VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| te(r)orija Kaspars Vanags | |
 "ZEM BRUĢAKMENS - PLUDMALE". 2001 | |
| 1. Sous les pavēs, la plage – nitrokrāsas baloniņa izšņākta revolucionārā lirika bija tēlainākais no viņu uzsaukumiem, kas 1968. gada barikāžu laikā tika tiražēts uz namu fasādēm Parīzē. “Zem bruģakmens – pludmale.” Ar to arī laikam jāsāk, kad stāsts ir par franču situacionistiem un pilsētu. Tur viss ir iekšā un vēl rāmis apkārt – situacionisti kā dzejnieki un kā arhitekti. Tomēr bilde šķiet miglaina un rāmis vārāks nekā radio “Brīvā Eiropa” zem krievu “raidzāģa” gadā, ko šaipus mūra saista ar pavasari Prāgā. Ar dējà vu zosādu pār smadzeņu puslodēm es sakoncentrējos domraksta tēmai “Man tuvie mākslinieki – revolucionāri”. Viņi teicās neesam mākslinieki. Un vai tā bija revolūcija? 2. Neilgi pēc Parīzes Komūnas krišanas, Otrās impērijas laikā, tika uzsākta galvaspilsētas rekonstrukcija. Nepilnos divdesmit gados Parīze tika sarauta gabalos un atkal salikta kopā. Barons Žoržs E. Osmāns, kura vadībā noritēja pārbūve, iztaisnoja aleju labirintus, ieplūdināja pilsētā bulvārus, platus kā upes (jokoja, ka, ticis galā ar ielām, viņš iztaisnos Sēnu), iznīcināja vecos amatnieku rajonus, nodalot dzīvojamos rajonus no darba vietām, un atpūtai, kas agrāk vairākumam bija saistījusies ar mājas dzīvi, iekārtoja publiskos parkus un izklaides kvartālus. Situacionisti īpaši pieķērās vēsturiskajam faktam, ka lielie bulvāri plānā tika ieviesti, lai nodrošinātu karaspēka vienību brīvu pārvietošanos pilsētā, nepieļaujot atkārtoties vēl nesenajām 1848. gada komunāru barikādēm. No sevī noslēgtu ciematu kopas Parīze pārvērstās vienotā tīklā, pa kuru vienlīdz brīvi varēja plūst kā karaspēks, tā brīvais kapitāls. Dekorāciju nomaiņa dzīvei uz skatuves aicināja izrādes sabiedrību. “Izrādes sabiedrība” – tā saucas arī domātāja un kinorežisora Gija Debora (Guy Debord) grāmata, kas kopā ar līdzgaitnieka Raula Vaneigema (Raoul Vaneigem) “Ikdienības revolūciju” ir situacionistu grupas atslēgas darbu priekšgalā. Abas nāca klajā 1967. gadā, zibenīgi iegūstot rokasgrāmatu statusu to studentu vidū, kuri sevi uzskatīja par radikāļiem. Gadu vēlāk, arodbiedrību izsludinātā streika laikā, kad Parīzes ielās izies vesels miljons, radikāļi ieņems Sorbonnu, pārdēvējot to par “Autonomo tautas universitāti, atvērtu bez pārtraukuma, dienu un nakti, visiem strādniekiem”. Piemēram būs sekotāji cituviet, un tās vasaras karstie punkti padarīs planētu piņņainu kā pirmkursnieka seja – augstskolu okupācija no Maiami līdz Ankārai, ielu cīņas Romā, Milānā, Venēcijā, Madridē, Rietumberlīnē, Frankfurtē, Cīrihē, Tokijā, Rio, Mehiko, Monreālā, Čikāgā, Vīnē, Kopenhāgenā, Amsterdamā un citur. 1968. gada nemieri gan iezīmēja kulminācijas punktu situacionistu kustības vēsturē, padarot šķietami uzskatāmu viņu revolucionāro pārliecību, tomēr liedz apjaust viņu radikālisma patiesos mērogus, jo tieši uzskatāmība tos ievelk atpakaļ izrādē, kuru tie grasījās pārtraukt. “Jebkura vēršanās pret izrādes sabiedrību kļūst par izrādes sastāvdaļu,” pareģoja Gijs Debors. Tādēļ pludmalē, kas atklājās skatam, metot policijas virzienā bruģakmeņus, atslēgu uz situacionisma būtību atrast grūtāk nekā Parīzē pēc Osmāna pārbūves. Modernizācijā, kas 19. gadsimta 50.– 60. gados skāra Parīzi, Gijs Debors saskatīja kapitālisma smagumpunkta pārbīdi no ražošanas uz patēriņu. Proletariāts, kas politiskās ekonomijas skatījumā agrāk bija tikai strādnieki, kam jāsaņem kompensācija, ne lielāka, cik nepieciešams, lai viņus uzturētu darbspējīgus, tika iesaistīti spēlē kā patērētāji, kad saražoto preču pārpilnība apdraudēja tālāko attīstību. Politiskā ekonomija, līdz šim neizrādījusi nekādu interesi par strādnieku viņa vaļasbrīžos vai cilvēciskajā aspektā, tagad šīs jomas grasījās iekļaut savas kompetences lokā. Sasniedzis kritisko masu, kapitālisms gan bija gatavs piedāvāt strādniekam brīvus ienākumus un brīvu laiku, bet vienlaicīgi arī radīja tirgu, kurā to visu iztērēt, pērkot savu vaļasbrīžu paveidus un sava cilvēciskuma (proti, es-esmu-tas-kas-man-pieder) aspektus. Parīziešu dzīve pēc Osmāna rekonstrukcijas bija sagriezta gabalos un atkal salikta kopā tāpat kā viņu pilsēta. Nošķirot darbu no mājas dzīves un atpūtai piedāvājot publiskas izklaides, jaunais plānojums situacionistiem šķita pielāgots dzīvei, kurā ne tikai darbs, bet arī jebkurš cits no dzīves aspektiem būs pakļauts preču ekonomikai. Īres namu kvartāli, kuru mūros labiekārtojās mājsaimnieču sapņi, impresionistu iemūžinātie laivu izbraucieni vai pikniki priekšpilsētas zaļumos, promenādes pa bulvāriem un atgāztās galvas pie pirmo tirdzniecības namu pompozajām fasādēm šķita atklājam tiem modernizācijas tālāko gaitu. Kad tehniskā progresa gaitā relatīvs kļūs darbs, vaļasbrīži kā pārticības mērs būs jaunās ekspluatācijas pamatā. Vaļa (lasi: brīvība) kā prece “padarīs civilizāciju par cietumu, kas maskējies baudu katedrāles veidolā”. 3. Situacionisma aizmetņi meklējami 50. gadu sākumā mākslinieku un literātu grupā, kas pulcējās ap franču radikālo izdevumu Internationale lettrist, un “Starptautiskajā kustībā par tēlaino Bauhaus” (International Movement for an Imaginist Bauhaus), kuras kodolu veidoja Asgers Jorns un citi pārnācēji no mākslas grupas COBRA, kas atbilstoši nosaukuma atšifrējumam darbojās Kopenhāgenā, Briselē un Amsterdamā. Abas domubiedru grupas vienoja kopīgā interese par urbānismu kā ideoloģiju, līdzīgi K. Marksam ar ideoloģiju te domājot “vienpusīgi nospraustus limitus diskusijai par reālo un iespējamo”. Agrīnajos manifestos letristi Gijs Debors, Ivans Ščeglovs, Žils Volmans stāsta par pašu piekopto “psihoģeogrāfiskās pētniecības metodi”. Tās ir savādas pastaigas bez noteikta maršruta un galamērķa, vienatnē vai grupās, lai pētītu “ar nodomu vai neapzināti ieviestās pilsētvides likumības un to iespaidu uz indivīda emocijām un uzvedību”, tādējādi izzinot veidus, kā tiek modelēta un pakļauta kontrolei ikdienas dzīve. Talkā tiek ņemtas īpašas psihoģeogrāfiskās kartes. Tajās viņi atzīmē novērojumus par savā starpā attālu kvartālu psiholoģisko saderību un novelk robežlīnijas vietās, kur negaidīti noskaņu pretmeti riesuši sajūtu par personības dalīšanos. Sekojot atzīmēm, pilsētas rajoni tad tiek bīdīti šurpu un turpu gluži kā ģeogrāfiskie kontinenti teorijā par to izcelsmi no laika gaitā sašķīduša veseluma. Tikpat lieti ceļojumā var noderēt arī jebkura cita karte, un draugus, kas klaiņojuši pa Harcas novadu Vācijā, izmantojot Londonas plānu, viņi uzslavē, sakot, ka “dzīve nekad nevar būt pārlieku dezorientēta”. Teiktajā vīd skepse, ar kādu situacionisti vēroja sava laika jaunās arhitektūras tieksmi pēc sakārtotības. Viņi sunīja Lekorbizjē un viņa utopiskos plānus par dzelzsbetona Parīzi iepriekšējās vietā. Jūsmoja par čigānu nepieķeršanos konkrētai vietai. Un bez atlīdzības to apmetnēm atvēlēja kāda biedra īpašumā esošo zemi, kad vietējā izpildvara, laužot senu tradīciju, caurbraucējiem liedza savējo. Trako Bavārijas ķēniņu Ludvigu dēvēja par psihoģeogrāfijas pionieri, jo viņa celtās pasaku pilis Neišvānšteinā, Herenhīmzē un Linderhofā klaji ignorēja praktiskā prāta noteikumus. Atklātā vēstulē avīzei The Times viņi iestājās par vecā ķīniešu kvartāla saglabāšanu Londonā un dievināja nakts pastaigas pa pamestām rūpnīcām vai graustu rajoniem, kas atšķirībā no funkcionālisma arhitektūras piedāvāja nevis aprēķināto, bet neaprēķināmo. Savukārt aprēķinā, ar kādu kara postījumu novēršana jeb tā sauktā ekonomiskā atjaunotne arhitektūras un urbānisma teorijās piesedza pilsētvides dehumanizāciju, situacionisti saskatīja piemēru modernisma utilitārajam racionālismam, kuru citkārt “kritizēt attur vienkāršs arguments par jumta nepieciešamību virs galvas, ko ļaudis akceptē līdzīgi kā televīziju, kad to pamato ar faktu, ka cilvēkiem nepieciešama informācija”. 4. Kad 50. gadu vidū COBRA aktīvisti, vairums no kuriem bija jau profesionāli mākslinieki, t.i., tīri labi kotējās tirgū, un katram bija pa kādam galeristam, veidoja jauno apvienību ar garu un savādu nosaukumu, viņu mērķi bija radikāli. Dibināšanas reizes protokolā Asgers Jorns atzīmēja: “Bauhaus bija atbilde uz jautājumu, kāda izglītība ir nepieciešama māksliniekam mehānikas laikmetā. International Movement for an Imaginist Bauhaus ir atbilde uz jautājumu, kur un kā māksliniekam mehānikas laikmetā atrast pašam sevi attaisnojošu vietu.” Tā ir atsauce uz kultūras teorētiķa, filozofa Valtera Benjamina traktātu “Mākslas darbs mehāniskās reprodukcijas laikmetā” un būtībā uz visu Frankfurtes skolu kopumā, kurai pieder vairāku situacionistiem mīļu lasāmgabalu autori. Teiktajā nojaušamas paralēles ar terminu “kultūras industrija”, ko neilgi pirms tam frankfurtieši bija laiduši apgrozībā ar Teodora Adorno un Maksa Horkheimera darbu “Apgaismības dialektika”. Tādēļ šajā jautājumu un atbilžu saspēlē ar Bauhaus lieliski iederētos arī T. Adorno izvirzītais jautājums. Vai un kā māksliniekam iespējams pastāvēt ārpus kultūras industrijas, kas ne tikai tiecas padarīt mākslas darbu par preci, bet – vēl ļaunāk – jebkurā no precēm “lietojamo vērtību” pakāpeniski aizstāj ar kapitālisma sistēmas pašradīto vērtību, vārdā “dzīves stils”. Situacionistu daiļrades meklējumi, ja vien tā var sacīt, steidza atrādīt praksē postmodernisma/poststrukturālisma teoriju aspektus, kas nupat kā vēl tikai dzima. 5. No situacionistu “mākslas darbiem” nekas daudz nav saglabājies. Muzejos to ir pavisam maz, arhīvos mazliet. Palīdz tas, ka saziņai savā starpā viņiem kalpoja vairākas pašu izdotas lapeles, kas pilnas manifestiem, revolucionārās darbības kodiem un krietnu devu dadaiska farsa. Pāršķirstot 1955. gada Potlatch numuru, atrodams “Plāns Parīzes pilsētas racionālai uzlabošanai”. Cita starpā te paredzēts gājēju satiksmei nodrošināt pieeju Parīzes namu jumtiem, izmantojot ugunsdrošībai iekārtotos kāpšļus ēku ārpusē un jumtu kores savienojot ar laipām. Laternas jāaprīko ar atsevišķiem slēdžiem, jo tikai tā ielu apgaismojums patiesi nonāktu publiskā lietošanā. Nav bijis īstas skaidrības – likvidēt vai atstāt dzelzceļu satiksmi. Ja tomēr atstāt, tad bez norādēm par maršrutiem un kursēšanas laikiem. Muzeji gan jālikvidē, un to krājumi jāizkar pie sienām bāros (seko pāris sīkāku norāžu, piemēram, kurā no kafejnīcām iederētos Davida “Napoleona un Žozefīnes kronēšana”). Kad 1968. gada ģenerālstreika laikā norimst vilcienu satiksme un ielu barikādes kartē iezīmē pilsētu pilsētā, padarot Latīņu kvartālu un Sorbonnas apkaimi par brīvās rīcības zonām, notikumu aculieciniekiem varēja šķist, ka situacionistu plāns vietām un daļēji ir izpildīts. Tomēr aculieciniekiem šajā koncepcijā paredzēta necilākā no vietām. Publikācija nav ne pašmērķis, ne arī scenārijs Tērnera balvas cienīgam hepeningam, kurā ar slēdzi aprīkotas ielu laternas pārtaptu interaktīvā instalācijā “gaisma iedegas/gaisma nodziest”. Situacionistu minētie uzlabojumi domāti vien kā vēlams atvieglojums pašu radošajai praksei, ko dēvēja par “unitāro urbānismu”. Tā bija specifiska daiļrades forma, kas, atcēlusi varas interesēs ieviesto dalījumu autoros un skatītājos, meklēja iespēju jebkuru no indivīdiem nodrošināt ar tādu katrs-ir-mākslinieks statusu, kas to atsvabinātu no varas kopumā. Spriežot pēc R. Vaneigema grāmatas “Ikdienības revolūcija”, vara te interpretēta plašāk nekā noteiktas sociālās grupas spēka pielietojums vai kontrole pār citām. Līdzīgi kā to darīs Mišels Fuko, situacionisti ņem talkā Nīčes redzējumu, kuram vara atklājas ne tik daudz caur nevienlīdzību attiecībās starp indivīdiem vai grupām, kā caur tās spēju iemiesoties realitātes veselumā, kļūstot par tā būtību. Uz spēles tiek likta realitāte kopumā un katrs tās šķietamais pamatlielums atsevišķi. Pirmām kārtām jau valoda – vienalga, lingvistiskā, arhitektoniskā vai kāda cita. “Ideoloģija ir pašas valodas nepatiesumā. Jebkas, ko cilvēks dara un nedara, tiek pastarpināts caur valodu. Semantika ir viens no galvenajiem kaujas laukiem cīņā starp dzīves gribu un pakļaušanās garu,” raksta R. Vaneigems. Varai esot iekausētai arī valodā, patiesi brīva, viņaprāt, var būt tikai tā poēzija, kas atsvabinājusies no abām divām. Ar poēziju, sekojot tulkojumam no grieķu poiēsis, te domāts pats radīšanas process, konkrētais mirklis, kas savā pilnībā vēl ir brīvs no jebkāda pastarpinājuma. Šāds mirklis jeb “situācija” ir vienīgais mākslas instruments un arī vienīgais mākslas objekts. To der paturēt prātā, runājot par situacionistiem kā māksliniekiem. Viņi to sauca par radikālo teoriju. Un par vienīgo valodas patiesīgumu. Līdzīgi Džona Keidža klusumam, situacionisti minūtes divdesmit demonstrē izgaismotu kinofilmas finālu un savus izdevumus iesien smilšpapīra grāmatvākos, lai lasītāju plauktos iznīcinātu pārējos. 6. “Jaunā dzeja tiks radīta pilsētas formā” ir 1954. gada situacionistu versija par to pašu pludmales un bruģakmens tēmu. Radikālisma teorijas kontekstā tā iegūst citu garšu, bet stāsta daudz mazāk. Ne tur vairs kārtīga dzeja, nedz arhitektūra, kur nu vēl forma! Tāda pilsēta vairāk izskatās pēc turpinājuma situacionistu citētā nihilista Vasilija Rozanova dotajai nihilisma definīcijai: “Izrāde beigusies. Publika ceļas kājās, lai atstātu vietas. Laiks paņemt mēteļus un doties mājās. Viņi pagriežas pret izeju... Ne vairs mēteļu, ne māju.” Ko darīt? Pirmkārt, ļauties “pašplūsmai” (dērive), nodarbei, kas atgādina ekstravagantu patības tehnoloģiju. Otrkārt, piekopt dētournement, “ačgārnības” vai sociālās plastikas kolāžas. Tāds būtu situacionistu ieteikums. “Unitārā urbānisma” galvenie daiļrades paņēmieni. “Pašplūsma” ir psihoģeogrāfiskā ceļojuma paveids. Te ietilpst gan ilgstoša klaiņošana pa ielām, nezinot, kurp tās novedīs, gan “neiespējamie randiņi”, mēģinot tuvāk iepazīties ar nejaušu svešinieku vietā, kas sasniegta apmēram tā – divdesmit minūtes ar pirmo pagadījušos autobusu un no pieturvietas ar kājām tik ilgi uz priekšu, kamēr atrasts koks, zem kura apstāties un gaidīt, uzrunāt, gaidīt, kamēr sastapts īstais. Pašplūsmas var ilgt gan pāris stundu, gan vairākas dienas. Garākā no zināmajām ir trīs mēneši bez apstājas un atlikušais mūžs psihiatriskajā klīnikā, ļaujot vilkt paralēles starp situacionistu I. Ščeglovu un Berlīnes dada-svētceļnieku Johannesu Bāderu. Tā ir dada, bet bez dadaisma piegaršas. Tirgū nepirkts vaļasbrīdis. Tīra manta un garantē brīvu pārvietošanos pa “baudas katedrālē nomaskēto cietumu” bez cietumnieka statusa.Viss ir atļauts, bet konkrēta uzdevuma robežās. Ignorējot tajā piedāvātās baudas, apkārtnē un sevī jāatrod pēkšņa “situācijas” sakritība, kas atklātu šīs katedrāles antikristu – kārdinājumu, kuru tā negrib un arī nemaz nespēj apmierināt. Dētournement šādā kontekstā šķiet tīrā izklaide. Ja runā par sociālās plastikas kolāžām, šeit dadaisma ir vairāk nekā dadas. Bezjēdzīga braukāšana ar takšiem, vērojot un vairojot ielās haosu, kad streiko metro. Vai sprediķis “Dievs ir miris”, ko par garīdznieku pārģērbies letrists notur no Notre-Dame katedrāles kanceles 1950. gada Lieldienu lielajā mesā. Citādāk dētournement atklājas kā “ačgārnības”, ko situacionisti slepus piekopj savas ikdienas dzīvē līdzīgi tam, kā bērnībā sev tiek aizliegts uzkāpt vai neuzkāpt uz strīpām, ko veido savienojumi starp ielu seguma flīzēm. Mammas teiktu, ka šito niķi viņiem ir pielipinājis Anrī. Anrī Lefevrs, ietekmīgākais no franču kompartijas teorētiķiem posmā starp pasaules kariem, 20. gados bija izcēlis no aizmirstības K. Marksa agrīnos “Manuskriptus tautsaimniecībā un filozofijā”. Tur aplūkota darba dalīšana, kas cilvēkam liedz darba – savas subjektīvās pašizpausmes – rezultātā saskatīt pašam sevi. Tā dēvētā teorija par “atsvešināšanos” starp produktu un tā radītāju, starp cilvēci un tās radīto dzīves telpu. Situacionisti apmeklē Lefevra lekcijas, kuru tēma varētu vilināt jebkuru, kas pasaulē jūtas kā garlaikots tūrists. Ikdienas kritika. Aicinājums pasaules sociālpolitisko izpausmju vietā pētīt triviālākajās ikdienas nodarbēs uztaustītus “neatsvešinātu” mirkļu tīrradņus – mīlestības uzplūdus, naida lēkmi, pēkšņu pārsteigumu, aizvainojumu, pagurumu. Cilvēka ikdiena ir kā pazudusi no redzesloka vai kļuvusi tīri simboliska. Kamēr senā grieķiete karsē akmeņus, mēs žigli ieslēdzam sildītāju. Ikdiena liekas neinteresanta, vienmuļa un “būtībā nebūtiska” kā pilns tramvajs darbadienas rītā, lāgiem raisīdams šķietami bezjēdzīgas alkas pēc varonības, piedzīvojumiem vai izkāpšanas. “Cilvēks dzīvo ikdienā vai nedzīvo nemaz,” saka Lefevrs. Situacionistiem tas ir mudinājums sevis pašizziņai – nošķirt sevī ikdienu no precēs ieprogrammētā autopilota, kādā tiek pavadīts laiks, apkalpojot sildītāju, matu balināšanas līdzekli vai televizoru. Reizēm viņi apmaina ar vietām to lietošanas instrukcijas. Citreiz izliekas dažas no tām pazaudējuši pavisam, un dzīve kļūst par karnevālu, kurā nav zināms, kas paslēpies aiz veļasmašīnas maskas vai kāpēc kāds apģērbis ceļu policista mundieri. Viņiem tuvākais no dadaistiem ir boksa čempions Arturs Kreivens, Oskara Vailda brāļadēls, kuram “māksla ir staigāšana, skriešana, dzeršana, ēšana, gulēšana un dabisko vajadzību nokārtošana”. “Ačgārnošana” ir skriešana līdz otrajai elpai un tālāk. Māksla kā indiāņu kulta dejas. Līdz trešajai acij. 7. Nu un kas no tā visa? Un no 1968. gada kreiso nemieriem Eiropas tajā pusē, kamēr mūsējie Prāgā... Pāris veču, kas galu galā nošāvās, nodzērās, tika “psihenēs” vai – kā Joška Fišers – pārgāja ministros? Tas, kas palika no situacionistiem, nav tikai “samizdata” lapeles kā Potlatch, pāris apjomīgu traktātu un dažas kinofilmas. Tā bija dāvana, kuru rotā pirmoreiz pārsvītrotais autortiesību “cē”, un nosaukums Potlatch gluži kā piemēram ir nošpikots. Zem šī vārda slēpjas antropologu vēl 19. gadsimtā novērotais dāvanu paveids Britu Kolumbijas un Aļaskas indiāņu ciltīs. Freidiskās zemapziņas apsēstais sirreālists Žoržs Bataī to interpretēja kā “izšķiešanas un zaudējumu id-ekonomiju”, kas paslēpusies jebkurā vēsturiskajā “ražošanas un uzkrāšanas superego-ekonomijā”. Nenovērtējama dāvana jeb dāvana caur uguni, kad atbildes dāvanās var nākties aizdāļāt pilnīgi visu. Dīvains paradums, kas parasti iesākas tikšanās reizē starp divu cilšu vecākajiem, vienam piedāvājot dāvanas, par kurām pretim tika sagaidītas līdzīgas, bet mazliet vērtīgākas. Viss varēja iesākties ar aproci un beigu beigās beigties ar apmetnes nodedzināšanu, sacīkšu sāncensim sagādājot gandrīz neiespējamu pretgājienu. Tā bija daļa no svinībām reizē ar dejām, dziedātiem vēstījumiem un jaunu vārdu došanu: Tie Kas Apēda Savus Īpašumus Dzīrēs vai arī Deja Sviežot Projām Savu Mantu. Reizēm tā bija savstarpējas laipnības vai pietātes izrādīšana, kas pavadīja kāzu vai bēru rituālus, citreiz – simbolisks karš ar rupju savstarpēju pazemošanu. Ciltij, kas vairījās pacelt latiņu otras izprovocēšanā, nācās atzīt, ka mantu vērtē augstāk par godu. Tika uzskatīts, ka cilts vecākais, kurš otrai izdalījis savējās bagātību, ir norijis cilti, kas tās saņēmusi. Ar vairumu no situacionistu traktātiem un manifestiem var iepazīties, apmeklējot www.nothingness.org/SI vai www.notbored.org/LI.html un www.notbored.org/SI.html. Ieteicamā literatūra: Sadie Plant “The Most Radical Gesture: The Situationist International in a Postmodern Age”, Greil Marcus “Lipstick Traces” un Len Bracken “Guy Debord – Revolutionary”. | |
| Atgriezties | |
