VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| LATVIEŠU MĀKSLINIECES EIROPĀ Irēna Bužinska | |
| |
|
Laikam katra mākslinieku paaudze savu darbību sāk ar iepriekšējo pieņēmumu un priekšstatu inventarizāciju. Ar apstiprinājumu vai noliegumu. Atcerēsimies – kā uz mūsdienu mākslas skatuves uznāca jaunie mākslinieki deviņdesmito gadu sākumā? Viņi bija pilni ironijas un kategorisma, noliedzot kolektīvu darbību, kurai pretstatīja savu neatkarīgo individualitāti un personību. Tomēr liekas, ka savrupības pozitīvās rezerves jau ir izsmeltas. Jo bez kopīgā nav atšķirīgā. Spēku varam atklāt sevī un citos. Un, lai arī reālu klačošanos strauji nomaina čatošanās internetā, daudziem līdz šim neapjaustu vērtību iegūst sarunas klātienē, reāla domu apmaiņa un satikšanās. Tieši ar šādu kolektīvas darbības programmu pirms vairāk nekā diviem gadiem itāļu mākslinieku grupa ORESTE piesaistīja Venēcijas biennāles kuratora Haralda Scēmana uzmanību. Taču ORESTE pareizāk būtu dēvēt par projektu tīklu. Tas ir domubiedru loks, kurā ar vienādiem spēles noteikumiem iesaistījušās visas sadarbībā ieinteresētās personas. Tālab arī Haralds Scēmans uzaicināja ORESTE darboties Venēcijas biennāles laikā, un no 1999. gada 10. jūnija līdz 7. novembrim grupa sarīkoja gandrīz 100 dažādu pasākumu – mākslinieku tikšanās, konferences, darbnīcas–, kuros piedalījās arī atzīti mākslinieki. Šis aktivitāšu maratons viņos nostiprināja pārliecību, ka dažādu valstu mākslinieku sadarbība jāturpina. Laimīgas sagadīšanās rezultātā tika atrasta arī konstanta vasaras darbnīcu norises vieta. Par ORESTE vasaras rezidenci kļuvusi maza pilsētiņa pašos Itālijas dienvidos – Monteskaljozo (Montescaglioso). Pērn tur notika pirmā starptautiskā mākslinieku nometne – darbnīca. Šogad no 2. līdz 16. septembrim kopā ar Lielbritānijas, Polijas, Holandes, Slovēnijas, Ungārijas, Somijas un Itālijas māksliniekiem strādāja arī piecas latviešu mākslinieces – Dita un Anta Pences, Inga Eglīte, Santa Saulīte un Agnese Augstkalna. Kādi bija katras valsts mākslinieku līdzdalības noteikumi? Tā kā darbnīcas norisi un ceļa izdevumus finansēja Eiropas Savienības programma “Jaunatne Eiropā”, mākslinieki nedrīkstēja būt vecāki par 26 gadiem. Savukārt radošajos noteikumos ietilpa tikai viens punkts – vēlme komunicēties un strādāt kopā, jo ORESTE galvenais mērķis ir izveidot pēc iespējas plašāku sadarbības partneru loku, kas mums, postsociālistiskas valsts pārstāvjiem, sākotnēji varēja šķist visai dīvaini – ka atkal notiek atgriešanās pie “kolektīvās saimniecības” darbības modeļa. Tomēr šo darbnīcu patiesi var uzskatīt par izaicinājumu jaunajai mākslinieku paaudzei – pārvērtēt kolektīvās rīcības nozīmi, iepazīstot alternatīvus modeļus subjektīvismam. No šāda aspekta raugoties, kopīgi projekti ir vērtīga personīgo pretenziju un ambīciju apcirpšanas skola. Domāju, ka ar to pirmām kārtām nodarbojās gandrīz visi darbnīcas dažādu projektu īstenošanā iesaistītie 57 mākslinieki. Mūsu mākslinieces Santa Saulīte un Inga Eglīte piedalījās projektā “Klusās vakariņas”. Darbība tā sagatavošanā lika pārdomāt klusuma nozīmi arī filozofiskā aspektā, tomēr galvenais – tas ļāva iepazīties ar šejienes paražām, jo pavisam netālu no vietas, kur tika klātas vakariņas visiem darbnīcas dalībniekiem, kādreiz atradās benediktīniešu klosteris. Dita un Anta Pences un Agnese Augstkalna aktīvi darbojās “Svētdienas gleznotāju klubā” un aizrautīgi veidoja kartītes primitīvistu garā. Tā bija arī piesaiste vietējām tradīcijām. Izrādās, ka gleznošana brīvajā laikā joprojām ir ļoti izplatīta vietējo iedzīvotāju vidū. Bez tam Latvijas grupas uzņēmās arī informatīva izdevuma sagatavošanas funkcijas. Tas ļāva tuvāk iepazīt katru no darbnīcas dalībniekiem un apkopot informāciju par visiem projektiem. Tomēr ir vēl viens ieguvums, kura patiesā nozīme tika apzināta vēlāk. Līdzdalība šajā nometnē ļāva iegūt ne tikai jaunus draugus astoņās Eiropas valstīs, bet arī novērtēt sevi šādā vienotas Eiropas mākslas kontekstā. Atklāt to, ka mums patiesi pietrūkst lielākas pašapziņas. Tādēļ kopīgie projekti mums bija vērtīga pašapziņas atgūšanas skola. | |
| Atgriezties | |
