VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Parīze 2000. gada 1. janvārī Irēna Bužinska | |
| |
| Nogurums pēc Jaungada sagaidīšanas Monmartras kalnā tomēr nebija tik
liels, lai nebūtu iespējams īstenot Pompidū centra apmeklējumu. Kā nu
neizmantot izdevību – it īpaši, ja tā atklāšana tiešām bija paredzēta
gada pirmajā dienā! Milzīgā rinda Nacionālā modernās mākslas muzeja
priekšā liecināja, ka gluži tādas pašas domas bija ļoti daudziem.
Muzeja priekšā bija notīts iespaidīgs zilu auklu mudžeklis, lai
organizētu skatītāju plūsmu un nodrošinātu kārtību. Bez rindas muzejā
tika ielaisti vienīgi preses pārstāvji ar speciālām ieejas kartēm.
Tādējādi nācās pacietīgi pavadīt rindā 40 minūtes, lai iekļūtu Pompidū
centra iekšienē. Pirmo un vienīgo reizi biju to apmeklējusi 1991. gadā.
Tāpēc ar neviltotu interesi centos salīdzināt savus iespaidus. Jāsaka, ka vislielāko uzmanību pievērsu muzeja pastāvīgajai ekspozīcijai 4. un 5. stāvā. Manuprāt, pastāvīgā ekspozīcija paplašināta un atjaunota ļoti tradicionālā un pierastā veidā, ievērojot hronoloģisko principu un dalījumu noteiktos mākslas virzienos. Stāsts par 20. gs. mākslas vēsturi, tāpat kā iepriekš, sākas ar Pikaso un Braka analītiskā kubisma perioda darbiem. Tiem tūlīt līdzās izvietotas Kandinska un Maļeviča kompozīcijas. Lielākais jaunums, protams, ir afrikāņu tēlniecības klātbūtne šajā ekspozīcijas daļā, un ļoti līdzīgu versiju nācās jau iepriekš pirms pāris gadiem redzēt Maskavā, Puškina muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Tur arī bija izvietotas afrikāņu skulpūras, ko Parīzē vienlaicīgi ar Pikaso un Braka gleznām savai privātajai kolekcijai 20. gs. sākumā bija nopircis Morozovs...Tomēr īpaši efektīga un pārsteidzoša Pompidū centrā ir Anrī Bretona darba kabineta rekonstrukcija tajā muzeja ekspozīcijas daļā, kur vienlaikus “satiekas” tādas 20. gadu mākslas parādības kā kubisms un sirreālisms. Bretona darba kabinets ir īsta dārgumu krātuve. Te līdzās grāmatām un mīļiem niekiem atrodas Pikabijas “LHOOQ” un aborigēnu glezniecības paraugs, Pikaso un Miro studijas sadzīvo ar masku no Centrālmeksikas, savukārt Lieldienu salas figūriņai kaimiņos mājo Pikaso 1938. gada grafikas novilkums. Tas ir plašs kultūras un mākslas vērtību apzināšanas un radošas uzlādēšanās lauks. Te tik saprotama un skaidra kļūst, piemēram, Miro glezniecības inspirācija un saistība ar primitīvo tautu tēlniecību. Otrs atklājums saistās ar redzēto grafikas sekcijās. 90. gadu sākumā šeit bija eksponēti vienīgi neliela formāta estampi un akvareļi. Tagad tikpat dabiski un organiski izstādīta attiecīgā laikposma fotomāksla – kā loģiska 20. gs. modernās mākslas muzeja sastāvdaļa, jo bez tās nav iedomājams objektīvs šī gadsimta kultūras attīstības procesu vērtējums. Protams, klāt nākuši arī 90. gadu mākslinieku darbi. Pompidū centrs pamatoti lepojas ar vienu no plašākām jauno mediju kolekcijām pasaulē. Tagad to apgūšanai iekārtots speciāls jauno mediju centrs, un ar daļu kolekcijas var iepazīties turpat īpašā telpā ar interneta palīdzību. Kā zināms, Pompidū centrs ir arī viens no jauno mediju enciklopēdijas veidotājiem (par darbu pie jauno mediju enciklopēdijas izveidošanas “Studija” jau informēja žurnāla 7. numurā). 1.janvārī vēl vietumis bija redzami muzeja atvēršanas steigā nepadarīti sīkumi, piemēram, 90. gadu instalāciju zāle bija norobežota ar auklu, jo darbu izkārtošana vēl līdz galam nebija pabeigta, taču svētku noskaņu un prieku, ka Pompidū centrs atkal ir atvērts, tas nesabojāja. Jauns gadsimts nomaina iepriekšējo. Pasaules kultūras slānis kļūst aizvien biezāks un iespaidīgāks. Pompidū centra galveno vestibilu greznoja jaunā itāliešu mākslinieka Mauricio Katelāna no viņa dzimtenes ar visu zemes slāni un saknēm atvestais olīvkoks. Kā apliecinājums un pierādījums tam, ka vērtību uzkrāšanās un apzināšanas process turpinās. Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, “Studijai” no Parīzes | |
| Atgriezties | |
