Māksla jebkurā veidā ir ne tikai nekaitīgs komunikācijas vingrinājums
vai konceptuālas idejas materializācija, bet arī – plašākā nozīmē –
varas izpausme: konfrontācija ar mākslas darbu ir pasīva pakļaušanās tā
ietekmei, vienalga, vai tā būtu vecmeistaru tumšbrūno gleznu kolekcija
muzejā vai laikmetīgās mākslas projekts ar projekcijām pilsētvidē un
parapsiholoģijā balstītu konceptuālu komentāru. Josifs Brodskis
“Ūdenszīmē” raksta: “Modernā māksla savas nabadzības dēļ top
pravietiska. Nabagais vienmēr runā tagadnes vārdā, un varbūt tādu
kolekciju kā Pegijas Gugenheimas un līdzīgu šī gadsimta sanesu, kas
ierasti te tiek izrādītas, uzdevums ir atklāt, cik lēti, pretenciozi,
nedāsni, viendimensionāli esam kļuvuši, un iedvest mūsos pazemību.” No
ārpuses iedvesta pazemība rada protestu, dumpi, sacelšanos – vai nu
novēršanās un ignorēšanas līmenī, vai arī protestējošas aktivitātes
formā. Pilsētvide ir viena no galvenajām laikmetīgās mākslas izpausmju
formu publiskas manifestācijas vidēm, sākot ar galeriju un beidzot ar
klubiem, ielām un personīgās dzīves telpām, un šeit arī kļūst jūtams
komunikācijas trūkums starp mākslas darbu un skatītāju
uztvērēja/raidītāja dažādās frekvences dēļ, ietekmē arī vispārējā
informatīvā pārsātinātība, izklaides industrijas blīvi apdzīvotā
teritorija un vairāki citi mūsdienu pilsētas dzīvi raksturojoši
aspekti.
Revolūcija pret kultūru
Kas notiek tumšo namu gaišo, bet aizkariem droši klāto logu slepenībā?
Varbūt tur notiek savveida revolūcija pret kultūru: lēts, nevērīgs
apģērbs, pasivitāte patērēšanā, staying in jeb palikšana mājās
salīdzinoši nelielā draugu kompānijā (pretstatīta going out jeb iešanai
ārā, respektīvi – klubiem, kinoteātriem un citu publisko atrakciju
izmantošanas iespējām), privātas izklaides vai vienkārši bezmērķīgas
nodarbības laika pavadīšanai.
“Reklāma ir piespiedusi cilvēkus dzīties pēc automašīnām un drēbēm, kas
viņiem nav vajadzīgas. Veselas paaudzes ir strādājušas nīstamo darbu
tikai tādēļ, lai varētu nopirkt to, kas patiesībā nav vajadzīgs. Mūsu
paaudze nav piedzīvojusi lielu karu vai lielu depresiju, toties mums ir
lielais gara karš. Mums ir liela revolūcija pret kultūru. Lielā
depresija patiesībā ir mūsu dzīve. Mums ir garīga depresija,” – tā
konstatē Čaks Palanjuks “Cīņas klubā” – patētiskajā un pompozajā
vēstījumā par dumpīgas dvēseles ciešanām maksimāli urbanizētā un
industriāli estetizētā pilsētvidē. Tā ir daiļliteratūra. Bet
iepazīsimies ar dažiem īstiem divdesmitgadniekiem, kuri savā ziņā jau
nosaka, kas notiek vai drīz notiks pilsētā.
“Manā dzīvē nav nekā īsta. Es skatos TV un raudu par neīstiem
pārdzīvojumiem un godalgotu scenāriju autoru radītām drāmām, es dzīvoju
sterilā, labiekārtotā vidē, kur vienlīdz īstas emocijas izraisa kādā
ballītē saplēstas zeķubikses un reportāža ziņās par kādas globālas
katastrofas seku likvidēšanu. Bet tam taču nav nekāda sakara ar
dvēseli! Tas arī liek domāt par to, ka tādas dvēseles nemaz nav,” kādā
vakarā klubā stāsta Zanda, mērķtiecīga, jauna žurnāliste. Viņa raksta
par kultūras notikumiem galvenokārt aiz sagadīšanās, jo politika viņai
šķiet par sarežģītu, sports neinteresē, bet sieviešu žurnālos viņu
darbā nezin kāpēc nepieņēma. Pusaudža gadu dumpīgums un dzejnieces
ambīcijas sen noglabātas atmiņu albumā, un pēc vairākām nejauši
uzsāktām sarunām viņa atzīst, ka galvenais, kāpēc kaut kas jādara, ir
iespēja nopelnīt naudu. Lai iekārtotu dzīvokli un tad ņemtu kredītu
mašīnai. “Jā, nauda laikam ir “pa īstam”, un tās eksistenci neviens
neapšauba,” saka Zanda.
Vīdžejs Mikus savukārt dzīvo pārbraucienos starp Kopenhāgenu, Londonu,
Roterdamu un Berlīni, aktīvi izmantojot dažādas stipendijas un fondu
atbalstu. Sarunā nespēj koncentrēties ilgāk par 15 minūtēm, jo tur jau
nāk vēl kāds paziņa un jāpaspēj viss. Tieši tāpēc arī varbūt viņš
paspēj tik daudz. Dažos Rīgas klubos, kur ir pieejama atbilstoša
tehnika, viņš šad tad uzstājas kā vīdžejs – miksē attēlus pieskaņoti
mūzikai un vakara tematiskai ievirzei, kamēr priecīgie apmeklētāji
dejo, pasūta dzērienus, iepazīstas un izšķiras. Tādos vakaros Mikus var
neiziet no kluba no deviņiem vakarā līdz pat sešiem nākamajā rītā. Viņa
iecerētais multimediju mākslas projekts ar skaņu tiešraidēm no dažādām
pasaules vietām, videoprojekcijām pilsētvidē un arhīvu internetā,
iespējams, nākamajā gadā pārstāvēs Latviju kādā lielā starptautiskā
festivālā, bet tikai “iespējams”, jo pretendentu ir daudz. “Klubā varu
pavadīt visu dienu, tur ir tā īstā dzīve. Un arī internetā – tur var
atrast tādas lietas!” apgalvo Mikus.
Jaunais, talantīgais grafiķis Valts klubus neapmeklē. Arī uz izstāžu
atklāšanām viņš iet ļoti reti un tikai tad, ja zināms, ka tur būs gana
daudz vīna. Viņš neiet gandrīz nekur, pārtiek no privātiem
pasūtījumiem, iet gulēt, kad nāk miegs, un ceļas arī tad, kad gribas,
nevis kad visa apzinīgā pasaule dodas uz darbu. Valts ir noīrējis lielu
dzīvokli Rīgas centrā, kur mitinās kopā ar vairākiem draugiem, sagaida
ciemiņus – vēl citus draugus un draugu draugus, un vienmēr ir kaut kas,
par ko parunāt vai paklusēt, vai iedzert kādu alu. Viņš klausās mūziku,
nopūzdams putekļus no vinila platēm, mēnešiem ilgi var staigāt vienās
un tajās pašās džinsu biksēs un, nemaz nenojaušot, ka viena
apmaldījusies rakstniece viņu nodēvēs par revolucionāru, reizēm
atļaujas būt tik pašpārliecināts, ka apkārtējiem kļūst nelabi.
Viņaprāt, “īstā dzīve” ir darbnīcā, eksperimentējot ar dažādām grafikas
tehnikām un meklējot kaut ko jaunu. Valta darbus droši vien pēc kāda
laika izstādīs pilsētas lielajās un pieklājīgajās galerijās. Un tad
Zanda savā kultūras ziņu nodaļā uzrakstīs mazu, pieklājīgu recenziju
par to, kas viņai ir svešs, nesaprotams un pat bīstams, kaut arī glīti
noformēts un izstādīts mākslas galerijas sterili baltajā telpā.
Afterparty
Gandrīz pēc jebkuras ballītes izturīgākie viesi vēlas turpināt svētkus
mierīgākā un klusākā noskaņā un sadalās pa pāriem vai arī draudzīgi
visi kopā dodas ciemos pie viena no dalībniekiem, lai apcerētu
notikušo, beidzot izrunātos no sirds (jo klubā mūzika parasti ir
pietiekami skaļa, lai cilvēks justos pasargāts no nepieciešamības
verbāli komunicēt ar kādu citu, izņemot bārmeni, kam pasūta dzērienus),
iedzertu vēl mazliet un aprunātu tos, kas laicīgi aizgājuši mājās.
Afterparty kultūra ir vesela māksla, un tās pareiza piekopšana varbūt
ir pat svarīgāka par kluba vai festivāla apmeklēšanas noteikumu
ievērošanu. Pilnīgi iespējams, ka kādā vēl nenotikušā afterparty pēc
Valta vēl nenotikušās izstādes atklāšanas viņš aicinās draugus sev
līdzi uz īrēto dzīvokli paklausīties mūziku, lai pastāstītu viņiem, ko
domā par savu un citu mākslu. Pilnīgi iespējams, ka nejaušas apstākļu
sakritības dēļ šajā mājas ballītē būs nokļuvusi arī Zanda, pieklājīgo
un gramatiski pareizo rindiņu autore. Valta dzīvoklī viņa redzēs veselu
klasi jauno un talantīgo mākslinieku, skices un krāsas un vēl visādus
amata piederumus uz galda, uz palodzes, pie sienām, uz grīdas. Viņa
redzēs tukšas kefīra paciņas un peļu apgrauztu maizi, nogaršos lētu
vīnu, varbūt satiks šeit arī vīdžeju Miku, kurš nekad nelaiž garām
nevienas viesības, kuras sola kaut nedaudz jautrības, jaunumu un
izklaides, kā arī dažus dīkdienīgus un netalantīgus studentus, kuriem
pagaidām vienīgais dzīves piepildījums ir katru dienu aiziet līdz
akadēmijai, lai mācītos mākslu. Zanda nogurs un atgriezīsies mājās, un
nākamajā rītā, ar sāpošu galvu ejot uz laikraksta redakciju, viņa būs
vēl tālāk no sapratnes par to, ko tad īsti Valts dara un kāpēc viņa
darbus izstāda galerijā, nekā jelkad.
Kam pieder pilsēta?
1) Diennakts gaišajā, spirgtajā daļā – aktīvajiem biroju darbiniekiem,
kas vaiga sviedros strādā darbu, kura būtību un nozīmi paši varbūt līdz
galam neizprot, valkā pie krekla piestāvošas kaklasaites vai lietišķus
kostīmus un tiem atbilstošas dārgas kurpes. Komandējumi, semināri,
pieredzes apmaiņa, ekspertu lekcijas, spriedze, stress, steiga, kas
rada ilūziju par svarīgumu un atbildību, pēc tam – sapelnītās naudas
iztērēšana, iepērkoties ātros pārskrējienos, pusdienojot, sportojot,
veselīgi relaksējoties pie kosmetologa, masiera un psihoterapeita, kā
arī šad tad piektdienas vakarā izmisīgi un līdz apziņas zudumam
piedzeroties kādā pietiekami tīrā un labiekārtotā klubā;
2) varbūt tiem klusajiem, garlaicīgajiem un visu dzīvo sevī
apspiedušajiem, kurus nekur neredz, jo viņi visas pūles un laiku velta
savas un savas ģimenes labklājības vairošanai, uzturēšanai un
pārvaldīšanai – dzīvo ārpus Rīgas centra, kur veselīgāks gaiss, kredīts
par auto, kredīts par māju vai dzīvokli, labs, stabils un vienveidīgs
darbs, sieva, divi bērni, pāris aliņu reizi mēnesī kopā ar tādiem
pašiem draugiem un darbabiedriem;
3) intelektuālajiem snobiem, kuri savstarpējās sarunās citē modīgos
domātājus, ir apguvuši filosofijas pamatus un uzskata, ka redz cauri it
visam, ar pārākumu noraugās uz patērētāju sabiedrībai raksturīgo
patērēšanas lēkmi un paši pa kluso iepērkas to “brendu” veikalos, kurus
publiski nicina;
4) rajonam – Purvciemam, Grīvas masīvam, Imantai un Ziepniekkalnam, kur
var mitināties labiekārtotā dzīvoklī, visu, kas nepieciešams, nopirkt
turpat rajona veikalā, un izklaidēties, braukājot ar auto, lietojot
narkotikas vai meklējot apmierinošas kvalitātes kautiņu.
Noteikti pastāv vēl neskaitāmi atbilžu varianti, un šis bija tikai
nevainīgs un visai paviršs ieskats tajās sociālajās grupās, kuras visas
kopā tad arī uztur pilsētu dzīvu. Svarīgākais novērojums – mākslas
mijiedarbība ar šiem spilgtajiem, dzīvajiem un pulsējošajiem
cilvēciskās eksistences slāņiem ir visai ierobežota un nenozīmīga. Tā
pastāv pati par sevi mākslas galerijās, internetā, privātu telpu
interjeros un mākslinieku darbnīcās, datoros, mākslas izglītības
iestādēs un specializētās bibliotēkās. Fragmentāri tā pastāv arī
mākslas zinātnieku un kuratoru prātā un šī prāta radīto tekstu,
interviju un TV pārraižu saturā, kas atgriežas atpakaļ pie tā paša
mākslas zinātnieku, radītāju un studentu slāņa. Plašāka mēroga
mijiedarbība ar pārējo pilsētas dzīvību veidojošo un nosakošo
sabiedrību, šķiet, nemaz nav iespējama. Mākslas notikumu daļējais
elitārisms materiālajā aspektā nav no svarīgākajiem iemesliem –
piemēram, tradicionālās “Rudens” izstādes un vairāki citi pasākumi ir
ļoti plaši apmeklēti, un pietiekamais reklāmas daudzums piesaista ne
tikai tos, kas izstādes apmeklē ar mērķi uzrakstīt recenziju vai
novērtēt kolēģa/konkurenta darbu. Zināmas intelektuālas iedomības un
ksenofobijas pazīmes varbūt bija vērojamas “Noasa” darbības
pirmsākumos. Tagad “Noass” ir plaši pazīstams, bet savulaik tā
atrašanās vieta bija īsta mīkla katram, kas vēlējās sekot reklāmai un
apmeklēt kādu pasākumu, daudzi potenciālie mākslas baudītāji noteikti
sev uzdeva jautājumu “kurš gan vēlas nonākt neaicināta viesa lomā
svešās viesībās” un aizgāja kur citur. Līdzīgu ambiciozu separātismu
vēl joprojām manifestē, piemēram, Latvijas Fotogrāfijas muzejs,
piedāvājot aplūkot izstādes dažas dienas nedēļā, turklāt strādājošiem
nepieejamā darbalaikā, kā arī vairākas galerijas, kuras slēdz pirms
sešiem vakarā un brīvdienās. Taču tie ir sīkumi salīdzinājumā ar
galveno – adekvātas komunikācijas neiespējamības problēmu.
Uzgleznot skaistas puķes glītā porcelāna vāzē un mirt
Cilvēkam noteikti ir tiesības neko nesaprast. Cilvēkam ir arī tiesības
būt nesaprastam. Droši vien lielākā daļa mākslinieku uzskata, ka viņiem
ir pat pienākums būt nesaprastiem. Pilsētas dzīves intensitāte, aktuālā
profesiju šaurā specializācija (ekspertu sindroms – katrs var būt
augstākā līmeņa speciālists kādā vienā jomā, bet gandrīz neko nezināt
par visu pārējo, jo visu dzīvi veltījis tikai šai vienai
specialitātei), līdzvērtīgas pieredzes trūkums draud ar abstraktu
sabiedrības modeli, kurā cilvēki vairs nevarēs sazināties pat par
ikdienišķiem sīkumiem, jo šie ikdienišķie sīkumi un dzīves realitāte
katram būs pārāk atšķirīga. Viņi vairs nevarēs vienoties par to, kas
tad ir īsts. Pavisam prozaisks piemērs: cik īsts ir Operas zeltā
mirdzošais un sarkanā samtā klusi čukstošais interjers salīdzinājumā ar
vienas lielas pilsētnieku grupas ikdienas dzīvē valdošo biznesa kostīmu
un uzvalku kultūru vai arī – cik īsts ir džinsu un kedu diskurss
pusaudžiem domātā TV seriāla “Beverlihilza” stilā uz šīs pašas Operas
skatuves kādā vizuāli mūsdienīgā iestudējumā salīdzinājumā ar to pašu
džinsu un kedu kodu pilsētnieku ikdienā un brīvdienās. Tāpat arī
neviens nevar būt drošs, piemēram, par to, cik īsti ir jēdzieni
“uzticība”, “mīlestība”, “nodevība”, “atriebība” un “patiesība” kādas
Mocarta operas libreta un TV seriāla “Sekss un lielpilsēta” kontekstā.
Tā pati mulsinošā neziņa attiecībā uz mākslu – cik īsta tā ir, cik ļoti
“pa īstam” tā var uzrunāt un cik lielā mērā tai var uzticēties,
uzklausīt tās vēstījumu, un vai ir vērts meklēt tajā paralēles ar savu
personīgo pieredzi, it īpaši, ja mākslinieka un skatītāja pieredze ir
būvēta uz pavisam atšķirīgiem un nesavietojamiem pamatiem.
Kultūras antropologs Klifords Gīrcs “Kultūru interpretācijā” apgalva,
ka “estētiskais skatījums likvidē naivo reālismu un praktisko
ieinteresētību tādējādi, ka cilvēki nevis uzdod jautājumus par ikdienas
pieredzes uzticamību, bet vienkārši ignorē šo pieredzi, labprātāk
kavēdamies pie ārējām izpausmēm, – tā ir īpatna iedziļināšanās plaknēs,
pārņemtība ar “lietām par sevi”.” Iespējams, mākslā tieši un burtiski
neieinteresētais skatītājs daudz labprātāk un vieglāk pieņem
mākslinieka vingrinājumus estētikas teritorijā nekā vēlas risināt
sarežģītus metafiziskus, filosofiskus vai intīmus uzdevumus, kādus
nereti uzdod konceptuālā māksla, kura radusies mākslas izglītības
pārsātinātā, no vizuāliem impulsiem nogurušā un visai ciniskā vidē, kas
savulaik nopietni ņēmusi vērā postmodernisma teorijas. (Tajā pašā laikā
tā pati estētikas teritorija nemaz nav tik viegli notverama un
fiksējama situācijā, kad viss skaistais ir līdz nelabumam izmantots,
lai pārdotu dažādus produktus, un patērētājā izraisa vispirms aizdomas,
tad arī nepatiku, tiek nodēvēts par banalitāti un izmests no apziņas kā
kārtējais pārtikas iesaiņojums, – bet tas būtu atsevišķs stāsts.)
Anšlava Eglīša spilgtajā, dzīvajā un daļēji dokumentālajā vēstījumā par
mākslinieku sadzīvi 30. gadu Rīgā “Homo novus” tā laikmeta kurators
pamāca jauno gleznotāju: “Taisni sirds sāp par pūlēm, kas izšķiestas,
lai tik skaisti uzgleznotu nosmulētas papīra tūtas, iedauzītus podus,
reņģu asakas. Kur jums galva? Ak, mākslinieki, mākslinieki, tiešām jūs
dzīvojat teiksmu pasaulē! Uz priekšu – ievērojiet reizi par visām
reizēm – gleznojiet skaistas puķes nevis vecās cibās, bet glītās
porcelāna vāzēs. Zem pušķa palieciet spilgtu šķīvi, grezni iesietu
grāmatu, glīti sakrokotu zīda šalli. Vēl labāk – gleznojiet košus un
sulīgus dienvidu augļus – banānus, ananasus, vīnogas, apelsīnus. Tādas
lietas ķertin izķer.”
Nekas nevar būt “pa īstam” – dažādas uztveres vienā un tajā pašā
objektā saskata pavisam atšķirīgu patiesību. Tur, kur, piemēram,
mākslas zinātniekam būs “pārsteidzoši ekspresīvs formu kontrasts”,
“neticamā veidā panākta lieliski matēta virsma”, “jauno mediju
tehnoloģiju netradicionāls pielietojums” utt., kādam zinātkāram
skatītājam atklāsies, piemēram, sarūsējuša spaiņa kontrasts ar
plastmasas lāpstiņu vai glīti nolakots, pilnīgi tukšs un mēms vienmuļā
pelēkā tonī nokrāsots audekls.Galu galā var sākt pamazām saprast, no
kurienes Latvijas mākslas kritikā radusies bijība pret mākslinieku –
mesiju, kas viņu un viņa darbus lielākoties mudina aplūkot vai nu pēc
iespējas attālināti no reālās un brutālās ikdienas dzīves, maksimāli
daudz izmantojot specifisko mākslas zinātnes terminoloģiju, vai arī
analizēt to kā prozaisku objektu un norišu nejaušu iekļūšanu augstajā
mākslas sfērā. Mākslinieka tiesības būt nesaprastam tuvākajā laikā
nekas neapdraud, tomēr reizēm īsti vietā būtu dzīves gudrības skolotāja
J. Brodska nežēlīgi trāpīgā frāze no “Ūdenszīmes”: “Daudz vīrišķīgāk
būtu atzīt, ka esi sačakarējis savu dzīvi, nevis turēties pie vajāta
ģēnija pozas.” Katrā ziņā jebkurš konflikts, saskaņas un atbilstības
trūkums, nevienlīdzīgu un nesalīdzināmu pušu konfrontācija ir
iedvesmojošs mirklis, un tas jāizmanto! |