VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ALEKSANDRAS BEĻCOVAS PILSĒTAS Daiga Rudzāte Aleksandra Beļcova dzimusi 1892. gadā Ukrainā, mācījusies Penzas mākslas skolā un Valsts Brīvajās mākslas darbnīcās Petrogradā. 1919. gadā, pārceļoties uz dzīvi Rīgā, aktīvi iesaistījusies Rīgas mākslinieku grupas un porcelāna apgleznošanas darbnīcas “Baltars” darbībā. (1925. gadā “Baltara” porcelāna izstrādājumi saņēma divas zelta un vienu bronzas medaļu Starptautiskajā dekoratīvās un industriālās mākslas izstādē Parīzē, dekoratīvos šķīvjus iegādājās Sevras muzejs, un vēl šodien tie atrodas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.) Aizrāvusies ar kubisma idejām, Aleksandra Beļcova pirmā uz porcelāna šķīvja virsmas radījusi tīri abstraktu kompozīciju “Konstrukcija”, gleznojusi stilistiski izsmalcinātus portretus un ainavas. Mirusi 1981. gadā Rīgā. | |
| |
| Aleksandras Beļcovas māksla ir pārpilna ar svešām pilsētām, ainavām un
eksotisku cittautiešu tēliem. Viņai raksturīga pozitīvi kosmopolītiska
attieksme pret lietām un parādībām, viņa ir košs piemērs emancipācijas
vilnim, kuru atnesa 20. gadsimts. Ukrainā, Čerņigovas guberņā, dzimusī
skaistā krieviete, kura uzauga starp ikonām, kā latviešu mākslinieka
Romana Sutas līgava 1919. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Viņa atbrauca no
Petrogradas, kur virmoja avangarda kaislības un dzeju lasīja Anna
Ahmatova, Aleksandrs Bloks, Vladimirs Majakovskis un Sergejs Jeseņins
un kur viņa studēja Brīvajās mākslas darbnīcās pie izcilā avangarda
pārstāvja Natana Altmaņa. Petrogradā tik intensīvi uzkrātā mākslas
pieredze dažādās transformācijās ne reizi vien turpmākajos gados
uzplaiksnīja Aleksandras Beļcovas mākslā – gan gleznā “Nastja ar
vēdekli”, kur pavīd aristokrātiskās Pēterburgas gaisotne, gan porcelāna
šķīvī “Konstrukcija”, kurā nolasāmas Kazimira Maļeviča ietekmes. Rīgā Aleksandra Beļcova iesaistījās Rīgas mākslinieku grupā, kuru uzskata par īpaši radikālu latviešu modernās mākslas virzītājspēku, tādējādi, kā raksta viņas meita Tatjana Suta, “..turpinādama būt līdzatbildīga latviešu mākslas attīstības procesos līdz pat sava mūža beigām”. Ar Romanu Sutu viņa apprecējās 1922. gadā, vedējtēvs bija Rainis, un kāzas tika svinētas “Sukubā”, kas bija ne vien mākslinieku aprindās atzīta pulcēšanās vieta, bet arī jaunās mākslas ideju proponēšanas centrs. Svinībās citu viesu vidū bija arī Kārlis Zāle, pašas Aleksandras Beļcovas vārdiem runājot, “īsts vitalitātes koncentrāts”, kura kolorītie kurzemnieka izteikumi, ballītei attīstoties, likuši pazust Rainim un Aspazijai. 1923. gadā Aleksandras Beļcovas mākslā parādās pirmais Rietumeiropas pilsētas tēls. Tā ir Berlīne (glezna ar šādu nosaukumu ir viens no kubisma spilgtākajiem paraugiem latviešu mākslā), kur jaunlaulātie, dodoties kāzu ceļojumā uz Parīzi, piestāj, lai apciemotu Kārli Zāli, apmeklētu pilsētas lielākos muzejus un rastu kontaktus ar mākslu. Romans Suta un Aleksandra Beļcova kopā ar Kārli Zāli Berlīnes stacijā sagaidīja slaveno itāļu futūristu Filipo Tommazo Marineti. Kā atceras Tatjana Suta, vācu ekspresionisms gan nespējis iejūsmināt vecākus. Tomēr, neraugoties uz šo skepsi, pilsētas siluets atrodams vēl dažos Aleksandras Beļcovas darbos. Parīze, kuras statusu tālaika Eiropas mākslā var salīdzināt ar Londonas lomu šodien, neapšaubāmi deva daudz spilgtākus impulsus Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas mākslai un tās virzībai. Patiesībā viņai Parīze esot bijis īsts brīnums. “Tikpat liels kā kubisms, lai arī tā heroiskā fāze jau bija noslēgusies.” (Tatjana Suta) Komunikablais Romans Suta uzreiz sadraudzējies ar spāņu kubistu Huanu Grisu, tur viņi satikās ar Fernānu Ležē, Amedē Ozanfānu un Lekorbizjē. Parīzē dzīvoja arī lietuvieši un igauņi – gleznotājs Eduards Ole, grafiķis Eduards Vīralts, lietuviešu ekspresionisma tēvs Antans Gudaitis un mākslinieks Viktors Vizgirda. “Viņi visi sapņoja par baltiešu mākslas izvešanu starptautiskajā forumā,” – tā Aleksandras Beļcovas darbu kataloga ievadā raksta Tatjana Suta, kas piedzima Parīzē kādā klosterī Monmartrā. Ārsts, kas pieņēma dzemdības, arī nokristīja priekšlaikus dzimušo bērnu un deva vārdu Tatjana, sakot Aleksandrai Beļcovai, ka tas ir ļoti skaists krievu vārds. Uz klosteri pienākusi arī apsveikuma telegramma no Eduarda Oles, kuru Tatjana Suta sastapusi vēl 90. gadu sākumā, filmējot latviešu avangarda izstādi Stokholmā. Viņu sagaidījis sirms iededzis elegants kungs gaišā uzvalkā, kuram, iespējams, bijis tuvu simt gadiem un kurš uzdevis tikai vienu jautājumu: “Kur ir Aleksandra Beļcova?” “Aleksandra Beļcova bija klusa un kautrīga un nemēdza sarunu uzsākt pirmā, lai arī tuvu draugu lokā dažreiz atraisījās un kļuva ļoti asprātīga. Patiesībā viņa varēja atļauties arī nerunāt, jo bija skaista sieviete,” saka Tatjana Suta. Būtiska loma gleznotājas mākslā bijusi arī Vīnei, kur viņa bija spiesta uzturēties, gaidot Romana Sutas izveseļošanos pēc pēkšņas operācijas 1926. gadā. Viņa sēdējusi nosalušām rokām nekurinātā istabā, lai spētu apmaksāt slimnīcas rēķinus. Tomēr lielākais ieguvums bijis Vīnes muzeji, kuros viņa pētījusi primitīvo tautu mākslu. 20. gadsimta 20. gadu otrā pusē Aleksandra Beļcova regulāri ceļoja uz Francijas dienvidiem, piestājot Parīzē. Darbs caurām naktīm “Baltara” darbnīcā bija saasinājis tuberkulozi, un kādā sanatorijā Vansā viņa ārstēja slimās plaušas. Tur 1928. gadā Aleksandrai Beļcovai tika izdarīta tai laikā eksperimentāla operācija – plaušas rezekcija, kas ļāva nodzīvot garu mūžu. Braucieni uz Dienvidfranciju bija īpaši zīmīgi mākslai – apceļojot apkārtni, tapa virkne pasteļa un akvareļa tehnikā gleznotu ainavu. Tomēr vislielāko iespaidu uz viņu atstāja japāņu mākslinieka Cuguharu Fudžitas personālizstāde, kuru gadījās redzēt. Fudžitas mākslas japāniskais smalkums, gaisīgums, vieglums un garīgums Aleksandrai Beļcovai bija īpaši būtiski. Viņa mākslas inspirēti ir Aleksandras Beļcovas gleznotie portreti, kuros izmantota senā japāņu akvareļtehnika: “Anna”, kurā redzama Aleksandras Beļcovas draudzene, kas neatgriezās Rīgā no sanatorijas Vansā, mecenātes un draudzenes Austras Ozoliņas Krauzes portrets, kur fonā vīd primitīvo tautu darināta dieviņa statuete, kas ir kā apliecinājums šo tautu mākslas ietekmei uz modernistu domāšanu, arī “Vecā dzērāja”, kuras tēls dzīvē fascinējis gleznotāju. “Viņa patiesībā esot bijusi kundze, kas katru dienu sanatorijā kurināja krāsniņas iemītnieku istabās. Mamma teica, ka vienmēr pētījusi kurinātāju ar lielu interesi, jo tā bijusi “dzīva grafika”. Dāma bijusi veca, krunkaina un laikam jau ļoti reti mazgājusies. Ogļu putekļi iezīmējuši katru krunciņu viņas sejā. Neesot vajadzējis daudz pūlēties, lai uztaisītu ekspresīvu tipāžu, izmantojot Fudžitas tehnisko manieri,” stāsta Tatjana Suta. Būtiska nozīme šais portretos ir smalkajam zīmējumam, ko māksliniece savulaik bija apguvusi Petrogradā, mācoties pie Natana Altmaņa. 1937. gadā Aleksandra Beļcova devās uz Parīzi kopā ar meitu Tatjanu, lai izrādītu viņai Luvru un apskatītu Pasaules izstādi, kurā Latvijas paviljonu iekārtoja Romans Suta. “Kad aizbraucām, bijām jau nokavējušas, jo tēvs, nespēdams mūs sagaidīt, kopā ar divām citām dāmām, līdzņemot lielos honorārus, bija devies apceļot Itāliju. Bet māte, kurai bija Petrogradas pieredze jautājumā, “kā izdzīvot bez naudas”, nolēma noturēties un visu man izrādīt. Tai laikā Parīzē uzturējās arī Anšlavs Eglītis, un bija interesanti klejot kopā ar viņu. Pilsētu mums izrādīja arī Aisedoras Dunkanes brālis Raimonds, kura sieva bija latviete. Viņš teica, ka pietiekot skraidīt pa Luvru un pa Pasaules izstādi, esot jāredz tas, ko var ieraudzīt tikai Parīzē. Pirmā vieta, uz kurieni viņš mūs aizveda, patiesi bija brīnums, kura iespaids manī saglabājies vēl šodien. Tā bija Svētā kapela – vieta, kur lūdzās Francijas karaļi. Otrā bija Parīzes Centrāltirgus izgāztuve – atkritumu kalni. Māte mani aizveda uz “Mulenrūžu”, kur uzstājās rēvijas zvaigzne Mistengeta (teica, ka viņa esot sieviete ar skaistākajām kājām pasaulē) un jauniņais Moriss Ševaljē.” Kad māte ar meitu atgriezās Rīgā, “tētiņš joprojām nebija pārradies, un mamma, kuru kāds no sūtņiem aicināja uz Stokholmu, nolēma, ka viņa jau nu netēlos madame Butterfly, un devās ceļā”. Romans Suta esot iebraucis Rīgā tai mirklī, kad Aleksandras Beļcovas kuģis attālinājies jūrā. “Tas bija skaists ceļojums, kurā viņa iepazinās ar spāņu arhitektu R. Fernandesu Balbuenu, Prado muzeja direktora vietnieku, kurš glāba no Spānijas pilsoņu kara mākslas šedevrus, izvedot tos uz Stokholmu. Viņa tēls redzams vairākos Aleksandras Beļcovas darbos. Viņi pavadīja burvīgu mēnesi, un pēc tam mamma ilgus gadus saņēma vēstules spāņu valodā.” Aleksandras Beļcovas pasteļalbumos atrodamas arī Zviedrijas ainavas. “Tas ir interesanti, ka šī Ziemeļu pilsēta ir tik krāsaina,” viņa teikusi. Liktenīgo lomu Aleksandras Beļcovas dzīvē tomēr neapšaubāmi izspēlēja Rīga, kurp viņu atvilināja Romans Suta, ar kuru viņa vislabāk sapratusies “mākslas lietās”. “Ir vērts ciest, ja tas, kādēļ to dari, ir liela personība,” viņa esot teikusi savai meitai. “Tad, kad mums ar Romanu reizēm sanāca pastaigāties pa Rīgas ielām, man bija bezgala daudz atklājumu, jo viņš visu redzēja ne tā kā līdzcilvēki.” | |
| Atgriezties | |
