VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| AKILE BONITO OLIVA UN EDUARDS KĻAVIŅŠ SARUNĀ RĪGĀ | |
| |
|
1999. gada nogalē Rīgā divas lekcijas lasīja Romas Mākslas akadēmijas profesors, ievērojamais itāļu mūsdienu mākslas kritiķis Akile Bonito Oliva (Achille Bonito Oliva), kurš tieši pirms 20 gadiem (1979. gada novembrī žurnālā Flash Art) pasauli iepazīstināja ar trans-avangarda konceptu, definējot jaunās parādības mākslā kā atgriešanos pie glezniecības (lieliem formātiem, eļļas tehnikas), pie individualitātes, pie lokālām vērtībām. “Studija” steidzās izmantot doto iespēju sarunai un lūdza tajā piedalīties arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru, mākslas zinātņu doktoru Eduardu Kļaviņu. Ņujorkā gadu mijā līdzās apjomīgajai trans-avangardista Frančesko Klementes izstādei Gugenheima muzejā, laikmetīgās mākslas centrā P.S.1 Longailendā skatāma jūsu veidotā izstāde "MINIMALIA. Itāļu vīzija 20.gs. mākslā”. Vai Olivas kungs neizstāstītu tās koncepciju? Kādēļ tieši šobrīd tāds itāļu mākslas akcents Ņujorkā? A.B.O. Tas bija muzeja direktores Alanas Heisas ielūgums. 1997. gadā es šo izstādi jau biju veidojis Venēcijā, bet 1998. gadā tā tika rādīta Romā. Ņujorkas izstāde ir vispilnīgākā, jo tajā salīdzinājumā ar divām iepriekšminētajām izstādēm redzami vēl desmit mākslinieku darbi. Izstādes pamatdoma ir parādīt mākslas virzību, modernitāti (modīgumu) vispār un tieši šajā gadsimtā, to, ka māksla ir reducējusi savu valodu. Šo mākslinieciskās valodas reducēšanu diktēja gadsimta zinātniskie un tehniskie atklājumi. Jo visam bija jākļūst formā ļoti vienkārši uztveramam. Tieši vienkāršība rada iespēju komunicēties, un tā ir šī laika masu kultūras, masu saziņas nepieciešamība – vienkārša uztveramība un komunicēšanās spēja. Tātad – reducēšanās, dematerializācija, vienkāršošana. Tas ir pamatkoncepts, kas tiek izmantots amerikāņu mākslā ar nosaukumu “minimā-lisms”. Abstrakta izteiksme un taisnās līnijas ģeometrija. Standarts, izejpunkts te ir Amerikas lielo pilsētu debesskrāpji. Minimalia – tas ir vārds, kas valodnieciski neeksistē, tas ir manis radīts, uz latīņu valodā sastopamo analogu balstīts termins, lai dotu atskaites punktu, kur šim mākslas virzienam meklējamas kultūras saknes. Vienlaicīgi tas ir oriģināls, savdabīgs izteiksmes veids, runājot tieši par itāļu minimālisma izpausmēm, kam raksturīga hibridizēšana un konta-minācija – saplūšana, savīšanās. Un tā nav tikai abstraktās (kā Amerikā), bet arī figuratīvās formas kontaminācija. Jāsaka, ka šī te pārliecināšanās, ticamības iespēja, kas raksturīga 20. gadsimtam, analoga klātbūtne ir laikmeta prasība, un itāļu minimālisma izpausme un sistēmas pamats ir kombinēšanas, savietošanas spēja. Taču itāļu minimālisms atšķirībā no amerikāņu izmanto nevis taisno, bet liekto līnija. E.K. Kā var saprast, šī izstāde ir mūsdienu mākslas alternatīva. Olivas kunga vārds lielā mērā ir saistīts ar transavangardu, tieši viņš ir arī definējis šo virzienu. Kopumā transavangardisti, pazīstamākie no viņiem, kā Enco Kuki, Sandro Kia, Mimmo Paladīno u.c., ir bijuši ļoti tāli no minimālisma. Vai tas norāda uz Olivas kunga interešu un vērtību sistēmas evolūciju? Vai transavangards – nevis kā ideja, bet kā prakse – ir izsmelts? Es varu jautāt arī citādi: vai pievēršanās “minimālijai” nenozīmē Olivas kunga intereses zudumu par bijušo transavangardu un pārmaiņām viņa vērtību sistēmā? A.B.O. Nē, tā es nevarētu teikt. Drīzāk varam runāt par nobriešanu vairāk līdzsvarotai situācijai. Astoņdesmitie gadi ir raksturīgi ar to, ka modernā un postmodernā māksla ir veikušas savstarpēju konfrontāciju. Šis pretstatījums ir prasījis savveida izlīdzinājumu, nomie-rināšanos, izlīdzsvarošanos. Tādēļ šodien var sastapt šo modernisma un postmoderisma līdzāsesamību, sadzīvošanu, bet minimālajā izteiksmes veidā, minimālajā mākslas valodā, amerikāniskā minimālisma izpausmē, vienlaicīgi runājot tieši par tā izpausmi Vidusjūras reģionā. E.K. Brendons Teilors nesen ļoti pārliecinoši raksturoja Rietumu mākslas situāciju – kad konceptuālisma kāpinājums pastāv vienlaicīgi ar tendenci veidot publiski ļoti atraktīvu, saistošu, stāstošu mākslu. Vai Olivas kunga ideja par izlīdzināšanos nav pretrunā ar šo vispārējo tendenci, kas ir patiešām jūtama? A.B.O. Nē. Soli pa solim postkonceptuālisms, par ko mēs varētu runāt saistībā ar šodienu, kļūst prieku nesošs vai patīkams tieši tāpēc, ka tam ir sasaiste ar krāsu. Un ar šo te krāsas ienešanu, krāsas klātbūtni raksturīgs transavangards kā tāds. E.K. Kāda ir Olivas kunga attieksme pret jauno tehnoloģisko mediju ienākšanu mākslā, piemēram, elektronisko, interneta mākslu, kur mūsu priekšstati par formu, telpu un krāsu pavisam pazūd. A.B.O. Man jāsaka, ka te es vēl neredzu nekādus rezultātus, es neredzu ne pozitīvu, ne negatīvu ietekmi uz mākslas procesu kopumā. Es uzlūkoju jūsu minētos jaunās mākslas izpausmes veidus kā jebkuru no mākslas radīšanas instrumentiem. Tas attiecas gan uz videomākslu, gan uz šīm jauno mediju iespējām. Es pagaidām neredzu rezultātus, es tikai redzu, ka šie instrumenti tiek izmantoti. E.K. Mākslas vēsturnieka jautājums: vai pēdējo desmit gadu itāļu mākslā vēl pastāv tādi lite-ratūrā izcelti virzieni kā jaunā Romas skola, anahronisti, jaunie formālisti... A.B.O. Vienīgā nozīmīgā grupa, vērā ņemamais itāļu mākslas virziens ir transavangardisti, jo tā ir gleznieciskās cīņas izpausme. Pārējie minētie, piemēram, anahronisti vairāk orientējas uz 15. gs. mākslas atskatu, viņi nedzīvo realitātē, savā laikā, bet noslēdzas studijās, mākslinieku darbnīcās un ilgāku laiku var atrasties tikai sevis izpētes procesā. E.K. Vai transavangards ir evolucionējis, vai tas pastāv pašlaik? A.B.O. Tie ir kādi pieci mākslinieki, no kuriem katrs iet savu ceļu. Manuprāt, patlaban mākslinieki ir vientuļnieki, un tas tā ir ne tikai Itālijā, tāda tendence ir visā pasaulē. Māksliniekos nav šīs vēlmes apvienoties grupās. E.K. Tas nozīmē, ka virzieni vairs nav svarīgi? A.B.O. Jā, māksla šobrīd ir personīgais radošais moments, personīgā radošā pieredze, nevis kolektīvs notikums. Kā jūs vērtējat 1999. gada Venēcijas bienāli? Vai tā deva ieskatu jaunākajās tendencēs? Latvijai tas ir nozīmīgs jautājums, jo tā biennālē piedalījās pirmo reizi. A.B.O. Jā, un ar izcilu fotogrāfu, ļoti labi! Mana pieredze ir saistīta ar 1993. gada Venēcijas biennāli, kad es vadīju Aperto daļu. Tur piedalījās 105 mākslinieki. Toreiz patiešām labi bija ieraugāma mākslinieku meklējumu starptautiskā panorāma. Diemžēl šī atvērtā daļa biennālē vairs neeksistē, 1995. un 1996. gadā tā kļuva par parastu izstādi. 1999. gada biennāle atkal vairāk vērsa savu skatu uz jaunas mākslas un jaunu mākslinieku meklējumiem. Kas, pēc jūsu domām, ir tas jaunais, kam vajadzētu ienākt, kurā virzienā tas būtu gaidāms? A.B.O. Multimediju virzienā. Tādējādi jebkuri izteiksmes līdzekļi ir savstarpēji maināmi. Kontaminācija, mākslu saplūšana, papil-dināšanās, par ko mēs jau runājām. Glezniecības papildināšana ar citiem izteiksmes līdzekļiem utt. Kā jūs izskaidrojat pēdējā laikā ļoti aktīvo fotogrāfijas lomu? A.B.O. Fotogrāfija ir vienkāršs tehnisks līdzeklis, kas ir uz “tu” ar lietotāju. Tas ir labi uztverams visiem. Kāpēc gan to vajadzētu atstumt, ja tas ir vienkāršs? Rezultāts ļauj spriest par to, vai tur ir kas vērtīgs. Fotogrāfija no amatieriskā izteiksmes veida vienkārši ir iegājusi citā līmenī kā mākslinieciskās izteiksmes veids. Nav te īpašu likumsakarību, jo japāņi fotografē jau kopš dzimšanas un fotografē visu. Bet vai tādēļ mēs pazīstam izcilus japāņu fotogrāfus? Amatierfotogrāfija nozīmē notikuma dokumentēšanu, bet mākslinieka analizējošā attieksme un formālā sintēze rada mākslu. Kurā pasaules daļā šobrīd notiek interesantākie procesi mākslā? A.B.O. Ar to nodarbojas mākslinieki, un pēc tam tas tiek atklāts. Par šodienu es neesmu informēts. Vakar? Domāju, ka tas varētu būt attiecināms uz Amerikas kontinentu, Vāciju, mazmazlietiņ Itāliju. Franciju – nē. Dažs labs mākslinieks ir Meksikā, Āfrikā – tieši melnajā sektorā. Māksla nekoncentrējas ap noteiktiem centriem. Pašlaik tā ir sadalīta, jo līdz ar lielo informācijas ātrumu izvietojums nav svarīgs. Bīstama vai traucējoša tomēr ir lietu demateria-lizācija, ko rada lielā informācijas plūsma un visu veidu telekomunikatīvais izmantojums. Bet mākslai nebūtu jānostājas pret šiem jaunajiem līdzekļiem, tai būtu tie jāhumanizē. Turklāt māksla jau izmanto multimediju izteiksmes līdzekļus, lai radītu pašu izziņas procesu. Materiālu sagatavoja Laima Slava No itāļu valodas tulkoja Barbara Ābele | |
| Atgriezties | |
