VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viss par Ievu? Normunds Naumanis, “Diena”, īpaši “Studijai” Kad Dievs no Ādama ribas radīja Ievu, viņš neparedzēja, ar ko tas beigsies. Iespējams, cilvēks arī nav savu talantu vienīgais saimnieks. Gleznotāja Ieva Jurjāne (dzimusi 1972. gada 8. maijā Rīgā, 1990. gadā beigusi Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, 1996. gadā – Mākslas akadēmiju; vecāki un māsa arī gleznotāji, brālis – “normāls cilvēks” ar ekonomisko izglītību) pirms savas mākslas pasaules radīšanas noteikti arī nebija plānojusi ieņemt stabilu teritoriju Latvijas scenogrāfijas ainavā. | |
| |
|
I. Kultūrklišeja Vispirms abi pamēģināsim iekļauties “lielās-veiksmes-cilvēks-kuram-līdzināties” konvencionālo priekšstatu plauktiņos. Par ceļvedi šai darbībā varētu lieti derēt Vogue tradicionālās last page (pēdējās lappuses) slavenību ekspresintervija. Intervijas iemesls – Ieva pirmoreiz, kopš 1997. gadā sākusi veidot izrāžu telpas, tikusi nominēta Latvijas Teātra balvai par sezonas labāko scenogrāfiju (ar divām scenogrāfijām – Jaunā Rīgas teātra “Idiotam” un “Jevgeņijam Oņeginam” Latvijas Nacionālajā operā), tātad – slavenība. Pati Ieva sava darba izvirzīšanu “mākslas konkursam” balvu pasniegšanas ceremonijā komentē tā: “Nebiju domājusi, ka šāda nominantu sarakstu publiska nolasīšana mani varētu emocionāli ietekmēt. Zini, es alojos. Tomēr ietekmē.” Tiek pasludināts uzvarētājs – Ilmārs Blumbergs par telpu un kostīmiem operai “Aīda” Latvijas Nacionālajā operā. Blumbergs ir Ievas autoritāte. Tātad Vogue last page. Uz šiem pašiem jautājumiem gadā pirms Millennium atbildējuši Sāra Braitmena, Džons Galiāno, Pols Ņūmens, Džodija Fostere, Bils Geitss, Anna Hamiltone, Brūss Vēbers, Aleksandrs Makvīns, Nikola Kidmena, Donna Karana, Deivids Bekhems, Luīze Buržuā... šāda jautra “cilvēku-ar-ļoti-svarīgo-viedokli” kompānija. Bet jautājumi ir... savā pašpietiekamībā naivi un izcili. 1. Jūsu priekšstati par laimi? Viegluma sajūta, tā brīža pašpietiekamība. 2. Sliktākais jūsu ieradums? Vienlaikus ēst un lasīt avīzi. 3. Kam jūs bez ierunām pakļaujaties? Intuīcijai. 4. No kā baidījāties bērnībā? No tuvu cilvēku nāves. Baidījos, ka mans vectēvs varētu miegā nomirt. 5. Kas jūs biedē tagad? Vardarbība pret sevi un citiem. 6. Ko savā dzīvē nožēlojat vairāk par visu? Brīžus, kad paļaujos nīgrumam. 7. Vai jums ir elki? Nevaru izcelt pāris cilvēku, jo man daudzi šķiet apbrīna vērti un inspirējoši. 8. Ko visaugstāk vērtējat vīriešos? Tāpat kā sievietēs – personību. 9. Bez kā nevarat iziet no mājas? Bez konkrēta turpmākās rīcības plāna. 10. Kas jums liek smieties? Daudz kas. Atšķiras tikai smieklu daba. 11. Ko tagad lasāt? Peļevina “Čapajev i pustota”, Ingas Ābeles “Akas māja”. 12. Jūsu ekstravagantākais pirkums? Īres tiesības – manā uztverē ekstravagance nedrīkst pārāk attālināties no funkcijas. 13. Kurā laikmetā jūs vēlētos dzīvot? Uzskatu, ka to neizvēlos, un negarlaikojos arī šajā. 14. Kas jūs nomierina? Gulēšana uz cietas virsmas izstieptā veidā. Zāļu tēja. Mierīga sirdsapziņa. 15. Kas jums simbolizē sliktu gaumi? Atkarībā no konteksta vienā vidē objekts vai priekšmets var būt bezgaumīgs, citā – stilīgs. Grūti būtu samierināties ar krāsotu plastmasas vai ģipša rūķi savā dārzā. 16. Jūsu izcilākais sasniegums? Domāju un ceru, ka tam pašreiz “iesildos”. 17. Spēcīgākā vilšanās? Izklausās tik fatāli, ka neapzinos ko tādu (vēl?) piedzīvojusi. 18. Ar kādu talantu jūs vēl gribētu būt apveltīta? Talantu maksimāli attīstīt katru talantu, kas man piemīt kaut vismazākajā mērā. 19. Kas vai kurš jūs gribētu būt nākamajā dzīvē? Ar šo jautājumu visi neizbēgami koķetē. Dažādības dēļ varbūt gribētu būt viendienītis (kukainis) – īss, koncentrēts un mērķtiecīgs mūžs. II. Ieva pati Cilvēks, teātris, māksla varētu būt Ievas iztaujāšanas ģenerālie objekti. Bet tādi tie būs sarunā ar ikvienu mākslinieku. Nolemju šoreiz ļauties dzīves prozai, runāt par “taustāmo”, par visu, kas mainībā plūst un ikdienišķi dokumentē “mākslinieka portretu jaunībā”. Tu esi distancēts cilvēks, dzīvo tādā kā stikla burbulī. Kāpēc šāds stils? Stils rodas no iekšējas nepieciešamības. Vēlmi kontaktēties bieži vien diktē apkārtējās personas. Tā ka noslēgta neesmu, tikai ierobežoju sevi ar nevajadzīgu savas enerģijas patēriņu. Vai esi lietišķā izpildītāja scenogrāfijā? To tu speciāli saki, lai mani izaicinātu? Man šķiet, es nosaku izrādē ļoti daudz. Tas ir vienkārši – telpas elementi, priekšmeti, kurus esmu izvēlējusies, nosaka mizanscēnu. Bet mizanscēna nosaka darbības jēgu. Tā kā tu dzīvo kopā ar režisoru Kairišu un līdz šim strādājusi esi ar viņu, tad jūsu māksla un dzīve ir publiski saistīta. No tā nevar izbēgt arī šajā sarunā. Labi. Glezniecībā tu vari kontrolēt visu pati, teātrī bez tevis un režisora ir arī aktieri un citi nozīmīgi “sīkumi”. Bet kur ir tava, specifiski tava vietiņa izrādē? Redz, par mani un Kairišu lai tā vēsture vēlāk pastrīdas, kurš ko īstenībā ir darījis... Mēs paši nešķirojam. Turklāt nākamsezon Viesturs Operā taisīs Mocarta “Burvju flautu” ar Blumbergu. Kaut gan, šķiet, pat hipotētiski strādājot ar citiem režisoriem, es droši vien neviļus uzvedinātu viņus uz Viestura režisoriskiem gājieniem, bet viņš, strādājot ar citu scenogrāfu, iespējams, zinātu, ko es būtu darījusi. Ietekmes nav iespējams absolūti kontrolēt. Tava privātā dzīve un māksla ir nedalāmi laimīga... Nevēlos komentēt. Ieradums var iemidzināt. Bet mums katrs darbs kaut vai tehnoloģisko uzdevumu ziņā ir lēciens citā līmenī. Pagaidām nekādas rutīnas. Kā tas scenogrāfijas karkass top? Izlasu izrādes scenāriju vai tekstu un... Nē, patiesībā ir savādāk. Idejas kondensējas pamazām, reizēm ilgi pirms konkrētām lugām vai – Kairiša gadījumā – tekstiem. “Idiots” tapa gadus divus. Doma bija. Izmantojām Parīzes studiju laiku (1998. gada pavasarī divus mēnešus Ieva un Viesturs ar Kultūras ministrijas stipendiju atbalstu strādāja Francijā, Latvijas Mākslinieku darbnīcā Parīzē, 1999. gada vasarā abi studēja Internacionālajā teātra akadēmijā Vācijā pie Eiropas teātra speciālistiem režijas un scenogrāfijas jomās – N.N.), paņēmām līdzi Dostojevska Kopotus rakstus un vienkārši lasījām, pēc būtības, ar virsuzdevumu – izrādi nākotnē. Tādas iespējas ilgi domāt, protams, ir luksuss. Bet tikai tās noved pie maksimālām iespējām – līdz minimumam samazināt nejaušības izrādē. Katra elementa nepieciešamība tiek pārdomāta vairākkārt, tas elementāri attiecas uz manu darbu. Man jābūt pārliecinātai par savu darba daļu, un es par to pilnībā atbildu. Kas tevi saistījis teātrī? Darba process ir pilnasinīgs, nežēlīgs un interesants. Tas daudz ko ļauj uzzināt par sevi un visu. Aizved izziņas dzīlēs. Neesam jau kāda sekta ar vienu motivāciju vai kādu fanātisku uzdevumu – nokļūt no punkta A uz punktu B –, kam absolūti viss tiek pakārtots. Tā nav. Notiek tāda dabīga atvēršanās. Process pats sevi virza. Tad vēl – lietu saslēgšanās, kārtības nodibināšanās. Jo es jau nesaceru scenogrāfiju kādas kaprīzes dēļ: ah, man būs tāds tēls! Scenogrāfiskā iecere rea-lizējoties pati no sevis jau dod kādus impulsus... piemēram, es gan varu izdomāt: divi “Idiota” kubi, kas vajadzīgi uz skatuves, kopumā dod 5 metrus – 2,5 + 2,5 m,– bet es vēl esmu pasūtījusi 5 metrus garus paklājiņus... fināla ainā kāzās tie ir jāpārklāj pāri šiem kubiem, tehniski viss saslēdzas, un tas netika aprēķināts! Turklāt uz skatuves šajā ainā bija tik aktieru, cik vajadzīgs, lai šos kubus grieztu, un arī pēc jēgas šis personāžs bija īstais, kam šajā ainā piedienēja būt. Ir vieta, kurā izskaitļotais beidzas un nāk šādi pārsteigumi, kas nostrādā. Kaut kas mistisks tajā ir. Tās, man šķiet, ir neikdienišķas kopsakarības. Ko tu kompensē mākslā? Jo – tiklīdz tu sāki runāt par konkrētu lietu, tavās acīs parādījās azarta spīdums... Ikdienišķā veidā un līmenī man nav nepieciešamības ar visu cilvēci burzmoties. Bet teātrī es ļoti harmoniski izjūtu šo kontakta iespēju, jo nopietni strādāt jau ir kontakts. Vai tu būtu bijusi scenogrāfe, ja tavā dzīvē nebūtu parādījies Kairišs? Es tikai organiski sekoju situācijai, kāda veidojās. Mana piedalīšanās jau kursadarbos bija nepieciešama, un, ja mani šis mākslas veids nebūtu interesējis, es taču varētu palikt neitrāla. Un – nejaukt personīgas attiecības ar profesionālām. Bet vai nav sanācis tā, ka tu sirds iemeslu dēļ esi nokļuvusi izdevīgā pozīcijā, jo vari kā māksliniece regulāri pašizpausties, negleznojot krāsainas tapetes vai komerc- jeb salonmākslu vizuālajām mākslām Latvijā ne labvēlīgākajā laikā? Bet tu saņem naudu par darbu savā profesijā. Vairākums mākslinieku var tikai sapņot par šādu iespēju... Jā, laimīgā kārtā man nav ļoti jāmokās, lai savu dienišķo maizi nopelnītu ar mākslu. Un teātris atrodas tādā grūti formulējamā vietā starp mākslu un ražošanu. Bet, jāatzīst, arī šīs priekšrocības prasa regulāru maksimālu spēku atdevi, jo strādāt sanāk ļoti daudz. Taču situācija, kad māksliniekiem jāiztērē sevi citos darbos, lai tikai pelnītu naudu, protams, ir nesalīdzināmi briesmīgāka. Tavai mākslai arī ir konkrēts “noiets”, patērētājs... Jā, teātrī tas ir ļoti interesanti. Es redzu savu darbu auditoriju, redzu sava darba “dzīvi”, ļoti konkrētas un dzīvas emocionālas reakcijas, kuras izraisa (arī) mans darbs. Burtiskā nozīmē – mans darbs nenonāk anonīmā kolekcijā pie pircēja X vai kā dāvana nezin kur... Teātrī ir skatītājs, ļoti konkrēts, vielisks. Tas man patīk. Ar bildēm ir citādi. Grūti tikai gleznot un pilnībā apiet jautājumu par gleznas auditoriju. Gleznas skatītāja attiecības ar darbu ir daudz distancētākas, tu nekad nezini, kas ir tas, ko cilvēki redz tavā gleznā. Kam tās pa īstam ir vajadzīgas ārpus savas pašpietiekamās esības? Es ar dzīvu interesi vēroju un izbaudu manu teātra un glezniecības darbu atšķirīgo dzīvi. Varbūt taisnība, ka personālizstādes vajadzīgas tikai to autoriem un šauram draugu lokam? Personālizstādes ir nepieciešamība arī man. Ja tu nevari un neredzi iemeslu apslāpēt sevī tieksmi izpausties, realizēt to, uz ko esi aicināts, tad dabiski ir laiku pa laikam to darīt koncentrētā veidā. Tikpat labi – arī egoistiski iemesli. Lai paskatītos no malas uz sevi un spertu nākamo soli. Ietekmes? Tiešu špikošanu var atļauties tikai ļoti drosmīgi vai vāji cilvēki. Vājības ir visiem. Bet ietekmēšanās no citu mākslinieku darbiem, protams, nemaz nav tā sliktākā sevis pilnveidošanas forma. Mani varbūt interesē un ietekmē tikai kāda darba atsevišķs elements. Ja manā darbā šis elements ir dominējošs, tad darbs jau ir cits. Piemēram, Larsa fon Trīra “Idioti” mani ļoti ie-spaidoja. Kā tie mākslas instrumenti, ar ko fon Trīrs strādā, iedarbojas. Fon Trīrs ir diezgan ekstrēms savās metodēs, bet es redzu tam jēgu un attaisnojumu. Starp citu, estētisks izaicinājums ir arī bezgaumīgais, un tas ir interesants fenomens. Vai atkal cits. Mums bieži atgādina par latviešu teārim netipisko izģērbšanos – “Idiotā”, “Skroderdienās”. Bet tas teātra modelis, kādā mēs ar Viesturu strādājam, par svarīgāko izvirza tādu darbu ar aktieriem, kurā tiek izslēgta vardarbīga piespiešana – ja aktieris kaut ko iekšēji nesaprot, kāpēc tas vai cits būtu jādara, viņš to visdrīzāk nedarīs. Tātad – apokalipses kailajā ainā viņi ap-zinās, kāpēc un ko viņi dara. Kails ķermenis ir cilvēka galējas neaizsargātības zīme. Mehāniski ne aktieri, ne skatītāju atvērt nedrīkst, tas elementāri nav ētiski. Nedrīkst manipulēt ar cilvēku, liekot viņam darīt to, ko viņš neapzinās. Kad aktieris plosās, bet nesaprot, kāpēc viņš tā rīkojas. Par tādām estētiskām ietekmēm, protams, var ironizēt, bet tās neapšaubāmi eksistē. Tagad tas izklausās smieklīgi, bet, kad tu recenzijā par mūsu izrādi “Tunelis” uzrakstīji par ietekmēm no Boba Vilsona, es nebiju redzējusi nevienu viņa izrādi. Es īsti nezināju, kas viņš ir. Bet vārdu es iegaumēju un pie izdevības arī painteresējos – teātra žurnālos, grāmatnīcās. Un kāds ir rezultāts? Esmu Stokholmā redzējusi Dream play, man ir izcils viņa darbu albums, zinu arī viņa objektus, instalācijas. Ko var teikt – lieliski. Man ir tuvs viņa lakonisms. Viņš pārliecina, ka tikai ļoti reāli nepieciešamai lietai uz skatuves iespējams piešķirt lakoniskāko, visjēdzieniskāko un izteiksmīgāko nozīmi. Bet kā var pateikt, kas ir lieks? Kā var nekļūdīgi atrast šo funkcionālā tēlu skeleta – izrādes idejas “miesas maisu” saturošā kaulu karkasa – harmoniju? Vai te nesaskati zināmu pretrunu, jo māksla pati taču ir tāds no ikdienas dzīves prozas izdzīts liekais, tāda prāta greznība, paredzēta citu nemērķtiecīgai jutekļu kairināšanai? Es vienmēr domāju par scenogrāfijas dramaturģisko attīstību, lai pašā skatuves uzbūvē slēptos sižets un, iespējams, sava paralēlā scenogrāfiskās mākslas dzīve. Pārējais ir līdzekļu izvēle, kā no visa liekā tikt prom. Piemēram, es atbalstu, ka režisors, cik vien var, novilcina beigu punktu, izvairās no fināla skaidrības. Jo – ja tev visas atbildes ir skaidri formulētas, kāpēc tu taisi šo konkrēto izrādi, vai ir jēgas vispār sākt? Dramatiskajā teātrī noteicošs ir kopdarbs – patiesību meklēšana kopā ar citiem. Eiropā gan dramatiskais teātris arī kļūst par ražojošas mašinērijas daļu. Tā ka mēs vēl strādājam ļoti labvēlīgos apstākļos, kad var nēsāties ar idejām, līdz tās dabiski “nobriest”. Bet tajos lielajos projektos kā opera vai tagadējā “Čūska” (pēc Mirčas Eliades romāna “Čūskas dēls” motīviem veidota izrāde Jaunajā Rīgas teātrī – pirmais starptautiskais latviešu izrādes kopprodukcijas projekts ar finansu sadarbības partneriem arī no Zviedrijas, Francijas, Itālijas, Vācijas, paredzēts Eiropas tūrei 2000. gadā ar kulmināciju Avinjonas festivāla ietvaros Municipālajā teātrī – N.N.) nemaz nevar bez skaidrības, bez tāda tehnoloģiska grafika. Ar Nacionālās operas “Jevgeņiju Oņeginu” bija tā. Finālā, protams, vajadzīgs efektīgs kopsavilkums. Es to plānoju kā ainu – pavasaris, no bērziem tek sulas, nu, tā poētiski, reizē banāli skaisti un attiecīgi smeldzīgi: koku raudāšana un varoņu neizbēgamais liktenis. Bet realitātē, kad sāku to tehniski organizēt, uz skatuves tas ne pēc kā neizskatījās. Bezmiegā mocījos, pirmizrāde nāk, ārprāts – nav fināla! Un tad atkal nāk tā vienkāršā apskaidrība – par apļveida kompozīcijas ģeniālo patiesību. Jo Oņegina, darba un cilvēka, dziļākā problēma ir tas mazais punkts, kurā viņš mainīja savu dzīvi, tā izvēle, kad tu palaid visu garām. Kur tas notika? Muižā tajā rītā pie soliņa ar Tatjanu. Un tieši šī pirmā bilde nostrādā precīzāk nekā liriskais situācijas novērtējums ar visiem bērziem un asarām... Pārējais bija tehnisks jautājums: kā panākt, lai maksimāli īsā laikā aiz baltā “franču” priekškara klusiņām – jo priekšplānā dzied – nomainītu visu dekorāciju uz 1. cēliena sākumu. Daudzkārt dzirdēts viedoklis, ka tavas scenogrāfijas ir drīzāk glezniecisks dizains, kuras raksturo vārds – vēsums. Iespaids par vēsumu varētu rasties no mana lakonisma. Man nekad uz skatuves nav vienkārši sirsnīgas lietiņas, bez kurām var iztikt. Man patīk scēniskas konstrukcijas, kurās viss ir kā klucīši, kuri – klikt! – “ielec” attiecīgajās vietās, kad tas galēji nepieciešams. Nav iespējams, ka manā scenogrāfijā būtu kāda vāze ar ziediem, kura... vienkārši nostāv visu izrādes laiku. Pilnīgi izslēgts. Labi, kāpēc tās barišņas “Idiotā” ēd ar lāpstiņām no kārbas? Teātris taču nav burtisks reālisms. Teatrālā valodā absolūti nav nepieciešams ēst naturāli ar dakšiņām un nažiem īstu ēdienu. Tāpat taču skaidrs, ka viņi īstenībā, kā lai to saka, pa īstam neēd. Tās ir lomas, spēle. Nu, “Idiotā” ir sniegs, ko tīra ar lielām lāpstām. Kūkas, ko ēd jaunkundzes, ir tādi balti sniega klucīši. Un, protams, tie jāēd ar lāpstiņām. Pamazinājuma un palielinājuma princips. Tevi nemulsina, ka no gleznotājas esi kļuvusi par scenogrāfi? Nē. Jo šīs abas nodarbes vienalga rit paralēli. Janvārī mani uzaicināja izstādīt gleznas Baltic Circle festivāla laikā Helsinkos, kur mēs rādījām Jaunā Rīgas teātra “Idiotu”. Srādāju pie darbiem personālizstādei “Rīgas galerijā” 2000. gada martā. Notiek pārrunas, kā organizēt darbu izstādīšanu paralēli “Čūskas” viesizrādei La filature festivālā Melrūzā un Avinjonā – Avinjonas festivāla laikā. Cilvēciņu tēma un enkaustika – joprojām? Jā, jā. Arī Avinjonas plakāta trīs variantos, kurus pēc festivāla direktora Bernāra Fevra Dorsjē uzaicinājuma gleznoju, ir cilvēciņu motīvs. Cilvēks starp telpām un izvēlēm. | |
| Atgriezties | |
