| Ekscentriskais norvēģis Ods Nerdrums (Odd Nerdrum), figurālu, simbolisku kompozīciju a la Rembrants gleznotājs, kādā intervijā izteicies, ka no 17. gadsimta līdz mūsdienām māksla efektīgi ir iznīcinājusi glezniecību, jo tā mākslai neesot pietiekami laba, un ka tā pati ir kļuvusi par zinātnes veidu, kam nav nekā kopīga ar talantu. Gan ne tik kategoriski, bet lielā mērā var piekrist Nerdruma atziņai, jo laikmetīgās mākslas kopainā glezniecība bez sirdsapziņas pārmetumiem tiek ierindota tradicionālisma rangā un nobīdīta otrā plānā. Nemaz nešaubos, ka glezniecība pastāvēs mūžīgi, taču pašlaik tās tālākvirzība, liekas, pārdzīvo iekšējo gaidu stadiju, jo nevar noliegt, ka 20. gadsimta otrajā pusē nav radītas tik dinamiskas stilistiskas pārmaiņas kā savā laikā revolucionārajā tradīciju noliedzējā impresionismā un tam sekojošajā kubismā un abstrakcionismā. Vispārējā situācija nenoliedzami ietekmē latviešu jaunākās paaudzes glezniecības veidošanās procesu, kurā vienlaikus ar rokrakstu daudzveidību pastāv rāma virspusība un estetizēts kičs, par ko vaina viegli noveļama uz gadsimtu mijas izraisītā jūtu mulsuma pleciem. Meklējumos trūkst izaicinājuma, ekspresijas, kā arī trūkst spilgtu līderu un veselīgas kritikas. Tomēr jāatzīst, ka pašreizējais laiks, kad māksliniekam jādomā par normālu izdzīvošanu, nebūt nav labvēlīgs pašaizliedzīgai jaunradei, jo mietpilsoniskajā augstās tehnoloģijas laikmetā būtu naivi gaidīt tādus fanātiskus ideālistus, kādi gadsimtu atpakaļ bija Voldemārs Zeltiņš, Rūdolfs Pērle un Jēkabs Kazaks. Kad Sigitu Dauguli iepazinu sakarā ar viņas disertāciju par Jāni Liepiņu, ar gandarījumu konstatēju, ka klasiķa personības un daiļrades rūpīgā pētniece ir savdabīga topoša gleznotāja ar individuāli iezīmīgu izteiksmes veidu. Sigita veiksmīgi atradusi savu tēmu, paleti un ekspresīvo rokrakstu, kas viņas lielizmēra gleznām neļauj palikt bez ievērības. Sigitas tēma ir pilsēta - gan lielpilsētas debesskrāpji, jumtu jūra un ielu mežs, gan mazpilsētas līkloču ieliņu labirints, kas atspoguļo jēdziena būtību, iedvesmojoties, bet īpaši neizceļot savu "modeļu" - Vīnes, Cēsu, Čikāgas vai Rīgas atpazīstamības vaibstus. Pilsētu gleznojuši daudzi, taču tikai daži meistari kā, piemēram, Vermērs savu Delftu, Albērs Markē un Moriss Utriljo Parīzi, Ubāns Pārdaugavu vai Kanaleto Venēciju to darījuši no visas sirds. Arī Sigitas iecienīto ekspresionistu vidū var minēt Kristianu Rolfsu, Laionelu Feiningeru un Oskaru Kokošku, kuri pakļāvušies pilsētas valdzinājumam. Savukārt mani kopš 70. gadiem fascinējuši igauņa Jāna Elkena sulīgi gleznieciskie, pelēcinātā gammā ieturētie audekli ar necilu nomaļu ēku sienu un neona reklāmu fragmentiem. Sigitas Daugules skatā uz pilsētas tēlu pirmajā mirklī it kā nejūt latviešu glezniecības tradīciju impulsus, tomēr, labi gribot, var atrast vienojošas nianses kaut vai ar viņas disertācijas varoni Jāni Liepiņu. Kaut gan viņus abus šķir daudzi gadu desmiti, atšķirīga pieredze un laika rituma temps, tomēr tos vieno īstam gleznotājam patiesi būtiskais pašizteiksmes spēks, kā arī pārdomāta formas viengabalainība un zināms atturīgs skarbums. Šīs īpašības neizbrīna saistībā ar Liepiņa askētisko pasaules uztveri un neatkarīgo dabu, taču jauna sieviete ar vīrišķīgi noteiktu attieksmi pret sižetu izvēli un ar konsekventi pārdomātu tonālo attiecību risinājumu liek sevi ievērot, par to kopš 1996. gada liecina trīs radošās nometnes Slovēnijā, četras personālizstādes galerijā "Čiris", ka arī divreiz iegūtā Austrijas stipendija KulturKontakt un atskaites izstādes Vīnē.Sigitas Daugules radītais pilsētas veidols atklājas vienlaicīgi trijos atšķirīgos ciklos. Niansēti pelēkie, gandrīz bezpriekšmetiskie miglas skati, kuri slēpj sevi kaut ko netverami noslēpumainu ("Bolderāja") liekas visliriskākie. Kompozīcijas ar Vīnes un Čikāgas namu fasādēm, kurās logu un stāvu dalījumos valda aktīvi horizontālu un vertikālu krāsu laukumu ritmi, tuvinās reālākas uztveres robežai, un nepamet sajūta, ka stikla atspīdumu ņirboņa un melnās, aklās logu spraugas vienlaikus gan stāsta ko dziļi personisku, gan slēpj mistiskus noslēpumus. Pilsēta no putna lidojuma audeklos "Jumti", "Mazpilsēta", "Pilsēta (Rīga)" tverta kā centra blīvās apbūves fragmenti ar retām ielu stigām un izteikti kontrastainu tumši gaišo sienu plakņu pretnostatījumu. Krāsu gamma, kas ietver visai skopu pelēko, melno, sarkano, dzeltenīgo un zaļo toņu paleti, kopumā ir izteikti vēsa, distancējoša, tā neparko nevēlas izpatikt skatītājam, bet drīzāk to satrauc un nervozē, jo liek domāt, kāpēc tieši tāda ir jaunās autores izvēle. Iezīmīgi, ka Sigitas pašas lietišķi mērķtiecīgais raksturs audeklos no miglas skatu lirisma līdz 20. gadsimta beigu trauksmaino downtown dzīves ritmu ekspresīvajam tvērumam ļaujas izpausties atraisītā emocionalitatē. Lasot presē par kāda latviešu autora personālizstādi ārzemēs, bet īpaši neorientējoties Eiropas vai Amerikas galeriju rangos, vienmēr rodas jautājums, cik nopietni tas uztverams, jo ārzemju mākslinieki vienmēr mēdz uzsvērt, ka sākt ar izstādīšanos kādā trešās šķiras galerijā nozīmē labāk to nedarīt nemaz. 4. septembrī Sigitas Daugules gleznu un monotipiju personālizstāde "Pilsēta" tika atklāta Vīnes galerijā Alpha, kura atrodas prestižajā 1. rajonā - pašā centrā, kas aristokrātiskajā pilsētā joprojām ir ļoti no svara. Tā ir Vīnei tipiska slēgtā galerija, kas atrodas nevis ēkas pirmajā stāvā ar skatu uz ielu, bet gan ceturtajā, nekomerciāla, ar noteiktu klientu loku, un galvenais - tā izstāda tikai sieviešu radītu mākslu, gan austriešu, gan palaikam ārzemnieču. Galerija pieder sieviešu organizācijai Alpha, kas ne tikai atbalsta mākslinieces, rakstnieces, dzejnieces, bet darbojas arī politikā, taču neesot karojošas feministes. Alpha pati atrada Sigitu, kad viņa 2000. gadā jau otro reizi ar Austrijas valdības piešķirto stipendiju KulturKontakt papildinājās Vīnē. Kaut arī viens no stipendijas pamatuzdevumiem bija meklēt sadarbību ar galerijām, tomēr Sigita, tās aktīvi apstaigājot, nekādu pretimnākšanu neguva, neko neizteica arī viņas dalība programmā KulturKontakt. Taču, pieminot iespējamo izstādi galerijā Alpha, radusies lielāka ieinteresētība, galeristi solījušies to apmeklēt un domāt par iespējamo sadarbību. Alpha izdeva ielūgumu, kā arī jau labu laiku iepriekš izplatīja preses lapu, kurā lasāma Dr. Izabellas Akerlas (Isabella Ackerl) eseja publikas intereses uzjundīšanai, kaut gan tajā paustie dīvainie iespaidi raisa zināmu izbrīnu: "Sigitas Daugules tēma ir pilsēta, pelēks, gandrīz nedzīvs tuksnesis, māju jūra bez dzīvības, tumša, draudīga pasaule bez siltuma. Cilvēkiem šajās pilsētas ainavās nav gandrīz nekādas nozīmes, tie ir izzūdoši, niecīgi mazi, tie nav pilsētas valdnieki, kas to visu radījuši, bet pilsēta viņus aprij un nomāc. Cilvēkiem šajā pilsētā nav nekādu izredžu, tā nesniedz ne patvērumu, ne aizsardzību. Divi bērni pilsētas aizās bailēs ķeras viens pie otra. Pilsēta ir draudīgs briesmonis, kas neko dzīvu necieš sev blakus. Tumši pelēkie toņi, vecas nodzeltējušas krāsas, satrūdējušas zemes toņi, nav nekā mājīga, viss rada bailes. Nav ne saules, ne dabas, tās ir atstātas ārpusē, tās aprijusi Moloha pilsēta. Daugules pilsētas skati ir subjektīvas Gotham cities . Tās ir anonīmas, neaprēķināmas pilsētas. Reti apmaldās krāsainas uguntiņas, gandrīz neiederīgas, nejauši iekļuvušas brutālā eksperimenta tumšajā pasaulē. Sigitas Daugules skats šajā sabrukuma skatlogā ienāk vienaldzīgi, no ārienes, no augstāka novērošanas punkta raugoties neapturamajā attīstībā. Mierīgi un bez ilūzijām uzstādot diagnozi." Šie drūmie vārdi izraisa visai savdabīgu priekšstatu par Sigitas glezniecību kā par depresīvi drūmu ekspresionisma un verisma sajaukumu, ko raksturo ģermāņu tautu mākslā iecienītais paroksisms - spēcīgu jūtu - dusmu, naida vai izmisuma radīts uzbudinājums. Iespējams, ka, atklājot kopsakarību ar pašiem raksturīgo 20. gadsimta spožāko ieguvumu - ekspresionismu, var skatītājos izraisīt lielāku interesi. Tomēr Sigitas Daugules glezniecība nebūt neliecina par tik dziļi eksistenciālu atsvešinātību un bezcerību. Jā, tā kolorītā ir dažkārt patumša, atturīga, taču viņas pilsētās valda dzīvība, nevis bezdvēselisks tuksnesis. Vismaz man šīs kompozīcijas asociējas ar agru rītu, kad priekšā visa daudzsološā diena, taču nevar noliegt arī "citādi domājošu" mākslas darba uztveru. Tāpēc tiešām intriģē, kādu reakciju pārsātinātajos Vīnes mākslas cienītājos izraisīs reālā izstāde. Sigitas Daugules meklējumu ceļš būtībā ir tik tikko sākcies, un varbūt jauns atziņu slānis uzkrāsies jau šoruden, divus mēnešus gleznojot mākslinieku namā Lukas Ārenshopā, Ziemeļvācijā pie Baltijas jūras, kur mākslinieku kolonija pastāv jau kopš 20. gadsimta sākuma. |
