VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Grants Japānā Laima Slava | |
| |
|
Fotogrāfs Andrejs Grants atkal ir ceļojis tālu. Šoreiz tā ir Japāna, tik grūti sasniedzamā un grūti izprotamā, bet daudzu redzēt kārotā. Un iemesls ir pagodinošs – balva un personālizstāde 17. gadskārtējā Higasikavas balvas (The 17th Annual Higashikawa Prize) foto festivālā. Ko īsti tas viss nozīmēja? Ar zināšanām par Japānas fotodzīvi mēs lutināti neesam... Cik nopratu, tas bija nopietns Japānas foto festivāls, kuru viņi paši salīdzina ar Arlas foto festivālu Francijā. Tas notiek jau 17. gadu vienā no Japānas ziemeļu salām – Hokaido, nelielajā Higasikavas pilsētiņā. Katru gadu viņi ielūdz četrus īpašos viesus, kas arī skaitās Higasikavas balvas laureāti, un vēl 12 Japānas autorus, kuru darbi festivālā varētu būt interesanti. Četriem viesiem rīko izstādes. Trīs no viņiem ir japāņi, viens – overseas – no “pārjūras”. Šogad šis overseas meklēts Āfrikā, bet komisija nav nonākusi pie vienota viedokļa. Tad sākuši meklēt Baltijā un tā nonākuši pie manis. Tie vārdi, kam nācās tur būt blakus... tas, jāsaka, bija patīkami. Eiko Hosoe, kuru zināju pēc Jukio Misimas portretiem, arī otra – Juki Onadera bija kādreiz internetā redzēta. Trešais bija vietējās pilsētiņas fotogrāfs. Man, bez komplimentiem, patika visi šie autori. Vietējais fotoamatieris bija dzimis 1914. gadā un visu savu mūžu to vien darījis kā bildējis visapkārt visu ko: kāzas, bēres, bērnus, pavadīšanu karā, – visa vēsture ir viņa kameras priekšā, visas izmaiņas – sociālās un citas. Ļoti cilvēciski. Bez visādiem artistiskiem “vikrutasiem”, bet ar tādu taustāmu dzīves izjūtu. Kas no pārjūras bija uzaicināti iepriekšējos gados? Nu, aizkustinoši – ko es tā uzreiz atceros: Graciela la Iturbide no Meksikas, čehs Jans Saudeks, amerikānis Bils Meierovics utt. –, katrs otrais tajā sarakstā man izrādījās zināms. Viņiem bija paticis (interesants pamatojums!), ka mana pasaules uztvere atbilstot “laiku maiņās arī daudz cietušās Japānas nostalģiskajai pasaules uztverei”. Pamatkolekcija, ko es rādīju, bija “Latvija. Mainīgā un nemainīgā realitāte”. Viņus tāpat vairāk interesē pasaules dokumentālās fotogrāfijas tradīcija, tās kvalitātes. Kas tev viņu skatījumā likās interesants? Mani drusku izbrīnīja, ka viņi maz runā angliski. Komunicēties līdz ar to varēja mazāk. Man liekas, ka viņi, neraugoties uz interesi par notiekošo pasaulē, ļoti konsekventi ir spējuši paturēt savu pasaules uztveri, kura ir tendēta uz nosacīti kontemplatīvāku pasaules pārdzīvojumu, emocionālāku, kam klāt vēl nāk Rietumu kritēriji. Rezultāts ir ļoti savdabīgs. Un reizē – tāds savdabīgs eksistenciāls skarbums. Es pārliecinājos atkal, ka tie, kas fotogrāfijā pieturas pie vienas tradīcijas – šī dokumentālā skatījuma –, visi runā it kā vienā valodā. Līdz ar to, komunicējoties ar bilžu starpniecību, tev dažkārt atliek tikai pamāt ar galvu, jo ko tu tur jautāsi – kādu kameru tu lieto, vai? Un pasmaidi. Tur vārdus vairs nevajag. Man bija aizkustinoši atklāt, ka tu vari runāt ar dažiem kritiķiem tā, it kā skolā vienā solā būtu sēdējuši, – tās tradīcijas, kas man ir tuvas, arī viņiem ir saprotamas. Piemēram, Šveices Camera, mazs žurnāliņš, kas gāja pasaulē kādos tūkstoš eksemplāros un man parādīja, ka uz lietām var skatīties arī citādi. Viņiem – tāpat. Un tā par virkni lietām. Tas tomēr tur, tik tālu, Japānā, likās dīvaini. Vai bija komentāri par taviem darbiem? Bija diskusijas uz vietas, presi izlasīt nevaru – mani intervēja viens žurnāls, to man atsūtīs vēlāk. No kritiskās pozīcijas – kāds fotogrāfs ļoti agresīvi izteicās, ka izšķirošais acumirklis – šis vecais jēdziens – viņam liekoties pārāk banāls. Tas esot pārāk precīzi, pārāk pareizā brīdī, tādēļ neinteresanti. Mēģinājām par to runāt. Man liekas, viņš domāja, ka šī lieta kaut kur var sākt atgādināt ainavu ar kādas situācijas atrādījumu – figūras pareizi nostājušās, tādēļ rezultāts kļūst banāls. Man ļoti interesants liekas tieši tas punkts, kur parādās robeža starp banalitāti un “pārāko realitāti”. Tā ir ļoti, ļoti niecīga, tās formā gandrīz neatšķiras. Mani, protams, interesē tā puse, kur nav šīs banalitātes. Ir jau tā, ka pārlieka perfekcija var būt nogurdinoša. Nepabeigtības moments vienmēr ir jāatstāj. Nejaušība. Fotogrāfijai raksturīga ir nejaušība. Bet savākt vienkopus tik daudz nejaušību kā reizumis tavos darbos – tas jau arī sniedzas pāri realitātei. Varbūt. Bet reizē tas ir stāsts par kādu vietu zem saules, kas balstās uz šāda tipa attēliem. Katrā attēlā ir kaut kas iekodēts. Tie fotogrāfi, kas strādā ar izšķirošo acumirkli, pēc tam atlasa, izvēloties, viņuprāt, izšķirošo. Būtībā tas tavējais izšķirošais acumirklis ir idents ar “mesidžu”, ko autors dod. Tur atklājas autors – nevis mirkļa unikalitātē kā tādā, bet vēstījumā, kas tur ir paslēpts. Drāmā, ko autors šai acumirklī iekodē. | |
| Atgriezties | |
