VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ArtGenda 2000. HELSINKU OPTIMISMS Māra Traumane | |
| |
| Rakstot šo rakstu, piepeši iedomājos, ka, iespējams, būtu īpašas
piepūles vērts mēģināt analizēt starptautisko izstāžu vai kultūras
projektu optimisma pakāpi. Katrā ziņā, ja šāda skala eksistētu, tad
ArtGenda (AG) projekts noteikti atrastos krietni virs viduslīnijas.
Vismaz šī projekta konceptuālais (vai oficiālais) “fons” un izveides
process. Daudzsološi ir atslēgas vārdi – “jaunie mākslinieki”, “17
pilsētu sadarbība”, “Baltijas jūras reģions”, “multidisciplina-ritāte”,
“Eiropas kultūras galvaspilsēta”, “projekti laikā, telpā, un pilsētā”,
“pilsētas kultūra” utt. Tik daudzi vārdi, kuri ļauj ignorēt vai
vienkārši izdzēš “zemūdens akmeņus”, tādus kā vēsturiskais fons,
starpvalstu attiecību “slēptie nodomi” (hidden agendas), dalījums
Austrumeiropā un Rietumeiropā vai arī, teiksim, somu anekdotes par
zviedriem (sk. Tallinas projekta aprakstu), ambiciozitāti vai arī
sociālo nevienlīdzību un mākslas elitārismu pilsētā neatkarīgi no tā,
vai tā ir vai nav teritoriālā kultūras galvaspilsēta. Antitēzes trūkums
izpaužas kā visai lipīga parādība, kas no projektu pieteikumiem spēj
pāriet mākslinieku darbībā, kopumā veidojot rāma optimisma
caurstrāvotas, ne īpaši niansētas norises. Īsi pirms tam iepazinos ar kritisku Bauhaus skolas publikāciju, kurā apcerēta “notikumu kultūras” izplatība un dominante mūsdienās. Nezinu, vai AG var nešaubīgi pieskaitīt pie šīs kultūras izpausmēm, tomēr kopiespaida garlaikojošais rāmais “optimisms” un jautājums par mākslas projekta intensitāti liek par to aizdomāties. Šīgada AG informatīvajos materiālos īpaši tiek uzsvērtas pārmaiņas 17 Baltijas reģiona pilsētu veidotā projekta norisē, AG virzība no tradicionālas, starptautiskas izstādes formas uz laikmetīgu (un jau visai populāru) sadarbības tīkla (network) un izstādes – laboratorijas modeli. Tīkla izveides ideja bija klātesoša jau 1996. gadā pirmajā AG Kopenhāgenā, kas tika veidota ar domu veicināt reģiona pilsētu sadarbību, kultūras apmaiņu un informēt par jaunākajiem mākslas projektiem. 1998. gadā AG Stokholmā turpināja attīstīt šo foruma ideju, iekļaujot programmā ne tikai izstādes, teātra izrādes, performances, koncertus, pārtijas, bet arī meistardarbnīcas un seminārus. Helsinkos daudzi no šiem pasākumiem apvienojas atsevišķu mākslas projektu aktivitātēs. AG evolūcija lielā mērā atspoguļo procesualitātes un komunikācijas lomu mūsdienu mākslas norisēs – vēl jo vairāk, ja šīgada izstādes tēma ir pilsēta un tās kultūras izpausmes. AG ir jauno mākslinieku biennāle, līdz ar to no organizatoru puses reizēm pat pārlieku tiek uzsvērta notikuma potenciālā eksperimentalitāte un revolucionārisms, tā, piemēram, AG bukletā un arī mājas lapā AG norises (nevis izstādes) apmeklētājs tiek aicināts kļūt par aģentu, kura uzdevums būtu “kontrolēt māksliniekus un apstādināt ieplānotās revolucionārās akcijas; atklāt un arestēt aizdomīgus māksliniekus, ja nepieciešams, bombardēt mākslas darbus”. Visai absurdas nostādnes, ņemot vērā mākslinieku un mākslas projektu, pasākumu, lasījumu centienus radīt kreatīvu vidi Helsinku laikā un telpā. Pirms diviem gadiem Stokholmā AG atslēgas vārdi bija “integrācija-interakcija”, kas drīzāk raksturoja mākslas darbu veidu un virzību, bet šogad AG tēma ir Urbānā kultūra (ar lielo burtu). Kā uzsver organizatori, dažādu pilsētu mākslinieki tika aicināti radīt darbus tieši Helsinku videi. “Tematiskums” diemžēl reizēm atsevišķu mākslinieku darbos vai pat pilsētu projektos interpretēts visai burtiski. Izstādē varēja vērot virkni videoprojekciju, kurās dokumentēta pilsētas vide, pilsētas “izjūta” vai arī atsauces uz lokālās vides īpatnībām un kolektīvo atmiņu, kā, piemēram, Ščecinas un Ķīles projektos. AG tradicionāli ir bijusi Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts (šī situācija mainīsies tikai ar 2002. gadu, kad par AG “mājām”, iespējams, kļūs Hamburga), un galvaspilsēta 2000, manuprāt, būtiski ietekmēja arī šīgada AG raksturu. Bija jūtama vēlme ar projekta palīdzību papildināt un dažādot intensīvo pilsētas kultūras dzīvi (lielos projektus: V. Bleika izstādi, Alien intelligence mūsdienu mākslas muzejā Kiasma, fotogrāfijas izstādi “Dažas pasaules daļas”) mēneša garumā, veidojot nevis vienotu pasākumu, bet izkaisot mākslinieku projektus gan teritoriāli (galerijās, parkos, transportlīdzekļos, kafejnīcās utt.), gan laika ziņā – projekts var “būt” AG trīs dienas, nedēļu vai divas visa mēneša laikā. Tādēļ pilsētas apmeklētājam iegūt kādu AG kopiespaidu ir gandrīz neiespējami, toties, manuprāt, pastāvīgie iedzīvotāji ik uz soļa var sastapties ar kādu kultūras projektu, lai gan, jāatzīst, pilsētas iedzīvotāju klātbūtne bija visai maz pamanāma – varbūt pārsātinātība, bet varbūt arī informatīvās aģitācijas trūkums. AG informācijai bija visai spontāns raksturs, daudzi atzīmēja kaut vai AG mājas lapas (www.artgenda.com) prasmīgi veidoto nelasāmību. Ir padomāts par to, lai AG tiešām būtu iespējas “pārņemt” pilsētu, taču koncepcijai ir arī savas vājās puses, jo šajā izkliedētībā pazūd AG kā foruma vai tikšanās vietas ideja, mākslinieki uz brīdi “iemājo” savās telpās, veidojot darbnīcas, izstādes vai publiskas projektu prezentācijas, lai tikpat spēji pamestu Helsinkus. Par galveno tikšanās vietu pirmajās divās AG dienās kļuva “Open forums”, kura ietvaros notika iepazīstināšana ar projektiem un dalībnieku diskusijas par AG Ziemeļvalstu tīkla aktualitāti šodien. Runājot par telpām, īpaši jāmin projekta centrs – VR noliktavas Makasiinit (nosaukums cēlies no VR Valsts dzelzceļa, ēku īpašnieka), kas kļuvušas gan par stratēģisku punktu AG aktivitātēm un mērķiem, gan par šķēpu laušanas objektu pilsētas attīstības plānotājiem, valsts institūcijām, arhitektiem un neatkarīgajiem māksliniekiem. Makasiinit stāsts un liktenis lielā mērā sasaucas ar AG “Urbāno” ievirzi. Labi pazīstama situācija, kad pilsētas autoritātes pēkšņi “atklāj” plašas 19. gs. noliktavu ēkas, kas atrodas tieši pilsētas centrā, iepretim parlamentam un līdzās Kiasma, taču ēkas likteni izlemt traucē Makasiinit iemājojusī mākslinieku kopiena. Pārņemot ēku uz gadu, Helsinki 2000 un AG ir apstādinājuši brīdi, kad notiek izvēle starp tās aizstāšanu ar grandiozu koncertu halles celtni vai arī daudzo fotostudiju, darbnīcu, divriteņu un “zaļās” pārtikas veikaliņu un tirdziņa saglabāšanu vecajās ēkās, veidojot tās par demokrātisku centru dažādām radošām izpausmēm. Katrā ziņā somiski minimālās megaceltnes vīzija vēsturiskās sarkano ķieģeļu ēkas vietā izraisīja daudzu Helsinku mākslinieku protestu. Kā jau minēju, Makasiinit dilemma un vēlme šo centru aizsargāt veidoja jūtamu fonu AG diskusijās, dažos mākslas projektos un arī konferencēs “Vecās ēkas un jaunas kultūras aktivitātes” (Old buildings and new cultural productions), “Makasiinit utopija – pilsētas utopija tiekas ar AG” un “Veidojot mākslu urbānā vidē”. AG Makasiinit kalpoja kā galvenā tikšanās, “Open foruma”, izstādes, koncertu, AG kafejnīcas darbības, informācijas centra un dažu projektu prezentācijas vieta. Apskatot atsevišķu pilsētu projektus, jāatgādina, ka AG tradicionāli mēģina apvienot dažādus mākslas žanrus, īpaši uzsverot multidisciplināro projektu aktualitāti un šogad orientējoties vairāk uz sadarbības projektiem, ko noteica arī iespēja katrai pilsētai veidot savu telpu AG ietvaros. Iespējams, tas bija arī visai sarežģīts uzdevums jauno mākslinieku biennālei, jo šāds teritoriāls dalījums tomēr rada zināmas pretrunas starp individuālā projekta un vairāku mākslinieku un pilsētas prezentācijas veidu. Daži projekti darbojās tikai pāris dienas, visbiežāk izstādes atklāšanas pasākumu laikā, citi mēģināja apvienot daudzveidīgas norises – izstādes, performances, filmu skates, dzejas lasījumus un klubu mūzikas vakarus (piemēram, Kopenhāgenā tika apvienotas filmas, instalācijas, performances, Ķīlē – teātris, arhitektoniskas konstrukcijas, mūzika un literāri pētījumi, Malmē – filmas un skaņas instalācijas pilsētvidē, videoinstalācijas utt.). Kā jau minēju, daudzi mākslinieki mēģināja interpretēt un atsaukties uz šīgada AG tēmām un vidi, tomēr pārliecinošāki bija nevis tieši Helsinkiem veidotie “jaunie” sadarbības projekti, bet gan grupas un apvienības, kas jau kādu brīdi ir aktīvas un iepazīstināja ar saviem projektiem vai adaptēja tos Helsinku norisēm. Varētu minēt, manuprāt, vienu no veiksmīgākajiem AG projektiem – Tallinas kuratoru/mākslinieku grupas H. Soansa, A. Kurga, I. Lehta un M. Rāta veidoto “Analogo TV”, kas bija skatāms mediju centra Lasipalatsi kafejnīcas telpās. Ik dienas līdz vēlam vakaram notika igauņu veidotās TV programmas translācija, kas sastāvēja no atsevišķām pēdējo gadu mākslas projektu dokumentācijām, TV projektiem un no vēsturiskā arhīva, kurā bija apkopoti mate-riāli par Somijas un Igaunijas attiecībām un mediju mijiedarbību pēdējos 50 gados. Desmit vecos televizoros varēja vērot mākslinieku veidoto kompilāciju, sižetus ar padomju propagandas TV raidījumiem, Somijas kreisās partijas autoritāšu 10 minūšu garo ikdienas uzstāšanos Igaunijas TV 50. gados, Brežņeva bēru ceremoniju, atklāti ironiskos igauņu mākslinieku projektus – spožos “Estētiskos motīvus”, kuros A. Kurgs pēta iespējas un veidu, lai pieteiktos uz dzīvi Dānijā estētisku iemeslu dēļ, arī performanču dokumentācijas, R. Kalomēsa veidoto ziņu simulāciju un daudzus citus videomateriālus. Atvērtība, zobgalība, kā arī laikmetīgā “apgrieztā kārtība” – “Igauņu TV” eksports uz Somiju 2000. gadā – radīja atraktīvu un gudru jauno mediju projektu. Hamburgas projekts – performance “Dedziet, pilsētas, dedziet” notika tikai trīs dienas alternatīvās kabeļu fabrikas mākslas centra pagrabos. Divu stundu performance – darbību un tekstu virkne, “baltais troksnis” par, lai cik dīvaini, urbānajai AG pasvešo apokalipses un utopiskās pilsētas tēmu. Izraksts no performances apraksta: “Kas notiks, kad izbeigsies pēdējā baterija, pulksteņi apstāsies un mēs aizmirsīsim atšķirību starp dienu un nakti? Cik ilgi cilvēces atmiņa turpināsies? Cilvēki no Hamburgas, Stokholmas un Helsinkiem uzbūvē sev bunkurus... Kamēr pilsētas deg ārpusē, virtuālā bunkuru pilsēta kļūst par laboratoriju žilbinošiem pētījumiem par cilvēces nākotni.” Katastrofi (www.katastro.fi) ir jauno mediju mākslinieku apvienība Helsinkos. Kā profesionāļi strādājot biznesa uzņēmumos, Katastrofi dalībnieki īsteno arī neatkarīgus mūzikas, klubu kultūras, vizuālās mākslas projektus un eksperimentālus projektus mediju jomā, pamatā akcentējot procesualitātes, komunikācijas un līdzdalības nozīmi organizētajos pasākumos. AG ietvaros tika veidota “Intensitāšu” sērija. Iknedēļas instalācija ar dažādu skaņas, mūzikas, vizuālo tēlu un dinamikas intensitāti, kurā varēja piedalīties visi tābrīža Makasiinit apmeklētāji. Turku projektā “Personāžs. Pārdošanas māksla” mākslinieki piedāvāja iespēju “pārdot vai nopirkt identitāti”, nopērkot T krekliņu vai krūzīti, vai arī izsūdzēt grēkus divu jaunkundžu grēksūdzes krēslā un nopirkt cepumu paciņu. Visos tūrisma centros viesnīcās un informācijas birojos tika izplatīta arī Gēteborgas Helsinku karte – neliela, precīza un ļoti parocīga. Tajā bija atzīmētas vietas, kur Helsinku noskaņas ir identiskas ar Gēteborgai raksturīgām noskaņām. Tie ir daži no projektiem. Vēl atmiņā palicis Makasiinit telpās izstādīto māksli-nieku darbu vienveidīgums vai “pazušana” nepiemērotajās telpās un paviršajā izkārtojumā. Spilgtu iespaidu atstāja tikai no Malmes nākušā Fransa Helkvista darbs “Iedvesma labākai dzīvei” – četras lielfformāta fotogrāfijas par cilvēku individuālajiem pārdzīvojumiem un attiecībām. Bet, kā jau minēju, iepazīties bija iespējams tikai ar dažiem pastāvīgajiem vai arī tobrīd notiekošiem projektiem. Vairumā projektu bija jūtama diezgan konservatīva atbilstība tam, ko dēvē par “mākslu pilsētvidē”. Daudzskaitlīgas skaņu instalācijas “publiskā telpā”, lozungu, plakātu un instalāciju “redzamība” pilsētā, izstāžu un koncertu norises nelielās galerijās un kafejnīcās, publiskas prezentācijas. Taču novatoriski vai sižetiski spilgti (varbūt asi) darbi bija retums. Rīga Helsinkos. E-lab veidoto “Rīgas mediju telpu” (artgenda.re-lab.net) var raksturot kā vienu no spilgtākiem komunikatīvajiem, sadarbības projektiem. Makasiinit improvizētā mediju laboratorija Meetspace bija tikšanās, diskusiju un prezentāciju vieta, arī “Open foruma” “štābs”, kurā satikās AG dalībnieki un viesi. Vienīgā AG programma, kur uz diskusijām bija mēģināts aicināt visus AG dalībniekus. Notika iepazīstināšana arī ar starptautiskā mediju organizāciju sadarbības tīkla NICE (Network Interface for Cultural Exchange) projektiem un izstrādāta turpmākās darbības stratēģija. Varēja iepazīties ar Rīgā veidotiem “Rīgas zieda” (re-lab.lv/rigasZieds) un Oskara Poikāna Care – taker (re-lab.net/care-taker) interneta projektiem. Projekta otrā daļa – Riga party – Stroboscope@sthetoscope, ko organizē F5, ir gan Rīgā, gan Helsinkos notiekošs pasākums. Tas apvieno Rīgas dīdžeju un F5 īpaši Helsinkiem radītā projekta Time to Jack prezentācijas, audio un vizuālos materiālus un P. Ķimeļa un K. Neiburgas darbu web-tv, tādējādi veidojot cilpu atklātā AG diskusiju telpā no “Open foruma” līdz Stroboscope@sthetoscope AG noslēgumā. Apcerot AG šodienu un domājot par nākotni, manuprāt, visai skaidri iezīmējas nepieciešamība meklēt alternatīvus risinājumus pasākumu norisei, veidojot aktīvāku un intensīvāku domu apmaiņas, projektu prezentāciju, meistardarbnīcu un projektu izstrādes daļu. Tomēr, vērojot Helsinku izstādi, liekas, ka varētu tikt radīts arī neatkarīgs izstādes modelis, kas nepieciešams, lai atsevišķie metaforiskie un spilgtie vizuālās mākslas darbi nepazustu darbības piesātinātajā meistardarbnīcu, konferenču un radošo laboratoriju vidē. Vēl kāds būtisks jautājums – pastāvošā “pilsētu” dalījuma adekvātums un projektu pretenzijas uz “jauno mākslu”. Varbūt atsevišķas pilsētas liekas nogurušas no jaunā un aktuālā meklējumiem un to vietā stājies “nepārdomātais”. Varbūt šogad to noteica “tēmas” gatavība un vienkāršotu risinājumu daudzums. Jācer, ka AG saglabās dzīvinošo foruma raksturu, darbojoties kā tikšanās, iepazīšanās, projektu izstrādes un diskusiju process, kas spēs uzturēt aktīvu, eksperimentālu un provokatīvu raksturu, vairāk atbilstot “jaunās mākslas” idejai, nevis organizācijas ideoloģiskajiem standartiem. | |
| Atgriezties | |
