VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Francijas kultūras citadeles jaunās ambīcijas Ginta Vilsone, īpaši “Studijai” Parīze. 2000. gada 1. janvāra rīts. Norimusi svētku kņada. Pēc ilgstoša klusuma beidzot atveras Francijas kultūras citadele – Žorža Pompidū centrs (Centre Georges Pompidou), kas, akcentējot tieši mūsdienu mākslu, globāli atspoguļo visus mūsu laikmeta izteiksmes veidus: glezniecību, skulptūru, kino, video, dizainu, fotogrāfiju, mūziku, literatūru. | |
| |
| Divdesmit septiņi remontdarbu mēneši, 530 miljoni iztērētu franku un
lielas nākotnes ambīcijas. Restaurētais un pārbūvētais Pompidū centrs
Žana Žaka Ejagona (Aillagon) vadībā mēģinās atjaunot savu nu jau
nedaudz pabalējušo internacionālo slavu. Paveikto darbu plašums ir
ievērojams, jo, mācoties no divdesmit darbības gadu laikā pieļautām
kļūdām un cenšoties piemērot ēku mūsdienu vajadzībām, ir atjaunoti visi
deviņi tās stāvi, visas četras Pompidū centra nodaļas: Publiskās
informācijas bibliotēka (BPI), Industriālās kreācijas centrs (CCI),
Akustikas/mūzikas meklējumu institūts (IRCAM) un Nacionālais modernās
mākslas muzejs (MNAM). Vislabāk, liekas, jaunās pārmaiņas raksturo pats Pompidū centra prezidents Žans Žaks Ejagons: “Sestajā stāvā mēs esam iekārtojuši trīs dažādas ekspozīciju telpas. Izstāžu grafiks ir izveidots tā, lai, izbēgot no ekspozīciju maiņas laikam tik raksturīgajiem Pompidū centra apmeklētāju “atplūdiem”, vai nu lielajā (2300 kvadrātmetru), vai mazajā zālē (1000 kvadrātmetru) publikai vienmēr būtu pieejama kāda jauna un nozīmīga ekspozīcija. Šī stāva atraktīvo raksturu izceļ iespaidīga jauno, talantīgo arhitektu Dominika Žakoba (Jacob) un Brendona Makferlāna (MacFarlane) projektētā kafejnīca – restorāns, kas ir uzticēta Kostu (Costes) ģimenes aprūpei. Arī muzejs un bibliotēka ir radikāli transformēti. Gandrīz visi biroji tagad atrodas ārpus celtnes – kaimiņu mājās. Šīs divas permanentās, svarīgākās Pompidū centra darbības sfēras ir veiksmīgāk identificētas, labāk saskatāmas, vieglāk pieejamas. Muzejs “okupē” pilnīgi visu ceturto un piekto stāvu. Bibliotēka – tieši pieejama no foruma ziemeļu mezonīna – daļēji aizņem pirmo, otro un trešo stāvu. Četras pirmā stāva zāles akcentē “dzīvās izrādes”, mūzikas, kino un vārda nozīmi. Mēs esam centušies arī atvieglot publikas, it īpaši kustības invalīdu pārvietošanos. Muzeja ieeja – tuvinoties celtnes galvenajai ieejai un tieši konfrontējot apmeklētājus ar mūsdienu mākslu – pāriet no piektā stāva uz ceturto. Muzeja augstākajā, piektajā, stāvā atrodas brīnišķīga kolekcija, kas aptver mākslas attīstību no 20. gadsimta sākuma līdz pat 60. gadiem. Ieejot muzejā, skatītāji visā bagātībā un daudzveidībā sastop šīs vēstures tiešu turpinājumu. Tā ir radikāla iepriekšējās situācijas maiņa. Agrāk nelielā mūsdienu mākslas ekspozīcija bija vienīgi lielās vēsturiskās telpas pielikums.” Pārbūves darbi bija neiedomājami dārgi. Tālab paralēli valsts finansējumam tika lūgta privāto mecenātu palīdzība. Paradoksāli, taču viens no visnozīmīgākiem Pompidū centra privātajiem finansētājiem Pjērs Beržē (Berge) neizjūt nekādas lielās simpātijas pret Francijas muzejiem. Tomēr viņš atzīst, ka Pompidū centrs ir pozitīvs izņēmums, jo tā vadība izturas citādi nekā pārējie Francijas Muzeju pārvaldes (Direction des Musees de France) locekļi. Beržē ir pārliecināts, ka pārvaldes attieksme ir pilnīgi neizprotama un absolūti nepieņemama. “Tā prasa naudu, bet pēc tam vēlas, lai mecenāta vārds pazustu. Savukārt Žans Žaks Ejagons teica: “Mums ir nepieciešama nauda. Kādu summu jūs varētu dot? Mēs veiksim nepieciešamos darbus, un apmaiņā viena izstāžu zāle tiks nosaukta jūsu vārdā. Tieši tā vēl pavisam nesen notika Anglijā. Es šķērsoju Pjēra Beržē un Iva Senlorāna (Saint Laurent) zāli, un tas bija ļoti patīkami. Es neesmu megalomāns, bet es vēlos, lai nebūtu nekādi lieki pārpratumi.” Pjērs Beržē (viņš ir arī Fondation Cartier administrators) uzsver, ka Francijā pastāv paradoksāla situācija. Valsts atbalsts pavājinās, bet “attiecības ar privāto sektoru ir neapmierinošas un slikti formulētas. Tā ir franču sistēma – valsts visur iejaucas. Tādēļ franču mecenāti nesaprot, kāpēc viņiem prasa naudu. Amerikā viņi to saprot.” Francija ir centralizēta valsts. Arī paša Pompidū centra vēsture ir tieši saistīta ar valsts institūciju darbību. 1969. gadā Francijas prezidents Žoržs Pompidū deklarēja: “Es vēlos, lai šī būtu kultūras iestāde – vienlaicīgi muzejs un radošs centrs, kur līdzās plastiskajai mākslai atrastos mūzika, kino, grāmatas un audiovizuālie darbi.” Tomēr šāda plurāla mākslas centra izveidošanu veicināja ne tikai Žorža Pompidū visnotaļ padziļinātā mākslas izpratne, bet arī nepieciešamība saglabāt Parīzes – internacionālā mākslas bastiona – reputāciju, ko jau sāka apdraudēt ārvalstu muzeju attīstība, it īpaši Skandināvijas muzeju un Ņujorkas Modernā mākslas muzeja (MoMA) panākumi. Šo ambiciozo ieceri Žoržs Pompidū sāk realizēt 1970. gada jūlijā. Viņš izsludināja starptautisku ideju konkursu, kurā varēja piedalīties jebkurš talantīgs arhitekts – “arī ļoti jauns vai bez jebkādiem finansu līdzekļiem”. Pats Francijas prezidents izvēlējās konkursa žūrijas locekļus – novatoriskus, starptautiski pazīstamus muzeju un bibliotēku darbiniekus, mākslas kritiķus, literātus, arhitektus (žūrijā piedalījās arī Pompidū centra vislielākā potenciālā konkurenta MoMA arhitekts Filips Džonsons). Pavisam konkursā tika iesniegts 681 projekts: četri anonīmi projekti, 186 franču un 491 ārzemju arhitektu projekts. Novērtējot projektu arhitektonisko kvalitāti, apmeklētāju pārvietošanās iespējas, apgaismojumu, telpu atbilstību iecerētajai Pompidū centra darbībai un celtnes iesaistījumu pilsētvidē, tika akceptēts itāļu arhitekta Renco Pjano (Piano) un angļa Ričarda Rodžersa (Rogers) vadītais projekts, kas paredzēja jauno mākslas citadeli novietot pašā Parīzes centrā – Bobūra laukumā (Beaubourg plateau) – bijušajā tirgotāju, augļotāju, naudas mijēju un stikla pūtēju kvartālā. Pompidū centra celtniecība pārveidoja visu Bobūra kvartālu – tika izveidoti gājēju rajoni, izbruģētas ielas, atjaunotas vecās mājas, aizliegta automašīnu kustība. Celtniecības darbi ilga vairākus gadus. Žorža Pompidū centru oficiāli atklāja tikai 1977. gada 31. janvārī. Francijas mākslas cienītājiem centrs piedāvāja ne tikai pilnīgi jaunu kultūras struktūru, bet arī ļoti bagātu 20. gadsimta mākslas kolekciju. Jaunizveidotā Pompidū centra mākslas kolekcijas pamatbāze bija Tokio pils (Palais de Tokyo) kolekcija (tā savukārt kādreiz tika izveidota, apvienojot JEU DE PAUME un Luija XVII dibinātās Luksemburgas galerijas šedev-rus). Šo kolekciju papildināja jaunieguvumi – pirkumi (Miro, Džakometi, Gonsalesa, Delonē darbi) un dāvinājumi (Pikaso, Matisa, Šagāla, Maļeviča, Kupkas, Ruo, Ležē darbi). 70. gadu beigās iegūti arī raksturīgākie 60. gadu mākslinieku Ņūmena, Poloka, Kleina darbi. Tika izveidota arī videomākslas kolekcija, kurā ietilpst Vito Akonči, Dena Greiema, Žana Lika Godāra, Pītera Grīneveja, Krisa Mārkera un citu mākslinieku videofilmas. Šodien Pompidū centram ir autonoms budžets, kas atļauj papildināt fondus un rūpēties par vairāk nekā 20 000 mākslas darbu – vienu no pasaulē visbagātākajām mākslas kolekcijām. Brīnišķīgs piemērs, kas pierāda, ka kaut kur pasaulē tomēr ir iespējama veiksmīga valsts un mākslas sadarbība. | |
| Atgriezties | |
