VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Galopā pār eirocentrismu jeb ceĻā no postmodernisma uz globālismu Kaspars Vanags, īpaši “Studijai” | |
| |
| Centrālā perspektīva un modernisms Kultūrvēsturē netrūkst piemēru apgalvojumam, ka pārpratumi savstarpēji svešu kultūru starpā ir krietni radošāki nekā sapratne, un mākslas zinātnieki tādās reizēs mīl minēt kuriozo pingpongu, kas saistīts ar japāņu mākslas ietekmi uz van Goga daiļradi. Japāna, kas pēc ilgstošas norobežošanās tikai 16. gadsimtā izņēmuma kārtā ļāva savās ostās piestāt holandiešu kuģiem, līdz ar citiem svešzemju jaunu-miem iepazina arī Eiropas glezniecībai raksturīgo centrālo perspektīvu, kas turienes mākslā ieviesās krietni deformētā veidā. Gadsimtu gaitā konsekventi izkoptais pārpratums kā vērā ņemama pasaules skatījuma detaļa uz līdzīgiem eksperimentiem krietni vēlāk pamudināja van Gogu un Degā, tādējādi iezvanot Eiropas mo-dernismam raksturīgo brīvdomību centrālās perspektīvas traktējumā. Esmu bieži domājis, cik trāpīgi šajā kultūru mijiedarbības piemērā parādās globālisma dilemma – centrālās perspektīvas deformācija. Gluži kā īss vēstures konspekts tas šķiet atklājam multikulturālisma būtību, liekot sev pārvaicāt, cik patiess ir apgalvojums par kultūru savstarpējās bagātināšanās procesu. Var teikt, ka savas kultūras identitāti iespējams apjaust vienīgi saskarsmē ar citām, jo tikai salīdzinājumos taču tiek apzinātas pašu raksturojošās īpatnības. Tomēr, identificējot sevi kā vienu no iespējamībām, nevis kā normu, prāts sāk iepazīt relativitātes principa kārdinājumu. Dievu vairs nav tik viegli lūgt kā agrāk, ja esi redzējis, ka citi to dara gluži citādāk vai nelūdz nemaz, un monogāma uzticība mīlestībā šķiet pārspīlējums, ja esi dzirdējis teiksmainus stāstus par harēmu dzīvi. Antropologs Ardžūns Apandurai1 norāda, ka vēl nekad agrāk ļaudis nav tik ļoti nodevušies sapņiem par “iedomātajām dzīvēm”. Ik brīdis no savējās tiek iztēlē salīdzināts ar masu medijos piedāvātajiem variantiem. Pat nabadzīgākais no likteņa pabērniem, kas iztiku spiests meklēt lielpilsētu izgāztuvēs, iedomās dizainē savas “iespējamās dzīves” standartus, ierosmi rodot prom aizmestu iepakojumu māksli-nieciskajā noformējumā. Šarmanti miksi un remiksi kā avots patērētāju kultūras novitātēm mudina noticēt kopsaucēja iespējamībai, un tolerance skolās tiek ieau-dzināta kā garants mūsdienu multikulturālās sabiedrības stabilitātei nākotnē, tādēļ “iespējamo dzīvju” modeļi atgādina kolāžā salipinātus atšķirīgu kultūras telpu fragmentus, kas pakļauti brīvam centrālās perspektīvas traktējumam. Neuzstāju, ka tas būtu nācis par skādi glezniecībai, kuru gan daudzi tagad uzskata par atmirstošu tēlotājas mākslas veidu, tomēr apziņa par centrālās perspektīvas relatīvo raksturu noteikti ir kaitējusi pašam modernismam šā vārda plašākā nozīmē. Proti, modernisms kā instruments globālās pasaules sistēmas pārvaldei nav iedomājams bez mērķtiecīgi centrētas ticības progresam. Visi kopā, reizē, reizē... Modernizācija ir cieši saistīta ar postkoloniālisma ideāliem un globālās pasaules sistēmu, jo šis jēdziens nostiprinājās politoloģijas leksikā kā identisks Rietumu internacionālajai politikai attiecībās ar trešās pasaules valstīm piecdesmitajos gados. Modernisms kā “attīstības valstu teorijas” sastāvdaļa ir ietekmējis pat visai sadzīviska rakstura priekšstatus par mūsdienīga cilvēka kritērijiem, jo socioloģijas virzību pēc kara lielā mērā noteica politiskais pasūtījums izstrādāt “sociālo indikatoru”, kas ļautu noteikt indivīdu vai sabiedrisko kopienu “emancipācijas” pakāpi. Vēl pirms gadiem četrdesmit vidusmēra rietumnieks īpaši nešaubījās par iespēju līdz Vecās pasaules labklājības līmenim ar laiku “attīstīt” arī atpalikušās valstis, un līdzīgas ticības pārņemti bija arī vairums tā dēvēto mazattīstīto valstu pilsoņu. Pirmie “attīstību” interpretēja kā pašsaprotamu pienākumu, pēdējie – kā tiesības, bet abi kopā – kā globālu “iespējamās dzīves” nospraustu uzdevumu. Laika gaitā “attīstības” koncepcija ir mainījusi gan pasaules kārtību, gan transformējusies pati, tomēr nabadzības plaisa starp kontinentiem turpina pieaugt arvien straujāk, liekot tajā saskatīt te politisku spridzekli ar vēstures aizdegtu laika degli, te morālas vai pat reliģiskas dabas piedauzības akmeni racionālismā bāzētajai Rietumu kultūrai. Agrāko entuziastu aktivitātes paspējušas pārtapt ikdienas rutīnā, un optimismu par šāda projekta iespējamību ir nomainījušas šaubas. Īpaši vairs neticot modernismam kā “vienlīdzīgas attīstības” programmai, nākas atbildēt uz ētiska rakstura jautājumu: vai trešās pasaules attīstībai veltītie pasākumi turpmāk būtu jāuzskata vienīgi kā humānās palīdzības injekcijas nenovēršamas nabadzības skartajiem vai kā finansiāla mērķa dotācija, kas kalpotu kā uzmu-dinājums arī turpmāk ticēt nesasniedzamajiem modernizācijas uzdevumiem. Daudzi mūsdienu sociologi un kultūras teorētiķi mudina atbildi meklēt ārpus pašas “attīstības politikas” koncepcijas, kuras aizstāvji līdz šim ir centušies problēmu interpretēt vienīgi kā steidzamu nepieciešamību beidzot atrast izvirzītajam mērķim adekvātus līdzekļus. Automātiski pieņemot, ka pats mērķis ir vēlams un sasniedzams, morāli un arī praktiski pastāv neapzinātas grūtības, kādas no šāda uzdevuma izriet. Līdzšinējo dalījumu bagātajās un nabadzīgajās valstīs neilgi pēc kara aizstājot ar eirocentriskiem “attīstītības” mērījumiem, pasaules sabiedrībā nostiprinājās viedoklis par unificētu attīstības formu pēc Rietumu parauga kā normu. Atsevišķu valstu atpa-licību tas ļāva uzskatīt par anomāliju, kas pakļaujama speciālistu veiktām korekcijām. Šādā kontekstā mūsdienu globālās pasaules norises grasās sevi atklāt kā tīši gribētu un attiecīgi veicinātu procesu, kas lielā mērā balstīts uz pēckara gados izkoptu vīziju. Tagad, kad šīs vīzijas realizācija atklājas kā neapstādināms un visai anonīms process, kas šā vai tā kādreiz būtu novedis pie haosa, tās ideālistiskais raksturs un idejiskā izcelsme prasa īpašu izvērtējumu. Jāsaka, tas nav īpaši glaimojošs nedz apgaismības laikmetā dzimušajai Rietumu kultūras paradigmai, nedz tās racionālismā bāzētajai ticībai zinātnes, tehnikas un ekonomikas progresam. Pirmais grūdiens Argentīniešu izcelsmes filozofs Enrike Dusels (Enrique Dussel), iztirzājot mo-dernisma problemātiku, par būtisku norādi uzskata faktu, ka Rietumu kultūras universālais raksturs nav radies pašpietiekamā noslēgtībā, bet gan ciešā saistībā ar pašas izveidoto globālās pasaules sistēmu. Vēl 15. gadsimtā Eiropu pie labākās gribas nav iespējams uzskatīt pārāku par Austrumiem, piemēram, Ķīnu, nedz tās tehnoloģisko un humanitāro sasniegumu ziņā, nedz arī politiski un ekonomiski. Tādēļ civilizācijas vēstures pseidozinātniskais dalījums antīkajā senatnē, viduslaikos un jaunajos jeb modernajos laikos noklusē faktu, ka Eiropa starpreģionālās sistēmas centrā tā īsti nav atradusies līdz pat brīdim, kad tajā nācās ieviest jaunu komponentu, proti, 1492. gadā atklāto Amerikas kontinentu, kas līdzšinējo starpreģionālismu pārvērta jaunā veselumā – pasaules sistēmā. Kolumba kuriozā nevēlēšanās noticēt savam atklājumam kalpo kā atgādinājums par šā ceļojuma patieso nolūku. Meklēt ceļu uz Indiju šķērsām Atlantijas okeānam mudināja nepieciešamība nodrošināt periferiālajai Spānijai tirdzniecības saiknes ar tālaika starpreģionālās sistēmas centru Āzijā. Spāņi pavisam negaidīti uzdūrās jaunam kontinentam, un Eiropas viduslaiku paradigmā iestājas krīze. Periferiālas kultūras paradigmu, ko nosacīja atrašanās starpreģionālās sistēmas attālākajā rietumu nostūrī, nomainīja apziņa par iespēju atrasties pašā viducī, tādējādi aizsākot Eiropas virzību pretim pasaules hegemonijai. “Eirocentrisms jaunajā pasaules sistēmā nav skaidrojams ar viduslaikos tās iekšienē viedi uzkrātu pārākumu pār citām kultūrām. Tā pamatcēlonis ir vienīgi nejaušais atklājums un tam sekojošā kolonizācija, kas beidzot piešķīra Eiropai salīdzinošu pārākumu pār Otomaņu islama pasauli, Indiju un Ķīnu. Modernisms ir šo notikumu sekas, nevis cēlonis. Tieši nepieciešamība pēc instrumentārija jaunās pasaules sistēmas centrālai pārvaldei ļaus Eiropai radīt “reflektīvo apziņu” (moderno filozofiju), un daudzie tehnoloģiskie sasniegumi, politiskās institūcijas un citas vērtības, kas parasti tiek interpretētas kā ekskluzīvs Eiropas ievedums, patiesībā ir vienīgi rezultāts starpreģionālās sistēmas agrākā centra pārbīdei uz Eiropu. Cilvēces 4500 gadus ilgā politisko, ekonomisko, tehnoloģisko un kultūras attiecību pieredze nu pakļausies Eiropas hegemonijai, kas vēl nekad nav bijusi centrs un kam pat savos labākajos laikos nācās apmierināties vienīgi ar perifērijas statusu,” apgalvo E. Dusels.2 1492. gads viņam kalpo kā koda atslēga globālajai pasaules sistēmai, par kuras centru lemts kļūt tam, kas izmantos jaunatklātā kontinenta sniegtās pārākuma priekšrocības. “Nav nejaušība, ka laikā starp 1503. un 1660. gadu no Peru un Meksikas sudraba atradnēm Spānijā tika ievests 18 000 tonnu sudraba, kas Spānijai cita starpā palīdz segt izmaksas “Zelta armādas” izveidei, ar kuru tā 1571. gadā sakauj turkus, nodrošinot kontroli pār Vidusjūru kā saikni ar vecās starpreģionālās sistēmas centru. Sudraba un zelta plūdi gādāja ne tikai par tūkstoškārtīgu inflāciju pašā 16. gadsimta Eiropā, tie padarīja mazvērtīgas turku islama pasaulē sakrātās bagātības un rosināja iekšējas pārmaiņas pat Indijā un Ķīnā. No kolonijām pārvestie dārgumi vainojami arī pie satriecošajām izmaiņām Āfrikas kartē, liekot sabrukt veselai rindai karaļvalstu, kas līdz šim bija eksportējušas zeltu uz Vidusjūras valstīm. Lai izdzīvotu, tās pārorientējās uz vergu tirdzniecību un piegādāja tos Atlantijas okeāna jaunajiem pārvaldniekiem, tādējādi radot verdzību Amerikā. Tālākais ir visiem labi zināms. Spāņu kolonija Flandrija nule kā izveidotajā pasaules sistēmā drīz vien aizstās Spānijas hegemoniju. 1610. gadā ieguvusi neatkarību, tā liks Seviljai, pirmajai modernajai ostai, pēc vairāk nekā gadsimtu ilgās greznības atkāpties Amsterdamas priekšā, kur Dekarts 1636. gadā uzrakstīs modernismam neatņemamās racionālisma filozofijas atslēgas darbu Le Discours de la Methode.” Modernisma patieso sākumu E. Dusels saskata tieši Spānijas pārvaldē pār jauno pasaules sistēmu, ko nodrošināja militāra okupācija, birokrātiski politisks institucionālisms, ekspropriācija, demogrāfisks pārākums pār iezemiešiem un jauno teritoriju ekoloģiska transformācija. Sabrūkot Spānijas karaļa Kārļa V pasaules impērijas plāniem turpat Eiropā, modernisma metodes pārmanto Amsterdama, kurā būtiskākie modernisma kritiķi (Makss Vēbers, Jurgens Hābermāss un vairums postmodernistu) saskata modernisma ideoloģijas šūpuli. Arī mākslas vēsturnieku aprakstos tolaik vērojamais lietišķums ieskicē to kā modernas pilsētas paraugu. Lai kontrolētu neizmērojamo jaunās pasaules sistēmu, kas pēkšņi bija nokļuvusi sīkās Holandes rokās, pārvaldes efektivitāte tiek panākta caur visa vienkāršošanu vārdā “racionālisms”. Bija taču nepieciešama abstrakcija, kas ļautu ignorēt daudzus vērā ņemamus mainīgos lielumus – kulturālos, reliģiskos, ētiskos un politiskos aspektus, kuri pat 16. gadsimta Eiropā tika uzskatīti par cienījamu vērtību. Citādāk gana efektīva pasaules pārvalde nebūtu bijusi iespējama. Visa komplicētības vienkāršošana ietvēra sevī agrāk neredzētu prāta totalitārismu attiecībā pret dzīves telpu, subjektivitāti, dabu un ekonomiku, ļaujot nostabilizēties jaunai ekonomiskajai formācijai – kapitālismam. Tomēr spāņu ieguldījums modernismā ir visbūtiskākais, jo tieši 16. gadsimta Spānijas teorētiski filozofiskajai domai nācās pirmajai un būtībā arī vienīgajai izdzīvot sevī pasaules sistēmas pirmatklājējas pārdzīvojumu, kas uzliek par pienākumu atbildēt uz modernisma centrālo filozofiski ētisko jautājumu: “Kādas eiropiešiem ir tiesības okupēt, pakļaut un pārvaldīt nesen atklātās kultūras?” 17. gadsimtā mo-dernisma sirdsapziņai vairs nenācās īpaši lauzīties pēc atbildes, tā bija atrasta Spānijā, un jautājums vairs netiks īpaši cilāts nedz racionālisma dzimtajā Amsterdamā, nedz vēlāk Londonā kā modernās zinātnes pamatpostulātu kalvē, nedz arī humānisma un vienlīdzības šūpulī Parīzē, ļaujot eirocentrismam kā superideoloģijai baudīt leģitīmu dominanti pār jauno pasaules sistēmu bez īpašiem iebildumiem līdz pat 20. gadsimta vidum. 19. gadsimta Nostradamus, vārdā Markss Tieši tādēļ modernisma kritika vispirms jāuzskata par ētiskas dabas uzdevumu, kas iestājas par tiesībām apšaubīt gan eirocentrisma leģitimitāti, gan tās uzspiesto pasaules “attīstības” modeli. Uz progresu liktās cerības nav attaisnojušas izmantotos līdzekļus, un centrālā perspektīva mūsdienu pasaules telpā ir tik deformēta, ka mērķtiecīgi virzītas kustības iespējamību te iedomāties ir grūtāk nekā sarežģītāko datorspēļu 3D plaknē. Pazīstamākie globālisma teorētiķi savu modernisma kritiku vērš kapitālisma virzienā, kura iedaba šķiet izskaidrojam gan politikas birokratizāciju, gan zinātnes un kultūras institucionālo pakļaušanos industriālās tehnokrātijas mērķiem. Formāli vienkāršojošais racionālisms kā apgaismības gadsimta atbilde nepieciešamībai izstrādāt efektīgu centrālās pārvaldes mehānismu ir radījis formāli racionālas apakšsistēmas, kurās iztrūkst iekšējas pašregulācijas normas, kas būtu sazemētas ar dziļākiem humānisma principiem. Tādējādi tām bija iespējams pārtapt neatkarīgās sistēmās, kas savā pašmērķībā ir kļuvušas destruktīvas pret apkārtējo pasauli. Sociologs Immanuels Valleršteins ir viens no pirmajiem, kurš septiņdesmito gadu sākumā aizsāka mūsdienu globalizācijas teorētiķu plejādi, neomarksisma ietvaros nodēvēdams pasauli par “transnacionālu sociālo telpu”3. Priekšstatu par pasauli kā savstarpēji nošķirtu sabiedrību kopumu viņš aizstāj ar radikāli pretēju teoriju: pilnīgi visas sabiedrības, valdības, uzņēmumi, kultūras, šķiras, mājsaimniecības un indivīdi ir saplūduši kopā vienotā darba dalīšanas sistēmā, kuru mēs dēvējam par kapitālistisko pasaules ekonomiju. Viņaprāt, vienotajā pasaules tirgū ekspluatācija vairs nenorisinās pēc Marksa savulaik ieviestā sadalījuma pa šķirām, bet gan pa valstīm, kas sagrupējušās centrālajā telpā, semiperifērijā un perifērijā, to valstiskajām institūcijām nodrošinot iespēju centrālo valstu grupai piesavināties virsdarbā saražoto vērtību. Klasiskākā no ilustrācijām ir leģendārais stāsts par Indonēzijā ražotajiem Nike sporta apaviem, kas tiek iepirkti no turienes apakšuzņēmējiem par sešiem dolāriem pārī. 30 000 strādnieču, saņemot pusotru dolāru dienā, gadā kompānijai izmaksā mazāk nekā Maikls Džordans vienā reklāmas kampaņā. Sociālekonomiskās teorijas profānais atstāstījums varētu arī izpalikt kā žurnāla “Studija” specifikai neatbilstošs, ja vien nepalīdzētu apjaust pāris globālās kultūras izcelsmes aspektu. Eksperimenta kārtā ielūkosimies kādas, iespējams, agrāk jau lasītas grāmatas fragmentā, kas figurē visā globālisma literatūrā: “Ekspluatējot pasaules tirgu, buržuāzija ir padarījusi visu zemju ražošanu un patērēšanu kosmopolītisku. Reakcionāriem par dziļu sarūgtinājumu tā ir izsitusi rūpniecībai nacionālos pamatus zem kājām. Tā izstumj jaunās rūpniecības nozares, kuru iekārtošana kļūst par dzīvības jautājumu visām civilizētām nācijām, – nozares, kuras neapstrādā vairs vietējas izejvielas, bet gan izejvielas no visattālākām zemeslodes joslām un kuru fabrikātus patērē ne tikai pašu zemē, bet arī visās pasaules daļās. (..) Seno lokālo un nacionālo noslēgtību un iztikšanu ar pašu ražojumiem aizstāj vispusīgi sakari, vispusīga savstarpēja nāciju atkarība. Un tas notiek tiklab materiālo, kā arī garīgo ražojumu laukā. Atsevišķu nāciju gara ražojumi kļūst par kopīgu mantu. Nacionāla vienpusība un aprobežotība kļūst arvien vairāk un vairāk neiespējama, un no daudzām nacionālām un lokālām literatūrām izveidojas viena pasaules literatūra.”4 Kādēļ tieši pasaules literatūra? Varbūt Kārlis Markss, 1848. gadā rakstot “Komunistiskās partijas manifestu”, tālredzības asināšanai atmeta sīkumus, neizniekojoties prognozēs par brāļu Limjēru eksperimentiem, satelīttelevīziju vai internetu. Pasaules tirgus attīstībai ir dziļa ietekme uz jebkuru kultūru, identitāti un dzīvesveidu. Tautsaimniecības darījumu globalizācija noris roku rokā ar atsevišķo kultūru transformāciju vienotas sistēmas virzienā. Šī procesa centrā ir jaunu kultūras simbolu ražotnes, kuru produkcijā globālās kultūras produktiem piemīt “transnacionāla konverģence”, proti, gluži kā cietā valūta tie ir spēkā jebkurā pasaules no-stūrī. “Dalasai” taču ir skatītāji gan Rīgā, gan Kalkutā un Riodežaneiro, un arī EuroDisneyland priekšsēdim ir pamats apgalvot, ka Disneja varoņu iezīmes ir universālas: “Pamēģiniet gan pārliecināt itāliešu bērnus, ka Topolīno – Mikipeles segvārds Itālijā – ir amerikānisks. Jums tas neizdosies!”5 Līdzīgi tiek modelēta arī jebkura cita plaša patēriņa prece, tādējādi unificējot to lietotāju reģionāli atšķirīgās sadzīves paražas un tikumus, kas lielā mērā ir pamats viņu kultūras identitātei. Es esmu pūķis Baisulis. Baidieties kopā! Tomēr daudzo un dažādo pasaules sabiedrību sakušanu vienotā veselumā veicina ne tikai unificētu patēriņa preču klāsts vienotam tirgum, bet arī daudzas blakusparādības. Urbāno lielpilsētu modelēta dzīvesveida viendabība, datorizācija vai, piemēram, bažas par globālu ekoloģisko krīzi un jauša vai nejauša atomkara iespējamība. Apjausma par mūsdienu civilizācijas eksistences trauslo raksturu liek domāt par drūmo likteni, kas sagaida jebkuru no pasaules iedzīvotājiem. Lai arī draudi esamībai jāuzskata kā cilvēku rīcības sekas, tos nav iespējams vizualizēt konkrēta ienaidnieka tēlā. Tāpat kā nacionālā pašapziņa savulaik formējās dialektiskā pretnostatījumā iedomātam pretiniekam, tā tagad visu sabiedrisko kopienu kopīgā rūpe saliedē tās globālā organismā, kuru vācu kulturologs Ulrihs Beks dēvē par riska sabiedrību (Risikogesellshaft)6. Riska sabiedrības locekļu kosmopolītisko identitāti veido gaidāmo notikumu neskaidrās aprises, jo prognozēs trūkst konkrētas piesaistes laikā un telpā. Neatšķetināmā jūklī sapinas arī iespējamās katastrofas iemesli. Pārtikušo valstu patērētāju neremdināmā alkatība, kurai izdabāt cenšas zinātniski tehnoloģiskā progresa apsēstā industrija, šķiet, vainojama tādās globāla rakstura nelaimēs kā ozona caurums debesīs, siltumnīcas efekts vai ģenētikas grūti aprēķināmās sekas. Toties nabadzīgo valstu artava krīzes sekmēšanā noris caur masveidīgu dabas resursu iznīcināšanu, negaidīti ietekmējot klimatiskās izmaiņas gluži citos reģionos (pazīstamākais no piemēriem – tropiskie meži, kas ik gadus sarūk par 17 miljoniem hektāru). Trešais no komponentiem vienotas krīzes apziņas veicināšanā, protams, ir plašais masu iznīcināšanas ieroču arsenāls, kas pieejams arvien plašākam sabiedrības lokam. Visi trīs komponenti kopā veido neprognozējamības sajūtu, kas liedz rast atbildi uz Ulrika Beka uzdoto jautājumu, cik lielā mērā ekoloģiskais sabrukums veicinās jauna paveida karus. Proti, pieaugošās nabadzības mudinātas, “mazattīstītās” valstis šobrīd izmanto tām pieejamās dabas bagātības līdz maksimumam, ļaujot paredzēt nopietnus militāros konfliktus dzīvībai vitālu dabas resursu dēļ. Dzeramā ūdens trūkums un citas klimatisko izmaiņu rosinātās katastrofas jau tuvākajās desmitgadēs aizsāks neredzēta mēroga iedzīvotāju migrāciju, kuru ierobežojot tiks izraudzīti ieroči no šodien sakomplektētā arsenāla. Apvienoto Nāciju apgalvojums, ka “mazattīstīto” valstu nabadzība ir būtiskākā vides aizsardzības problēma un bīstamākais no draudiem nākotnes stabilitātei,7 iezīmē modernisma krīzi pašā tā būtībā. Īpaši vairs necerot izlīdzināt pasaules reģionu nevienlīdzīgo “attīstību”, vienlaikus nākas šaubīties arī par pozitīva risinājuma iespējamību ekoloģiskās krīzes jautājumā. Nodaļa, kurā globalizācija piesaukta tieši 13 reizes Šobrīd globalizācija un globālais konteksts tiek piesaukts jebkuras nozares diskusijās, ļaujot nojaust, ka globālisma teorija kopš astoņdesmitajos gados piedzīvotā industriālo koncernu internacionalizēšanās viļņa ir iekļuvusi intelektuālo spēļu zonā. Tādēļ vadošie no teorētiķiem – Rolands Robertsons, Margarita Ārčere, Zigmunts Baumans, jau pieminētais Valleršteins – atgādina, ka globālisms kā pasaules sistēmas analīze nav zinātniska teorija par pasauli. Noraidot zinātnei uzspiesto funkcionālismu, te paveras milzu iespējas starpdisciplināra rakstura nodarbēm, kuru mērķis ir novērot, kā pasaules dažādās kultūras mainījušās vienota organisma kontekstā. Globālisma teorijas pamatā ir diskusijas par formu, kādā pasaule kļūst vienota. Tā kā globālās kultūras analīze nav iedomājama caur vienas kultūras paradigmas prizmu, diskusijā tiek atmests eirocentrisms, ļaujot iesaistīties tiem, kam šķiet nepieņemami Rietumu socioloģijas principi vai racionālismā bāzētas zinātnes postulāti. Kļūdaini būtu par globalizācijas tipiskāko piemēru uzskatīt tā saukto makdonaldizāciju vai kokakolonizāciju, ko spilgti raksturo populārā “softdrinka” ienākšana pat Meksikas indiāņu rituālajā atribūtikā. Lai arī patērētāju kultūras kritika, amerikanizācija un Rietumu standartu pieaugošā dominante “pieder pie lietas”, nevajadzētu pakļauties kārdinošajam uzskatam, ka globālā pasaule ir vesterni-zējusies pasaule. Starpdisciplinārā pētniecība ļauj pamanīt, ka globalizācijas process norisinās “uz vietām”, un katrā no tām modernisms akumulē sevī rindu Rietumu racionālismam svešu nostādņu. Tas ļauj paredzēt, ka globālismam kā teorijai būs milzu loma, izvērtējot jaunā gadsimta būtiskākos ideoloģiskās šķeltniecības gadījumus.8 Globalitātes lokālās pazīmes ir savstarpēji tik atšķirīgas, ka bieži tiek lietots Rolanda Robertsona ieviestais termins “glokālisms”9, tādējādi uzsverot globalizācijas nelineāro raksturu un reģionāli atšķirīgās izpausmes. Tās ignorējot, neiespējami būtu novērtēt specifiskās pārmaiņas, kādas 21. gadsimta globālās pasaules apritē ienesīs Brazīlijas, Ķīnas vai Āfrikas urbāno metropoļu pieaugošā dominante. Daži pat izvirza hipotēzi par globālismu kā aisbergu ar modernismu kā virspusē redzamo daļu. Globālās sasilšanas apstākļos nebūtu brīnums, ja šis milzenis drīz vien apmestos otrādi, pieliekot punktu vesternizācijas mītam par zinātniski tehniskās revolūcijas sasniegumiem. Šāds postmoderna fatālisma piesātināts beigu scenārijs kulturologu slengā tiek dēvēts par “Eiropas brazilizāciju”10. Kas tad liek domāt par “globālismu” kā vēsturē vēl nebijušu fenomenu? Tautu staigāšana taču ir zināma lieta, un kuģu ceļi šķērsoja okeānus arī vissenāko civilizāciju laikos! Ulrihs Beks te argumentam izmanto kādu žurnāla karikatūru, kurā attēlots dialogs starp krastā izkāpušu konkistadoru un acteku bariņu. “Mēs esam te ieradušies, lai runātu ar jums par Dievu, civilizāciju un patiesību,” saka pirmais, un acteki atbild: “Un ko tieši jums gribētos zināt?” Karikatūra nebūtu smieklīga, ja vēsture mums nemācītu, ka dialogs starp kultūrām līdz šim eksistējis vienīgi no spēka pozīcijām. Šādu mācību grūti savienot ar dzīvi mūsdienu lielpilsētu multikulturālajā atmosfērā, kas modelē ikdienu “lielākajai pusei” planētas iedzīvotāju. Runājot par globālo kultūru, nāktos domāt daudzskaitlī. Būdama “glokālu” parādību kopsumma, tā pakļaujas vienīgi multidimensionālai analīzei, kas respektē transnacionālās telpas neviendabīgo raksturu. Atšķirību ir vesels lērums. Fundamentālas reliģisko nostādņu atšķirības. Policentrisma pieaugošā loma, ko veicina jaudīgu metropoļu attīstība jebkurā no kontinentiem. Pasaulē pazīstamu transnacionālo institūciju diametrāli atšķirīgie principi, kas neļauj pār vienu kārti samest Starptautisko Valūtas fondu un Pasaules Banku, Sony, NATO un Eiropas Savienību, Sorosa fondu atvērtai sabiedrībai, Amnesty International un Greenpeace. Rietumu tūristu straumes, kas izmaina eksotikas pēdējās citadeles tikpat strauji, kā imigrantu plūsma izmaina Ņujorku, Parīzi vai Londonu. Financial Times apgalvo, ka transnacionālu koncernu produkti sastāda 53% no visām pasaules tautsaimniecībā saražotajām vērtībām, līdz ar to samazinot nacionālās valsts prestižu un iesaistot globālās pasaules apritē arvien plašākus jebkuras valsts iedzīvotāju slāņus. Palūkojieties, kā globalizējas biogrāfijas! Nav pat jāpiemin standartizētais piemērs par jauktajām laulībām, pietiks, ja iemetīsim aci savā kompaktdisku kolekcijā, drēbju skapī un ledusskapī. Pasaules daudzveidība vairs nav jāmeklē ārpusē, tā ir pašā personīgās dzīves centrā. Izvēloties alu (“nu tad ko jums – “Aldari” vai meksikāņu Corona?”), pozu seksā (pēc franču modes vai pēc Vidberga “Kamasutras”) vai “iedomātās dzīves” sapņu partneri (prātā kā variants iešāvās Mepltorpa afroamerikānis ar atlētisko šlangu). Mūsu dzīves ir lieliski “glokalitātes” paraugi, ar kontiem ārzonās vai pensiju uz kartes skandināvu izcelsmes vietējā bankā, ar franču barību persiešu kaķim un importētu turbocūku paša kuņģī. Nomadu dzīves stils, uz gadu vai diviem apceļojot daļu Āzijas, tiek uzskatīts par tīri jēdzīgu un realizējamu Eiropas studenta sapni, bet pensionāri ir iemīļojuši kruīzus ar okeāna laineriem Cesvaines lielumā. “Latviešu” māksla projekta Baltic Security! ietvaros pērn tika nodota tai miljonos mērāmajai auditorijai, kas pusgada laikā izplūdīs caur Ārlandas lidostu Stokholmā un droši vien atpazīs gan Kristapa Ģelža darbā citēto “X failu” detektīvu, gan Miķeļa Fišera humanoīdus. Svešie vairs nav tur ārā, bet mums visapkārt. Gluži kā mobilais telefons vai starptautiskie kodi “Lattelekom” būdiņā, arī pati mobilitāte vairs netiek uzskatīta par ekskluzīvu izņēmumu, bet gan par neizbēgamu sociālās vides nosacījumu. Ārzemju studijas, nedēļas nogales uz sniega dēļa Igaunijā, sievastēvs no Krasnojarskas, bet paša māsa, kas tā mīlēja Selindžeru, tagad ir starp “krišnām”. Es nebrīnīšos, ja teiksiet: why not? Piegrieztās identitātes Plaši apspēlēts ir Holivudas zvaigžņu, multinacionālu kosmētikas koncernu un modeļu industrijas iespaids uz globāla mēroga skaistuma ideāliem, ko uzskatāmi demonstē life-art performanču māksliniece Orlāna ar savu plastiskās ķirurģijas skalpeļa remiksēto seju. Arī te gaumes kritēriji nav veidojušies pēc viena ģīmja un līdzības, bet “glokalitātes” savdabībā, kur katram iespējams saskatīt paraugtēlu atšķirīgās izcelsmes. Kad Kimas Beisindžeres lūpas pēc 1991. gadā veiktās silikonu implantācijas sāka līdzināties bišu dzēliena izraisītai tūskai, afroamerikāņu life-style mēnešraksts Ebony paziņoja: “Viņi ir paņēmuši mūsu mūziku un nu paņem arī mūsu lūpas,” – savukārt izbalināto Maiklu Džeksonu dažs uzskata par simbolu rases nodevībai. Divpusējai, jo 1993. gadā kāds psihiski nelīdzsvarots neonacists atentātā nogalināja vienu no izslavētākajiem amerikāņu plastiskās ķirurģijas meistariem Dr. Martinu Salivenu, izmantodams savu tiesu, lai izvirzītu viņam demonstratīvu apsūdzību ārisko skaistuma etalonu izpārdošanā salašņu rasei. Aplūkojot kultūras imperiālismu šādā skaistuma izpratnes griezienā, ir vērts nedaudz pakavēties pie Deivida Serlina veiktā pētījuma11 par mūsdienu plastiskās ķirurģijas pirmsākumiem ASV, kas ir elpu aizraujošs stāsts par pasaules kara un kosmētikas industrijas savstarpējās mijiedarbības vēsturi. Amerikāņu žurnālists Normens Kozēns, gatavojot publikāciju sēriju par kara postījumiem Japānā, uzdūrās turienes metodistu baznīcas mācītājam, kura labdarības programma mērķēja atvieglot Hirosimas atomkatastrofā cietušo sieviešu dzīvi. Nežēlīgu apdegumu sakropļotās sievietes līdzcilvēkos ieviesa tādas šausmas, ka ģimenes bieži vien mēdza viņas nometināt tālāk no acīm, iesprostojot māju pagrabos. Tādēļ tika izstrādāts plāns, kā savākt ziedojumus, lai vismaz daļu no nelaimīgajām nogādātu Savienotajās Valstīs veikt plastiskās ķirurģijas operācijas. Rētaudi bija savilkuši neiztaisnojamos leņķos rokas un kājas, bet apdegušie plakstiņi liedza aizvērt asarojošās acis, kas ziedojumu vākšanas gaitā kļuva par raudošās Hirosimas simbolu. Sliktās sirdsapziņas rosināti, amerikāņi tobrīd steidza mainīt savus priekšstatus par Japānu. Tās militāri vīrišķīgais tēls feminizējās: samurajus un kamikadzes asociācijās aizstāj geišas un ikebana, bet Džeks Keruaks un Alens Ginsbergs pacifisma jūsmu pauž caur dzenbudisma principiem. Te lieliski iederas arī nule kā izstrādātā labdarības kampaņa, kas gūst nosaukumu “Hirosimas jaunavas” un centrējas ap 25 šurp atgādāto sieviešu likteņiem. Tiem seko līdzi visa amerikāņu prese, un NBC televīzijas šovā viņas pat tiek konfrontētas ar cilvēku no pagātnes – leitnantu Robertu Lūisu, liktenīgā bumbvedēja ekipāžas locekli. Raidījumā jaunavu izkropļotās sejas un augumus aizklāj viegli caurspīdīgs priekškars. Estētisku apsvērumu dēļ pēc programmas sponsora Hazel Bishop Cosmetics lūguma. Jaunavas tiek izmitinātas turīgu kristiešu ģimenēs un vairākkārtējo operāciju ilgajos starplaikos apmeklē namatēvu apmaksātus gleznošanas, kosmetoloģijas, stilistu un sekretāru kursus, kam nebūs pielietojuma, atgriežoties atpakaļ Hirosimā, kuras iedzīvotāju vairākums nodarbināti zivju rūpniecības uzņēmumos. Visi četri kampaņā iesaistītie ārsti ir amerikāņu plastiskās ķirurģijas pionieri, kas savu prasmi bija varējuši izkopt kā kara ārsti, piefrontē šujot kopā tūkstošiem saārdītu kareivju. Divi no viņiem tolaik aizsāka komerciāli plaukstošo kosmētiskās ķirurģijas biznesu. 1955. gadā, kampaņai noslēdzoties, neizlietots atklājās pusmiljons dolāru, ko amerikāņu Plastiskās ķirurģijas asociācija uzņēmās izmantot japāņu speciālistu sagatavošanā, tādējādi liekot pamatus Japānas Plastiskās un rekonstruktīvās ķirurģijas biedrībai. Jau sešdesmito sākumā ķirurgi Japānā, Ķīnā un Havaju salās sāk piedāvāt blefaroplastiju – acu plakstiņu korekciju – Āzijas iedzīvotājiem, kas gribētu vesternizēt savu ārējo izskatu, bet 1993. gadā Wall Street Journal atstāsta gadījumu par korejiešu kosmetoloģiskās ķirurģijas firmu, kas, mudinot operācijai potenciālos klientus japīšu vidū, reklāmā izmantojusi saukli Go Anglo!. Kā intervijā paskaidro viena no pacientēm, “kosmētiskā ķirurģija atšķiras no luksusa preču tirdzniecības. Tā nodarbojas ar pašcieņu. Es piekrītu, mēs izskatāmies “anglicēti”, bet mēs esam sociāli dzīvnieki, un mums nākas pielāgoties sabiedrībai.” Vēl viena teorija Arvien biežāk, valstu politikai, kultūras dzīvei un pilsoņu ikdienai veidojoties globālo norišu kontekstā, tiek mēģināts atklāt mūsdienu pasaules organisma asinsrites uzbūvi. Kas ir asinsķermenīšu avots, kā tie tiek pārnēsāti, kur slēpjas aknām adekvātas attīrīšanas iekārtas, un vai maz pastāv visa centrs – vienotā ritmā pukstoša sirds? Komplicētības ilustrācijai lai kalpo modelis, kādu piedāvā antropologs Ardžūns Apandurai, viens no deviņdesmito gadu autoritatīvākajiem globālisma teorētiķiem.12 Viņaprāt, “glokālo” kultūru un globālās tirgus ekonomijas kopējā sistēma veidojas kā relatīvu autonomiju komplekss, kuru satur caurvīti globālās kultūraprites kanāli. Vietām šķērsgriezums lielāks ir te vienam, te atkal citam no kanāliem, attiecīgi mo-delējot konkrētajā reģionā novērojamās globalizācijas izpausmes. Viena vai otra paveida kanālu īpaši blīvu koncentrēšanos konkrētajā reģionā nosaka tā vēsture, lingvistiskie un politiskie apstākļi, procesā iesaistīto dalībnieku sastāvs (nacionālie grupējumi, valsts institūcijas, transnacionālās korporācijas, indivīdi, reliģiskās un nevalstiskās organizācijas) un citi apstākļi. Kanāli (scapes) ir sagrupēti piecos paveidos: – etnokanāli ir vide, kurā pārvietojas šķietamie globālās pasaules pilsoņi: tūristi, imigranti, bēgļi, viesstrādnieki, ārzemju speciālisti u.c.; – tehnokanāli ir visaptveroša mūsdienu tehnoloģiju un zinātnisko atklājumu straume, kas ieplūst jebkurā industrijas jomā un profesionālajā sfērā; Lībijā uzslieta tērauda ražotne kā piegādātājs var ieinteresēt gan Japānu, gan Indiju, Ķīnu un Krieviju, sniedzot katrai no ieinteresētajām valstīm atbilstošas tehnoloģiskās konfi-gurācijas produktu; Indija, eksportējot augstas klases soft-ware speciālistus uz Savienotajām Valstīm, vēlāk no tiem saņem privātas investīcijas Deli jauno rajonu apbūvei; – finansu kanāli nodrošina šo un visu pārējo investīciju apriti, kuras neritmiskais pulss dauzās 24 stundas diennaktī, traucējot miegu liela un maza mēroga finansu spekulantiem visā pasaulē; Džordža Sorosa fonds Austrumeiropā ne tikai veicina Rietumu demokrātijas principu izplatību, bet šķiet atmazgājam arī miljonus; – mediju kanāli pārraida vizuāli iespaidīgus stāstus par realitātes fragmentiem, kas, izrauti no konteksta, sniedz auditorijai noderīgus izejmateriālus savas “iedomātās dzīves” komplektēšanai (scenārijus, varoņus, tekstuālas dabas materiālu, uzvedības normas, grimases, slengu); katra “iedomātā dzīve”, ko izdevies realizēt, var kļūt par prototipu citām; televīzijas, radio, interneta un preses akciju paketes sadalītas starp īpašniekiem, kuru radniecības saites veido žuburiem bagātu ciltskoku, neļaujot izšķirt konkrētu ieinteresēto personu tā vai cita vēstījuma gadījumos; – ideokanāli ir līdzīga vizualizētu vēstījumu plūsma, bet tie tapuši attiecīgās valsts valdošās ideoloģijas vai arī opozīcijas interesēs; šo kanālu piesātina apgaismības laikmetā nostiprinājušies atslēgas vārdi: brīvība, labklājība, tiesības, suverenitāte. | |
| Atgriezties | |
