VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| AtvĒrtais gadsimts Ināra Klekere, Latvijas Nacionālā bibliotēka, īpaši “Studijai” 2000. gadā apritēja 475 gadi, kopš nāca klajā pirmā grāmata latviešu valodā. Šis notikums arī radīja impulsu Ārzemju mākslas muzeja Velvju zālē izveidot izstādi “16. gadsimta grāmatas Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā”. Ne tikai šādu ekspozīciju trūkums, kas plašākai sabiedrībai liedz iespēju iepazīt Rīgas lielo bibliotēku bagātības, bet arī vēlēšanās padziļināt zināšanas par latviešu grāmatniecības sākotnes kultūrvēsturisko kontekstu un tā liecībām bibliotēkas krājumā bija šīs ieceres pamatā. | |
| |
| Krājums Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) grāmatu krājums sāka veidoties samērā nesen līdz ar tās nodibināšanu 1919. gadā, sākotnēji no pasaules kara un revolūcijas virpuļos pluinītu personisko un sabiedrisko bibliotēku atlūzām. Vēlākajos gados tas tika papildināts ar pirkumiem un dāvinājumiem. Liela daļa no šīs kolekcijas glabā piederības zīmes Latvijas un ārzemju senākiem krājumiem, un tieši lielā “iepriekšējo dzīvju” dažādība ir tā, kas Nacionālās bibliotēkas retumiem piešķir īpašu vērtību. Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēkas ekslibri, Vidzemes bruņniecības, Rīgas liceja (vēlākajos gados – Rīgas guberņas ģimnāzijas), Rīgas Pareizticīgo garīgā semināra un citu bibliotēku spiedogi rodami ne vienā vien senā grāmatā un liecina par šo kolekciju kādreizējo bagātību. Izcili seniespiedumi bijuši arī privātajos krājumos. Par to liecina dāvinājumu ieraksti grāmatās, kuras augsti skoloti vīri 18. gadsimta 70.–80. gados dāvināja Rīgas liceja bibliotēkai. K.A.L. Dingelštets 1781. gadā šīs mācību iestādes krājumu bagātina ar diviem Plantēna izdevumiem, ar vērtīgiem dāvinājumiem liceju papildinājuši arī L. Bergmanis un J.G. Bērents. Dažās grāmatās atrodami arī 16. gadsimta īpašuma ieraksti, bet, šķiet, tie nav vietējas izcelsmes. Pavisam Nacionālajā bibliotēkā glabājas ap 750 16. gadsimta izdevumu. To skaitā ietilpst arī 287 paleotipi – gadsimta pirmajā pusē izdotas grāmatas. Izstādē bija redzama ievērojama šīs kolekcijas daļa – 96 grāmatas. Apskatei bija izlikti vizuāli interesantākie grāmatu eksemplāri, tomēr arī to vidū tikai pa kādai grāmatniecības “virsotnei” – slaveno Eiropas spiestuvju izcilākajiem sniegumiem, pārsvarā ikdienišķi, bet savam laikam raksturīgi izdevumi, kas veidoja lielo vairumu no tālaika iespiedprodukcijas. Par eksponēto grāmatu piederību vienam kultūras areālam liecina lielais daudzums gaišo cūkādas iesējumu. Tipisks vācu amatnieku darbs. Izņemot plānas grāmatas, parasti vākam izmantota koka dēlīša pamatne, kas apvilkta ar ādu. Vāka vidū taisnstūra ornaments vai ar klišeju iespiests attēls (kāds Bībeles motīvs, atsevišķos gadījumos, kad tas atbilst grāmatas saturam, M. Lutera vai F. Melanhtona portrets). Klišejas augšmalā un apakšmalā īpašnieka iniciāļi, grāmatas iegādes gads, lielākoties – gadu vai divus pēc tās iespiešanas. Apkārt ar veltnīti iespiestas ornamentālas joslas, kuru platums un skaits atkarīgs no grāmatas izmēra. Biezākām grāmatām parasti ir arī sprādžu aizdare, kas iesējumu pasargā no deformēšanās. Grezniem lielformāta izdevumiem vāku stūros un vidū dažkārt arī metāla apkalumi. Izstādē bija arī citu Eiropas zemju iespieddarbi ar citu veidu iesējumiem, taču savstarpēji radniecīgu bija pārāk maz, lai ieskicētu kādas vienojošas un raksturīgas līnijas. Dažu grāmatu pergamenta vākiem izmantotas rokraksta grāmatu lapas. Inkunābulu pēcteces 16. gadsimta grāmatniecība ir cieši saistīta ar grāmatiespiešanas sākumposmu, kas Eiropā norisinājās15. gadsimta otrā pusē, kurā tapušo iespieddarbu apzīmēšanai radīts īpašs termins – inkunābulas. Ievērojama daļa 16. gadsimta grāmatu saražota iepriekšējā gadsimtā iekārtotās spiestuvēs, bet spiestuvju darbinieki savu prasmi bija apguvuši pie pirmās paaudzes iespiedējiem vai viņu mācekļiem. Lai arī spiestuvju iekārtošanai bija nepieciešami ievērojami naudas līdzekļi, apbrīnojams ir to skaita pieaugums dažādās Eiropas zemēs pirmajās desmitgadēs pēc Gūtenberga izgudrojuma. 260 pilsētās nodibinātas vismaz 1100 spiestuves. 15. gadsimta otrā pusē tiek iespiests ap 40 000 inkunābulu, kuru kopējā tirāža ir ap 12 miljoniem eksemplāru. Jaunā tehnoloģija rada arī jaunus priekšstatus par grāmatu māksliniecisko izveidi. Iet mazumā un izzūd apdares paņēmieni, ko izmantoja rokraksta grāmatām, piemēram, iluminēšana (rokrakstu izgreznošana, iniciāļu iekrāsošana ar roku). Samazinās arī pergamenta izmantošana grāmatu iespiedumiem, 16. gadsimtā to lieto reti – parasti dažiem greznumizdevumu eksemplāriem vai to teksta daļām. Praksē tiek atklāts, ka “melnajai mākslai”, kā vēsturnieki dažkārt dēvējuši grāmatiespiešanu, ir savas, pirmām kārtām tehnoloģijas diktētas, iespējas un likumības. Ksilogrāfijas tehnika, kas pirms grāmatiespiešanas izgudrojuma tika izmantota nemācīto ļaužu bilžu lapām un grāmatām, labi “sadzīvo” ar tipogrāfisko salikumu, tiek izmantota ilustrācijām un iniciāļiem. Ap 20 procentu inkunābulu bijušas ilustrētas. Gūtenberga izgudrotais grāmatiespiešanas paņēmiens palika nemainīgs apmēram 350 gadu, un tikai 19. gadsimtā radās principiāli jauni tehniskie uzlabojumi. Toties mainījās pati grāmata. 16. gadsimta grāmatniecība no iepriekšējā gadsimta saņēma mantojumā ne tikai tehnoloģiju un ievērojamu poligrāfisko bāzi, kuras apjoms strauji pieauga – vācu kultūras telpā vien jaunas spiestuves tika iekārtotas 140 vietās. Iespiedēju zīmes grāmatu titullapās, dažkārt arī teksta beigās sava laika simbolu valodā vēsta par tipogrāfu centieniem un padara pazīstamu viņu veikumu. Grāmatu raža šajā laikā sāk kļūt nepārskatāma, par to liecina arī statistisku aplēšu trūkums. Ar laiku izkristalizējās nozares specifikas radītas problēmas. Jūtams bija vienotu standartu trūkums, kas sarežģīja spiestuvju darbu, taču šajā jomā kādi reāli pasākumi tika veikti tikai 18. gadsimtā. Par atdevi spieda domāt milzīgās investīcijas, kas tika ieguldītas spiestuvju iekārtošanā. Tas bija viens no iemesliem, kas grāmatizdevējiem lika pievērsties ne tikai augstās zinātnes apkalpošanai, bet arī radīt grāmatas cilvēkiem, kam trūka latīņu, grieķu, arābu, ebreju valodas zināšanu. 16. gadsimtā ievērojami pieaug to grāmatu īpatsvars, kas iespiestas dažādās “dzīvajās” valodās un var saistīt plašas pilsētu iedzīvotāju aprindas – amatniekus, tirgoņus, arī sievietes. Grāmatas parastiem cilvēkiem Raksturīgi, ka lielajiem kultūrvēsturiskajiem strāvojumiem – renesansei, humānismam – piemītošas iezīmes izstādē izliktajās grāmatās bieži izpaužas plašām lasītāju aprindām pielāgotā veidā. Iespējams, tā ir tikai viena neliela grāmatu krājuma savdabība, bet ticamāk, ka tas ir tipiski 16. gadsimta grāmatniecībai (jo īpaši vācu) kopumā (varbūt mazākā intensitātē). Liela vērība pievērsta antīkajam mantojumam, bet tas nereti pārstāvēts ar lētiem, vienkāršiem izdevumiem. Daži no tiem, kā var spriest pēc lietotāju atzīmēm, vēl 19. gadsimtā izmantoti mācību nolūkiem. Sastopami arī pārstrādājumi (Riederer F. Spiegel der waren Rhetoric.. – Augsburg, 1535), tulkojumi, piemēram Ovidija izdevums itāļu valodā (Tutti gli libri de Ovidio Metamorphoseos.. – Venetiae, 1522). Šāda vairāk humānisma garam, ne burtam atbilstīga ir arī M. Lutera darbība, par to visspilgtāk liecina Bībeles tulkojums. Tas veikts ar humānistiem raksturīgām filoloģiskām metodēm un balstīts teksta izpētē. Iedibinot jaunu tradīciju šajā jomā, Luters Bībeli tulko no oriģinālvalodām, nevis latīniskās Vulgātas, kā tas bija parasts iepriekšējos Bībeles izdevumos. Viņš nav kabineta zinātnieks, apzināts ir mērķis radīt tulkojumu vācu valodā, kādā runāja ļaudis ielās, lai darbs būtu saprotams un tīkams arī augstās skolās nebijušam cilvēkam. Arī grāmatas ārējā veidolā tika gādāts par to, lai katra lappuse jau acīm vien būtu atklājums. Ilustrācijas, dažāda izmēra iniciāļi, palieli burti, piemērojot tekstam, gan vienā, gan divās slejās veidots salikums. No 1534. līdz 1574. gadam Vitenbergā Lufta spiestuvē producēto Lutera Bībeles izdevumu kopējā tirāža sasniedza 100 000 eksemplāru (LNB glabājas 1550. gada izdevums). Grāmatas “piezemētais humānisms” jo spilgtāk apjaušams, aplūkojot raksturīgu humānistu veikumu – Frobēna spiestuvē klajā laisto Jaunās Derības izdevumu grieķu un latīņu valodā Roterdamas Erasma edīcijā (Bāzelē,1519, 2. izd.). Lutera starojums Pat pavirši iepazīstot M. Lutera agrīnās reformācijas sacerējumus, var samanīt viņa interesi par laicīgās dzīves jomām – skolu un bibliotēku di-bināšanu, jaunatnes audzināšanu, sieviešu izglītošanu. Lai arī reformatora mācībā šiem momentiem nebija atvēlēta būtiskākā vieta, viņš neapšaubāmi ir personība, kura uzlūkojama par sava laika dzīves stila noteicēju vārda visplašākā nozīmē. Lutera tieša vai netieša ietekme vērojama arī 16. gadsimta vācu grāmatniecībā. Vispirms te minama līdz tam nepiedzīvota reliģiski publicistiskas ievirzes grāmatniecības eksplozija reformācijas sākumposmā – 16. gadsimta divdesmitajos gados. Līdz tam mazpazīstamā Vitenberga kļūst par ietekmīgu vācu grāmatniecības centru. Reformācijas labā strādā arī citu Vācijas pilsētu iespiedēji. Neaptverami brošūru plūdi brāžas pa visu Vāciju. Šajā straumē ir arī trīs apjomā nelieli un Lutera reformācijai nebūt ne tik svarīgi Livonijai veltīti darbiņi. Laikposmā no 1523. līdz 1525. gadam dažādās Vācijas pilsētās kopumā tie tiek izdoti 15 reizes (LNB krājumā – pieci izdevumi). Liekas, ka Livonijas, Rīgas, Rēveles un Tērbatas vārdi šo reformācijas izdevumu titullapās bijusi arī īpaša veiksmes un uzvaras zīme, liecība, ka jaunā mācība sasniegusi pat vistālākos pāvesta varas kaktus. 1524. gadā Luters savā vēstījumā “Visu Vācijas pilsētu rātskungiem” rakstīja arī par vēstures literatūru: “Bet īpaša nozīme ir hronikām un vēstures grāmatām. (..) Cik daudz lielisku stāstu un izteikumu varētu uzrakstīt par to, kas noticis vācu zemēs, taču mums par šiem notikumiem nekas nav zināms. (..) Grieķi un latīņi, jā.. turpretī mēs, vācieši, arvien vēl esam vācieši un tādi arī paliekam.” Vācu hroniku izdevumi sakuploja tuvāko gadu desmitu laikā. Oldenburgas, Meisenes, Bāzeles, Prūsijas, u.c. novadu slavenās dzimtas, daba un vēsture, arī pavisam neseni tās notikumi tika iemūžināti biezo foliantu lappusēs. Vai tā būtu tikai sakritība? Vai laikā pateikts un sadzirdēts vārds? Gadsimta sejas Atšķirībā no inkunābulām, kur ar vienas klišejas palīdzību mēdza attēlot vairākas personas pat vienas grāmatas lappusēs, 16. gadsimta grāmatu ilustrācijās cilvēki līdzinās prototipiem. Gadsimta sākumā parādās humānistu pētījumi, kur Romas imperatoru attēli smelti medaļu un monētu studijās (izstādē bija redzami šādu darbu vēlīnāki – gadsimta otrās puses izdevumi). Palielinoties interesei par šīs zemes cilvēkiem un viņu dzīvi, tiek publicēti biogrāfiju krājumi, un tajos aprakstīto personu dzīvesstāstus papildina arī to portreti (no LNB krājuma kā raksturīgs izdevums minams Dž. Vazāri sastādītais mākslinieku biogrāfiju kopojums, kas laists klajā 1568. gadā Florencē Džuntu spiestuvē (2.izd.)). Portreti sastopami arī hronikās, vēsturiskos apcerējumos, ceļojumu aprakstos. Autoru ģīmetnes dažkārt mēdz būt grāmatu titullapās. Gadsimta sērgas Spriežot pēc S. Franka grāmatas par dzeršanas netikumu un postu, ko tas nodara cilvēka miesai un dvēselei (1531), viena no samanāmām nelaimēm ir alkoholisms. Un, protams, mēris. Tolaik domāja, ka tas nāk no Dieva par cilvēku grēkiem, no nelāgas debesu konstelācijas, arī ūdens, gaiss var būt pie vainas. Hronikās uzzināms, kā laiku pa laikam 16. gadsimtā mēris plosījies dažādos Vācijas novados, nopļāvis tūkstošiem iedzīvotāju (mēri dažkārt mēdz atainot kā ģindeni ar izkapti rokās), nav saudzējis arī “vajadzīgas personas”. Lībekas ārsta E. Reihlina brošūrā par mēri (1578), kur minētas ne tikai dažādu pulveru receptes bagātiem, bet arī īpaši ieteikumi nabagiem (ķiploki, etiķī mērcētas baldriānu saknes un citas pieejamas vielas), ir arī sacerētāja dāvinājuma ieraksts kādam laikabiedram. Divu pasauļu mala Divas kultūras telpas, divas dažādas pasaules nāk prātā, konkretizējot 16. gadsimta Latvijas un Livonijas vietu Eiropas garīgā mantojuma plašumos. Pirmā ir pāri valodu un valstu robežām stāvoša un saistās ar Romas pāvesta ietekmes areālu. Reliģisku satricinājumu rezultātā tas vēlāk transformējas par Rietumu kristietības telpu, kas savu nozīmīgumu un ģeogrāfiskās aprises tā arī nav zaudējusi. Rietumu kristietības telpa pilnībā pārklāja vācu valodas un kultūras telpu, kas arī ietvēra sevī kaut ko no Eiropas kontinentālajām iezīmēm. Šajā telpā ietilpa dažādi valstiski veidojumi, arī iekarotas un pakļautas zemes (tā pati Livonija). Vēstures gaitā šī valodas lietojumā balstītā teritorija nav izrādījusies tik noturīga un nesatricināma. Bet uz 16. gadsimtu tas vēl nekādi neattiecas. Katram no minētajiem kultūrvēsturiskajiem fenomeniem piemita savas tradīcijas, paradumi, ideāli un vērtības, kas lielā mērā ietekmēja un noteica arī austrumu perifērijā mītošo cilvēku dzīvi un to šīs dzīves daļu, kas atrodama, atverot grāmatu lappuses. | |
| Atgriezties | |
