VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| FRANCIS BALODIS – ĒĢIPTE UN LATVIJA Inta Pujāte, Literatūras, folkloras un mākslas institūts, īpaši “Studijai” Pagājušā gada vasarā senās Ēgiptes kultūra atkal nonāca pasaules uzmanības lokā sakarā ar lielas grieķu–romiešu laika nekropoles atklāšanu Baviti. Zinātnieki uzskata, ka tajā varētu atrasties ap desmittūkstoš mūmiju un liels daudzums priekšmetu, kas saistīti ar aizkapa dzīves kultu. Francijas kultūras centra Latvijā un UNESCO Pasaules mantojuma centra piedāvātā fotoizstāde “Faraonu pēdās” par arheoloģiskajiem izrakumiem mistēriju zemē Ēģiptē Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā dod iespēju arī mums tuvplānā iepazīties ar senās civilizācijas zemi. Šie notikumi tuvumā un tālumā liek mums atcerēties, ka Latvijai un Ēģiptei ir bijis savs sasaistes punkts – arheologa, mākslas zinātnieka Franča Baloža darbība. | |
| |
| Ēģipte... Katram no mums nāk prātā dažādas ar šo zemi saistītas
parādības un mākslas tēli – tuksneša vētras, Nīlas plūdi, piramīdas,
noslēpumainās sfinksas, hieroglifi, skaistā Nofretete. Bet tikai retais
no mums zina, ka šīs zemes vēstures un kultūras izzināšanā nozīmīgs ir
latviešu arheologa un mākslas vēsturnieka Franča Baloža (1882–1947)
sniegums. Kas latviešu pētnieku mudināja pievērsties no Rietumu civilizācijas tik ļoti atšķirīgai, tālai kultūrai? Mērķtiecīga bija F. Baloža interese par vēsturi un arheoloģiju, jo viņš uzskatīja, ka arheoloģiskie materiāli ir “absolūti neviltoti” kultūras liecinājumi. Kā atceramies, 20. gs. sākumā aktuāls kļuva jautājums par nācijas pašnoteikšanos, un arheoloģiskais materiāls varēja liecināt par latviešu tautas senajām saknēm, kultūru, kas eksistēja pirms vācu apmešanās teritorijā, kuru pašlaik apzīmējam par Latviju. Taču zinātnieks 20. gs. sākumā latviešu tautas vēstures izpēti nevarēja izvēlēties par pamatprofesiju, jo, neeksistējot neatkarīgai valstij, nebija augstākās mācību iestādes, kurā ar šādu specializāciju varētu nodoties akadēmiskam darbam. Tādēļ F. Balodis pievērsās Austrumu vēsturei un kļuva par vienu no vadošiem ēģiptologiem Krievijā. F. Baloža interesi par vēsturi rosināja tēva Voldemāra Dāvja Baloža aizraušanās ar Latvijas senatni: viņš pētīja rakstītos avotus, bija viens no pirmajiem latviešiem, kas veica nelielus arheoloģiskos izrakumus, meklējot teiksmaino Beverīnas pili, un publicēja savas atziņas preses izdevumos un grāmatās. F. Balodis turpināja tēva aizsākto darbu. Savulaik gan vecāki dēlam bija izvēlējušies teologa profesiju, tādēļ pēc pamatizglītības iegūšanas Valmieras un Rīgas skolās F. Balodis Tērbatas universitātē sākumā studēja teoloģiju, tomēr visai drīz pievērsās vēsturei un arheoloģijai.1 1906. gadā viņš pabeidza Tērbatas universitāti un nākamajā gadā turpināja mācības Maskavas arheoloģiskajā institūtā, no 1908. gada – vienlaicīgi arī Maskavas universitātē (līdz 1911. gadam). Šajā laikā viņš veica pirmos arheoloģiskos izrakumus Valmieras apriņķa Kaln-Eniņu mājās un publicēja par tiem plašu atskaiti, pierādot, kur atradusies senā Beverīnas pils.2 1910. gadā F. Balodis absolvēja Maskavas arheoloģisko institūtu ar disertāciju par latviešu cilšu vēsturi 9.–13. gadsimtā. Disertācija atklāj viņa zinātnieka talantu: ir apgūti visi ar tēmu saistītie rakstītie avoti, pētījumi, arheoloģiskie priekšmeti, un radīts vispusīgs priekšstats par latviešiem un viņu kultūru senatnē.3 Tas ir arī pirmais plašais zinātniskais pētījums par mūsu senvēsturi, kura autors ir latvietis. Disertācijas detalizētu vērtējumu atstāju arheoloģijas speciālistu ziņā, es vēlētos akcentēt šī darba citu aspektu, kas, manuprāt, zīmīgi raksturo jaunā zinātnieka pārliecību: ievadā, kas, tāpat kā viss apcerējums, rakstīts krievu valodā, līdzās latīņu izteicieniem oriģinālvalodā citētas latviešu tautas dziesmas un izteicieni, tādējādi mūsu tautas kultūru piesakot līdzvērtīgu senajām kultūrām. Maskavas universitātē F. Balodis sāka gatavoties zinātniskai darbībai Arheoloģisko pētījumu vēstures katedrā un pēc savulaik ievērojamo pētnieku profesoru V. Malmberga un V. Gorodcova ierosinājuma 1910. gada vasarā un 1911.–1912. gadā papildināja zināšanas Minhenes universitātē, kur kļuva par slavenā ēģiptologa profesora F.V. fon Bisinga (Bissing) skolnieku.4 Te viņam pavērās plašas iespējas iepazīties ar Ēģiptes mākslas pieminekļiem, kas atradās gan Bisinga, gan citās kolekcijās, kā arī apgūt daudzpusīgu literatūru par senās zemes civilizāciju. Šajā laikā ēģiptoloģijai jau bija aptuveni gadsimtu ilga vēsture, un tieši 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā sakarā ar vērienīgiem arheoloģiskiem atradumiem tā bija plaukstoša zinātne, kam pievērsās Francijā, Lielbritānijā, Vācijā, Amerikā un Krievijā. Cits pēc cita sekoja nozīmīgi F.V. fon Bisinga, H. Brugša (Brugsch), Ā. Ermana (Erman), Dž. Bresteda (Breasted), G. Maspero (Maspero), V.M. Flindersa-Petrī (Flinders-Petrie), V. Špīgelberga (Spiegelberg), K. Zetes (Sethe), Dž. Gārdnera-Vilkinsona (Gardner-Wilkinson), B. Turajeva un citu zinātnieku pētījumi. Arī F. Balodis pievienojās šai prominentajai kopai – 1912. gadā Minhenē viņš aizstāvēja disertāciju par ēģiptiešu bārdainajām punduru izskata dievībām (Prolegomena zur Geschichte der Bärtigen zwerghaften Gottheiten Ägypten), kurā parādījis, kā no sieviešu aizsargātājām senajā Ēģiptē tās kļūst par pilnīgu pretpolu – velna tēlu – agrīnajā kristietībā. Par šo disertāciju viņš ieguva Dr.phil. grādu, tam sekoja pro venia legendi lekcijas5 Maskavas arheoloģiskajā institūtā par disertācijas tēmu un mirušo kultu Ēģiptē. 1912. gada 9. oktobrī F. Balodis tika iecelts par institūta ēģiptoloģijas docentu, līdz ar to sākās viņa akadēmiskā darba gaitas. 1913. gadā Maskavā tika izdota F. Baloža grāmata Lhtdybq Tubgtn> tuj ;bdjgbcm b crekmgnehf> kurā, balstoties uz ēģiptiešu mākslas kolekcijām Vācijā un Krievijā, plašām zinātniskām publikācijām, viņš sniedz pārskatu par senās civilizācijas kultūru pirmo divdesmit dinastiju laikā. F. Balodis aizstāv viedokli, kas tagad jau ir aprobēta patiesība, ka Ēģiptes māksla nav bijusi nemainīga, bet četru gadu tūkstošu ilgā periodā piedzīvojusi sarežģītu attīstību. Lai gan F. Balodim šajā laikā nebija iespējams apmeklēt Ēģipti, tomēr, lasot viņa apcerējumu, rodas iespaids, ka zinātnieks dabas norises, senos pieminekļus, mākslinieku darbnīcas redzējis pats savām acīm oriģinālu izcelšanās vietā. Tā ir neparasta F. Baloža spēja, ko saistībā ar Latvijas materiālu atzīmējusi arī viņa studente, vēlāk arheoloģe Lūcija Vankina: “Latvijas arheoloģiju klausoties, acu priekšā pacēlās pilskalni, tika celti nocietinājumi, atvairīti uzbrucēji, darbojās amatnieki – kala ieročus, rotas, darbarīkus utt., apbedīja mirušos vai karā kritušos senču kapalaukos.” 1914./1915. akadēmiskajā darba gadā F. Balodis Maskavas universitātē nolika mākslas vēstures maģistra eksāmenus un turpat nolasīja pro venia legendi lekcijas par ēģiptiešu renesansi (XXI dinastijas periodu) un mistērijām senajā Ēģiptē (Ozīrisa kultu), līdz ar to kļūstot par mākslas vēstures privātdocentu (līdz 1918. gadam). Vienlaicīgi viņš joprojām turpināja lasīt lekcijas arī Maskavas arheoloģijas institūtā (līdz 1919. gadam). Šajā periodā publicēti vairāki F. Baloža pētījumi par Ēģipti: Tubgtncrjt bcreccndj dhtvtyb Fvtyjabcf IV (1914), Htfkbpv b bltfkbpf-wbz d tubgtncrjv bcreccndt rfr htpekmnfn ghtlcnfd-ktybq j gjnecnjhjyytv ,snbb (1917), Tubgtncrbq htytccfyc (1917), arī bibliogrāfisks apkopojums Heccrfz kbnthfnehf gj Tubgtne pf gjcktlybt ujls (1917). 1919. gadā F. Balodis pārcēlās uz Saratovu, kur turpināja akadēmisko un zinātnisko darbību – bija mākslas vēstures profesors Saratovas universitātē, pildīdams arī vēstures un filoloģijas fakultātes dekāna (1919–1921), rektora palīga (1920–1921) un prorektora (1922–1924) pienākumus. Pēc F. Baloža ierosmes 1921. gadā nodibināja Arheoloģijas zinātniskās pētniecības institūtu, ko viņš vadīja līdz 1924. gadam, veicot arheoloģiskos izrakumus Pievolgas tatāru apgabalos. Padomju arheoloģijas vēsturē atzīmēti viņa nopelni Zelta Ordas kultūras izpētē. Ēģiptoloģijai šajā laikā F. Balodis tikpat kā nevarēja pievērsties, jo viņa “pētījumi tika daudzkārt pārtraukti revolūcijas gados, bada un epidēmiju laikā”. Tomēr 1923. gadā zinātniekam bija iespēja doties komandējumā uz Vāciju, kur Berlīnes muzejā viņš varēja apzināt un fotografēt nesen atklātos Amārnas pieminekļus. Nākamajā gadā tika publicēts pētījums Vbcnbxtcrbt ltqcndf d lhtdytv Tubgtnt un izdots jauns apkopojošs darbs Jxthrb bcnjhbb lhtdyttubgtncrjuj bcreccndf, kurā salī-dzinājumā ar 1913. gada izdevumu sniegts plašāks pārskats par seno kultūru, ņemot vērā jaunākās atziņas un atklājumus ēģiptoloģijā. 1924. gadā F. Balodis atkal strādāja Maskavā – bija arheoloģijas profesors Maskavas universitātē, Vēsturiskā muzeja nomadu nodaļas pārzinis un žurnāla Lhtdybq vbh redaktors, taču jau šī paša gada augustā viņš atgriezās Latvijā6. Te lielākā enerģija tika veltīta dzimtenes vēstures pētniecībai, ēģiptoloģijai atvirzoties otrā plānā. Latvijas Universitāte F. Balodi ievēlēja par arheoloģijas un senākās vēstures profesoru, un viņa iestāšanās lekcija bija “Otrā Tēbu laikmeta Ēģiptes garīgā kultūra”. Tika izdots vēl viens senajai kultūrai veltīts darbs “Mākslas reforma Ehnatona laikā” – paplašināta un pārstrādāta 1914. gada publikācija par šo tēmu.7 Tajā F. Balodis oponē J. Vinkelmaņa uzskatam par Ēģiptes mākslas absolūto nemainīgumu un vēlreiz akcentē domu par progresa centieniem Ēģiptes mākslā, uzsverot, ka ir pienācis “laiks nosaukt Ēģiptes mākslas laikmetus ne valdnieku, bet meistaru vārdos. Beks, Jutijs, Tutmess un citi, saprotams, strādāja “ēģiptiskā” stilā; saprotams, Amenofiss IV sniedza viņu darbam labvēlīgus apstākļus, bet radīja viņi un ne “viņa majestāte”.” F. Balodis ir vairāku Ēģiptei veltītu rakstu autors “Latviešu konversācijas vārdnīcā”, un tie ir pirmie un plašākie zinātniskie pētījumi par Ēģiptes kultūru latviešu valodā. Pēc šīm publikācijām F. Baloža zinātniskā aktivitāte ēģiptoloģijā apsīka, un ar šo jomu turpmāk saistīta tikai viņa akadēmiskā darbība – lekcijas par Seno Austrumu vēsturi, Ēģiptes literatūras un mākslas vēsturi, no kurām dažas ir saglabājušās vēsturnieka R. Malvesa pierakstā. L. Vankina atmiņās norāda, ka lekcijas vienmēr bija labi apmeklētas, F. Balodis runājis ļoti dzīvi “no galvas” un rādījis melnbaltus diapozitīvus. Tā kā šajās jomās Latvijā nebija mācību grāmatu, tad F. Balodis deva savas, jo viņam bija plašākā ēģiptoloģijas bibliotēka Latvijā. Lai gan profesors bija diezgan slimīgs, viņš no 1929. līdz 1931. gadam un no 1933. līdz 1937. gadam ieņēma Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāna un no 1931. līdz 1933. gadam – Universitātes prorektora amatu. Galvenos spēkus F. Balodis tagad veltīja Latvijas vēsturei – vēsturisko pieminekļu saglabāšanai un zinātniskai izpētei. Detalizēts viņa darbības uzskaitījums vien aizņemtu vairākas lappuses, bet tās analīze būtu monogrāfijas vērta. Šajā rakstā es pieminēšu tikai dažas F. Baloža darbības jomas. Jau sākot ar 1925. gadu, F. Balodis kopā ar studentiem veica arheoloģiskos izrakumus dažādās Latvijas vietās un publicēja par tiem pārskatus. Viņš uzaudzināja jauno arheologu paaudzi, un var piekrist vēsturnieka T. Zeida teiktajam: “Neapšaubāmi prof. F. Balodis ir Latvijas archailoģijas pētījumu vēsturē centrālā persona un latviešu zinātniskās archailoģijas nodibinātājs un izveidotājs vārda patiesā nozīmē. Viņš pratis lasīt mūsu zemes slāņos kā atvērtā grāmatā, parādot mums tik spožus latviešu kultūras laikmetus, ka agrāk par to nevarēja pat domāt.” 1926. gadā iznāca F. Baloža sastādītā “Latvijas arheoloģija”, kas bija pirmais plašākais darbs par Latvijas senvēsturi. 1928. gadā Latviešu filologu biedrībā pēc F. Baloža iniciatīvas nodibināja Mākslas vēstures un arheoloģijas sekciju, kas organizēja priekšlasījumus par senvēstures jautājumiem un, sākot ar 1930. gadu, izdeva rakstu krājumu “Latviešu aizvēstures materiāli”. F. Balodis bija viens no iniciatoriem un aktīviem Otrā Baltijas aizvēsturnieku kongresa organizatoriem. Kongresa laikā notika plaša sen-lietu izstāde, un tā materiāli tika apkopoti apjomīgā krājumā. Vēlāk viņš bija arī Baltijas vēsturnieku kongresa ģenerālsekretārs, daudzu ārzemju zinātnisko biedrību biedrs, korespondents, konsultants arheoloģiskajos izrakumos Lietuvā un Vācijā, darbojās Kara muzeja, Valsts vēsturiskā muzeja valdē un Kultūras fonda padomē. 1932. gadā F. Balodis kļuva par Pieminekļu valdes priekšsēdētāju un ievirzīja tās darbību zinātniskā gultnē, 1936. gadā – arī par Latvijas vēstures institūta vicedirektoru. Pēc viņa iniciatīvas kopā ar Valsts vēsturisko muzeju, Folkloras krātuvi, Mākslas muzeju un Valstspapīru spiestuvi tika izdots žurnāls “Senatne un Māksla”, kurā augstā poligrāfiskā izpildījumā iespieda E. Dunsdorfa, A. Švābes, K. Strauberga, J. Siliņa, V. Gintera, P. Ārenda un citu Latvijas vadošo zinātnieku pētījumus. F. Balodis rūpējās par to, lai žurnālu saņemtu gan visas Latvijas bibliotēkas, gan Latvijas vēstniecības ārzemēs, gan pētnieciskās iestādes un zinātnieki Somijā, Igaunijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Lielbritānijā, Vācijā, Dānijā, Polijā, Lietuvā, Čehijā, PSRS, Itālijā, Austrijā un Francijā. F. Balodis pievērsās arī latviešu profesionālajai mākslai – sarakstīja monogrāfijas par V. Purvīti un L. Libertu, viņa redakcijā izdotas latviešu māksli-nieku darbu reprodukciju mapes.8 1937. gada pavasarī – mūža piecdesmit piektā un zinātniskās darbības divdesmit piektā gadā – F. Balodim radās iespēja kopā ar sievu un Valsts vēsturiskā muzeja direktoru V. Ginteru pirmoreiz apmeklēt Ēģipti, jo Kairā notika Tautu Savienības Intelektuālās kooperācijas institūta rīkota konfe-rence. Pēc šī ceļojuma F. Balodis savus iespaidus apkopoja grāmatā “Ēģiptē viss citādi”, kurā līdzās tēlainiem arhitektūras objektu, iespaidīgu dabas stihiju un arī nedaudz anekdotisku notikumu aprakstiem lasām šādas rindas: “Un tomēr Ēģiptē eiropieti nospiež kaut kas neizprotami drūms un smags: varbūt vienmuļā tuksneša mistiskā varenība, monotonās un melanholiskās fellahu dziesmas, sajūtamais smagais darba jūgs vai ticējumu un dzīves veida senlaiku piegarša. Es nezinu – tieši kas. Bet gan gribu atzīties, ka, neskatoties uz visu seno pieminekļu varenību un interesi, ko tie neapšaubāmi katrā skatītājā modina, manī Ēģiptē bieži radās vēlēšanās pēc iespējas drīzi atkal skatīt kādu zemi, lai drūmie austrumu ie-spaidi ātrāk izzustu..” F. Balodis noslēdza savu Ēģiptes loku – šīs zemes pieminekļu abstrahētais skaistums, kuru izpētei viņš tika veltījis daudz pūļu, deva zināšanas, kas ļāva tikpat augstā līmenī attīstīt vēsturi un mākslas zinātni Latvijā. 1940. gadā, baidoties no padomju represijām, F. Balodis kopā ar sievu pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, kur bija Stokholmas Augstskolas ārštata profesors ēģiptoloģijā un Austrumeiropas arheoloģijā. Latvijas Valsts vēstures arhīvā (4011. fonds, 2. apraksts, 29. lieta, 50. lpp.) glabājas vēstule, kura 1940. gadā nosūtīta Valsts vēsturiskajam muzejam un Latvijas Universitātes rektoram un kurā F. Balodis savu bibliotēku, mēbeles, mākslas priekšmetus novēlēja muzejiem, vienkāršās sadzīves lietas – dažādām biedrībām un Pieminekļu valdes kalpotājiem. Šī vēstule zināmā mērā kļuva par viņa testamentu, jo dzimtenē F. Balodim vairs neizdevās atgriezties, lai gan tāda vēlēšanās esot bijusi. Vācieši nav devuši atļauju, jo F. Balodis, būdams latviešu–vācu paritārās komisijas priekšsēdētājs, nav ļāvis baltvāciešiem izvest kultūras vērtības. F. Balodis mira 1947. gadā Stokholmā. Nepiepildījās arī viņa vēlēšanās, “lai pēc nāves viņu sadedzina un urnu ar pelniem apglabā Brīvdabas muzejā Bornes baznīcas kalniņā, jo Brīvdabas muzeju, tāpat kā Latvijas arheoloģiju, viņš uzskatīja par sava mūža lolojumu” (L. Vankina). | |
| Atgriezties | |
