Vai tas ir teātris? Dainis Pundurs.
Daiga Rudzāte
Dainis Pundurs dzimis 1965. gadā. Beidzis Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas keramikas nodaļu.
Latviešu mākslas sabiedrībā viņš pārliecinoši ienāca deviņdesmitajos gados, izstādot minimālistiskas modernas formas, kuru būtiski raksturlielumi bija apjoms un daudzskaitlīgums - mālā veidoti milzu lapseņu pūžņi, garas izstieptas taurītes, plāni porcelāna trauki… Lai arī, runājot par Daiņa Pundura mākslu, jālieto sadzīviskā dizaina terminoloģija ("šķīvis", "vāze", "pods", "bļoda") un katrs priekšmets atsevišķi, patiesi, var kalpot tīri utilitārām vajadzībām, viņu gribas dēvēt par "instalatoru", par kura mākslas darbu kļūst telpa, kurā atrodas paša radīti priekšmeti. Daiņa mākslai būtiski ir apstākļi, kuros tā nonāk un faktori, ar kuriem tā mijiedarbojas - telpa, gaisma, vējš, skatītāji, ūdens, aiz izstāžu zāles logiem notiekošais.
Skatoties fotogrāfijas, kurās redzami Daiņa Pundura paraugdemonstrējumi Velsā kādā tur notiekušā simpozijā, kurā viņš daudzu skatītāju priekšā, uz stalažām stāvēdams, veido milzu izmēra podu un katra pirkstu kustība tuvplānā redzama ekrānā, viņu var tikpat labi dēvēt par performanču meistaru.
Kas viņš ir, veidojot grieķu klasiskās vāzes, kas izraisījušas gan sajūsmu, gan likušas aizdomāties līdz terminam "kopija"? Lielisks amatnieks vai spožs konceptuālists? Viņam patīkot daudzslāņainība un iespēja domāt vairākos virzienos. |
| | 
Dainis Pundurs. 1997
Darba tehnikas demonstrējums Velsā 1999. gadā
Smilšu skulptūras mazirbē. 2001
Maģiskā darbība. 1997
"Kas dzīvo podā?". 2001
"1001". 1998
|
| | | Tevi nemulsina fakts, ka virtuālās realitātes un jauno mediju triumfa laikmetā tu veido klasiskos grieķu podus, ko daudzi būtībā uztver kā kopijas? Es to apzinos un esmu rēķinājies ar jebkura veida kritiku. Man gribas strādāt fiziskā, reālā, nevis virtuālā telpā.Bet vai tās patiesi ir kopijas?Ir formulējums - inspirācija.Un kas tevi inspirēja, piemēram, runājot par pēdējo izstādi "Kas dzīvo podā?" galerijā "Čiris", izvēlēties konkrēto sižetu, kurš nolasāms uz poda vai tieši šo krātera formu?Sižetu es izvēlējos tālab, ka tajā ir kaut kas no manas personiskās dzīves un zinu, ko tajā var izlasīt man pazīstami cilvēki. Runājot par pamatīgo poda formu… Šī klasiskā grieķu krātera forma, to dažādi modificējot, izmantota visos laikos. Īpaši daudz renesansē. Protams, ne keramikā. Bet tagad es vairs nedomāju par tiem podiem.Par ko tu tagad domā?Man vēl jāizšķiras. Un tas ir visgrūtākais. Jo tad, kad izšķiries, ir ļoti, ļoti smagi jāstrādā un vairs neatliek laika nekam citam.Ar cik ilgu laikposmu tev jārēķinās, realizējot izdomāto projektu?Runājot par pēdējo izstādi - tie bija divarpus gadi. Kad izšķiros, ka veidošu tieši to un ne citu podu, sāku vākt materiālus, vizuālo informāciju (arī pirmos grieķu podus veidojot, es ļoti daudz skatījos grāmatas). Bet nav tā, ka es veidoju kopijas. Ir daži konkrēti motīvi, kas man der un ko nav jāmaina, bet kopumā...arī forma ir ļoti tuva. Jā, tas ir tā, ka šis pods varētu būt veidots renesansē, tikai citā materiālā. Marmorā vai bronzā vai liets betonā…Un par ko tu šobrīd nevari izšķirties?To es labāk neteikšu. Pēc pirmās "grieķu izstādes" visiem teicu, ka vairāk nekad netaisīšu podus…Un atkal uztaisīju. Par nākotni neko nevar zināt. Mani interesē bezgala daudzas lietas, es neesmu persona, kas darbojas tikai vienā virzienā. Būtībā gribētos paralēli darīt daudz dažādu lietu.Bet es ļoti augstu vērtēju amatnieciskās, profesionālās kvalitātes. Un apzinos, ka man jāstrādā ar plastiskajiem materiāliem, ar reālo taustāmo vielu. Es baidos no diletantisma. Tu apzinies savu profesionālo varēšanu, un, man šķiet, tev gribas to parādīt. Tu priecājies par savu virtuozitāti.Amatnieciskā būšana man ir ļoti svarīga. Es parasti jūsmoju par labiem amatnieku darbiem, tie mani fascinē. Vienalga - vai tā ir arhitektūra vai tās ir mēbeles. Savā jomā es cenšos sasniegt šo pilnību, un tas neizbēgami kļūst acīmredzams. Bez ieinteresētības jau neko nevar izdarīt, bez īpašas aizrautības es nedaru neko. Strādājot pie pēdējā poda, bija jāiegulda mežonīgs darbs, izveidojot pašu modeli. Bet manī bija dzinulis, kā varētu podus eksponēt, un aizrautība, apgūstot jaunas amatnieciskās iemaņas. Pirms tam nekad nebiju mācījies, kā to varētu izdarīt. Pats izdomāju procesu, lai varētu realizēt ideju. Pirmie grieķu podi bija ļoti būtisks punkts - es mācījos formu, mācījos apjomu… Tas gan nav dominējošais tajā, ko es gribu rādīt, bet man tas ir ļoti svarīgs.Bet kas ir tas, ko tev gribas rādīt?Veidojot klasiskās formas, es radu gandrīz vai teātra izrādi. Kad veidoju minimālistiskās formas, tad noteicošie elementi bija gaisma un telpa. Tie saglabājušies, bet klāt nācis tāds teātris. Podu dzīve. Varbūt drusku ironiska, nenopietna. Tu pieminēji minimālistiskās formas...es atceros lielos "lapseņu pūžņus" vai izstieptās taurītes ("Mana sirds kalnos") izstādē Sv. Pētera baznīcā. Vasarās jūras krastā tu daudzas dienas pēc kārtas būvē minimālistiskas smilšu skulptūras, kuras vējš un ūdens gandrīz paralēli darba procesam iznīcina. Un vienlaikus pēdējos gadus veido it kā pārlaicīgo mākslu - klasiskās grieķu formas. Kā tevī sadzīvo divas varbūt pat kardināli atšķirīgas domāšanas?Bieži ir dzirdēts apgalvojums, ka nav svarīgi, ko tu veido, ka svarīga ir domāšana. Es uzskatu, ka domāšana ir trūkums. Konceptuālā domāšana patiesībā ir zemākais punkts. Budismā ir mācības, kas mēģina iemācīt nedomāt. Jo visa pamatā ir tieši izjūtas, kas pēc tam tiek apstrādātas. Man vajag daudzkārtainību. Esmu pamanījis, ka arī literatūrā vairs nemeklēju grāmatas ar vienu cietu sižeta līniju. Man nepieciešama brīvība, daudzie līmeņi, kas ļauj atbrīvoties un neliek domāt vienā konkrētā virzienā. Smilšu skulptūras sāku veidot tai laikā, kad aizrāvos ar minimālistiskajām formām. Būtībā atšķirībā nav nemaz tik liela. Būvējot smilšu skulpūras, tu darbojies telpā, esi tai pakļauts. Ir interesanti vērot, kā mainās un sagrūst manis radītā forma no manis neatkarīgu apstākļu ietekmē. Mani interesē daudzās stadijas, kādās no pirmatnējās nonāk šīs formas. Es ļoti labi apzinos procesu, kas notiek ar manu darbu. Kāpēc es to daru? Nezinu. Viena Mazirbes vietējā dāma, kas aizraujas ar psiholoģiju, teica, ka tā ir ekoterapija. Es to tā gluži neuztveru. Man liekas, ka tas tomēr ir kaut kas cits. Nē, nē - tā nav ekoterapija, tā ir smilšu tēlniecība. Bet, ja sāk analizēt, tad arī klasiskajās formās ir apslēpts minimālisms. Jā, varbūt pēdējās izstādes darbos virsma ir bagātāka…Porcelāna darbos struktūra bija regulāra, te parādās sižets… Bet, manuprāt, tam nav nozīmes.Bet kā tu nonāci līdz idejai par klasiskām grieķu vāzēm?Ir grūti konstatēt visus tos impulsus, no kā rodas doma veidot to vai kaut ko citu. Jo ir tūkstošiem lietu, ko varētu darīt, bet grūti atrast cēloni, kas liek darīt tieši tā. Varbūt kāds rūdīts psihoterapeits to var izvilināt no cilvēka. Podu radīšanas process jau no pirmsākumiem bija publisks, jo ideju es realizēju akadēmijas darbnīcā, kur strādā studenti un kur arī man bija sava vieta. Turpat es savulaik taisīju arī pūžņus, tomēr grieķu vāžu veidošana tieši akadēmijā bija apzinātāka. Jo tā ir akadēmija, kurā jāapgūst akadēmiskie pamati. Tas bija arī priekšnesums, teātris un mācību process vienlaikus, kurā piedalījās visi interesenti. Es apzinājos, ka tā bija atrakcija man un arī citiem. Viņi no rītiem atnāca, apskatījās, konstatēja, ka tas pods jau ir citādāks, pakomentēja. Manuprāt, arī mani kolēģi nenoliegs to, ka viņi šo to iemācījās no manas podu taisīšanas.Tajā visā ir liela daļa ironijas, pašironijas. Tāda saspēle ar publiku. Toreiz šī spēle tā pa īstam sākās. Pēdējo izstādi es uzskatu par īstu atrakciju - sev un dēlam par prieku. Bet pirmie grieķu podi bija mana maģistra grāda iegūšanas izstāde, un tas bija arī liels teorētisks darbs. Izstāde jau ir tikai fināls tai visai spēlei ap podu. Tev jau process ir svarīgāks par izstādi.Jā, bet izstāde arī ir process. Ļoti atšķirīgs no amatnieciskā darba, taisot podu. Bet, sākot strādāt, es apzinos, ka man podi būs jārāda, un jau sākumā es jūtu, kā to darīšu. Spēles noteikumi ir mazliet izdomāti jau iepriekš. Pēdējā izstādē podos bija ieliets ūdens, kuros atspoguļojas apkārtne. Dzīve. Mani interesē cilvēki ap podu, process, kas ap to visu notiek. Tas jau bija paredzēts no pašiem pirmsākumiem, ka podos būs ūdens, kurā atspīdēs visa telpa un tajā notiekošais. Tieši tāpēc es izvēlējos konkrēto formu. Man ļoti būtiska ir šī vizuālā informācija.Kāda ir sompozijos satikto ārzemju kolēģu attieksme pret to, ka tu veido klasiskās formas. Lai arī viņi klātienē tās nav redzējuši. Patiesībā keramiķi, kuri redzējuši manu katalogu, kur apskatāmas modernās minimālistiskās formas, aizraušanos ar klasisko podu veidošanu tā īsti nesaprot. Mani studenti to izprot daudz pilnīgāk. Jo vietējā vide un apstākļi jau mudina un ietekmē to, kādus darbus mākslinieks rada. Protams, vēl daudz kas atkarīgs un nācis klāt no iedvesmas. Dziļi noformulēt to, kāpēc rodas tādi darbi un ne citādi, ir visai grūti. Bet vienkāršoti šie formulējumi skan primitīvi.Viens no taviem skatītāja pārsteigšanas trumpjiem ir arī apjoms un izstādes eksponātu daudzums. Tas raksturīgs tavai mākslai jau no pašiem pirmsākumiem.Es esmu taisījis arī ļoti mazus darbus. Man ir bijuši porcelāna darbi papīra plānumā. Piemēram, pēdējiem podiem ir bezgala daudz sīku, darbietilpīgu un laikietilpīgu detaļu. Es varu arī darboties kā restaurators, sīki ķibinoties, ja vien tam ir pamatojums - kāpēc es to daru?Tomēr manī jau sen ir sajūta, ka par maz ir rādīt vienu podu. Vienam podam ir pašam sava dzīve kādā mājā, kur tas tiek lietots vai vienkārši stāv plauktā. Bet izstādē ir jāparāda tas, kā podi dzīvo kopā ar telpu, ar gaismu, kas ir šai telpā. Katru reizi, izstādoties citā telpā, arī spēles noteikumi ir citādi. Un arī publika cita.Tev šīs spēles ir visai ilglaicīgas.Es apskaužu, piemēram, gleznotājus, kuri uz audekla var uzlikt mirkļa impulsus, un mākslas darbs pēc tam dzīvo ilgu dzīvi. Šie impulsi kļūst mūžīgi. Es savos darbos nevaru ielikt mirkļa impulsus. |
| | | Atgriezties | |
|
