VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 20. GADSIMTS STARP BARBARISMU UN CERĪBU Kristiāna Ābele, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, īpaši “Studijai” | |
| |
| No 9. jūnija līdz 26. jūlijam Ārzemju mākslas muzejā viesojas ceļojoša
izstāde Zwischen Barbarei und Hoffnung – “Starp barbarismu un cerību”,
kurā ietvertās darbu kopas ļauj palūkoties uz aizritējušā gadsimta
pretpoliem septiņu mūsdienu mākslinieku skatījumā, vienlaikus
piedāvājot nelielu konceptuālu avangarda klasikas izlasi, kas padziļina
tēmas interpretāciju ar vēsturiska šķērsgriezuma dimensiju. Izstādes projektu kopā ar jaunās mākslas veicināšanas biedrību “artcore e.V.” un dažādu valstu mākslas iestādēm īstenojis mākslas centrs G.A.M.E.S. of art, kas kopš 1990. gada pastāv Ziemeļreinas-Vestfālenes pilsētā Menhengladbahā (Mönchengladbach) un savā nosaukumā asprātīgi slēpj norādes uz galvenajām darbības formām – galeriju (Galerie), radošajām darbnīcām (Ateliers), muzeju (Museum), izdevējdarbību (Edition) un kolekciju (Sammlung). Centrā līdz šim sarīkots sešdesmit konceptuālu izstāžu, un abreviatūra G.A.M.E.S. of art atrodama ne vienā vien mākslinieciski augstvērtīgā izdevumā, kas guvis atzinību grāmatu konkursos. Ceļojošo ekspozīciju pavada mākslas zinātnieka un literāta, projekta koncepcijas autora Ralfa Mertena (Ralph Merten) veidots katalogs, kas mudina aizsteigties priekšā šim notikumam, laikus iepazīstinot mūs ar tā teorētisko pamatojumu. Starp grāmatas mākslinieces un izstādes dalībnieces C. Brācas vilktajām laikmeta koordināšu sistēmas vai irdena vēstures metu auduma līnijām uz apvāka lasāmi visu dramatis personae vārdi. Kad līmeniskajās rindās rakstītā, šķietami pabeigtā pagātne krustojas ar augšuptiecošos un nepabeigto tagadni, nāk prātā, ka 1928. gadā dzimušais “vēsturiskais” Armāns (Arman, īstajā vārdā Armāns Fernandess) avangarda mākslā reiz taču ienācis tikai mazliet agrāk par “laikmetīgo” 1930. gada bērnu Ginteru Ikeru (Gunther Uecker) – dzīvo klasiķi, kurš solījies pagodināt ar savu klātbūtni Rīgas izstādes atklāšanu. Vaicājot sev, vai arī šo “toreiz” un “tagad” faktisko tuvību uztvert kā tīšu koncepcijas zemtekstu, drīz vien nākas apjaust, ka R. Mertens vēlējies parādīt viņu visu savstarpēji neatkarīgo darbošanos vienā sprieguma laukā starp pastāvīgi klātesošiem pretspēkiem, kuros iemiesojies 20. gs. dramatiskais antagonisms. Taču iecerētajā diskusijā par laikmetu pagātnei un šodienai nav vienādu “balsstiesību”. Katru no izraudzītajiem vēstures lieciniekiem – Maksa Pehšteina ekspresionistisko gleznu “Pirms peldes” (1919), Paula Klē mazo paletes naža un klīstera gleznojumu “Dzirdošais” (1934), Alekseja fon Javļenska mūža izskaņas “Lielo meditāciju” (1937), Eiropu atstājušā Laionela Feiningera “Neatgūstamo krastu” (Coast of Nevermore (Mirage II), 1944), Lučio Fontānas caurumoto Concetto Spaziale (1958) un Armāna izdegušo radiouztvērēja lampiņu “kapsētu” Radio incommunication (1962) – papildina darba vēstījuma apcere plašā esejā. Pārlapojot šos tekstus un sekojot rakstītāja domu gaitai, rodas iespaids, ka seši 20. gadsimta klasikas “citāti” savā ziņā kalpojuši par materiālu vēl vienam mūsdienu mākslas darbu ciklam, kas, tāpat kā pārējie, tiecies iezīmēt gadsimtu mijas cilvēka attieksmi pret aizvadītā laikposma pro-blēmām. Līdz ar to kā līdztiesīgs partneris paša iecerētajā un inscenētajā mākslinieku sarunā it kā nevilšus iesaistījies kurators, bet viņa klasiķu izlase darbojas statistu lomās. Šāda iespēja varētu izskaidrot principiālo interpretācijas žanra, stila un skatpunkta maiņu izdevuma otrajā daļā, kas veltīta pieaicināto mūsdienu autoru sniegumam. Iepriekš pašvērtīgais, stilistiski un emocionāli saliedētais, patētiskais, reizēm valdonīgais un katrā ziņā ļoti konceptuālais komentārs atkāpjas otrajā plānā, atklājot izteiksmes dažādību, kurā R. Mertena rakstītais mijas ar mākslinieku uzskatu liecībām. Starptautiski slavenais Ginters Ikers, atsaucoties uz izstādes moto, piedāvā skatītājiem naglojumu ciklu “Barbarisms un cerība” (1999), kura daļas aptuveni asociējas ar desmit reiz desmit gadiem. Mākslinieka pirmos naglojumus 20. gs. 50. gadu otrajā pusē varēja uztvert kā izaicinošu pretmetu klasiskai gleznai un saskatīt tajos fizisku varmācību pret tradicionālu svētumu – darba virsmu. Toreizējais radikālisms šodienas kontekstā jau kļuvis par rūpīgi koptu, formāli izsmalcinātu tradīciju, un tās vēsturiskajā fonā bieži jaušama analītiskā kubisma slēptā nemierīgā poēzija, kas līdz ar naglotā objekta savdabīgo telpiskumu ieguvusi jaunas gaismēnu un faktūru izteiksmes iespējas. G. Ikera niansētajām un reizē racionālajām va-riācijām par tumsas un gaismas cīņu seko ungāru gleznotāja Košuta prēmijas laureāta (1998) Lāslo Laknera (László Lakner, dz. 1936.g.) audekli, kuriem katalogā veltīta apcere “Zīmju zīmē”. L. Laknera “zīmju” lokā ir skaitļu valoda, tīkli, labirinti. Daži 90. gadu pirmās puses darbi tapuši kā abstrahēti, asociatīvi veltījumi 20. gs. kultūrā ievērojamām perso-nībām – L. Vitgenšteinam un P. Celānam. Toties Menhengladbahas gleznotāja Klausa Grosa (Klaus Gross, dz. 1937.g.) abstrakto “Sablīvējumu” un “Enerģijas lauku” pamatā ir daudzslāņains krāsas klājums, kas šķērsgriezumā līdzinās ģeoloģiskam veidojumam. Esenes universitātes profesors Manfrēds Fogels (Manfred Vogel, dz. 1946.g.) par savu bezpriekšmetisko 1999. gada ciklu Change of the Century stāstījis pats, atzīmēdams, ka vairākas no viņa ekspresīvajām abstrakcijām gleznotas nevis uz audekla, bet gan uz militārajām kartēm, kas līdz ar gruntējumu ieguvušas “citu skanējumu”. Esošā pārveidošanas process bijis svarīgs arī citos M. Fogela izstādītajos darbos, kas radušies, klājoties pāri senāku gleznojumu kultūrslānim, bet cikla angliskais nosaukums pārņemts no kāda 1962. gada skaņdarba. Gleznotājas un grafiķes Cajas Brācas (Czaja Braatz, dz. 1960.g.) cikls “Tuvumā un iztālēm” (Von nah und fern) kataloga lappusēs vieš netīšas attālas asociācijas ar 20. gs. sākuma savrupo protoekspresionistu dabas redzējumu. Katru no abstrahētajām kompozīcijām gribas lasīt kā trīsdaļīgu ainavu ar gaišu strēli vai svītriņu pie pamales, bet savdabīgos rakstus, kas liekas gluži vai ieadīti lielajos “zemes” un “debesu” laukumos, veido bālas un asaru apmiglotas nepiepildītu cerību zvaigznes, asiņainu plaukstu nospiedumi uz mūra sienas vai sētas un simtiem kapu krustu, kurus kāds grūtsirdīgs cilvēkbērns reiz gribējis aprūpēt. Jūtīgā māksliniece, kuras metaforisko tēlu pasaule atklājas ļoti autobiogrāfiskā un skaudri poētiskā pavadtekstā, vēstures iepazīšanu ir pārdzīvojusi kā visaptverošu “sēru arheoloģiju”, un iespējams, ka viņas subjektīvais dvēseliskums kaut ko dos arī latviešu skatītājam, kas mazotnē mācījies Jāņa Poruka “Vēlējumies”. Blakus C. Brācas intīmajai “sēru arheoloģijai” lietuviešu mākslinieka Sauļus Vaļus (Saulius Valius, dz. 1958.g.) instalāciju grupa “Kāda gadsimta hronika” runā citā – nesaudzīgā plakātiski iedarbīgu un neslēpti publicistisku tēlu valodā. Arī kataloga autors ir atteicies no esejiski plūstoša izteiksmes veida, dodot priekšroku lakoniskam un precīzam elementu uzskaitījumam. Vienā metāla stieņu režģī S. Vaļus iekāris 1475. gada pasaules kartes novilkumu, internetā atrasta cilvēka smadzeņu attēla kopiju un desmit daļās sadalītu vijoli, otrā – pirmos raķetes uzbūves zīmējumus no 1650. gada grāmatas Artis magnae artilleriae un sešās daļās sadalītu bazūni, bet trešajā – jaundzimuša bērna fotogrāfiju, savu fotoattēlu un septiņās daļās sadalītu boju, kuras apveidi asociējas ar sprāgstbumbu. Volfgangs Finke (Wolfgang Vincke, dz. 1954.g.) studējis anglistiku un ģeogrāfiju, bet māksli-nieciskai darbībai pievērsies tikai 80. gadu vidū. Pēdējā laikā V. Finkes uzmanības centrā atradusies Vācijas vēstures traģiskā grāmatu iznīcināšanas lappuse, un šīs izstādes instalācijā viņš parādījis grāmatu – slepkavu. Uz melna postamenta zem stikla pārsega guļ Alfrēda Rozenberga sacerējums “20. gadsimta mīts”, kura nesto ļaunumu kā metaforiska upurvieta un raudu mūris atklāj desmit horizontālas un vertikālas plāksnes ar neskaitāmām ugunī cietušām un vārdu zaudējušām grāmatām. Taču savādi manīt, ka šim iznīcības simbolam piemīt īpatnēja estētiska pievilcība, it kā liesmu mēles pazemoto un nāvei nolemto izdevumu kailajā miesā būtu iededzinājušas austrumnieciski izsmalcinātas ainavas. | |
| Atgriezties | |
