VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| VIĻŅAS TRIENNĀLES VĀJĪBAS Daiga Rudzāte | |
| |
| Pirmā Viļņas glezniecības triennāle notika 1965. gadā. Pāris
desmitgades tā bija viena no prestižākajām glezniecības izstādēm
Baltijas reģionā, un tajā, kā jau daudzos smalkos pasākumos, tika
dalītas arī prēmijas. (Piedalīšanos Viļņas izstādē mākslinieki joprojām
ar pašapziņu mēdz ierakstīt savos curriculum vitae.) No latviešu
māksli-niekiem ar tām rotājās Inta Celmiņa, Ivars Heinrihsons, Aija
Zariņa, Rūdolfs Pinnis un daudzi citi. Neapšaubāms ir fakts, ka
triennāle bija izstāde, kurā visskaidrāk varēja pārredzēt tos
strāvojumus un tendences, kādas dominēja Latvijas, Lietuvas un
Igaunijas glezniecībā. Šīgada pavasarī notika 11. Viļņas glezniecības triennāle (11-oji Vilniaus tapybos trienale). Ne vairs triju Baltijas valstu glezniecības izstāde, bet jau daudz plašāka mēroga pasākums, ko organizēja Viļņas Mūsdienu mākslas centrs un Lietuvas Mākslinieku savienība. Triennālē iesaistījās arī somi, norvēģi, dāņi, krievi, poļi un citi. 2000. gada ekspozīcijas kurators bija Ēvalds Stankevičs. Viļņas glezniecības triennāles mājas lapā internetā (www.cac.lt) var izlasīt, ka organizatoru mērķis ir “sniegt vispārēju priekšstatu par šībrīža stāvokli un stratēģiju vizuālo mākslu laukā”. Atklāts ir jautājums par to, cik lielā mērā paši organizatori ir atbildīgi un var atbildēt par sava izvirzītā mērķa sa-sniegšanu. Viņi deva konceptuālo rāmīti, ko katras valsts kurators mēģināja pielāgot vietējai glezniecībai. Kā, piemēram, Ieva Kalniņa no Latvijas puses. Protams, Ēvalda Stankeviča rokas vadīta. Kopumā Mūsdienu mākslas centra tik labajā izstāžu zālē (patiešām) bija “nolasāms” mūsdienu glezniecības pasaules konteksts. Miniatūra, varbūt drusku nespodra ainiņa, kuras patieso tēlu var ieraudzīt lielajos “milžu” pasākumos (kā Venēcijas biennāle), arī palasot angļu kritiķu recenzijas, paklausoties Ņujorkas mēra Džuljāni lamas par Krisa Ofili “Dievmāti” un izstādi Sensation Bruklinas muzejā un galu galā, ja ir iespēja, vislabāk – apskatot izstādes Ņujorkā un Londonā. 1998. gada rudenī latviešu mākslas kritiķis Ivars Runkovskis teica, ka glezniecība kā medijs ir ārpus visiem lielajiem mākslas diskusiju pasākumiem. “Lai gan tās renesanse notiek.” Tagad – pēc diviem gadiem – varētu uzdot tik retorisko jautājumu: vai minētais process ir noticis? Vai glezniecība ir moderna? Un vai tās malā stāvētājas loma vispār nav mākslas kritiķu “aiznekodarīt” radīta? Katrā ziņā Viļņas glezniecības triennāle pēc ilgākiem klusuma gadiem ir notikusi. It kā jaunā kvalitātē. To, ka glezniecība vairs nav tikai glezniecība, mums bija iespēja uzzināt jau deviņdesmito gadu sākumā, kad balvu Venēcijas biennālē glezniecības kategorijā ieguva Džovanni Anzelmo, kura veidotais darbs sastāvēja no četriem dažādu nokrāsu un konfigurāciju slīpētiem granīta bluķiem. Viļņas glezniecības triennāli ievada Sabīnas Langas un Daniela Baumana (Šveice) “Skaistās sienas” (Beautiful Walls). Kaila telpa, kuras sienas rotā septiņdesmito gadu padomju ēdnīcām un skolu koridoriem tik raksturīgie krāsu līkloči. Kā man teica viens zināms mākslinieks: “O... Mēs ar Leonu J. šitādas sienas taisījām, kad halturējām vienā kolhozā.” Patiesībā skaistās sienas izpilda konferansjē lomu, piesakot visas izstādes konceptu, kas balstīts uz stāstiņiem, citātiem un atmiņām par to vai citu laikposmu. Skaistās sienas ir stāstiņš un citāts vienlaikus. Varbūt arī izdevies. Daudz garlaicīgāki, bet no tās pašas burciņas izvilkti šķiet šveicietes Sonjas Feldmaieres uzsmucinātie šilierīgie sienas dekori – acis “Varavīksnes beigas” (The End of Rainbow). Stāstiņi ir Viļņas izstādes vājība. Sižets ir vadmotīvs bezgala daudziem autoriem. Piemēram, lietuvietis Vītenis Jankūns savās kolāžas izmantojis avīzes, kurās, ar tinti dažādos virzienos aizkrāsojot burtu slejas un maketa tukšajās vietās ievelkot figūras (sniegavīrus), “izbūvējis” savdabīgus debesskrāpjus. Darbs “Nauda un bizness” (Money and Business) veido vienu veselumu no 20 šādi aptrādātām New York Times lappusēm. Katru no tām rotā kāds citāts no raksta. We like you. We care about you. Now pay up. Vai – For this we send you to college? Eriks A. Frandsens no Dānijas savos gleznojumos uz alumīnija stāsta citu teiksmu – par kādas ģimenes dzīvi. Darbus papildina lielformāta krāsu fotogrāfiju negatīvi. Dokumentalitāte – “tas tiešām tā ir, es nemeloju”. Tīri asociatīvi, skatoties šo gleznieciski dokumentālo stāstu, man prātā nāca E. L. Ahtilas Venēcijas biennālē apbalvotais kino stāsts. Arī par kādu ģimeni. Tikai varbūt daudz patiesāks. Erika A. Frandsena gleznu tēli ir aplikatīvi un it kā ļoti stabili. Kā fotogrāfijas, kas uzkopētas no blakus esošajiem negatīviem. Vanesa Bērda (Vanessa Baird) izstādījusi daudzas nelielas naivisma manierē gleznotas lauku romantisma apdvestas bildītes. Katrai no tām ir savs sižetiņš un paskaidrojums. (Piemēram, Remind me who I am again.) Literatūra dominē ne tikai gleznās, bet arī salīdzinoši it kā mazsvarīgajās etiķetēs blakus gleznām. Jons Gaisuns sniedz garus paskaidrojumus savām komiksveida gleznām. He was carring in the middle of wide river, the wonderful clouds were floating over their heads. (“Viņš bija aiznests upes vidū, un brīnišķīgi mākoņi peldēja virs viņu galvām.”) Nu... komiksam tas piestāv. Citātomānija visplašākajā nozīmē vajā daudzus šodienas māksliniekus. Ir it kā apmulsums no aizgājušā gadsimta glezniecības bezgala daudzajiem virzieniem; it kā viss labākais jau būtu bijis un kaut ko vēl labāku nav iespējams radīt. Viens popārta (precīzāk – Vorhola) “rimeiks” pieder Ģiedram Žungailam. Precīzs savā izpausmē un vienlaikus dziļi individuāls. Tādējādi ir izpildīts pirmais pamatnoteikums, veidojot “rimeikus”. Zināt, kālab tu to dari. Raugoties uz Ģ. Žungailas darbiem, šķiet, viņš zina – kālab. Jo skatītāja sajūtas ir atbilstošas mākslinieka iecerei. Nav tieksmes salīdzināt, analizēt un uzdot jautājumus. Savukārt Vinogradovs-Dubrovskis no Krievijas izstādījis piecdesmito gadu reālisma manierē ieturētus darbus – piecas gleznas no cikla “Mūsu literatūra” un Pikaso portretu Maskavā uz Kremļa fona. Savā stilā visai pārliecinoši darbi. Tāda medija kā foto ienākšana glezniecības telpā bija visnotaļ uzskatāma arī Viļņas glezniecības triennālē. Ne vien diptihā ar gleznām (kā Erika A. Frandsena “ģimenes sāgas” gadījumā), bet arī foto iesaistīšanā glezniecības tehnoloģijā. Latvijā ar to aktīvi nodarbojas gleznotājs Jānis Mitrēvics, kura darbi bija apskatāmi arī Viļņas triennālē. Līdzīgā manierē darbojies arī māksli-nieks no Zviedrijas Makss Buks (Max Book). Savukārt Matss Leiderstams (Matts Leiderstam) fotogrāfiju padarījis par “gleznu”, izstādot foto sēriju, kurā redzama dažādās vidēs (mežos vai krūmos) novietota ainava uz molberta. Patiesībā Intas Rukas fotogrāfijas, ielogotas smagajos svētbilžu rāmjos, jau daudzas reizes pieminētajā 1999. gada Venēcijas biennālē bija ļoti līdzīga manipulācija. Tikai nesalīdzināmi kvalitatīvāka. Savukārt soma Stiga Baumgartnera (Stig Baumgartner) mākslas konceptā ietilpa darbnīcas (?) fotogrāfija, ko papildināja ar šo telpu asociācijas raisoši ekpresīvi krāsu trie-pieni (kā pirkstu nospiedumi) uz papīra un sterili, pēc izmēra augošā secībā izkārtoti pietonēti papīri zem stikla. Glezniecības telpu paplašinājis arī igaunis Rauls Kurvits, izstādot lielformāta telpisku objektu – gleznu (Secondary Culture; the Youth and the Middle Age of East-European Plains), veidotu no dažādu zālīšu saišķiem, kas zaļā nianšu iegūšanai vietvietām piekrāsoti ar eļļas krāsu. Kopumā jāteic, ka igauņu glezniecība Viļņas triennālē, kā jau tas pierasts, bija dizainiska un visai plakātiska. Kā, piemēram, saturiski sociālais un pārliecinošais Kaido Oles Untitled Exlvii. Mūs visus tik interesējošo latviešu mākslu Viļņā reprezentēja Inga Breidaka, Kristīne Keire un jau pieminētais Jānis Mitrēvics. Gleznotājs Jānis Mitrēvics ir labi zināms latviešu meistars. Šobrīd viņš, vienkārši runājot, iekrāso fotogrāfijas, kas “attēlo Latvijas paskarbo ainavu” un skaistu sieviešu aktus. Tehnoloģiski process gan ir daudz sarežģītāks, tajā iesaistīti vairāki mediji – fotogrāfija, dators, sietspiede –, un tikai beigu fāzē ietilpst tik tradicionālā ota un krāsas. Pilnīgi objektīvi var diskutēt par to, vai izmantotie līdzekļi palīdz sa-sniegt iecerēto mērķi, bet šoreiz runa ir par ko citu. Par to, ka ir mainījies pats process. 19. gadsimta beigās ar kaut ko līdzīgu nodarbojās Jānis Roze. Tā ka šobrīd tik triumfējošo citātomāniju var piedēvēt arī Jānim Mitrēvicam. Viņš gan apgalvo, ka strādā autortehnikā. Bet – rezultāts jau ir viens un tas pats. Viņš tikai mēģina domāt konceptuāli. Un tieši konceptuālisms ir tas, kas kļūst par objektīvu pamatojumu viņa darbu izstādīšanai Viļņas triennālē. Kā apliecinājums tam, ka arī Latvijas māksla “ir procesā”. Kristīne Keire glezno jūtīgi. Gleznas no cikla “Papīra tulpes” ir tādi caurspīdīgi un jūtelīgi darbiņi, kuros jaušamas saldas atskaņas no septiņdesmito gadu sākuma glezniecības. Citātomānija un “rimeiki” šobrīd, kā jau teicu, ir modē. Es tikai nespēju saskatīt spēcīgu un personisku glezniecisko rokrakstu. Mani visu laiku nepamet sajūta, ka gleznotāja Kristīne Keire vēl nav atradusi to, ko meklē. Viņa ir kaut kur pa vidu – starp Ivaru un Helēnu Heinrihsoniem. Tikai bez viņu spēka. Gluži tāpat kā Inga Breidaka, kas Viļņā izstādījusi četras pavisam neliela formāta glezniņas. Lācīši, ronīši un vēl divi citi rotaļu zvēriņi. Iespējams, ka lācīši spētu suģestējošāk darboties lielā formātā... Formāli es spēju izprast Ievas Kalniņas un Ēvalda Stankeviča izvēli – ļoti cilvēciska un dzīves nesamocīta latviešu māksla. Humāna un rezignēta, un skaista. Faktiski man jāatzīst, ka nesaskatu tik būtiskās kvalitātes (profesionalitāti, individua-litāti, glezniecisko varēšanu un neizskaidrojamo emocionālo lādiņu), kas liktu Viļņā izstādīt tieši šīs gleznas. Tās nav ne labas, ne sliktas. Tās ir kaut kur pa vidu. Un patiesībā latviešu glezniecība Viļņā bija kļuvusi it kā neredzama. Viļņas triennāle, patiešām, iezīmēja tās tendences, kādas šobrīd dominē pasaules glezniecībā. Pieņemot, ka tas noteikti bija viens no kuratoru mērķiem, jāsaka – viņi var pievilkt ķeksīti savā piezīmju bloknotā. Runājot par manām patriotiskajām jūtām, tomēr jāatzīst, ka būtu gribējies “košāku” latviešu mākslas ainu. | |
| Atgriezties | |
