VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ulrihs Seidls Ieva Pitruka | |
| |
| Austriešu režisora Ulriha Seidla filmās pašu pilsētu vizuāli tikpat kā
neredz, bet nerodas šaubas, ka darbība notiek tieši tur. Režisors nav
pilsētas bērns, viņš dzimis un audzis mazā ciematiņā normālā
patriarhālā piecu bērnu ģimenē. Pirmā saskarsme ar pilsētu viņam bija
katoļu ģimnāzija Vīnē. Lai arī vecāku nodomi bija citi, Seidls pēc
mākslas vēstures studēšanas un aizraušanās ar mākslas fotogrāfiju 26
gadu vecumā sāka apgūt filmu režiju un līdz pat pagājušajam gadam
strādāja dokumentālās filmas žanrā. Viņa šokējoši atklātajās
dokumentālajās filmās grūti noticēt, ka atainotais personāžs un viņu
ikdiena ir īstenība. Seidls neliek savam tipāžam pīties scenārija
valgos, bet gadiem ilgi meklē tos cilvēkus, kuri būtu ar mieru savu
personību atklāt bez kautrēšanās vai nožēlas. Režisors apgalvo, ka
dzīves realitāte ir daudz skarbāka nekā realitāte filmās, un viņam ir
tiesības rādīt šīs baisās cilvēku attiecības, jo viņš mīl savu
personāžu. Ar saviem varoņiem režisors sadraudzējas un uztur attiecības
vēl tagad. Kaut gan, skatoties filmas, brīžiem liekas, ka būtu tikai
loģiski, ja tie gribētu viņam izskrāpēt acis. Ulrihs Seidls uzņemas
atbildību par cilvēkiem, viņi netiek izmantoti un izmesti no atmiņas
pēc filmas pabeigšanas, kā tas nereti notiek ar citiem režisoriem,
kuriem mērķis attaisno līdzekļus. Varoņi uz ekrāna ierauga sevi, un tas
viņus nepārsteidz, jo filmas sākumā režisors izskaidrojis, ka filma būs
patiesa. Tādēļ tik ilgi notiek aktieru atlase – viņam neder tie
cilvēki, kuri grasās atveidot kādu lomu. Būt, nevis tēlot – tas ir
režisora nosacījums. Pilsēta nemīl tos, kas traucē tās mieru. Arī Ulrihu Seidlu Vīnē nemīl, tagad gan ar viņu ir spiesti rēķināties, jo pasaulē viņu atzīst. Filmu “Dzīvnieku mīlestība” aizliedza izrādīt kinoteātros. Pilsētas absurds ir tas, ka tā pati kliedz pēc perversitātes un skandāla, bet, nedod Dievs, ja kāds nesankcionēts mākslinieks to mēģina parādīt netrafaretā skatījumā. Meklējot varoņus šai filmai, Seidls ar asistentiem iepazina Vīnes nomales. Režisors saka, ka tie pilsētnieki, kuri nākuši no sabiedrības zemākajiem slāņiem, ir daudz patiesāki un piemērotāki filmēšanai, jo nevalkā sociālā perfektuma masku un netērē laiku, lai pasniegtu sevi veidā, kādu akceptē sabiedrība. Divi vīrieši, kuri filmā iegādājas kucēnu un nemāk ar to apieties, tā arī dzīvo savā 18 kvadrātmetru dzīvoklī, ceļas piecos no rīta, lai izlasītu avīzes, apspriestu jaunumus un tad ķertos pie sūdzību rakstīšanas dažādām instancēm. Jauno kvartālu pagalmos nav pieņemts sarunāties savā starpā, tādēļ viņi ir laimīgi, jo ir divi. Jauniegādātais suns spiests pārdzīvot visus viņu kompleksus un agresijas lēkmes. Divi ubagi, kuri dzīvo bagātās Vīnes kanalizācijas līmenī, pirmajā tikšanās reizē centās izlikties par perfektiem sabiedrības locekļiem. Kad režisors viņus apciemoja šai pazemes dzīvoklī bez adreses, no tumša tuneļa atskanēja niknas suņu rejas, uzvēdīja neciešama alkohola un cigarešu dvinga. Skaistās Vīnes kloākā (pārfrāzējot Viktoru Igo – “kloāka ir pilsētas sirds”) dzīvo simtiem bezpajumtnieku, kuru dzīvību pārtikušie līdzpilsoņi neuzskata ne par graša vērtu. Šeit viņi ne tikai lieto narkotikas vai alkoholu, bet nodarbojas ar gluži parastām lietām: cep un vāra, mazgā drēbes, pat skatās veca televizora sliktajā attēlā uz saviem labi pārtikušajiem tautas brāļiem augšzemē. Pirmajā apciemojuma reizē režisors bija šokā par redzēto, bet vēlāk, kad pazemes iemītnieki uzticīgi atklāja viņam savus dzīves stāstus un patiesās izjūtas, Seidls vairs viņus savā apziņā nenodalīja no tā saucamajiem normālajiem cilvēkiem, bet centās kaut kādu iemeslu dēļ no sabiedriskās aprites izkritušajiem nabadziņiem cilvēcīgi palīdzēt. “Bomzis” Francs, ar kuru saistītas filmas visnepiedienīgākās epizodes, filmēšanas laikā atguva spēkus izkļūt no šīs lejupslīdošās vides un pēc filmas palika kopā ar Seidla asistenti Evu. Režisors sevi uzskata par introvertu, viņa tipiskais teiciens ir: “Cilvēks piedzimst viens un nomirst viens, divvietīgu zārku nav.” Filma “Pēdējie īstie vīrieši” ataino pilsētas vīriešus. Te ironiski atspguļojas sens vīriešu atavisms – sievu piemeklēt pēc noderīguma principa. Senos laikos laucinieks sev gruntīgu lauleni noskatīja pēc kamiešu stipruma, toties mūsdienu pilsētniekam vissvarīgākais ir tas, vai dzīvesbiedre nesalauzīs jaunā modeļa veļasmašīnu, neprasmīgi ar to apiedamās. Filmā “Modeles” mēs atkal fiziski neredzam pašu pilsētu, bet tās klātbūtne ir jūtama caur taksometru logiem, diskotēku sviedrainajām zālēm, neķītra fotogrāfa darbnīcas sienām. Modeles savas svarīgās lietas pārrunā tualetē – šī vieta apziņā jau kļuvusi par pilsētas simbolu. Laukos “mājiņa ar sirsniņu” saistās ar kaut ko naivu, romantisku vai vismaz komisku, turpretī pilsētas tualetes iemieso stindzinošu vientulības smaku. Vairākās filmās varonis beidz savu dzīves stāstu tieši uz bezkaislīgi netīru flīzīšu fona – lai atceramies kaut vai Josa Stellinga “Ne vilcienu, ne lidmašīnu”. “Modelēs” var ieraudzīt pilsētas deformēto vērtību sistēmu – tu neesi vērtīgs kā personība, bet vērtīgs ir tikai tas, ko esi sasniedzis. Nokļūšana uz žurnāla vāka ir kā garantija nākotnes laimei, un nav vairs svarīgi, cik līkumoti ir apkārtceļi un cik dziļi dubļi jāizbrien, drasējot uz šo mērķi. Paradokss, ka tieši pilsēta ar tik daudz cilvēku sejām visapkārt rada totālu vientulības sajūtu. Pilsēta dzemdē vientulību, tā to izaudzē un pavairo matemātiskā progresijā. Viviāna saka: “Modeles nevar būt draudzenes, jo viņas ir sāncenses. Viena modele nekad neteiks otrai, ka kaut kas nav kārtībā ar viņas izskatu, bet par to nopriecāsies. Arī fotografēšanās ir apmāns un izlikšanās. Nav svarīga tava personība, bet ir vajadzīga brunete, biezas lūpas, austrumnieciskas acis.” Sasniegtā perfekcija dokumentālā kino žanrā aizveda Seidlu līdz mākslas filmai “Suņu dienas”, kas negaidīti saņēma 2001. gada Venēcijas festivāla žūrijas “Sudraba lauvu” par labāko režiju. Pilsēta iznīcina robežu starp privāto un publisko – varbūt arī tādēļ Seidla filmu varoņi nemaz neizjūt, ka tikuši izmantoti filmas interesēm. Laukos vakaru iezīmē aizkaru aizvilkšana, bet pilsēta pieplok pie televizoru ekrāniem, lai blenztu, kā dienas nobeigumu pavada realitātes šova drosmīgie dalībnieki, kuriem nav problēmu dzīvot kā uz delnas. “Suņu dienās” Ulrihs Seidls sakausē aktieru un neprofesionāļu sniegumu monolītā, neatdalāmā masā. Divus gadus Seidls meklēja lomu atveidotājus šai filmai. Viktors Hennemanis, kurš atveido vienu no visnepievilcīgākajiem tēliem – resno Vikleru –, ir Vīnes pornobiznesa darbonis. Filmēšanās viņam bijusi goda lieta, un vienīgais viņa noteikums bija lūgums pamodināt pāris stundu pirms tam, kad jāierodas filmēšanas vietā. Erihs Finšess, kurš emocionāli tēloja vampīrisko sirmgalvi Valtera kungu, bijis gan taksometra šoferis, gan ievārījuma un sulu ražotājs. Svīstošais Alfreds Mrva arī dzīvē ir signalizācijas sistēmu inženieris. Aktrise Marija Hofštetere, kura atveidoja pusjukušo Annu, gadu pirms tam gatavojās šai lomai, regulāri apmeklējot garīgi slimu cilvēku pansionātu un novērojot viņu žestus un izturēšanos. Filmā attēlotais nepanesamais karstums ir kā metafora, kā sastresotās un sakaitētās pilsētas dzīves simbols – kritiskās masas iespaidā agresija eksplodē un uzliesmo spožām ugunīm. Kaut gan pati agresija ir pilsētas bālajā saulē nogurusi un garlaicīga, bez pirmatnēji ataviskās kaisles. Lēna, mokoša pašiznīcināšanās, nolemtība nekad vairs neizrauties ārpus sterilās pilsētvides un neievilkt plaušās spēcinošo lauku gaisu. Uz supermārketiem vedošā ārpilsētas automaģistrāle ir pilsētas artērija, kas apasiņo sirdi. Mazliet ķertā mašīnu stopētāja Anna filmā instinktīvi raujas ārā no pilsētas – mēs gan nezinām garāmbraucošo mašīnu galamērķus, bet filmā uzdzirkstī brīvības ilūzija tais brīžos, kad dīvainīte klausās savu mīļāko sentimentālo dziesmu. Agrāko gadu filmās šādās epizodēs garām slīdēja zaļi laukiun baltas aitiņas, Seidla filmā turpretī paradīzes nomierinošo tēlu atveido stikla un alumīnija lielveikalu skatlogi ar spožiem reklāmas saukļiem. Un nekur jau Anna neizraujas – pilsēta tik lēti neatdod savus iekarojumus, un sabiedrībai nederīgā meitene tiek bargi sodīta par uzdrīkstēšanos meklēt jēgu tik sakārtotā un strukturētā dzīvē. Pilsēta nemīl tiešus jautājumus, bet pusjukusī neglītene (te nu gan aktrisei Marijai Hofšteterei pienāktos “Oskars” par tik satriecošu tēla atveidojumu) ignorē pilsētas tabu un tieši vaicā par lieko svaru, seksu, novecošanu. Vampīriskais atraitnis ar stīvu izteiksmi vēro vecās kalpones striptīzu un jūtas apmierināts. Dziļi emocionāli ievainotais grieķis, kurš nesen pārcietis mazās meitiņas nāvi un nu dzīvo baisā izolētībā kopā ar šķirto sievu materiālās pasaules simbolā – lepnā mājā ar peldbaseinu –, šokējošā vienmuļībā sit pret grīdu mazu tenisa bumbiņu, kuras skaņa ir daudz dzīvāka par mājas iedzīvotāju mirušajiem emocionālajiem sirdspukstiem. Filmēšanas laikā Seidls uzstāja, lai gaisa temperatūra tiešām nenokristu zem 37 grādiem. Tiklīdz gaiss kļuva vēsāks, asistenti satina nosvīdušos lomu izpildītājus biezās segās. Reizēm filmēšanas grupa stundām un dienām bezcerīgā izmisumā skatījās debesīs un gaidīja, kad no tām pazudīs vienīgais nieka mākonītis, kas Seidlam estētiski traucēja. Seidla autoritātes kinomākslā ir Pazolīni, Luiss Bunjuels un Verners Hercogs. Paskarba kompānija, bet Ulrihs pats jau arī nav nekāds vieglais rieksts uzņemšanas grupai. Režisora filmēšanas maniere ir netipiska un filmu ražošanai apgrūtinoša – viņš filmē epizodes hronoloģiskā kārtībā. Pavisam pretēji pierastajai shēmai, ko tik asprātīgi aprakstīja Karels Čapeks stāstā “Kā top kino”, kur pēdējā filmēšanas reizē galvenā varone beidzot ieraudzīja vīrieti, kura dēļ lēja tik rūgtas asaras pirmajā dienā. Filmas top grūti un mokoši. Filmēšanas grupas darbinieki ar humoru un brīžiem pat vāji slēptu ironiju runā par uzņemšanas procesu. Arī viņi nāk no pilsētas. Un kā jūtas nervozs pilsētnieks brīžos, kad visu dienu jāgaida uz vienu mākoni, lai tas atpeld pareizajā rakursā, tieši virs galvas aktierim? Pilsēta uzbudina, steidzina, aicina, trenc – un te nu tu stāvi filmēšanas laukumā, pilsēta ir tepat līdzās, bet tu pie tās netiec. Mazais mākonītis tagad ir tavs noteicējs. Ulrihs ar sievu Veroniku bija pamatīgi sagatavojušies īsajam ceļojumam uz Rīgu. Drīz pēc atbraukšanas viņi man priecīgi atzinās, ka brīvā laikā ieplānotajos maršrutos ieprogrammēts tieši tas, ko viņi visvairāk vēlējušies redzēt – pilsētas nomales, tirgus, kapi, Jūrmala. Seidlu neinteresē uzcakinātais pilsētas centrs, jo tas ir vienāds visās pasaules pilsētās. Toties Centrāltirgū Seidlu pāris pavadīja visu sestdienu – Veronikai todien bija dzimšanas diena, un dāvanā no vīra viņa saņēma divas tortes un milzīgu rožu pušķi. Īsti cilvēki un neviltota atmosfēra interesē Ulrihu daudz vairāk par pareizību, ko var ieraudzīt pilsētas centrā: pareizi un gaumīgi apģērbi, pareizi matu sakārtojumi, pareizi, bet auksti smaidi. Pilsētas tirgus laukumā toties dzīve pulsē savu patieso ritmu – te kopā sastopamas cilvēces laimīgās un traģiskās lapaspuses. | |
| Atgriezties | |
