VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 1999. gadam “galus savelkot” Dita Rietuma, “Diena”, īpaši “Studijai” Labākā debija – visvairāk aprunātā gada filma “Zvaigžņu kari” – “Blēras raganas projekts” Atpakaļ pie vienkāršības Vīrietis, kuru gaida, erotiskā masāža... | |
| |
| Katras beigas – kaut vai gada, par simtgadi vai tūkstošgadi nemaz
nerunājot, – prasīt prasa «savilkt galus» un izdarīt secinājumus.
Millennium trakumā jau simt un viens žurnāls ir sastādījis savus
sarakstus, kuros iekļāvis lietas, cilvēkus un parādības, bez kā mēs
nebūtu tur, kur esam, un tie, kas esam. Ko nu vairs tāds sīkums kā
nieka viens gads filmu pasaulē – ierindas laika nogrieznis, kas pirmajā
acu uzmetienā, šķiet, nesatriec ar īpašiem šedevriem. 1999. gads ne par
mata tiesu neatšķirsies no citiem, ja par kritēriju darba uzvarai,
slavai vai vietai mākslu vēsturē izvēlēsimies visskaļāko un publiski
pazīstamāko no visām balvām – “Oskaru”. Kritēriju, ko diktē tik vien kā
Amerikas Kino akadēmijas locekļu gaume. Kā katru gadu, atliek vien
paciesties līdz martam, lai uzzinātu, ka the winner is... Vēl būs gaidu
dramaturģija – brīdis starp “Zelta globusiem”, prestižajām Amerikas
filmu kritiķu balvām, ko pieņemts uzskatīt par drošām prognozēm
vispirms jau “Oskara” nominācijām, pēc tam pašiem “Oskariem”. Šajā
laikā filmbiznesa darboņi plašā un šaurā pasaulē var lietišķi izmantot
“Oskaru” “būs vai nebūs” intrigu savā labā, skatītāju interesi
pārvēršot naudiskā izteiksmē. Diez vai šis gads ienesīs kaut kādas īpašas pārmaiņas labi zināmajā kārtībā. Mazliet intrigas, un the winner is... varbūt to vidū būs arī vienkārši izcila filma “Amerikāņu skaistums”, kurai, ja man kāds prasītu, svinīgi piešķirtu goda nosaukumu “1999. gada izcilākā debija”. Kāda pirmā un kāda pĒdĒjā filma Tā jau tas notiek, kādam lemts uzņemt savu pirmo, kādam – pēdējo filmu. Aizgājušajā gadā šādu atnācēja–aizgājēja pāri veido anglis Sems Mendess un amerikānis Stenlijs Kubriks – filmas “Amerikāņu skaistums” un “Acis plati aizvērtas”. Anglis Sems Mendess Holivudā debitējis ar izredzētā vieglumu, eleganti virpuļojot starp traģisko un komisko, sociāli kariķēto un mūžības smeldzīgo nepārsūdzamību, starp dzīvi un nāvi. Savukārt amerikāņu kino klasiķis Stenlijs Kubriks pats aizgāja uz labākiem medību laukiem, tik tikko pabeidzot savu ilgi mocīto un ilgi filmēto greizsirdības drāmu “Acis plati aizvērtas”. Ja gribat rast ko vienojošu starp filmām “Amerikāņu skaistums” un “Acis plati aizvērtas”, ne tikai to režisoru atnākšanas un aiziešanas faktu, – abas tās ir drāmas, kas balstītas represētās, nobēdzinātās un slēptās kaislībās, kuru neparedzamo reakciju izprovocē greizsirdība. Pārspīlēti būtu apgalvot, ka par trīsdesmitpiecgadīgo angli Semu Mendesu neviens un neko nebija dzirdējis. Mendesa kontā ir respektējama teātra režisora karjera, kuras spilgtākais pierādījums – skandalozais lugas “Zilā istaba” iestudējums ar Nikolu Kidmenu, kas kļuva par Londonas pagājušās teātra sezonas grāvēju. Savukārt “Amerikāņu skaistums” noteikti ir viena no 1999. gada amerikāņu kino intīmākajām un smalkākajām atklāsmēm, kas turklāt var le-poties ar visai korektiem komercpanākumiem, kā spītējot tēzei par naudas un gara principiālo nesavienojamību. “Pēc gada es būšu miris, bet, protams, es to šobrīd nezinu,” ar šādiem galvenā varoņa – pusmūža žurnālista, ģimenes tēva – vārdiem (viņu spēlē ģeniālais, nez kāpēc Latvijā mazpazīstamais Kevins Speisijs) un Dieva acs rakursu – skatu no “putna lidojuma” uz sacakinātu Amerikas mazpilsētu – sākas “Amerikāņu skaistums”. Nezinu, cik būtiski ir iezīmēt sižeta režģus – pārstāstīt to, ka mazā, lepnā namiņā dzīvoja vīrs, sieva un viņu meita, nekā viņiem netrūka un viņi tik ļoti viens otru neieredzēja, ka teksts “es dzīvoju, kaut esmu sen miris” nešķiet kā banalitāte. Drīzāk kā smaga, ikdienišķa jēga. Šķietami tāla, jo tas taču notiek “pie viņiem” – košā, nolaizītā amerikāņu mazpilsētā. Šo cukurpilsētiņu komfortablais drēgnums ir barojis amerikāņu kino fantāziju jau gadiem ilgi (sk. vai visas Deivida Linča filmas), un šādā kontekstā “Amerikāņu skaistums” ir cienīgs tradīciju turpinātājs. Sievas, labi koptas kundzītes (Anete Beninga), flirts ar biznesa konkurentu, pusmūža vīrieša (Kevins Speisijs) iemīlēšanās meitas klasesbied-renē, meitas dīvainais pielūdzējs, kuru viņa tēvs, atvaļināts karavīrs, histēriski tur aizdomās par homoseksuālismu, pats būdams gejs. Viņa uz ārprāta robežas klīstošā sieva – mājsaimniece, abu dēls, kurš ne tikai andelē narkotikas, bet arī alkaini filmē skaistumu... sejas, cilvēkus, ainavas, vienkārši vēja gaiņātus gružus... Soli pa solim visas šīs norises tuvosies eksplozijai un grodi savītam traģiskam atrisinājumam. Tas, kurš “pēc gada ir miris”, varēja kļūt par vismaz trīs cilvēku upuri... Tāds vienkāršs stāsts, būvēts uz perfektas, stabilas dramaturģijas fundamenta, kam gribētos prognozēt arī kādu “Oskaru”, kaut gan no fakta būs vai nebūs filmai Amerikas Kino akadēmijas kolektīvi “uz-štampotā” kvalitātes zīme tās jēgai ne silts, ne auksts. Par nelaiķiem labu vai nemaz – šī iemesla dēļ derētu likt mierā pretenciozo Stenlija Kubrika filmu “Acis plati aizvērtas”, kuras reklāmpotences kopš filmēšanas sākuma slēpās unikālā faktā. Kubriks – dzīvā leģenda – uzaicinājis lauleņu un zvaigžņu pāri – Nikolu Kidmenu un Tomu Krūzu – publiski ne tikai atkailināt (gan savu varoņu – ārsta un viņa sievas) ģimenes krīzi, bet arī izģērbt superzvaigznes kameras priekšā. Gan viņu ķermeņus, gan viņu pašu tik perfekti realizēto mītu par savas personīgās dzīves neaizskaramību un nediskutējamo po-zitīvismu. Fakts, ka intīmākās ainas tika filmētas ārkārtīgi piesardzīgi, aizraidot no laukuma itin visus, operatoru ieskaitot, (operatora funkcijas izpildīja pats Stenlijs Kubriks), ap filmu bija sacēlis tādu ažiotāžas un intereses vilni, ko diez vai būtu izturējis pat simtprocentīgs šedevrs. Šedevrs netapa – “Acis plati aizvērtas” patika Krūzam un Kidmenai, taču izteikti nepatika kritikai. Vecmodīgi, moralizējoši, butaforiski – epiteti, kas tika veltīti mokošam jaunā ārsta klejojumam pa pilsētu naktī pēc viņa sievas atzīšanās pat ne nodevībā, bet tikai erotiskās vīzijās. Tā pa-matoti var šķist drāma, kas visai mākslīgi tiek uzturēta pie dzīvības. Turklāt grandiozā seksuālo orģiju epizode, kurā neaicināts iekļūst ārsts, tik ļoti elpo pēc veca cilvēka erotiskām fantāzijām, ka galu galā kļūst neērti. Tāds samocīts veca cilvēka stāsts. Vienu gan šī filma ir pierādījusi, ka Krūzs ir daudz sliktāks aktieris par savu sievu Kidmenu, savukārt Stenlija Kubrika “ziedu laiki” tā arī ir palikuši 60.–70. gados, kad tapa “Kosmiskā odiseja” un “Mehāniskais apelsīns”. Vēl jau Amerikas Kino akadēmijai būs jāpārvar mulsuma mirklis, mēģinot saprast, ko tad darīt ar klasiķi un nelaiķi Stenliju Kubriku, proti, viņa filmu “Acis plati aizvērtas”. VienkārŠs stāsts “Straita stāsts” (Stright story) – ar šāda nosaukuma filmu, kuras tiešā, burtiskā nozīme ir vienkāršs stāsts, pārsteidzis ekstravagantais Deivids Linčs. Tas pats tumšu kaislību un dīvainību “dubultdibena” atklājējs glancētajās Amerikas mazpilsētās – filmās “Zilais samts”, TV seriālā “Tvinpīka” un “Mežonīgie sirdīs” (1990. gada Kannu festivāla “Zelta palmas zars”). Aizgājušā gada Kannu kinofestivāla publiku Deivids Linčs nešokēja nedz ar postmodernu žanru kokteili (atcerieties filmu “Mežonīgie sirdīs”), nedz ar represētām un šausminošām kaislībām (“Tvinpīka”), bet gan ar totālu savu ierasto motīvu iztrūkumu. Filmas sižetu veido vienkāršs stāstiņš – večuka Alvina Straita pārsimt kilometru garais ceļojums pa Ameriku ar mazu traktoriņu, lai izlīgtu ar savu brāli, ar kuru viņi sastrīdējušies pirms desmit gadiem. Tā Straits čabina ar 60. gadu minitraktoriņu (ar mašīnu viņš nedrīkst braukt, jo viņam nav autovadītāja tiesību) un, kā jau tas šī tipa filmās, ko amerikāņi dēvē par ceļa filmām, pieņemts, satiek dažādus varoņus, tikpat lādzīgus, sirsnīgus un visādā ziņā gaišus tipiņus kā viņš pats. Vai Linča «mūdži» izplēnējuši uz neatgriešanos, vai varbūt viens no riskantāko motīvu (incests, sadomazohisms...) ekspluatētājiem amerikāņu kino pats tā pārsātinājies ar paša un kolēģu piedāvāto, ka vienīgo kino potenci vairs saskata tikai vienkāršos un cilvēcīgos stāstos? Nezinu, kāda būtu Linča atbilde, tāpēc piedāvāju savu versiju. Jo izteiktāk viens amerikāņu kino atzars ar “Zvaigžņu kariem” kā “radības kroni” uzstāj uz cilvēka – aktiera “noēšanu”, pierāda tā nevajadzību vai vismaz elementāro aizvietojamību ar datora ģenerētiem radījumiem (nenoliedzami, “Zvaigžņu karos” izteiksmīgāks bija datora radītais personāžs, nevis slavenu aktieru blāvie tēli), jo loģiskāka un skaidrojamāka ir tveršanās pie vienkāršiem stāstiem. Teiksiet – vienkārši stāsti uz naudu neattiecas. Uz lielu varbūt ne... Tiesa, “Amerikāņu skaistuma” atrašanās ASV po-pulārāko filmu piecniekā oktobrī liek apstrīdēt pieņēmumu, ka pārdot uz “urrā!” var tikai “Zvaigžņu karus”. Taču pārdot var arī maz-budžeta (64 000 dolāru! Latviešu filmdari uzskata, ka par tādu naudu filmu uzņemt nav iespējams) “šausmekli” “Blēras raganas projekts” – studentu darbiņu, kas savācis 147 miljonus, pierādot, ka brīnumainie stāsti par lētu filmu lielu veiksmi nav vien sakairinātas iztēles auglis. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka filma, kuras slavas gājiens sākās alternatīvajā Sandānsas festivālā, līdz miljonu miljoniem nokļuva, arī pateicoties 300 000 dolāru lielajam reklāmas budžetam un daža laba smalkajai ožai, kas saprata, ka arī šo tricelīgo, paprimitīvo “šausmekli”, pateicoties reklāmai, var izgrūst tirgū... Arguments – tas pats publikas nogurums no rafinētām lielbudžeta filmām, arī “Blēras raganas projekta” žanra – “šausmekļa” – līdziniecēm. Kāpēc neizmēģināt jaunu cilvēku cilvēcīgu pieskārienu žanram. Turklāt vai jūs neintriģēs fakts, ka “Blēras raganas projekts” jau kļuvis par vienu no visu laiku visvairāk nopelnījušām filmām. Un vai jūs neaiziesiet šo filmu noskatīties, kad gada sākumā to rādīs atsvai-dzinātajā un jaunu saimnieku ieguvušajā ķinītī “Andalūzijas suns”? Bet, pabeidzot vienkāršo stāstu par Deividu Linču, jāpiezīmē, ka aizgājušā gadā viņš izpelnījies kritikas vissirsnīgākās uzslavas, jo atšķirībā no citiem dzīviem klasiķiem nav ļāvis konstatēt “titānu sagurumu”. Kā, piemēram, anglis Pīters Grīnevejs, kurš smagi izgāzies ar filmu “8 1/2 sievietes” – iespējams, eklektiskāko un neveiklāko savā karjerā –, risinot tēva un dēla seksuālās problēmas ar kopēja harēma uzrīkošanu un beidzot šo visu jandāliņu ar mazu apokalipsi... Ko citu ņemt palīgā, ja gali nesasienas un jēga sairst starp pirkstiem kā veca drēbe? Eiropa, Eiropa Eiropai, kā zināms, ir savi izcilnieku atlases punkti – festivālu siets (Berlīne, Kannas, Venēcija), kas cenšas iezīmēt pasaules tendences. Cits jautājums, vai šajos festivālos tiek apbalvotas būtiskākās vai vienkārši mirkļa žūrijas noskaņām un konjunktūrai atbilstošākās filmas. Varbūt arī fakts, ka mokoši šobrīd cenšos atcerēties 1999. gada Kannu festivāla uzvarētāju (beļģu filma “Roseta” – par jaunas bezdarbnieces sevis meklējumiem), nav saistīts ar manu atmiņas zudumu, bet gan ar to, ka šai uzvarētājai nav īpaša sakara ar gada būtiskākiem procesiem kino mākslā. Gluži tāpat kā skandāliem, kas izceļas Latvijas presē dažas labas filmas sakarībā. Gada sākums iezīmējās ar “Neatkarīgās Rīta Avīzes” tā brīža redaktora publiskajām un šķērmajām lamām par Amerikas Kino akadēmijas iecienīto un “oskaroto” filmu “Iemīlējies Šekspīrs”, savukārt gada beigas – ar Jāņa Ādamsona vēlmi izskaidroties pat tiesībsargājošu institūciju līmenī, kas tad ir un kas nav pornogrāfija. Tādējādi nodrošinot francūzietes Katrīnas Breijā 70. gadu feminiskā patosa un seksuālās atklātības tradīcijās ieturētajai “Romancei” Latvijas kases “grāvējiņa” lomu. Visai smieklīgi un simptomātiski gan šķiet fakts, ka ne tikai “Romances” autore vienīgo veidu, kā pabeigt filmu, redz, liekot jaunai sievietei uzspert gaisā savu vīru. Niknās pusmūža francūzietes Breijā pēdās dodas arī gados jaunākais amerikānis Deivids Finčers, kas pasaulē asas diskusijas izraisījušajā filmā “Cīņu klubs” par gadsimta gala “japīša” krīzi izeju saskata, tikai uzsperot gaisā šo veco, veco pasauli. | |
| Atgriezties | |
