VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| VISPĀRINĀTS SKAISTUMS? Ritums Ivanovs Daiga Rudzāte “Tradicionāli portreta žanrā tiek uzsvērtas tās detaļas, kas raksturo seju. Āda, kakls, mati un fons ir it kā salīdzinoši maznozīmīgi. Es vēlējos šos šķietamos sīkumus padarīt interesantākus un svarīgākus, pārvērst tos par simbolisku sejas telpu.” Tā savulaik teicis slavenais amerikāņu fotoreālists Čaks Klouss, kuru dažiem mākslas kritiķiem patīk piesaukt, runājot par gleznotāju Ritumu Ivanovu. Savukārt Ritums Ivanovs šo salīdzinājumu pieņem kā paš-saprotamu, vienlaikus apliecinot, ka patiešām zināmā mērā ietekmējies no cilvēka, kurš 1967. gadā uzgleznoja Big Self-Portrait – slavinājumu ķermeņa apmatojumam. | |
| |
|
Formāli salīdzinājumu starp gleznotāju Ritumu Ivanovu un gleznotāju
Čaku Klousu var pieņemt kā visnotaļ objektīvu, jo abu izejmateriāls un
starta pozīcija ir fotogrāfija, kas palielinājumā attēlota uz audekla.
– Tas ir pilnīgi dabīgi. Viņš bija viens no spēcīgākajiem fotoreālistiem, kurš pēdējos gados ir attālinājies no fotoreālisma un pievērsies tam, ko man gribētos dēvēt par divizionismu. Fotogrāfija kā skice, kā kontroles mehānisms, kura uzdevums ir ģenerēt un vienlaikus vadīt attēlu uz audekla. Gadsimtu mijā – pēc desmit gadu pieredzes, kas iegūta deviņdesmitajos, kad foto medijs un tā inspirēta māksla vēlreiz apliecināja savu nozīmīgumu, – Rituma Ivanova gleznas it kā ļoti dabiski ieslīd laikmetīgās mākslas ainā. – Fotogrāfija ir galvenais informācijas avots. Līdz ar to izveidojas tieša saikne starp melnbalto fotogrāfiju un gleznu. Piemēram, gleznas tonālā informācija ir tieši tāda pati kā fotogrāfijas informācija. Tieši tāpat, kā kamera uztver gaismu, es to uzgleznoju savās gleznās. Rituma Ivanova tēlu galerijā rindojas skaists peronāžs, kas raisa asociācijas ar izsmalcinātā popkultūras žurnāla Vogue estētiku. Viņš pats gan saka, ka skaistums ir vērtētāja kompetence. Tomēr intervijā Arnim Balčus laikrakstā “Literatūra. Māksla. Mēs” 1998. gada 18. jūnijā mākslinieks teicis: “Mani interesē skaistums, bet manos darbos tā ir sieviete, meitene, noslēpums.” Gleznotājs manipulē ar skatītāju, izmantojot glītus un patīkamus tēlus, kuri ir cilvēkam pierasti un kurus viņš “patērē” ikdienā, saskaroties ar jebkuru no medijiem, vai (savas darbības sākumposmā) klišejas, kas asociējas ar standartizētiem skaistuma kanoniem. Piemēram, 30. gadu Holivudas dīvu (Marlēnas Dītrihas, Grētas Garbo) dūmakaina skatiena aizplīvurotās sejas. Ritums Ivanovs atšķirībā no popārta tēva Endija Vorhola netiražē Kempbela zupas kārbas vai Merilinu Monro, viņš piedāvā skaistas meitenes (kā no reklāmu posteriem vai modes žurnāliem). Viņa izstādēm veltīto rakstu nosaukumi ir kā “himna skaistumam” – “Ritums un viņa ideālās meitenes”, “Rituma meitenes noskaņojumi”. “Meitenes sniedz pārpasaulīgu smaidu no savas ideāli romantiskās pasaules, otrpus gleznas esošajam skatītājam neiegūstamās telpas. Varbūt tāpēc Rituma Ivanova darbi tā patīk jaunām meitenēm un mīlētājiem – tajos, gluži kā renesanses gleznotāju darbos, redzams vispārināts, viennozīmīgs skaistums,” rakstīja Dace Vizule 2000. gada 17. maijā laikrakstā “Rīgas Balss”. – Manas gleznas tēls var būt jebkurš cilvēks. Man patīk izpētīt nezināmu lauku. Arī ainava var būt nezināma. Skaistums nav pašmērķis. Cilvēka seja ietver sevī šo skaistuma informāciju. Katrā sejā ir skaistuma formula – Dieva pieskāriens, katras personības unikalitāte. Man šķiet, ka mākslinieku vienmēr vairāk saista forma, vēlme uzzināt, kā panākt vēlamo efektu. Ja tā ir veiksmīga, tad arī saturs iedarbojas precīzāk. 2000. gada Tērnera balvas ieguvējs Volfgangs Tilmans arī reiz teicis, ka savās fotogrāfijās viņš rāda tos, kas viņam šķiet skaisti un fotografēšanas vērti. Daži britu mākslas kritiķi, uzzinot, ka tieši viņš saņēmis prestižo prēmiju, pagājušā gada rudens Sunday Times lappusēs gan ironiski dzēla, ka nu The Faces un Vogue redakcijās visi varot līksmot. Tomēr atšķirībā no nule pieminētā Tilmana, kura stilu raksturojot tādi apzīmējumi kā “vienkāršs” un “ikdienišķs” un kura darbi esot naža grieziens nolaizītajai estētikai, runājot par Rituma Ivanova skaistuma ideāliem, varbūt varētu lietot tādu jēdzienu kā jaunais klasicisms. Skaistas sejas, ideāli kaili augumi. Viņā mīt vēlme rādīt un radīt “pilnību”. Mākslinieks tam oponē, sakot, ka viņu nesaista grieķu figūras un mitoloģizēti tēli. Bet vai Rituma Ivanova ideālie tēli nav mūsdienu dzīves mitoloģija? Patiesībā ir grūti runāt par kādas konkrētas gleznas personāžu, jo viņi visi ir cits cita līdzinieki. Skaistie cilvēki. – Gleznas tapšanas process ir garš, tālab tur nevar atrast īslaicīgas emocijas. Tie nav mirkļa uzliesmojumi, kas aiziet un pāriet. Tiek fiksētas atsevišķas sajūtas – gaisma, telpa, noskaņa. Atšķirībā no Čaka Klousa “pases” portretiem, kuros jūtama vēlme izzināt individuālo, atšķirīgo un tikai konkrētajam tēlam raksturīgo, Ritums Ivanovs spēlējas ar vispārinātām vīzijām, kuru nekonkrētību pastiprina arī izmantotais kadrējuma princips. Dažbrīd man šķiet, ka tie ir portreti, kuru tēliem nav sejas. – Mani vienmēr interesējis portrets. Cilvēka atainojums, vizuālais tēls, sejas izteiksmes. Cilvēka seja ir kā neizsmeļams lauks, kuru māksli-nieks var ekspluatēt, izmantot. Tas viss ir lēnām attīstījies. No neap-zinātas intereses par cilvēka seju, par to, kā to dažādos laikos mākslinieki atainojuši savos darbos, līdz savas pieejas, sava stila atrašanai. Tas man ir vissvarīgāk – lai tas būtu atšķirīgi, lai tas būtu savādāk. – Bet ar ko atšķiras jūsu pieeja portretam? – Gan ar formu, gan saturu. Visu, kas mākslā noticis ar portretu, es mēģinu absorbēt sevī un radīt ko jaunu. Rezultāts ir dažāds. Manī nav tieksmes iekļauties kādā konkrētā stilā, gleznas formai jābūt vizuāli iespaidīgai. Mani neinteresē viena stila nosacītība, mani aizrauj glezniecības attēla bezgalīgās vizuālās iespējas. Deviņdesmito gadu beigās, runājot par Ritumu Ivanovu, vienmēr uzsvērta mākslinieka pašatklātā unikālā gleznošanas tehnika – viņš rada portretu, velkot neskaitāmas vertikālas līnijas, kas laika gaitā pakāpeniski kļuvušas aizvien precīzākas. Dažkārt kā emociju paudējas (ja par tādām var runāt visai racionālā mākslā) viņš izmanto apļa figūras, ar kurām vienmērīgi no-klāj gleznas virsmu. Lai arī pats gleznotājs saka, ka krāsa viņa darbos ir ļoti būtiska, man gribētos konkrētajam apgalvojumam oponēt. Šķiet, šim mākslas radīšanas instrumentam Rituma Ivanova gleznās tomēr ir pakārtota loma. – Es domāju, ka viss, kas uzbūvē gleznu, ir vienlīdz svarīgs – gan kompozīcija, gan krāsa. Kāpēc top tāda bilde un ne citādāka? Tas vienlaikus ir it kā neformulējami un tai pašā laikā pašsaprotami, jo es atrodos procesā. Katrā nākamajā darbā ir iepriekšējā darba pieredze. Pēdējos gados viņš atteicies no dekoratīvajiem un visai drosmīgi izmantotajiem zelta vai alumīnija lapiņu klājumiem, kas meiteņu seju fragmentus ielogoja vēl 1998. gada izstādē “Renesanse 2000” galerijā “M6”, un tādējādi atbrīvojies no klajas sentimentalitātes. – Pakāpeniski es atteicos no fona un tā dekoratīvajām detaļām un savu uzdevumu risināju tieši ap pašu objektu, ap pašu cilvēku. Sākumā turpināju ievērot tumši gaišās attiecības. Tad pamazāk sadalīju pamatkrāsu sīkākos triepienos. Tanī brīdī, šķiet, zināmā mērā tas bija visai tuvs paņēmiens impresionismam. Opārtam vēl ne – jo tur bija diezgan brīvs vertikāls triepiens un vēl ne matemātisks krāsu dalījums. Šobrīd savās gleznās es formu modelēju ar gaismas un krāsas palīdzību. Un tas laikam nozīmē, ka esmu pietuvinājies opārtam. Parasti opārtu asociē tikai ar Vazareli, jo stils jau rodas pēc tam, kad radīts pats mākslas darbs. Šķiet, īpaša loma skatītāja pakļaušanā ir Rituma Ivanova gleznu formātam. Virtuālā tēla fiziskie apjomi darbojas kā īpašs pārliecināšanas mehānisms, kura iedarbībai grūti pretoties. Iespējams, jūs nespēsit atcerēties konkrētas nianses, bet noteikti atminēsities šais idealizētajās būtnēs iekodēto attieksmi. Vismaz mēģinājumu to radīt. Cool. Rituma Ivanova māksla gluži labi iederas šai tehnokrātijas un unifikācijas laikmetā, kura rafinētie cilvēki, noguruši no datoru varas un sava cinisma, alkst pēc saprotamiem principiem sakārtota kanonizēta skaistuma. | |
| Atgriezties | |
