 Kāds reiz populārs mākslas salons. Salons “Zinta” un Zelma Mierkalne
Jānis Kalnačs
40. gadu beigās Bernē vairs neesošās Latvijas valsts konsula kundze, pati karu nepiedzīvojusi, apjautājās gleznotājam Jānim Tīdemanim, kā tad dzimtenē kara gados gājis. “Nu, kā lai saka, ļoti labi, dzērām un kāvāmies dūšīgi, cits par citu labāk. Daži atsevišķi, citi baros, kā kurš,” attrauca mākslinieks. Un piemetināja, ka fronte bijusi tik tālu, ka nereti cīnījušies savā starpā, galvenokārt tālab, ka kāds atļāvies šņabi pārdot dārgāk, bet atsevišķi upuri bijuši tādēļ, ka neapdomīgi lietojuši spirtu, kas pasmelts no anatomikuma līķu vannām.
Droši vien dižmanīgā gleznotāja viedoklim nepiekristu daudzi citi mākslinieki, kam nācās pārciest nacistiskās Vācijas okupāciju. Un tomēr šis joprojām tikpat kā nepētītais tikai aptuveni trīs gadu garais periods vairāku iemeslu dēļ uzskatāms par īpašas uzmanības vērtu posmu Latvijas mākslas vēsturē. Tie bija pēdējie gadi, kad vairākums Latvijas mākslinieku strādāja dzimtenē, kad kultūra bija ne tikai brīvāka no oficiālās varas ietekmes nekā padomju gados, bet, iespējams, pat varas mazāk tieši ietekmēta nekā 30. gadu otrā pusē. Kaut arī lielie muzeji reti bija pieejami, kara laiku raksturo pārsteidzoši izvērsta mākslas dzīve, līdz tam nebijis izstāžu skaits gan Rīgā, gan mazākās pilsētās un pat laukos. Šis laiks ir iezīmīgs arī ar aktīvu mākslas tirgu.
Par to vēsta gleznotāja Oto Skulmes vēstule sievai tēlniecei Martai Skulmei 1941. gada 22. septembrī: “Mūsu gleznotāji pašlaik dzīvo labas dienas, Tidemanis bij notvēris kādu latviešu amerikāni ar lieliem naudas krājumiem, iestāstīja, ka labākais ieguldīt naudu gleznās, un iesācis ar saviem darbiem. Amerikānis pie viņa ir dzīvojis, galds bijis pilns ar vīnogām, dzērieniem un visu to labāko. Iets tika galvenokārt pie mūsu “puišiem” (Rīgas mākslinieku grupas dalībniekiem – J.K.). Svemps pārdevis par 3000 r. (rubļiem – J.K.). Džonis (J. Liepiņš – J.K.) par 3000 r. Ir bijuši pie manis, bet es biju teātrī. Par Uģi (Brālis Uga Skulme – J.K.) nezinu. Tagad Tidemanis briesmīgi nožēlo, ka viņam palicis žēl amerikāņa un izlaidis uz pāris stundām no savām rokām. Vēlāk viņš atcerējies, ka manījis pie tā vēl daudz naudas. Tidemanis ir rīkojies lielā stilā – nopircis guļamistabas un kabineta iekārtu, skapjus, servīzes, kristāla karafes utt., iegādājies arī drēbes un sievai jaunu cepuri (nesalasāms vārds – J.K.) par apmēram 14 000 r. Svemps kā “specs” gājis līdz novērtēt pirkumu.”
|
|
|
