VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MĀKSLAS MUZEJS LATVIJĀ? Gundega Cēbere, Latvijas Kultūras ministrija, īpaši “Studijai” | |
| Muzeji – tas, manuprāt, ir arī stils. Ko mēs ieraugām, kā ie-raugām,
kāpēc pie tā apstājamies vai paejam garām. Tas ir izvēles un atlases,
izlases darbs, jo muzejos mēs gribam rast atbildes par pasaules lietām,
bet dažkārt nespējam atbildēt par savas valsts lietām, gribam rādīt
ceļu citiem, bet paši apmaldāmies. Tas ir nemitīgas attīstības ceļš,
virzoties uz arvien lielāku vispārīgumu, savācot daudzveidībā
izšķīdinātās personību daļas ap kādu vienu kodolu, ko nedrīkst
pazaudēt. Muzejnieki zina, ka šādu risinājumu priekšnosacījumi ir
muzeju darba pārveidošanas ideju harmonija, kas arvien no jauna var
tikt izjaukta, mainoties ideāliem. Četrdesmito gadu sākumā karš aizkavēja straujo mākslas procesa attīstību Latvijā un līdz ar to atturīgi, bet ar lielu pamatīgumu izkopto mākslas muzeju veidošanos. Bet, kur rūpīgi sēts, tur raženi ienākas – muzeji, lai arī lēnām un ar grūtībām, virzās tālāk sev raksturīgajā pamatgultnē, kaut ar dažādiem sāngājieniem un internacionālām ievirzēm. Neskaitāmas reizes un īsti neizskaidrojamu iemeslu dēļ ir mainījušies mākslas muzeju nosaukumi, pārvietotas kolekcijas, līdz 1962. gadā ar LKP CK un LPSR MP lēmumiem tika izveidota LPSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotā direkcija (1988. gadā pārdēvēta par Latvijas Mākslas muzeju apvienību), kurā bija apvienoti LPSR Valsts Mākslas muzejs (kādreizējais Rīgas pilsētas mākslas muzejs (K.Valdemāra ielā 10a), LPSR Aizrobežu mākslas muzejs (pirmais Valsts Mākslas muzejs Rīgas pilī) un jaun-izveidotā Izstāžu daļa. Laika gaitā LPSR Valsts Mākslas muzejam izveidojās filiāles – Gustava Šķiltera memoriālais muzejs un Teodora Zaļkalna memoriālā darbnīca – muzejs, direkcijas sastāvā iekļāva izstāžu zāli “Latvija”. Vēlāk atkal mainījās muzeju nosaukumi, mainoties īpašumu formām nācās zaudēt Zaļkalna muzeju un izstāžu zāli “Latvija”, iespējams, drīz tiem sekos arī Šķiltera muzejs. Valsts Mākslas muzeja fondu kolekcijas bija pārstāvētas vairākās nodaļās: latviešu profesionālā māksla no pirmsākumiem 19. gadsimtā līdz 1945. gadam, pēckara periods no 1945. gada, baltvācu mākslas kolekcija no 18. gs. otrās puses līdz 19. gs. otrajai pusei, krievu māksla 16.–20. gs. sākumposmā, padomju tautu profesionālā māksla. Izstāžu daļas kolekcijas veidoja tēlotājas un dekoratīvi lietišķās mākslas darbi no 1945. gada. Ārzemju mākslas muzejs ir plašākā ārzemju mākslas krātuve Latvijā. Te glabājas Rietumeiropas valstu mākslas darbi, sākot ar 15. gs. un beidzot ar mūsu dienām, – Holandes 17. gs., vācu 16.–19. gs., beļģu 20. gs. pirmās puses glezniecības kolekcijas, grafikas darbi, kā arī pārstāvēta Ēģiptes, Grieķijas, Romas, Tālo Austrumu un Indijas māksla. Iegūstot Kultūras ministrijas īpašumā ēku Torņa ielā 1 mākslas muzeju darbības paplašināšanai 1985. gadā tika apvienotas Valsts Mākslas muzeja pēckara perioda un Izstāžu daļas tēlotājas mākslas darbu kolekcijas un izveidots mākslas muzejs “Arsenāls”. Kolekcija šobrīd ietver gan Latvijā, gan emigrācijā tapušos mākslas darbus. Astoņdesmito gadu vidū, restaurējot ēkas Skārņu ielā 10/20 uz Valsts Mākslas muzeja un Izstāžu daļas dekoratīvi lietišķās mākslas kolekciju bāzes savukārt tika izveidots un 1989. gadā atklāts Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs. Jāatzīmē arī, ka vienlaikus vairāku mākslinieku daiļrades process šādi tika sadalīts. 1990. gadā Latvijas Mākslas muzeju apvienības struktūrā parādās jauna vienība – Latvijas kultūras muzejs “Dauderi”, kura ekspozīciju un krājumu veido Vācijā dzīvojošā latvieša Gaida Graudiņa savāktā kolekcija, kurā ietverti materiāli, kas atspoguļo gan Latvijas kultūras senākos periodus, gan brīvvalsts laiku. Kolekcija savā būtībā vairāk atbilst vēstures profila muzejiem, ir arī nedaudzi tēlotājas un lietišķās mākslas darbi. Mākslas darbu pieejamība ir viens no galvenajiem pamatprincipiem, veidojot muzeju kolekcijas, bet kopš astoņdesmito gadu vidus jeb mākslas muzeja “Arsenāls” nodibināšanas nekur Latvijā nav iespējams iepazīties ar pēckara perioda mākslas pastāvīgo ekspozīciju, jo diemžēl ēkas restaurācijas projekts gan paredz iekārtot pastāvīgu ekspozīciju, paplašināt izstāžu telpas, bet rerstaurācija turpinās... Laikiem arvien mainoties, arī muzeju attīstība pakļauta pārmaiņām, un tādēļ jo aktīvi patlaban Latvijā notiek muzeju akreditācija. Tas nozīmē gan plašākas tiesības, gan vairāk pienākumu, un, gatavojoties šim procesam, visiem muzejiem, arī Latvijas Mākslas muzeju apvienības struktūrvienībām nākas pārlūkot savus krājumus un savu veikumu. Un šajā ceļā līdz patiesībai, apšaubot standartpieņēmumus – ne aiz spītības, aiz vēlmes sagraut, bet aiz nepieciešamības atrast to īsto, kas kā zelta grauds paliek pēc daudzkārtējas smilšu skalošanas,– jāatsakās no visa, kas traucē un kavē. Latvijas mākslas muzeju akreditācijas procesā 1999. gada jūnijā tika konstatēts, ka apvienības struktūrās veicama reorganizācija, lai atbilstoši Muzeju likumā noteiktajām normām nodrošinātu muzeju funkcionēšanu patstāvīgu juridisku personu statusā. Reorganizācijas komisija, izana-lizējot situāciju no juridiskā, organizatoriskā un finansiālā aspekta, uzklausot apvienības muzeju viedokli, atzina, ka Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja, Ārzemju mākslas muzeja un Latvijas kultūras muzeja “Dauderi” turpmākā darbība ir mērķtiecīga patstāvīgu kultūras iestāžu statusā. Jau ilgāku laiku, domājot par pastāvīgās pēckara Latvijas mākslas ekspozīcijas vēlamību un iespējamību, nedrīkstam aizmirst, ka otra lielākā pēckara mākslas darbu kolekcija pieder Latvijas Mākslinieku savienībai, taču arī tai nav piemērotu telpu darbu glabāšanai, nerunājot nemaz par eksponēšanas iespējām, kolekcija sen arī netiek papildināta. Telpu jautājums, protams, ir nopietns, bet, domājot tikai par mākslas darbu izvietošanu, muzeju attīstība var tikt vērtēta ļoti subjektīvi. Varbūt pareizāk izvirzīt arvien vairākus jautājumu lokus – pieticīgāk un vienlaikus plašāk. Tātad priekšlikums par Valsts Mākslas muzeja un mākslas muzeja “Arsenāls” vienotas darbības koncepcijas izstrādi un iespējamo realizāciju. Ar pieticīgumu es šinī gadījumā domāju pakāpeniskās realizācijas iespēju un ne tikai finansiālu apsvērumu dēļ. Atliek vien ieviest skaidrību pašreizējā mākslas ainā Latvijā – kas patlaban mākslas muzeju vizītkartēs liecina par zināmu neatbilstību, kādu muzeja funkciju nesakārtotību. Jāatrod kas tāds, kas nāk no nepieciešamības, kā atklājums, nevis kā nodeva tēmai vai idejai. Gadsimta beigās novērtējot mākslas procesu virzību un attīstības iespējas, nākas secināt, ka, gluži tāpat kā gadsimta sākumā, tieši laikmetīgā māksla ir kļuvusi par aktīvāko sava laika valodu, kurā atspoguļojas mūsdienu sabiedrības pretrunas, pro-blemātika, un acīmredzot tieši tāpēc gan valdībā, gan Rīgas Domē tika gūts atbalsts Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izveidei, tālākā nākotnē – Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja bāzei. Pieņemot, ka iecerētā muzeja koncepcijas aizmetņi šobrīd apjaušami Sorosa mūsdienu mākslas centra–Rīga darbības principos, rūpīgā Somijas laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma, Stokholmas Modernās mākslas muzeja un citu līdzīgu institūciju struktūru un funkciju izpētē un analīzē, domāju, ka arī mūsu muzejs orientēsies uz laikmetīgās mākslas procesu veicināšanu un sekmēs to integrāciju starptautiskā apritē visās muzeja darbības jomās, ieskaitot kolekciju komplektēšanu. Ja jūtam nepieciešamību izsekot mākslas procesiem Latvijā un domājam par nacionālo institūciju statusu saistībā ar mākslas muzejiem, Valsts Mākslas muzeja un Mākslas muzeja “Arsenāls” kolekcijas jāuztver kā vienots veselums. Internacionālu savdabību Valsts Mākslas muzejā demonstrē krievu mākslas un bijušo padomju tautu mākslas kolekcijas. Un jāatzīst – labas kvalitātes izpratnē. Bet mūs jau aizvien vairāk interesē, vai šiem darbiem atrasties tikai tur, kur tie ir un papildina esošo, vai varbūt iespējams dot jaunu ienesumu Ārzemju mākslas muzeja kolekciju un ekspozīciju fondā. Tā pati sajūta rodas, domājot par patiešām lielisko Mākslinieku savienības kolekciju – te viss ir iespējams.Ir tapis vai vēl top Mākslinieku nama rekonstrukcijas projekts. Ansamblis ar vairākām izstāžu zālēm, līmeņu maiņām, darbnīcu un tehnisko telpu klātbūtni sakausētos vienotā ansamblī, kur sadzīvotu izteiksmīgs vizuālais tēls ar funkcijas loģiku. Nekas netraucētu kopā ar Rīgas pilsētu veidot augstas klases galeriju un esošo kolekciju organiski papil-dinātu Rīgas Domes pēdējos gados galerijās rīkotajās konkursizstādēs atzinību guvušie darbi, jo kaut kur taču tie būs jāizvieto, bet muzeju kolekciju papildināšanas politiku labāk atstāt muzeju speciālistu ziņā, kā tas pieņemts – tagad modē teikt – Eiropā. Vienlaikus Mākslinieku savienība var domāt arī par citām kolekcijas izmantošanas un uzturēšanas iespējām, piemēram, ilgtermiņa deponējumiem pastāvīgo ekspozīciju veidošanai Rīgas, Talsu, Liepājas, Tukuma, Ventspils un citu pilsētu vai reģionu muzejiem. Muzeju darbība ir saistīta ar priekšstatu par muzeju kā daudzfunkcionālu kultūras centru. To uzdevums ir sniegt vienlaikus informāciju un atpūtu. Mani mazāk satrauc un interesē, vai muzeja dežurants seko apmeklētājam, lai ie-slēgtu vai izslēgtu apgaismojumu, starp citu, līdzīgu situāciju pieredzēju lielajā Bernes Mākslas muzejā, kad agrā rīta stundā kā vienīgā apmeklētāja klīdu pa plašajām, patiešām labi noformētajām un izgaismotajām zālēm. Man svarīgāk liekas, lai skatītājs muzejā ne tikai iepazītos ar mākslas darbiem, bet varētu apmeklēt muzeja bibliotēku, noskatīties kādu videofilmu, noklausīties koncertu, iegādāties muzeja veikaliņā visdažādākā tipa prospektus, atklātnes, katalogus par muzeja kolekcijām, eksponātiem, izstādēm, suvenīrus, kas sagādā prieku un izziņu, lai varētu iedzert tasi kafijas.... Lai viesnīcās, lidostā, stacijā, tūrisma birojos un, visbeidzot, arī augstskolās un skolās daudzviet Rīgā un visā Latvijā uz muzejiem aicinātu glīti un daudzveidīgi bukleti. Protams, esam pieraduši, ka dzīvē neviena teorija nerea-lizējas ideālā veidā. Dažādu, it kā objektīvu iemeslu dēļ mums ir nepilnīga informācija par iespējām, telpu, speciā-listu un līdzekļu trūkums. Bet, ja no tiesas, – bieži vien viens veids ir, kā darīt, bet desmitiem, kā nedarīt. Tā ir raksturīga situācija: problēmas paliek – mainās tikai tie, kuri dažādi runājuši par to risināšanu, līdz atnāks viens, kas... bet vai atnāks? Saprotošs un patiesi ieinteresēts vadītājs, ar bagātām iekšējā potenciāla atklāsmes iespējām, ar uzticību muzejam un cilvēkiem, kas prastu pamatot savas koncepcijas gan praksē, gan dialogā, būtu pārliecināts, ka atradis muzeja veidošanas modeli, savu stilu. Ar izvērstu un aizraujošu realizācijas procesa skaidrojumu un pamatojumu. | |
| Atgriezties | |
