VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Starplaiks. Rezerves izeja Elita Ansone, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” | |
 Priekšplānā: Sarmīte Māliņa. PIEREDZE. 1998; Pa kreisi; Jānis Viņķelis. SPĀŅU STRĒLNIEKI NOGALINA NODEVĒJUS. PUNDURI. 1989; Centrā: Miervaldis Polis. SV.JĀNIS KRISTĪTĀJS. 1992; Pa labi: Olga Šilova. GALVA. 2000 | |
| Ko gan es vēlos izcelt latviešu 20. gs. 90. gadu mākslā? Izstāde
“Starplaiks” bija tikai viens no skatījumiem, kāds iespējams par šo
periodu. Izstādes mērķī neietilpa dot visaptverošu hronoloģisku
desmitgades raksturojumu. Izstādes mērķis bija tās tēma – paralēlā
realitāte. Te gan nepieciešams daudzskaitlis – realitātes, tās risinās
dažādās dimensijās, apziņas līmeņos, vizuālās redzamības pakāpēs. Šoreiz izvēlēti tradicionāli mediji kā gana labi mājieniem par dažādu realitāšu pastāvēšanu. Postmodernisma laikmetam raksturīgi domāt vēl arī par citiem, ne tikai mākslas formas jautājumiem. Kādi tad ir šie citi jautājumi? Telpa, Daba, Kosmoss, Visums. Enerģijas, kas lido gaisā, mākslas darbu virsmas pārvērš vibrējošās plaknēs. Mākslas darbs abstrahējas no tā, ko ikdienā pieņemts uzskatīt par realitāti. Deviņdesmitajos radusies vēlēšanās iet dziļumā, pētīt matērijas un enerģijas formas, vielu molekulārās uzbūves fizikālās, ķīmiskās un bioloģiskās īpašības. Gaiss, gaisma, krāsa mākslā parādās ne kā tradicionāls attēls, bet gan drīzāk kā kvantu mehānikas nozares vielas un starojuma mijiedarbības ilustrācija. Vizuālā māksla, nebūdama zinātnes nozare, var atļauties līdzās nostādīt kā Dievu, tā zinātni. Sajūta par paralēlo pasauļu vai realitāšu esamību var tikt saistīta ar gadsimtu miju misticismu, kuram ik pēc simt gadiem lemts atkārtoties. 19. gs. beigās cilvēces noskaņas un psiholoģiskos stāvokļus māksla pauda ar mitoloģiskiem, misticiskiem vai fantastiskiem sižetiem, 20. gs. beigu fantastika orientēta uz zinātni nākotnē. Līdzās dematerializētai valodai – vizuālai abstrakcijai izstādē kā pretējs radikālisms nostādīts labi ieraugāms un taustāms realitātes attēls. Bieži galvenais objekts tajā ir cilvēka figūra. Tā vienmēr izmantota kā metafora. Cilvēks – vēstnesis, vēstures stereotips, romantisku noskaņu ekvivalents. Arī mūsdienās joprojām aktuālas ir skaistuma jēdziena mainīgās nozīmes. Taču tehnoloģiju radītā 20.–21. gs. mijas rea-litātē tam ir citas – paralēlas pasaules vieta. Gaisma, starojums, aplis, Ūdens Tie ir atslēgas kodi daļai šīs izstādes. Sarunas ar vairākiem izstādes autoriem, veidojot videofilmu*, man atklāja gaismas nepārvērtējamo nozīmi ne tikai glezniecībā. Gaismas nozīmi cilvēka psiholoģisko stāvokļu radīšanā un redzējuma ietekmēšanā. Nemaz jau nerunājot par gaismas simbolisko nematerialitātes, gara un Dieva nozīmi. Ilze Avotiņa savus darbus vislabprātāk glezno tikai pret sauli, dabā, kur skaņa, vēja pūsma, zāles un krūmu kustība rada dzīvu, pulsējošu organismu, kas caur mākslinieci transformējas luminiscējošu krāsu žilbumā, kuru uzlūkojot mēs redzam citādu – ireālu dabas eksistences formu. Laima Puntule neglezno tumsu, nē! Viņa glezno gaismu! Gaismas stars, josla vai punkts dzīvo tumsā, kas apņem mūs. Doma koncentrējas uz avotu, kas nes gaismu. Tumsā – doma par gaismu. Te varam pāriet pie starojuma nozīmes, kas attiecas arī uz Puntules darbiem. To, ka telpa ir pārpilna ar enerģiju, kurā pārklājas dažādi viļņi, jau vairākus gadus var sastapt Ievas Iltneres darbu virsmās, kuras vibrē it kā ēterā peldošo viļņu rastrā. Vārds LOVE ir atpeldējis pa gaisu, salūts vai upē iemesti akmeņi pārvēršas starojumā, kas pārņem telpu. Telpu, kura mūsu acij varbūt ir tikai tukšums. Kas ir reālāks – redzamais tukšums vai neredzamā Visuma piepildītība ar nemitīgiem procesiem? Izplatījuma sastāvu varbūt var arī attēlot. Līgas Purmales 90. gadu vidus ainavas paslēpušās aiz miglas distances. Tās attēlo vielu, no kuras sastāv gaiss, netveramu, bet miglā labāk ieraugāmu matēriju, ko veido konkrētas elementārdaļiņas. Solveigas Vasiļjevas zīmējumos parādās formas, kuras tuvas molekulu attēliem un kurās atomu kustības parādās kinētiskās pārmaiņās. Viņas pēdējie objekti – sfēriski izlocītas pulēta tērauda plāksnes – šķiet, attēlo optisko izomēru principu: molekulas, kas ir cita citas spoguļattēls un katra gaismas polarizācijas plakni griež savā virzienā. Solveigas mākslas formām būtiska ir telpa. Arī molekulu īpašības ietekmē to telpiskā forma. Pati sīkākā matērijas uzbūves daļiņa veidota kā aplis. Aplis ir viena no izplatītākajām simboliskajām figūrām. Apļa formu var izmantot ne tikai kā tīru zīmi, to var atrast dabas, kosmosa, cilvēka un matērijas elementārdaļiņu uzbūvē. Aijai Zariņai tas ir absolūta simbols un apskaidrotības augstākā pakāpe, vizualizējoties nosacītā Dievmātes galvā. Apļa nepārtrauktība kalpo gan kā vienības simbols atsevišķā struktūrā, gan kā šo atsevišķo struktūru vienotība. Zariņas darbos aplis turpinājis dzīvot lielākās un mazākās virknēs, savienojumos, transformējoties bezgalības zīmē. Eksperimenti ar zīmēm ir ne tikai aizraujoši, tie var būt arī bīstami, jo, kad zīmes sāk strādāt, mums nav zināma visa mijiedarbības ķēde. Deviņdesmito beigās Aijai Zariņai māksla kļuvusi tikai par instrumentu, ar kuru tuvoties Tēvam. Uz jautājumu: “ Vai būtu notikusi pievēršanās Dievam, ja nebūtu sabrukusi Padomju Savienība?” – atbildēt nav iespējams. Deviņdesmito pirmās puses valsts komas periods savā ziņā bijis vajadzīgs, radījis nepieciešamību meklēt jēgu, patiesību, kas var atrasties visvienkāršākajā teikumā un parastākajā līnijā. Arī Mārim Subačam aplis iezīmē pasaules telpu, kurā darbojamies. Ingas Brūveres apļu glezniecība un to dubultās kompozīcijas norāda uz spoguļattēla efektu, kurā nav iespējams atšķirt – kur realitāte, kur tās attēls. Aplis te ir ekvivalents jebkam. Ievērojiet – Inga Brūvere vienmēr atkārto divreiz vienu un to pašu. Tēls–attēls, realitāte–glezna, īstais–klonētais, vienreizējais– atkārtotais utt. Laikmetīgās tehnoloģijas realitātes un ilūziju robežu padara arvien nenosakāmāku. Emergency exit – saka priekšā viena no Līgas Purmales ainavām. Alternatīva pastāv, rezerves izeja ved tur – ārā, prom no deviņdesmito politiski, ekonomiski un sociāli netīkamajiem procesiem. Rezerves izeja vajadzīga daudziem. Patvērums var būt kā ainavā, tā mākslā. Barbara Gaile neatlaidīgi slēpj krāsu kārtu lazējumus citu zem cita, piespiež krāsai kļūt transcendentālai. Darba radīšana vienlaicīgi kļūst process. Kā tādu to formulējis Aleksandrs Busse. Viņa darbu virsmas monotoni no-klātas ar vienveidīgu rakstu, kas atgādina ūdens klaidu bez gala un sākuma. Ūdens – bezapziņas spēks. Ūdens kā bezveidīga nediferencēta masa simbolizē iespēju pārpilnību. Tam ir arī pretrunīgas nozīmes. Sengrieķu mitoloģijā nāves upe jāšķērso kā robežšķirtne pāriešanai citā pasaulē – pēcnāves dzīvē. Ūdens sevī slēpj pārmaiņu iespējas, citu stāvokļu sasniegšanu. Tieši no šī aspekta tas vislabāk izsaka izstādes virzību. Ūdens simboliskā ietilpība vilinājusi daudzus māksliniekus. “Starplaikā” tie ir Vija Celmiņa, Ilmārs Blumbergs, Dace Lielā. Aijai Zariņai astoņnieks aiztek plūstošā laika upē. Arī Guntara Sietiņa kosmiskās vientulības, nevainojama līdzsvara un atsvešinātas harmonijas pasaulē atrodas jūra. Tur atrodas arī izstādes koncepcijas universālā forma – aplis, kas Sietiņa telpiskajā redzējumā ir lode. Viņa veidotajās sfēriskajās bumbās pasaule atspīd 360 grādu leņķī, tajā nav iespējams neredzēt sevi. Autors cilvēku izņem laukā. Ideāla vide, miers, eksakta kārtība. Iespējama bez cilvēka. CilvĒks Nonākot pie darbiem, kuros pasaule kļuvusi perfekta tādēļ, ka tur nav cilvēka, liksim tomēr viņu tajā atpakaļ. Jo kas gan pozēs laika priekšā? Pozēs tik izteiksmīgi un darbosies tik iespaidīgi, ka mēs vēl pēc gadsimtiem lietosim šos tēlus kā nezūdošus simbolus vai stereotipus, bet viņu radītos mākslas darbus atkārtosim, joprojām atzīstot tos par valdzinošiem un svarīgiem. Kā godīgus bruņiniekus šajā darbības laukā uzlūkoju Imantu Lancmani un Miervaldi Poli. Viņu mākslai paradoksālā veidā iespējams piedēvēt radikālismu. Kā kultūrantropoloģija glezniecībā ir Frančeskas Kirkes 90. gadu glezniecība. Izmantojot dažādu laikmetu ideālus, lingvistiskas rotaļas, koķetēriju ar kiču, reklāmas industriju un tehnoloģiju, tiek pārklātas dažādas realitātes – vēstures un mūsdienu. Bieži liekas, ka šis savienojums spēlē vēstures pusē. Kaut arī autores mērķis nebūt nav mūsdienu kritika. Mums tiek piedāvāts “Vienlaicīgums” (triptihs izstādē). Tu vari izvēlēties, vai apcerēt visu, kas vienlaicīgi notiek šajā izplatījumā, – izvēlēties starp optimismu vai nepārvaramu varu, cilvēku vai skudru civilizāciju. Cilvēku civilizācijām vienmēr un joprojām ir aktuāls skaistuma jēdziens. Tā nozīmes mainās līdz ar laikmetiem. 20. gs. beigās par to var runāt gan kā par mākslas estētisku kvalitāti, gan kā par mākslas konceptu. Kurš no mums paliek vienaldzīgs, zem klajas debess vērojot, kā virs jūras savelkas negaisa mākoņi? Bet kāpēc šāds skats 20. gs. beigu glezniecībā emocionāli vairs “nestrādā”? Jānis Mitrēvics izvēlējies konceptuāli nepateicīgu ceļu – gleznot romantiskas ainavas, kas neaizrauj, skaistus aktus, kas atbaida. Toties aizrauj un realitāti pārtrumpo simulētā realitāte – satriecošas reklāmsejas, neatvairāmi filmu varoņi, faktiski realitātes mistifikācija, kura spēj iedarboties precīzi un zibenīgi Rituma Ivanova uzgleznotajā vienā no sekundes divdesmit četriem filmas kadriem. Tā iespiežas apziņā, lai kļūtu par daļu no īstenības. Viens no ceļiem, kā pasargāt sevi no citu izfantazētajiem tēliem, ir palikt pie savējiem. Izstādē to spēj Biruta Delle. Mēs nepazīstam viņas dīvaiņus, tie nav ne vēstures, ne realitātes, ne reklāmindustrijas supercilvēki. Tie ieradušies uzdot kādu vienkāršu, būtisku jautājumu. Noslēgumā – par dīvaiņiem. Attiecības “es un svešais” jau sen nodarbina Miķeli Fišeru. Zīmējumā “Meža zvēri uzbrūk citplanētiešiem” parādās tās pašas attiecības, kas skandalozajā Sex in Spaceships. Jaunajā darbā attiecības risinās ne vairs tabu zonā. Fišers, šķiet, nesis upuri darba saprotamībai, nolēmis atteikties no šokējoša sižeta, kas var traucēt uztvert galveno vēstījumu. Kurš kuru? – risinās kā seksā, tā meža zvēros. Tikai pēdējā gadījumā – autors lieto tautai saprotamu valodu – “iet vaļā klope”. Svešajam jāsadod! Līdz šim Miķeļa Fišera “es un svešais” tēmu tiku uztvērusi kā dažādu cilvēku grupu attiecības. Taču ir vēl viens jautājums: kas ir autors – cilvēks vai citplanētietis? Kā viņš jūtas – kā svešais vai savējais? Ikviens no mums var justies kā svešais, katram ir sava realitāte, kas peld paralēli neskaitāmām citām. * Izstādes sastāvdaļa ir 35 minūšu gara videofilma – mākslinieku domas par 90. gadiem, realitāti un mākslu. | |
| Atgriezties | |
