VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| NEPAZĪSTAMAIS JĀNIS LIEPIŅŠ Sigita Daugule, īpaši “Studijai” | |
| |
| Jāpiekrīt, ka māksliniekam piedzimt ar vārdu Jānis Liepiņš Latvijas
apstākļos ir zināma likteņa ironija. Pieprasot Latvijas Valsts arhīvā
lietu par gleznotāja Jāņa Liepiņa darbības laiku Mākslas akadēmijā,
saņēmu dokumentus par veseliem trim Jāņiem Liepiņiem, turklāt viens no
viņiem pat bija dzimis tieši tajā pašā gadā un dienā, kad ievērojamais
gleznotājs – 1894. gada 8. augustā. Manuprāt, šodien mākslinieks ir
pievienojies nepelnīti aizmirsto sarakstam, kaut arī vecākā gleznotāju
paaudze ar lielu sirsnību piemin viņu kā savu pedagogu un spožu otas
meistaru. Pēc kādas sarunas ar Taņu Sutu uzzināju, ka Pārdaugavā joprojām stāvot Jāņa Liepiņa dzimtais namiņš, un nolēmu aizbraukt apskatīties, kādā vidē mākslinieks ir pavadījis savu bērnību un jaunekļa gadus. Lielākais, ko biju cerējusi iegūt no šīs “ekskursijas”, bija pāris fotoattēlu, un jutos pārsteigta, ka māja ir apdzīvota. Turklāt nevis vienkārši apdzīvota, bet tajā joprojām mīt Liepiņa radi, par kuru eksistenci neviens neko nav zinājis. Šis raksts ir tapis, lielā mērā balstoties uz viņu sniegto informāciju, mājas arhīvā saglabātajām fotogrāfijām, vēstulēm un dokumentiem, kā arī uz ģimenes nostāstiem, kuri tikuši nodoti no paaudzes uz paaudzi. 19. gadsimta beigās, kad tika dalīta Šampētera muižas zeme, gruntsgabalu saņēma arī Kārlis un Jūle Liepiņi. 1896. gadā pašu spēkiem tika uzcelta māja ar vairākiem dzīvoklīšiem, kas bija paredzēti īrnieku izmi-tināšanai. Telpas bija gaužām maziņas, viens tāds dzīvoklis sastāvēja no virtuves, kas vienlaikus bija arī priekšnams, un nelielas istabiņas. Šāda dzīvoklīša īres maksa cara laikā esot bijusi astoņi rubļi, bet Latvijas laikā – seši lati. Paši saimnieki, kuriem mājas pabeigšanas brīdī jau bija trīs dēli, dzīvoja ielas pusē pirmajā stāvā, un viņiem bija divas istabas – viena lielāka, otra neliela. Tēvs, Kārlis Liepiņš, nāca no Limbažu puses. Rīgā viņš strādāja uz dzelzceļa tilta par sargu. Māte Jūle, dzimusi Kurzemniece, pirms apprecējās un pārgāja dzīvot pie vīra uz Rīgu, bija strādājusi Bīriņu muižā pie lielmātes. Visi Liepiņu bērni bijuši apdāvināti, un, ja neskaita vecāko dēlu Kārli, kurš visu mūžu aizrāvās ar armiju un militārām, tātad vairāk tehniska rakstura lietām, tad gan Voldemārs, gan arī Jānis esot jutuši interesi par mākslu. Abi brāļi bērnībā uzsāka mācīties zīmēšanu kopā, un tikai tas, ka Jānim esot sanācis labāk, atturējis Voldemāru no tālākas mākslinieka karjeras. Interesi par mākslu izrādījis arī tēvs, kurš no darba brīvajā laikā esot pēc saviem ieskatiem “izlabojis” jaunākās atvases gleznojumus, protams, laikā, kad Jāņa nav bijis mājās. Esot bijuši gadījumi, kad abi šādā veidā uzlabojuši un pārgleznojuši kādu darbu vairākas reizes. Visumā tēvs ļoti atbalstījis dēla nodarbošanos ar mākslu, vienīgi neesot bijis spējīgs saprast viņa aizraušanos ar Matveju un tādēļ juties stipri apbēdināts. Viņš tik ļoti esot centies atgriezt jauno gleznotāju Rozentāla ceļos, ka pat solījies dot vairāk naudas dēla izglītībai. Jānis Liepiņš bijis apdāvināts ne tikai kā gleznotājs. Mākslinieka ģimenē ir saglabājies nostāsts, ka viņš esot bijis ļoti muzikāls cilvēks un pratis spēlēt vijoli, tomēr vēlāk no mūzikas atteicies par labu glezniecībai. Arī Uga Skulme 1929. gada “Daugavas” jūlija numurā raksta, ka “no latvju māksliniekiem Tone ir labs vijolnieks. O. Skulme, Melderis un J. Liepiņš arī prot veikli rīkoties ar šo instrumentu.” Līdz šim agrākie zināmie Jāņa Liepiņa gleznojumi bija datējami ar 1919.–1920. gadu, tādēļ pārsteigumu sagādāja pie mākslinieka radiem saglabājušies trīs pavisam agrīni darbi, no kuriem viens, “Ainava ar lauku mājām”, ir precīzi datēts – 1913. gads. Tā kā visi trīs darbi stilistiski un izpildījuma ziņā ir visai līdzīgi, jādomā, ka tie radīti aptuveni vienā un tajā pašā laikā, un tipiskie ainavas elementi norāda, ka gleznojumi tapuši Latvijā. “Ainava ar lauku mājām” varētu būt gleznota, kad mākslinieks bija jau atgriezies no studijām Kazaņā, bet vēl nebija aizbraucis uz Pēterburgu. Līdzīgs varētu būt “Ainavas ar siena gubām” datējums, savukārt “Ainavas ar kokiem” atšķirīgais, vēl nedaudz it kā sasaistītais triepiens liek domāt, ka šis darbs ir tapis agrāk. Tas varētu būt saglabājies vēl no 1910. vai 1911. gada, kad Liepiņš apmeklēja Madernieka studiju. Liepiņš ilgu laiku mācījās Krievijā – no 1911. līdz 1913. gadam Kazaņas mākslas skolā, tad jaunais mākslinieks uz īsu brīdi atgriezās dzimtenē, lai jau tajā pašā gadā dotos studēt tālāk uz Pēterburgu, kas bija tuvāk mājām un kur bija vieglāk iekārtojama sadzīve. Viņš iestājās Londonas akadēmiju beigušā Bernšteina studijā, kas bija iemantojusi Krievijas labākās mākslas skolas slavu, un sabija tajā līdz 1917. gadam. Šo studiju apmeklējušas turīgās aprindas, tādēļ Bernšteins varējis pieņemt arī trūcīgākus skolēnus. Pagaidām vēl nav apstiprinājies fakts, ka sākotnēji Liepiņš it kā esot apmeklējis Mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas skolu, kur esot sekmīgi nomācījies veselu gadu. Par šo laika periodu mākslinieka biogrāfijā saglabājies ļoti maz informācijas. Revolūcija un divi kari iznīcinājuši neskaitāmus arhīvu materiālus, un pats Liepiņš par Krievijā pavadīto laiku esot izvairījies runāt, tādēļ par gūtajiem iespaidiem, mācīšanas metodēm un to ietekmi uz mākslinieka daiļradi varam spriest tikai netieši, studējot vispārīgo literatūru par viņa apmeklētajām skolām un iepazīstot laikabiedru liecības. Protams, vislielākā nozīme radošās attīstības izpētē ir pašiem Liepiņa gleznojumiem. Jaunajiem māksliniekiem dzīvošanas apstākļi Krievijā nebija viegli. Jānis Zariņš (1893–1979), kurš bija Kazaņā vienlaikus ar Liepiņu, kā iemeslu studiju pārtraukšanai min sliktos sadzīves apstākļus un grūtības ar iztikšanu. Liepiņu ģimenei tajā laikā esot bijušas finansiālas problēmas. Meita Helēna (dz. 1904. g.) esot apmeklējusi 2. ģimnāziju, kas arī prasījis papildu izdevumus. Visticamāk, ka māksliniekam ar naudu palīdzējis brālis Voldemārs, kurš bija aizbraucis uz Krieviju jau 1910. gadā, strādāja papīra rūpniecībā un bija pamanījies iekrāt palielu kapitālu. Īsi pirms revolūcijas viņš esot pat pamanījies nopirkt no kāda aizbaucēja milzīgu dzīvokli Petrogradā vai tās tuvumā. Vēlāk gan esot bijis laimīgs, kad ticis no tā vaļā. Tam, ka jaunā mākslinieka materiālais atbalstītājs varētu būt tieši Voldemārs, par labu runā arī tas, ka Petrogradā abi brāļi dzīvojuši vienā laikā. Pastāv netiešas norādes, ka naudu studijām Krievijā Liepiņam devis arī viņa tēvocis, tēva jaunākais brālis, arī Jānis Liepiņš, kurš bija visai turīgs kungs, strādāja Kukura rakstāmlietu tirgotavā par grāmatvedi un stādīja gada bilances konfekšu fabrikantam Ķuzem, ar kuru bijis labos draugos. Tēvocis esot pircis Purvīša, Rozentāla un citu latviešu mākslinieku gleznas un atbalstījis brāļadēla nodarbošanos ar gleznošanu. Pēc atgriešanās no mācībām Bernšteina studijā Liepiņa gleznojumos ienāk kubistiski lauzītas formas, kuras atkārtoti parādās mākslinieka darbos līdz pat 20. gadsimta 20. un 30. gadu mijai, tomēr nevaram viņu uzskatīt par konsekventu kubistu. 20. gadi māksli-niekam ir aktīvs radošo meklējumu posms. Paralēli tādām kompozīcijām kā “Dzērāji” parādās naturālistiski tverti darbi – kā divas privātkolekcijās esošas ainavas, kuras izpildījuma ziņā stipri atšķiras, kaut arī ir gleznotas aptuveni vienā laikā un, iespējams, arī vienā un tajā pašā vietā, proti, Šampētera ielā. Viena no ainavām ir precīzi datēta – tās aizmugurē uz rāmja ir datums – 30. VII 26. Par šo gleznu ir zināms tas, ka tā ir gleznota no Liepiņu mājas otrā stāva loga. Toreiz vietā, kur tagad slejas rūpnīca, bija ar retu zāli apaudzis smilšu klajums, kurā ganījās govis. Ar 30. gadu sākumu Liepiņš bija izkopis savu stilu, ar ko iegāja mākslas vēsturē. Tomēr bērnības pasaule ar smilšainajam ielām, noplukušajiem zemajiem namiņiem un vienkāršo pilsētas nomales dzīvi ietekmēja mākslinieka pasaules skatījumu un atbalsojās viņa gleznās līdz pat meistara mūža beigām. Pētījums par Jāni Liepiņu ir tapšanas stadijā, un raksta autore cer uz atsaucību no cilvēkiem, kuriem būtu zināmi vēl kādi fakti par gleznotāju, un uz to, ka sabiedrībā atjaunosies interese par ļoti labu un savulaik iecienītu mākslinieku. | |
| Atgriezties | |
