VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pilsētas dzīve. Dzīve pilsētā Irēna Bužinska Daži iespaidi Ņujorkā 2002.gada pavasarī | |
| |
| Dzīve pilsētā. Pilsētas dzīve. Smaržas, krāsas, trokšņi, attēli. Smaidi
un pieskārieni – viss kļūst par mūsu atmiņu neatņemamu sastāvdaļu.
Tieši neierastas, ar maņu orgāniem fiksētas sajūtu kombinācijas
nodrošina iespaidu stabilitāti kā ikviena cilvēka, tā arī katras
pilsētas dzīvē. Atmiņa saglabā visu, kam ir nozīme. Ņujorka. Dzīve pilsētā pirms un pēc liktenīgā datuma. Pilsētas vēsture tiek dokumentēta un pārrakstīta saskaņā ar jaunu laika skaitīšanu – norises, dzīve “pirms un pēc” 2001. gada 11. septembra notikumiem. Šī skaitīšana, liekas, ir tik atšķirīga kā vēstures gadskaitļu ačgārnā secība pirms un pēc Kristus dzimšanas. Taču kristīgās pasaules vēsturē Kristus dzimšana ir nosacīts nulles punkts, turpretī Ņujorkas dzīvē cipariem 9/11 ir liktenīga pagrieziena nozīme. Patlaban, kad vēl viss laiks mērāms nevis gadsimtos vai gadu desmitos, bet vienīgi dienās, katrs 11. datums tiek atzīmēts gluži kā katrs pilns, apaļš mēnesis bērna pirmajā dzīvības gadā. Šādā skatījumā arī pusgada atcere ir īpaša, un tieši tās atzīmēšanai veltītās izstādes un sagatavošanas darbus vēroju Ņujorkā savām acīm. Modernās mākslas muzejā (MoMA) no 28. februāra līdz 21. maijam bija iekārtota ekspozīcija “Dzīve pilsētā”. Radikālas pārmaiņas izstādes koncepcijā noteica nesenās pagātnes notikumi. Izstādes veidotāji – Fotogrāfijas nodaļas kuratori – sākotnēji vēlējās parādīt tikai lielisku Ņujorkas fotogrāfiju kolekciju no muzeja bagātīgajiem krājumiem. Taču tagad fotomākslas klasika kļuva vienīgi par izstādes sākumu un veidoja pirmo daļu. Alfreds Stiglics un Pols Strends (Paul Strand), Roberts Šovs (Robert Shaw) un Lūiss V. Hains (Lewis W. Hine), Volkers Evanss un Berenika Olbota (Berenice Albott), Anri Kartjē-Bresons un Barbara Morgana (Barbara Morgan). 20. gs. sākuma romantiski idilliskās pilsētas ainas nomainīja prozaiski, bet ne mazāk zīmīgi skati no vienkāršo cilvēku dzīves nabadzīgajos Ņujorkas kvartālos. Manhetena, Bruklina, Kvīnsa, Bronksa, Braitonbīča. Liekas, katra nākamā fotogrāfu paaudze ar vēl lielāku dedzību centusies fiksēt ikvienu norisi šīs fascinējošās pilsētas tik atšķirīgajos rajonos. “Atmiņa saglabā visu, kam ir nozīme” – šo vārdu patiesīgumu apliecināja ikviens ekspozīcijas fotokadrs. Tās bija lieliskas, klasiskas fotogrāfijas vēstures lappuses, bez kurām vairs nav iedomājama arī cita rakstura konceptuālu izstāžu iekārtošana, jo līdzās fantastiskajām pilsētas ainavām tikpat svarīgs bija pilsētas neatkārtojamā tēla veidotājs – bagātie un trūcīgie ņujorkieši, tās gods, posts un slava visā savā vienreizīgumā un daudzveidībā. Taču 11. septembra traģisko notikumu iespaidā izstādē bija iekļautas vēl divas fotokolekcijas. Fotomākslas klasiku papildināja “mājas albumu uzņēmumi”, ko ģimenes vajadzībām bija fotografējuši amatieri. Gandrīz mēnesi pirms atklāšanas savu darbu izstādei varēja pieteikt ikviens pilsētas iedzīvotājs bez vecuma ierobežojuma, ievērojot dažus nosacījumus par izmēriem, attēlu kvalitāti un ierāmējumu. Pirmajā (klasikas) daļā galvenokārt bija melnbaltas fotogrāfijas, savukārt otrajā – krāsainās. Tā pati Ņujorka ar tikpat neatkārtojamiem vaibstiem. Pilsētas dzīves skati, kuros katrs amatieris centies iemūžināt to, kam (pēc viņa domām) ir nozīme, – savu māju, dzimšanas dienas svinības, labākā drauga riteni vai mīļoto meiteni kafejnīcā. Šo mierīgo pilsētas dzīvi ņujorkieši dokumentēja jau pēc tam, kad no pilsētas ainavas izgaisa slavenie dvīņu torņi, kuru traģiskā bojāeja bija fiksēta un parādīta izstādes trešajā daļā. Mazāk nekā trīs nedēļas pēc 11. septembra notikumiem tika izveidota labdarības organizācija un darbību uzsāka projekts Here is New York. Projekta organizatoru mērķis sākotnēji bija pavisam vienkāršs – savākt vienkopus, apkopot un saglabāt daudzo aculiecinieku fotogrāfijas vēsturei. Projektā varēja piedalīties ikviens, kura attēli atbilda vienkāršam nosacījumam – fotoattēli tiks eksponēti A3 formātā kā digitālizdrukas bez autoru vārdiem, īpašiem nosaukumiem un ierāmējuma.Tika nolemts digitālizdrukas arī pārdot par simbolisku cenu – 25 dolāriem, lai vāktu līdzekļus bojā gājušo ģimenēm un cietušajiem. Pilsētas iedzīvotāju atsaucība kā kolekcijas veidošanā, tā cietušo atbalstīšanā bija tik liela, ka projektu nācās paplašināt un iekārtot vairākas kolekcijas apskates vietas. Modernās mākslas muzejā bija izvietota tikai neliela projekta Here is New York kolekcijas daļa, un darbi muzejā netika pārdoti. Izstādes iekārtotāji vēlējās piesaistīt vēl lielākas sabiedrības uzmanību un atgādināt, ka fotomāksla spēj ne tikai dokumentēt pilsētas dzīvi un dzīvi pilsētā, bet arī palīdzēt ikvienam apzināties sevi kā vienotas un solidāras sabiedrības locekli. Here is New York – atmiņa saglabā visu, kam ir nozīme. Vēl divas atšķirīgas šī projekta ekspozīcijas redzēju gan Starptautiskajā Fotogrāfijas centrā (1105 Ave of the Americas), gan Soho – neizmantotas ēkas pirmajā stāvā (116 Prince Str.) Fotogrāfijas centrā bija skatāmas pat vairākas foto kolekcijas ar kopēju nosaukumu “Atbalss”. Centra foajē bija izvietots pasaules preses apskats – attēlu sērija “Pirmās lappuses”. Magnum fotogrāfa Paula Fusko (Paul Fusco) izstādi marta sākumā nomainīja izveidotā Džeimsa Nečtveja (James Nachtway) un Timotija Fedeka (Timothy Fadek) kopīgi veidotā ekspozīcija Ground Zero, kurā skatītāji varēja iepazīties ar fantasmagoriskām, sirreālām torņu pagrabstāva ainavām. Taču godīgi jāatzīstas, ka lieliskās profesionālo fotogrāfu realitātes vīzijas tomēr no emocionālā viedokļa mani atstāja vienaldzīgu. Mana atmiņa vispirms saglabājusi fotogrāfu amatieru kadrus, kas ar īpašu spēku atgādināja par nesenās tragēdijas norisi. Putns–ēna–metāla spārns. Lidojums. Stāvie, vēl neskartie dvīņu torņi saulainas agras rudens dienas spirgtumā. Viens trieciens. Otrs. Sprādzieni. Sarkanas uguns mēles un dūmu vāli. Mirklis pēc mirkļa. Palēninātā gaitā un ātrumā. Tad majestātiskais nāvīgi “ievainoto” torņu atvadu skats un pēc tam tikpat secīgas to sagrūšanas ainas. Glābēju sejas un cietušo stāvi. Drosme, līdzcietība, cilvēcība. Kadros dokumentēts viss – laikam tobrīd vēl neapjaustie, tomēr tieši tad dzimstošie, jaunie vaibsti un īpašības ne vien ņujorkiešu, bet varbūt pat visas amerikāņu nācijas stājā un raksturā. Šeit ir Ņujorka. Here is New York. Traģiskas pilsētas dzīve un dzīve pilsētā. Mana atmiņa no 2002. gada pavasara saglabājusi tieši šos lielpilsētas ciešanu skatus. Tomēr līdzās ir ne mazāk vērtīgs iespaids. Krāsas, attēli, pieskārieni – atceros pēkšņi pamanītus maigus, koši zaļus pumpurus sīciņa koka zaros Parka avēnijas un 32. austrumu ielas stūrī. Ņiprās lapiņas gluži kā nerātnīgi bērneļa pirkstiņi traucās cauri blīvi notīto elektrisko spuldzīšu un vadu žņaugiem. Pamodušos asnu trauslo dzīvību līdzās sargāja neskaitāmos karogu kātos sasēdušies sarkanbaltzilie varenie putni – amerikāņu karogi. Atmiņa saglabā visu, kam ir nozīme. Dzīve pilsētā turpinās. Zaļie pumpuri man tagad atgādina arī Ņujorku, kas, skaitot dienas līdz 11. septembra gada piemiņas dienai, apzinās savas dzīvības neaizsargātību un vērtību. | |
| Atgriezties | |
