VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Taro dārzs Marija Džūlija da Sako, dārzu arhitekte, Venēcija, īpaši “Studijai” Renesanses laika Itālijā dārzu māksla sasniedza vienu no savas mākslinieciskās izteiksmības kulminācijas punktiem. Attiecinot arhitektūras ģeometriskās likumības arī uz dabu, tika radīts stils, kas vēl šodien pasaulē pazīstams kā itāļu dārzs. | |
| |
| Manierisma posmā, kurš iezīmēja pāreju no renesanses mākslas uz baroku,
dabas iegrožošana striktās formās spēra soli mākslotības virzienā, kas
tiecās pietuvināt dabu mākslinieciskajai sacerei. Dārzu māksla tādējādi
atklāja “delikāto maldu” tehniku, kas dažās desmitgadēs noveda pie
baroka dārza maldinošās perspektīvas un brīnumainajiem efektiem. Jau bruņinieku poēmu tapšanas laikā dziesminieki vēstīja par apburtiem, simbolisku nozīmju pilniem mežiem, kur izvērsās viņu varoņu episkie piedzīvojumi. Noburtā meža uzliktais pārbaudījums, kad bruņinieks sastapās ar biedējoša izskata plēsoņām un milžiem, kā arī ar ļaunām un pavedinošām sievišķām būtnēm, bija viens no svarīgākiem mirkļiem varoņa ceļā uz drosmi un slavu. Tātad daba kolektīvajā iztēlē izvairījās no cilvēciskā saprāta diktētās kārtības un kontroles, kļūstot par brīnumaini mežonīgu maldu un pārsteigumu vietu. Šo noskaņu ietekmē Orsīni valdnieks netālu no Viterbo – uz ziemeļiem no Romas – lika izveidot vienu no savdabīgākiem kompleksiem 16. gadsimta itāļu mākslā – Bomarco “Svēto mežu”. Augstienē uzceltās pils pakājē dabiskās augu valsts vidē viņš lika izkalt gigantisku mērogu figūras tieši no akmens bluķiem, kas pacēlās virs zemes. Briesmīgu cilvēcisko un dzīvniecisko radījumu savā laikā biedējošie un pavedinošie tēli pārsteidz apmeklētāju vēl šodien. Daudz nesenākā pagātnē, 20. gadsimta 80. gadu sākumā, franču māksliniece Niki de Senfai netālu no Bomarco sāka veidot fantastisku darbu – augu valsts vidū brīvi izvietotu skulpturālu ansambli, kam piemita tie paši maģiskie elementi, kas Orsīni valdnieka “Svētajam mežam”. Dažas no skulptūrām, kas visas veltītas taro tēmai, ir tik lielas, ka ir apdzīvojamas. Tās ir daudzkrāsainas noapaļotu formu figūras, kas veidotas no dzelzs karkasa, cementa un klātas ar spoguļa, keramikas un stikla mozaīkām. Tā ir sapņa pasaule, kurā līkumotas formas un zaigojošu krāsu virsmas pārsteidz apmeklētājus un rada viņos apmulsumu. Vietas burvība pilnīgi pārņem savā varā, gandrīz zūdot saiknei ar dabisko vidi. taro darzs Projekta sākotne ir sarežģīta. Ideja dzimst kādā mākslinieces bērnības laika sapnī. Viņa patiesi no-sapņoja, ka atrodas apburtā dārzā, ko apdzīvo dīvaini tēli, brīnumaini un labvēlīgi, kuri, izkrāsoti fantastiskās krāsās un rotāti ar dārgakmeņiem, šķita paceļamies no zemes. Taro kārtis, kuru izcelsme ir sena un noslēpumaina, rotā figūras, tās var izmantot spēlei, bet pārsvarā tiek lietotas zīlēšanā nākotnes pareģošanai. To ezoteriskā pieskaņa lieliski saskanēja ar sapni, ko Niki de Senfai vēlējās atveidot. “Ja dzīve ir kāršu spēle, tad mēs esam dzimuši, nezinot tās noteikumus. Un tomēr mums ir jāizdara savs gājiens. Cauri laikmetiem cilvēkiem ir paticis spēlēt ar taro kārtīm. Dzejnieki, filozofi, alķīmiķi, mākslinieki ir centušies atklāt to nozīmi.” Šos vārdus apmeklētājs atrod iekaltus vienā no takām, kas šķērso dārzu. Nebija viegli atrast vietu, kur realizēt grandiozo ieceri. Iespēju radīja mākslinieces draudzība ar Garavikjo muižas īpašniekiem (muiža atrodas netālu no Kapalbio, Toskānas zemienē, apmēram 150 km uz ziemeļiem no Romas), kas atteicās no cīņas par savu zemes gabalu. Kailā, nepiesārņotā zemiene ir apvidus, kam raksturīgs plašs, atklāts telpiskums un pievilcīgas nogāzes, kuras rotā blīvi un neregulāri mūžzaļo koku un augu biezokņi – olīvkoki, mastikas koki, akmens ozoli, laurkoki un tādi augi kā mirte, lavanda un rozmarīns. No apdzīvotām vietām tālu esošās zemienes dabiskie pakalni Niki de Senfai šķita ideāla vieta, kur īstenot savu oriģinālo projektu, kura mērķis bija radīt unikālu cilvēka un dabas tikšanās vietu. Atšķirībā no Bomarco, kur mežonīgā daba rada noslēpumu un baiļu atmosfēru, kas šo vietu vērš draudīgu, Taro dārzā daba patiesībā nav mākslas darba sastāvdaļa, un figūras, kas labi redzamas no attāluma, kontrastē ar tumsnēji zaļo augu valsti. Daudzkrāsainās figūras, tālu saskatāma liela mēroga arhitektoniskā tēlniecība, patiesībā nošķiras no tumšzaļās augu valsts, veidojot atsevišķus apjomus. Cienot videi raksturīgās iezīmes, tomēr nav meklēta saikne ar apkārtni, un ar spožo krāsu palīdzību ir kāpināts mākslas triumfs pār dabu. Niki de Senfai Parīzē dzimusī māksliniece lielu daļu savas dzīves pavadījusi Ņujorkā. Viņa vienmēr gleznojusi un zīmējusi kā autodidakte, izņemot studijas kopā ar dažiem māksliniekiem, kurus augstu vērtēja. 60. gados viņa pievienojās jaunā reālisma kustībai, kuras pamatus lika kritiķis Pjērs Restanī, apvienojot tādus māksliniekus kā Žans Tingelī, Daniels Spoerri, Kristo un Armāns. Tie visi bija mākslinieki, kas tiecās norobežoties no tradicionālajiem izteiksmes veidiem un līdzekļiem un radīt darbus, kas ar spēcīgām provokācijām aktivizētu publiku. Jaunā reālisma grupas kopīga iezīme bija patērētājsabiedrības ikdienišķo materiālu mākslinieciska izmantošana. Vispirms tas attiecās uz plastmasu. Niki de Senfai pirmie darbi bija “Šautuves” – ģipša bareljefi, kuros bija iestrādāti ar krāsu pildīti maisiņi; iešaujot tajos, darbs ieguva krāsas tecējuma formu. Arhetipiski un māksli-nieces darbībā bieži atkārtoti tēli, kas pēcāk simbolizēja viņas daiļradi, bija “Nanas” – sieviešu figūras spēkpilni lokanās formās ar bērnišķīgām iezīmēm un pārspīlēti izceltām ķermeņa sievišķām daļām. 1966. gadā Stokholmas Modernās mākslas muzejā Niki de Senfai radīja darbu “Viņa”, milzīga apmēra un iespaidīga krāsojuma figūru, guļošu uz muguras, kuras ķermenis ietvēra bāru un kinozāli. 1972. gadā Jeruzālemē viņa īstenoja darbu “Golems”, briesmīgu, speciāli bērniem veidotu skulptūru, no kuras mutes nokarājās trīs milzīgas sarkanas mēles, kas bija izmantojamas kā slidkalniņi. Šajos darbos, kas tapuši agrāk nekā Taro dārzs, māksliniece, šķiet, gribējusi izmēģināt monumentālus apjomus, lai atkal tos izmantotu dažās dārza figūrās. Tas ir mēģinājums pārveidot tēlniecību arhitektūrā, statuju – dzīvīgā vidē. Būtiska mākslinieces dzīvē bija sastapšanās ar šveiciešu mākslinieku Žanu Tingelī, ar kuru viņa nodibināja gan profesionālas, gan romantiskas attiecības, kas noveda pie nepārtrauktas sadarbības mākslinieciskajā sfērā. “Kad 1960. gadā Žans un es sākām dzīvot kopā, viņš mani iepazīstināja ar Marselu Dišānu, Danielu Spoerri, Robertu Raušenbergu un Ivu Klainu, un es iepazinu pastnieka Ševāla, Gaudi un Votsa torņu pasauli.” Žans Tingelī piedalījās daudzu Niki de Senfai darbu izveidē – starp tiem ir arī Stravinska skulptūra Pompidū centrā Parīzē – un ar entu-ziasmu atbalstīja katru viņas projektu. Niki de Senfai poētiskā liektā un mirdzošā pasaule bija papildinājums Tingelī melnajiem, kustīgajiem mehānismiem – šis pretpols sevišķi izcēla viņas tēlniecības plastiskās formas. Taro dārzs atklāj šo īpašo māksliniecisko sadarbību. Tingelī pats veidoja un sastiprināja daudzu lielāko Taro dārza figūru dzelzs karkasus un dažās no tām pēc tam iemontēja kustīgas dzelzs skulptūras. Taro dārzam ir konstatējamas daudzas analoģijas ar Bomarco “Svēto mežu”, taču vēl lielākas saiknes saskatāmas ar Gaudi antropomorfo arhitektūru. Īpaši tas attiecas uz Guela parku, ko Niki de Senfai bija atklājusi Barselonas ceļojuma laikā agrā jaunībā un kas dziļi ietekmēja viņas mākslu. Tomēr Gaudi visus savus darbus tiecās veidot organiskās formās, kas būtu brīvas no striktas ģeometrijas, lai pēc iespējas tuvinātu arhitektūru dabai, toties Niki de Senfai savu skulptūru darināšanā gāja pretēju ceļu, nokļūstot pie fantastiskas arhitektūras, kas ieguva pasakainu formu dimensijas. Vēl pieminēšanas vērti iedvesmas avoti māksli-niecei bija Saimona Rodias Losandželosā celto torņu gaisīgā struktūra, kuri bija dekorēti ar keramikas, stikla, terakotas un gliemežvāku fragmentiem, un sirreālistu elka Ferdinanda Ševāla darbi, kurš veltīja vairāk nekā 30 gadu, lai izveidotu savu ideālo pili Oterivā Francijas dienvidos. IlgstoŠie eksperimenti Par spīti neskaitāmām grūtībām, dārza veidošana turpinājās no 1979. līdz 1996. gadam. Grūtības, kā viegli iedomāties, bija saistītas vispirms ar darbu izmēriem. Lai pārvarētu kaut daļu no problēmām, māksliniece atsāka nodarboties ar uzņēmējdarbību, izveidojot un tirgojot smaržu sēriju. Ilgstošā darba sarežģītība un nebeidzamība noveda pie tā, ka daudzi mākslinieki un amatnieki, kuri piedalījās dārza tapšanā, izveidoja laboratoriju, kur gadiem izmēģināja jaunas tehnikas un jaunus materiālus. Niki de Senfai vispirms veidoja māla modelīšus katrai figūrai. Balstoties uz tiem, vislielākajām skulptūrām pamatā tika likts salodēts un saliekts (vienīgi ar komandas roku spēku) tērauda stieņu karkass. Mazākās skulptūras, tādas kā “Mēness” un “Neprāts” turpretī tika izveidotas Parīzē tieši no poliestera un atvestas uz dārzu jau gatavas. Dažas īpatnējas iezīmes apdarē, kas šodien mūs pārsteidz, patiesībā radās no kļūdām vai vienkārši eksperimentējot darba gaitā ar visdaudzveidīgākiem materiāliem: no Murāno stikla līdz spoguļiem, kas vesti tieši no Francijas, Čehoslovākijas un Bohēmijas, un keramikas plātnītēm, kuras liktas cita pie citas un piede-dzinātas pie pamatnes. Daudzus gadus dārza izveidošanā piedalījās Romas keramiķe Venera Finokjāro, kura šādi apraksta savu pieredzi: “Taro dārza dekorēšana bija tiešām smags darbs. Šis darbs izjauca cilvēka privāto dzīvi un ierasto dienas kārtību. Katra vienība bija unikāla; nebija iespējams pie figūrām strādāt sērijveidā. Pat tad, ja veidols tika atkārtots, tas vienmēr bija jāveic ar rokām, jo katra detaļa, līdzīgi kā attēlu mīklas sastādīšanā, der tikai vienā konkrētā vietā. Nebija iespējams nopirkt krāsainas emaljas, ko varētu apdedzināt augstā temperatūrā, un mums nācās tās gatavot pašiem.” Rezultāts ir fantastisks ceļš pretī nemitīgi mainīgām formām un krāsām, kuru efekti, līdzīgi kā kaleidoskopā, pavairojas līdz bezgalībai uz spoguļu mirguļojošām virsmām. Fotoaparāta objektīvs vislabāk spēj atklāt neparedzamos rakursus un ietvert fokusā dažādos plānus, kuros attēli atspoguļojas vienā un tai pašā virsmas fragmentā. Mēs esam liecinieki mēģinājumam piešķirt formu iztēlei, sapņiem un murgiem, iracionālā triumfam. Iniciācijas ceļŠ Skulptūras ir izvietotas nelielā attālumā cita no citas dabiska amfiteātra apkaimē. Tas vēl vairāk izceļ ansambļa monumentalitāti. Statujām nav taustāmas saiknes citai ar citu, bet tās novietotas nejauši augu valsts vidū. Patiešām, kā kāršu kavā – šo figūru attiecības rada pārsteigumu, un to neloģiskā secība, ja arī neļauj atšifrēt likteņa zīmes, vismaz vedina mūs ļauties savas iztēles iespaidiem, Līdzenā izcirtumā, kura centrā atradās pamesta ala, novietota vislielākā skulptūru grupa – “Priesteriene”. No viņas atplestās mutes tek ūdens, kas, plūstot gar debeszilām plātnītēm rotātu klinti, piepilda lielu čūskveidīgas formas baseinu. Grupa, pēc Niki de Senfai vārdiem, attēlo “lielo sievišķās intuīcijas spēka priesterieni. Šī sievišķā intuīcija ir viena no atslēgām ceļā uz gudrību. Tā parāda iracionālās zemapziņas spēku.” Visapkārt šai grupai radiāli starp krūmāju un iz-kliedētu koku biezokņiem ir izvietotas citas figūras. Nav nekādas loģiskas secības maršrutā, ko ikviens var brīvi izvēlēties starp takām, kas izlokās apkārt skulptūrām. Ir iespējams vadīties vienīgi pēc vārdiem, ko māksliniece vietām ierakstījusi cementā. “Valdniece” pretēji ikonogrāfiskajām tradīcijām ir atveidota kā sfinksa ar melnu seju un ķermeni, kas klāts ar zvaigžņotu mantiju. Iespējams, ka tā ir visnoslēpumainākā ansambļa figūra, sapnis par Lielo Māti, kuras iekšienē bija iespējams simboliski atdzīvināt pieredzi, kas saistās ar laiku pirms piedzimšanas. Šajā monumentālajā skulptūrā māksliniece bija radījusi savu darbnīcu un dzīvojamo telpu, lai varētu būt šeit vienmēr. Šodien iekštelpa ir pilnīgi izmainīta. Kad to vairs neizmantoja dzīvošanai, sienas tika noklātas ar neskaitāmiem spoguļu gabaliņiem. Telpa pilnīgi zaudēja savas aprises, radot efektus, kas šodie-nas skatītājā izraisa absolūtu maģiskas dezorientācijas sajūtu. Taro kārtis parāda likteņa spēku, kas neizbēgami nosaka mūsu esamību. Niki de Senfai tās kļuva par interpretācijas atslēgu, lai tuvotos mūsu dzīves noslēpumam. Par pretošanās līdzekli cilvēka skumjām un bailēm. Varbūt formu un figūru nepārtrauktā lokanība vēlas radīt ilūziju par pasauli, kas mūs ieskauj liegi, bez asiem pavērsieniem un šķautnēm, kuras mūs vienmēr biedē... No itāļu valodas tulkojusi Stella Pelše | |
| Atgriezties | |
