VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Koka māja Berga bazārā Zaiga Gaile, īpaši “Studijai” Šī vecā, tukšā māja – Tagad tik pilna ar gadiem – Vienīgā īstā šai vietā. Dž.V.Hekets, atdzejojusi Monika Zariņa That old empty house, Now so overgrown with years, Is the only real one here. J.W.Hackett | |
| |
| Varbūt to var saukt par 20. gs. beigu renesansi. To atmodu, apskaidrību
par mūsu vietu pasaulē, pēctecības apzināšanos cilvēku dzīves vēsturē
uz šīs zemes. Apziņu, ka nekas nerodas tukšā vietā un pie cik smagām
sekām noved revolucionāras dogmas. Jaunas pasaules cēlāji uz pagātnes
drupām – te nu mēs esam pie sapostītas dabas, slimiem cilvēkiem,
iznīcinātām kultūrām, mežonīgiem kariem un sagrautām mājām. Pasaules arhitektūras vēsture vēl bikli taustās pēc šī virziena definējuma. Ap 70. gadiem parādās jaunie vārdu salikumi – rekonstrukcija, renovācija, restaurācija, reģenerācija un citi ar “re-”. Ap šo laiku izsmeltā modernisma noplicinātajā vidē eksplodē postmodernisma indīgā, košā puķe. Kā siltumnīcas hibrīds tā nespēj iesakņoties lauka zemē un pamazām nonīkst, īsti neuzplaukusi. Tos ar “re-” turpina apsaukāt par sentimentāliem muļķiem. Tikai ap 90. gadiem situācija krasi mainās un pasaules arhitektūras vadošo žurnālu vākus sāk greznot stilīgas rekonstrukcijas. Un tas pēkšņi ir kļuvis par kultūras “topu” – modernam cilvēkam apmesties vēsturiskā mājā un iejūtīgi pārbūvēt to atbilstoši savām 20. gs. beigu vajadzībām. Foreground semantics and background functionalism (priekšplāna semantika un dibenplāna funkcionālisms) – ar šādu jēdzienu savienojumu itāļu vadošais dizaina žurnāls Domus savā pirmajā 1999. gada numurā mēģina iezīmēt jaunu pasaules arhitektūras stilu, kura pagaidu nosaukums ir diezgan neveikls – Additive style (“pievienotais stils”?). Vācijā to mēģina nosaukt Bauen im Bestand, angliski – Building on the past, burtiskā tulkojumā – “būvēšana uz pagātnes”. Faktiski tas nozīmē soli tālāk par “re-”. Savai iekšējai lietošanai esmu to definējusi – “nevardarbīgā rekonstrukcija”. Tas, kas šeit Latvijā notiek ar devīzi “rekonstrukcija”, pagaidām ir diezgan agresīvi un noliedzoši – koka māja Rīgā vai Jūrmalā tiek pasludināta par sapuvušu graustu un kopīgiem pašvaldības, arhitektu un klientu spēkiem noslaucīta no zemes virsas, lai tās vietu ieņemtu vācu vai amerikāņu kataloga standartmājiņa. Kulturālā pasaule ir jau labu laiku attapusies, mums tikai atliek noklausīties atbraukušo ekspertu šausmināšanos. Es ticu, ka apziņa mainīsies arī Latvijā, ir jau pirmie pozitīvie rezultāti. Naudīgā sabiedrības daļa ir pieņēmusi kā prestiža mēru dzīvokli vēsturiskā mūra mājā, veco mēbeļu restaurāciju un vecmeistaru gleznu iepirkšanu. Vēl jātiek līdz veco koka māju ieraudzīšanai. Koka māja Marijas ielā 13 ir vecākā celtne “Berga bazārā”. Būvēta ap 1840. gadu. Arhitekts nav zināms. 1887. gadā Kristaps Bergs sāk tai apkārt būvēt mūra mājas, jau toreiz ar domu koka namiņu nojaukt. No sākuma ēkas otrā stāvā ir divi, vēlāk četri dzīvokļi. Pirmā stāvā atrodas trīs tirgotavas. Saglabājušās liecības par Josefa Sroloviča, vēlāk Šmēmaņa drēbju veikaliem. Tai laikā pasāžā ir 140 tirdzniecības vietu, un Kristaps Bergs pats visu vada. 20. gs. 30. gados tirdzniecības aina “Berga bazāra” iekšpusē ir mainījusies. Daudzo smalko veikalu vietā parādās ripu malkas un siena tirgotavas, kokapstrādes, velosipēdu remonta, aku urbēju un tamlīdzīgas darbnīcas, pat benzīntanks. Arhitektūras pārvaldes arhīvā atrodam liecības, ka koka mājas pirmajā stāvā ir Henrietes Zubras galdniecības darbnīca. Iedzīvotāji sūdzas, ka pagalms ir aizkrauts ar kokmateriāliem un galdniecības darbnīca “apdraud cilvēku dzīvības”. Henriete cīnās par savu biznesu ar visiem spēkiem: 1935. gadā raksta vēstuli Valsts ministru prezidentam. Vienā no augšstāvu dzīvokļiem tai laikā dzīvo Kristapa Berga meita Millija. Padomju varas laikā institūts “Pilsētprojekts” 1982. gadā izstrādā grandiozu “Berga bazāra” kvartāla pārbūves projektu, kura mērķis ir izveidot modernu tirdzniecības un administratīvo centru. Projekts paredz visu koka māju nojaukšanu – un tik tiešām pazūd vesels komplekss Dzirnavu ielā, “Berga bazāra” aizmugurē, kur tagad atrodas auto stāvlaukums. Kā jau parasti tajos laikos, lielie plāni netiek novesti līdz galam. Koka māja Marijas ielā 13 paliek. 1992. gadā “Berga bazāru” atgūst tā likumīgie mantinieki. Debates par “neglītās” koka mājas nojaukšanu atsākas un nemitīgi turpinās kā pirms simt gadiem. Sākas rekonstrukcijas process, kas ar pārtraukumiem, kūleņiem un krīzēm ilgst divus gadus. Viens piemērs – ieraksts no būvekspertīzes slēdziena 1997. gada 29. decembrī: “(..) Apsekošanas rezultātā konstatēts, ka ēkas galveno būvkonstrukciju pašreizējais tehniskais stāvoklis kopumā vērtējams kā neapmierinošs. No visiem aspektiem kā optimālākais risinājums atzīstama esošās vieglās koka karkasa konstrukcijas ēkas pilnīga nojaukšana.” 1999. gada 28. novembris – pirmā Advente – ir atjaunotās koka mājiņas iesvētīšanas diena. Rīgas mērs Andris Bērziņš ir lūgts šai brīdī piedalīties. Rekonstrukcijas koncepcija balstīta uz principu – jāparāda skaidri, kas ir vecais, kas – jaunais, jāsavieno abi uz kontrasta pamata. Tā ir divu gadsimtu domāšana – pagājušā un esošā. Vecās koka detaļas saglabātas to autentiskā izskatā ar šķībumiem, nobrāzumiem, nemēģinot tās izveidot par jaunām. Viskarstākās diskusijas izvērsās par divu oriģinālo koka vītņu kāpņu un divu ieejas durvju restaurāciju. Rezultātā tās saglabātas to sākotnējā izskatā, bojātās detaļas protezējot un izgatavojot jaunas no veca koka. Tas iegūts, demontējot dēļu grīdas lombarda mājā Kalēju ielā 18/20, kuru rekonstruējām vienlaicīgi ar koka māju. Līdzīgā veidā restaurētas fasādes detaļas: dzegas, logu, durvju aiļu apmales, dēļu apšuvums. Pilnībā saglabāts oriģinālais ēkas jumta krēsls. Kontrastā vecajam ir jaunas detaļas, kas radušās pārbūves iznākumā: milzīgas alumīnija vitrīnas fasādē, balkona konstrukcijas, jauni koka logi ar stikla paketi, jauns šīfera jumta iesegums. Papildus izbūvēti bēniņu un pagraba stāvi. Pagrabs no mitras, tumšas malkas noliktavas bija jāpārvērš par veikala tirdzniecības telpām. Rekonstrukcijas gaitā nojaukts viens ēkas gals, kas pieguļ Marijas ielas 13. mūra namam. Atkāpe dod iespēju attīstīt “Berga bazāra” ielu labirintu. Komanda Īpašnieki: J.Karlsons, I.Laukers, M.Bergs. Projekts: “Zaigas Gailes birojs” – arhitektes Z.Gaile, I.Cibule, L.Griezīte, konstruktors G.Ārgalis. Celtniecība: “PKE”, A.Ķuzāne, R.Eizenšmits. Restaurācija: “Būvnams”, M.Līdaka. Gleznojumi: I.Iltnere. Konsultanti: “AIG”, P.Blūms. | |
| Atgriezties | |
