: atsauce uz abiem jautājumiem rodama delikātajā nosaukumā, kas, rakstīts ar mazajiem sākumburtiem, vairs nav tikai Bībeles otrās daļas virsraksts, bet norāda uz jauna veida tēmas redzējumu. Tomēr šī raksta temats ir grāmatas, un mums būtu jāatgriežas pie darba grāmatiskās būtības. Aprakstītais mākslas darbs ir lielisks pats par sevi neatkarīgi no tā saistības ar grāmatām, taču te vajadzētu uzdot būtisku jautājumu: “Vai šis darbs būtu tapis, ja Vilija par pamatu nebūtu izvēlējusies grāmatu?” Mana atbilde nešau-boties ir noliedzoša. Tātad tā ir grāmatmāksla, un tagad mūsu ziņā ir uzdot nākamo jautājumu: “Ko šis darbs mums stāsta par grāmatām?” Iespējams, ka neizadītais “pavediens” ai-cina turpināt diskusiju. 1 Britu salās terminu “grāmatmāksla” (bookarts) mēdz rakstīt arī kā “mākslinieku grāmatas” (artists books) vai “grāmatdarbi” (bookworks). Terminu Livres d'artistes nekad netulko. No angļu valodas tulkojusi Iveta Boiko | |
| Atgriezties | |
