VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Neapstrīdamās tiesības būt ne-sa-pras-tam
Alise Tīfentāle
 
AFTERPARTY I - III. 2001
AFTERPARTY I - III. 2001
AFTERPARTY I - III. 2001
 
Māksla jebkurā veidā ir ne tikai nekaitīgs komunikācijas vingrinājums vai konceptuālas idejas materializācija, bet arī – plašākā nozīmē – varas izpausme: konfrontācija ar mākslas darbu ir pasīva pakļaušanās tā ietekmei, vienalga, vai tā būtu vecmeistaru tumšbrūno gleznu kolekcija muzejā vai laikmetīgās mākslas projekts ar projekcijām pilsētvidē un parapsiholoģijā balstītu konceptuālu komentāru. Josifs Brodskis “Ūdenszīmē” raksta: “Modernā māksla savas nabadzības dēļ top pravietiska. Nabagais vienmēr runā tagadnes vārdā, un varbūt tādu kolekciju kā Pegijas Gugenheimas un līdzīgu šī gadsimta sanesu, kas ierasti te tiek izrādītas, uzdevums ir atklāt, cik lēti, pretenciozi, nedāsni, viendimensionāli esam kļuvuši, un iedvest mūsos pazemību.” No ārpuses iedvesta pazemība rada protestu, dumpi, sacelšanos – vai nu novēršanās un ignorēšanas līmenī, vai arī protestējošas aktivitātes formā. Pilsētvide ir viena no galvenajām laikmetīgās mākslas izpausmju formu publiskas manifestācijas vidēm, sākot ar galeriju un beidzot ar klubiem, ielām un personīgās dzīves telpām, un šeit arī kļūst jūtams komunikācijas trūkums starp mākslas darbu un skatītāju uztvērēja/raidītāja dažādās frekvences dēļ, ietekmē arī vispārējā informatīvā pārsātinātība, izklaides industrijas blīvi apdzīvotā teritorija un vairāki citi mūsdienu pilsētas dzīvi raksturojoši aspekti.

Revolūcija pret kultūru

Kas notiek tumšo namu gaišo, bet aizkariem droši klāto logu slepenībā? Varbūt tur notiek savveida revolūcija pret kultūru: lēts, nevērīgs apģērbs, pasivitāte patērēšanā, staying in jeb palikšana mājās salīdzinoši nelielā draugu kompānijā (pretstatīta going out jeb iešanai ārā, respektīvi – klubiem, kinoteātriem un citu publisko atrakciju izmantošanas iespējām), privātas izklaides vai vienkārši bezmērķīgas nodarbības laika pavadīšanai.
“Reklāma ir piespiedusi cilvēkus dzīties pēc automašīnām un drēbēm, kas viņiem nav vajadzīgas. Veselas paaudzes ir strādājušas nīstamo darbu tikai tādēļ, lai varētu nopirkt to, kas patiesībā nav vajadzīgs. Mūsu paaudze nav piedzīvojusi lielu karu vai lielu depresiju, toties mums ir lielais gara karš. Mums ir liela revolūcija pret kultūru. Lielā depresija patiesībā ir mūsu dzīve. Mums ir garīga depresija,” – tā konstatē Čaks Palanjuks “Cīņas klubā” – patētiskajā un pompozajā vēstījumā par dumpīgas dvēseles ciešanām maksimāli urbanizētā un industriāli estetizētā pilsētvidē. Tā ir daiļliteratūra. Bet iepazīsimies ar dažiem īstiem divdesmitgadniekiem, kuri savā ziņā jau nosaka, kas notiek vai drīz notiks pilsētā.
“Manā dzīvē nav nekā īsta. Es skatos TV un raudu par neīstiem pārdzīvojumiem un godalgotu scenāriju autoru radītām drāmām, es dzīvoju sterilā, labiekārtotā vidē, kur vienlīdz īstas emocijas izraisa kādā ballītē saplēstas zeķubikses un reportāža ziņās par kādas globālas katastrofas seku likvidēšanu. Bet tam taču nav nekāda sakara ar dvēseli! Tas arī liek domāt par to, ka tādas dvēseles nemaz nav,” kādā vakarā klubā stāsta Zanda, mērķtiecīga, jauna žurnāliste. Viņa raksta par kultūras notikumiem galvenokārt aiz sagadīšanās, jo politika viņai šķiet par sarežģītu, sports neinteresē, bet sieviešu žurnālos viņu darbā nezin kāpēc nepieņēma. Pusaudža gadu dumpīgums un dzejnieces ambīcijas sen noglabātas atmiņu albumā, un pēc vairākām nejauši uzsāktām sarunām viņa atzīst, ka galvenais, kāpēc kaut kas jādara, ir iespēja nopelnīt naudu. Lai iekārtotu dzīvokli un tad ņemtu kredītu mašīnai. “Jā, nauda laikam ir “pa īstam”, un tās eksistenci neviens neapšauba,” saka Zanda.
Vīdžejs Mikus savukārt dzīvo pārbraucienos starp Kopenhāgenu, Londonu, Roterdamu un Berlīni, aktīvi izmantojot dažādas stipendijas un fondu atbalstu. Sarunā nespēj koncentrēties ilgāk par 15 minūtēm, jo tur jau nāk vēl kāds paziņa un jāpaspēj viss. Tieši tāpēc arī varbūt viņš paspēj tik daudz. Dažos Rīgas klubos, kur ir pieejama atbilstoša tehnika, viņš šad tad uzstājas kā vīdžejs – miksē attēlus pieskaņoti mūzikai un vakara tematiskai ievirzei, kamēr priecīgie apmeklētāji dejo, pasūta dzērienus, iepazīstas un izšķiras. Tādos vakaros Mikus var neiziet no kluba no deviņiem vakarā līdz pat sešiem nākamajā rītā. Viņa iecerētais multimediju mākslas projekts ar skaņu tiešraidēm no dažādām pasaules vietām, videoprojekcijām pilsētvidē un arhīvu internetā, iespējams, nākamajā gadā pārstāvēs Latviju kādā lielā starptautiskā festivālā, bet tikai “iespējams”, jo pretendentu ir daudz. “Klubā varu pavadīt visu dienu, tur ir tā īstā dzīve. Un arī internetā – tur var atrast tādas lietas!” apgalvo Mikus.
Jaunais, talantīgais grafiķis Valts klubus neapmeklē. Arī uz izstāžu atklāšanām viņš iet ļoti reti un tikai tad, ja zināms, ka tur būs gana daudz vīna. Viņš neiet gandrīz nekur, pārtiek no privātiem pasūtījumiem, iet gulēt, kad nāk miegs, un ceļas arī tad, kad gribas, nevis kad visa apzinīgā pasaule dodas uz darbu. Valts ir noīrējis lielu dzīvokli Rīgas centrā, kur mitinās kopā ar vairākiem draugiem, sagaida ciemiņus – vēl citus draugus un draugu draugus, un vienmēr ir kaut kas, par ko parunāt vai paklusēt, vai iedzert kādu alu. Viņš klausās mūziku, nopūzdams putekļus no vinila platēm, mēnešiem ilgi var staigāt vienās un tajās pašās džinsu biksēs un, nemaz nenojaušot, ka viena apmaldījusies rakstniece viņu nodēvēs par revolucionāru, reizēm atļaujas būt tik pašpārliecināts, ka apkārtējiem kļūst nelabi. Viņaprāt, “īstā dzīve” ir darbnīcā, eksperimentējot ar dažādām grafikas tehnikām un meklējot kaut ko jaunu. Valta darbus droši vien pēc kāda laika izstādīs pilsētas lielajās un pieklājīgajās galerijās. Un tad Zanda savā kultūras ziņu nodaļā uzrakstīs mazu, pieklājīgu recenziju par to, kas viņai ir svešs, nesaprotams un pat bīstams, kaut arī glīti noformēts un izstādīts mākslas galerijas sterili baltajā telpā.

Afterparty

Gandrīz pēc jebkuras ballītes izturīgākie viesi vēlas turpināt svētkus mierīgākā un klusākā noskaņā un sadalās pa pāriem vai arī draudzīgi visi kopā dodas ciemos pie viena no dalībniekiem, lai apcerētu notikušo, beidzot izrunātos no sirds (jo klubā mūzika parasti ir pietiekami skaļa, lai cilvēks justos pasargāts no nepieciešamības verbāli komunicēt ar kādu citu, izņemot bārmeni, kam pasūta dzērienus), iedzertu vēl mazliet un aprunātu tos, kas laicīgi aizgājuši mājās. Afterparty kultūra ir vesela māksla, un tās pareiza piekopšana varbūt ir pat svarīgāka par kluba vai festivāla apmeklēšanas noteikumu ievērošanu. Pilnīgi iespējams, ka kādā vēl nenotikušā afterparty pēc Valta vēl nenotikušās izstādes atklāšanas viņš aicinās draugus sev līdzi uz īrēto dzīvokli paklausīties mūziku, lai pastāstītu viņiem, ko domā par savu un citu mākslu. Pilnīgi iespējams, ka nejaušas apstākļu sakritības dēļ šajā mājas ballītē būs nokļuvusi arī Zanda, pieklājīgo un gramatiski pareizo rindiņu autore. Valta dzīvoklī viņa redzēs veselu klasi jauno un talantīgo mākslinieku, skices un krāsas un vēl visādus amata piederumus uz galda, uz palodzes, pie sienām, uz grīdas. Viņa redzēs tukšas kefīra paciņas un peļu apgrauztu maizi, nogaršos lētu vīnu, varbūt satiks šeit arī vīdžeju Miku, kurš nekad nelaiž garām nevienas viesības, kuras sola kaut nedaudz jautrības, jaunumu un izklaides, kā arī dažus dīkdienīgus un netalantīgus studentus, kuriem pagaidām vienīgais dzīves piepildījums ir katru dienu aiziet līdz akadēmijai, lai mācītos mākslu. Zanda nogurs un atgriezīsies mājās, un nākamajā rītā, ar sāpošu galvu ejot uz laikraksta redakciju, viņa būs vēl tālāk no sapratnes par to, ko tad īsti Valts dara un kāpēc viņa darbus izstāda galerijā, nekā jelkad.

Kam pieder pilsēta?

1) Diennakts gaišajā, spirgtajā daļā – aktīvajiem biroju darbiniekiem, kas vaiga sviedros strādā darbu, kura būtību un nozīmi paši varbūt līdz galam neizprot, valkā pie krekla piestāvošas kaklasaites vai lietišķus kostīmus un tiem atbilstošas dārgas kurpes. Komandējumi, semināri, pieredzes apmaiņa, ekspertu lekcijas, spriedze, stress, steiga, kas rada ilūziju par svarīgumu un atbildību, pēc tam – sapelnītās naudas iztērēšana, iepērkoties ātros pārskrējienos, pusdienojot, sportojot, veselīgi relaksējoties pie kosmetologa, masiera un psihoterapeita, kā arī šad tad piektdienas vakarā izmisīgi un līdz apziņas zudumam piedzeroties kādā pietiekami tīrā un labiekārtotā klubā;
2) varbūt tiem klusajiem, garlaicīgajiem un visu dzīvo sevī apspiedušajiem, kurus nekur neredz, jo viņi visas pūles un laiku velta savas un savas ģimenes labklājības vairošanai, uzturēšanai un pārvaldīšanai – dzīvo ārpus Rīgas centra, kur veselīgāks gaiss, kredīts par auto, kredīts par māju vai dzīvokli, labs, stabils un vienveidīgs darbs, sieva, divi bērni, pāris aliņu reizi mēnesī kopā ar tādiem pašiem draugiem un darbabiedriem;
3) intelektuālajiem snobiem, kuri savstarpējās sarunās citē modīgos domātājus, ir apguvuši filosofijas pamatus un uzskata, ka redz cauri it visam, ar pārākumu noraugās uz patērētāju sabiedrībai raksturīgo patērēšanas lēkmi un paši pa kluso iepērkas to “brendu” veikalos, kurus publiski nicina;
4) rajonam – Purvciemam, Grīvas masīvam, Imantai un Ziepniekkalnam, kur var mitināties labiekārtotā dzīvoklī, visu, kas nepieciešams, nopirkt turpat rajona veikalā, un izklaidēties, braukājot ar auto, lietojot narkotikas vai meklējot apmierinošas kvalitātes kautiņu.
Noteikti pastāv vēl neskaitāmi atbilžu varianti, un šis bija tikai nevainīgs un visai paviršs ieskats tajās sociālajās grupās, kuras visas kopā tad arī uztur pilsētu dzīvu. Svarīgākais novērojums – mākslas mijiedarbība ar šiem spilgtajiem, dzīvajiem un pulsējošajiem cilvēciskās eksistences slāņiem ir visai ierobežota un nenozīmīga. Tā pastāv pati par sevi mākslas galerijās, internetā, privātu telpu interjeros un mākslinieku darbnīcās, datoros, mākslas izglītības iestādēs un specializētās bibliotēkās. Fragmentāri tā pastāv arī mākslas zinātnieku un kuratoru prātā un šī prāta radīto tekstu, interviju un TV pārraižu saturā, kas atgriežas atpakaļ pie tā paša mākslas zinātnieku, radītāju un studentu slāņa. Plašāka mēroga mijiedarbība ar pārējo pilsētas dzīvību veidojošo un nosakošo sabiedrību, šķiet, nemaz nav iespējama. Mākslas notikumu daļējais elitārisms materiālajā aspektā nav no svarīgākajiem iemesliem – piemēram, tradicionālās “Rudens” izstādes un vairāki citi pasākumi ir ļoti plaši apmeklēti, un pietiekamais reklāmas daudzums piesaista ne tikai tos, kas izstādes apmeklē ar mērķi uzrakstīt recenziju vai novērtēt kolēģa/konkurenta darbu. Zināmas intelektuālas iedomības un ksenofobijas pazīmes varbūt bija vērojamas “Noasa” darbības pirmsākumos. Tagad “Noass” ir plaši pazīstams, bet savulaik tā atrašanās vieta bija īsta mīkla katram, kas vēlējās sekot reklāmai un apmeklēt kādu pasākumu, daudzi potenciālie mākslas baudītāji noteikti sev uzdeva jautājumu “kurš gan vēlas nonākt neaicināta viesa lomā svešās viesībās” un aizgāja kur citur. Līdzīgu ambiciozu separātismu vēl joprojām manifestē, piemēram, Latvijas Fotogrāfijas muzejs, piedāvājot aplūkot izstādes dažas dienas nedēļā, turklāt strādājošiem nepieejamā darbalaikā, kā arī vairākas galerijas, kuras slēdz pirms sešiem vakarā un brīvdienās. Taču tie ir sīkumi salīdzinājumā ar galveno – adekvātas komunikācijas neiespējamības problēmu.

Uzgleznot skaistas puķes glītā porcelāna vāzē un mirt

Cilvēkam noteikti ir tiesības neko nesaprast. Cilvēkam ir arī tiesības būt nesaprastam. Droši vien lielākā daļa mākslinieku uzskata, ka viņiem ir pat pienākums būt nesaprastiem. Pilsētas dzīves intensitāte, aktuālā profesiju šaurā specializācija (ekspertu sindroms – katrs var būt augstākā līmeņa speciālists kādā vienā jomā, bet gandrīz neko nezināt par visu pārējo, jo visu dzīvi veltījis tikai šai vienai specialitātei), līdzvērtīgas pieredzes trūkums draud ar abstraktu sabiedrības modeli, kurā cilvēki vairs nevarēs sazināties pat par ikdienišķiem sīkumiem, jo šie ikdienišķie sīkumi un dzīves realitāte katram būs pārāk atšķirīga. Viņi vairs nevarēs vienoties par to, kas tad ir īsts. Pavisam prozaisks piemērs: cik īsts ir Operas zeltā mirdzošais un sarkanā samtā klusi čukstošais interjers salīdzinājumā ar vienas lielas pilsētnieku grupas ikdienas dzīvē valdošo biznesa kostīmu un uzvalku kultūru vai arī – cik īsts ir džinsu un kedu diskurss pusaudžiem domātā TV seriāla “Beverlihilza” stilā uz šīs pašas Operas skatuves kādā vizuāli mūsdienīgā iestudējumā salīdzinājumā ar to pašu džinsu un kedu kodu pilsētnieku ikdienā un brīvdienās. Tāpat arī neviens nevar būt drošs, piemēram, par to, cik īsti ir jēdzieni “uzticība”, “mīlestība”, “nodevība”, “atriebība” un “patiesība” kādas Mocarta operas libreta un TV seriāla “Sekss un lielpilsēta” kontekstā. Tā pati mulsinošā neziņa attiecībā uz mākslu – cik īsta tā ir, cik ļoti “pa īstam” tā var uzrunāt un cik lielā mērā tai var uzticēties, uzklausīt tās vēstījumu, un vai ir vērts meklēt tajā paralēles ar savu personīgo pieredzi, it īpaši, ja mākslinieka un skatītāja pieredze ir būvēta uz pavisam atšķirīgiem un nesavietojamiem pamatiem.
Kultūras antropologs Klifords Gīrcs “Kultūru interpretācijā” apgalva, ka “estētiskais skatījums likvidē naivo reālismu un praktisko ieinteresētību tādējādi, ka cilvēki nevis uzdod jautājumus par ikdienas pieredzes uzticamību, bet vienkārši ignorē šo pieredzi, labprātāk kavēdamies pie ārējām izpausmēm, – tā ir īpatna iedziļināšanās plaknēs, pārņemtība ar “lietām par sevi”.” Iespējams, mākslā tieši un burtiski neieinteresētais skatītājs daudz labprātāk un vieglāk pieņem mākslinieka vingrinājumus estētikas teritorijā nekā vēlas risināt sarežģītus metafiziskus, filosofiskus vai intīmus uzdevumus, kādus nereti uzdod konceptuālā māksla, kura radusies mākslas izglītības pārsātinātā, no vizuāliem impulsiem nogurušā un visai ciniskā vidē, kas savulaik nopietni ņēmusi vērā postmodernisma teorijas. (Tajā pašā laikā tā pati estētikas teritorija nemaz nav tik viegli notverama un fiksējama situācijā, kad viss skaistais ir līdz nelabumam izmantots, lai pārdotu dažādus produktus, un patērētājā izraisa vispirms aizdomas, tad arī nepatiku, tiek nodēvēts par banalitāti un izmests no apziņas kā kārtējais pārtikas iesaiņojums, – bet tas būtu atsevišķs stāsts.) Anšlava Eglīša spilgtajā, dzīvajā un daļēji dokumentālajā vēstījumā par mākslinieku sadzīvi 30. gadu Rīgā “Homo novus” tā laikmeta kurators pamāca jauno gleznotāju: “Taisni sirds sāp par pūlēm, kas izšķiestas, lai tik skaisti uzgleznotu nosmulētas papīra tūtas, iedauzītus podus, reņģu asakas. Kur jums galva? Ak, mākslinieki, mākslinieki, tiešām jūs dzīvojat teiksmu pasaulē! Uz priekšu – ievērojiet reizi par visām reizēm – gleznojiet skaistas puķes nevis vecās cibās, bet glītās porcelāna vāzēs. Zem pušķa palieciet spilgtu šķīvi, grezni iesietu grāmatu, glīti sakrokotu zīda šalli. Vēl labāk – gleznojiet košus un sulīgus dienvidu augļus – banānus, ananasus, vīnogas, apelsīnus. Tādas lietas ķertin izķer.”
Nekas nevar būt “pa īstam” – dažādas uztveres vienā un tajā pašā objektā saskata pavisam atšķirīgu patiesību. Tur, kur, piemēram, mākslas zinātniekam būs “pārsteidzoši ekspresīvs formu kontrasts”, “neticamā veidā panākta lieliski matēta virsma”, “jauno mediju tehnoloģiju netradicionāls pielietojums” utt., kādam zinātkāram skatītājam atklāsies, piemēram, sarūsējuša spaiņa kontrasts ar plastmasas lāpstiņu vai glīti nolakots, pilnīgi tukšs un mēms vienmuļā pelēkā tonī nokrāsots audekls.Galu galā var sākt pamazām saprast, no kurienes Latvijas mākslas kritikā radusies bijība pret mākslinieku – mesiju, kas viņu un viņa darbus lielākoties mudina aplūkot vai nu pēc iespējas attālināti no reālās un brutālās ikdienas dzīves, maksimāli daudz izmantojot specifisko mākslas zinātnes terminoloģiju, vai arī analizēt to kā prozaisku objektu un norišu nejaušu iekļūšanu augstajā mākslas sfērā. Mākslinieka tiesības būt nesaprastam tuvākajā laikā nekas neapdraud, tomēr reizēm īsti vietā būtu dzīves gudrības skolotāja J. Brodska nežēlīgi trāpīgā frāze no “Ūdenszīmes”: “Daudz vīrišķīgāk būtu atzīt, ka esi sačakarējis savu dzīvi, nevis turēties pie vajāta ģēnija pozas.” Katrā ziņā jebkurš konflikts, saskaņas un atbilstības trūkums, nevienlīdzīgu un nesalīdzināmu pušu konfrontācija ir iedvesmojošs mirklis, un tas jāizmanto!
 
Atgriezties