VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Provokatīvā bohēma Vita Banga | |
| |
| Vecā draiskule Rīga sevī glabā daudz atmiņu un leģendu par bohēmu un
bohēmiešiem, kas, lai “kādi vēji pūstu”, bija un būs. Citādi domājošie,
laikam ritot, ir dēvēti par dekadentiem, “sukubistiem”, dendijiem,
bonvivāniem, hipijiem, “skapistiem” un “kazistiem”. Bohēma ar tās
brīvības izjūtu vienmēr bijusi mākslinieku un literātu iedvesmas avots.
Šiem mūzas apgarotajiem vajadzēja rast vietu, kur domu un jūtu
“mākonim” piezemēties, un parasti tas bija kāds krodziņš vai kafejnīca. Tā īsti nevar pateikt, kā rodas vietas izvēle, tāpat kā nezini, kurā brīdī iedvesmas mūza pagriezīs savu vēlīgo vaigu. Ļaujoties bohēmas virpulim, nenāk jau tikai iedzert, kaut neiztiek arī bez tā. Būtiskākais ir sarunas, kurās notiek savdabīga dvēseles kopšana. Sarunas veldzē sirdi un rosina sakaisušo prātu radošo fantāziju klejojumiem. 20. gs. sākumā Rīgā savas pulcēšanās vietas bija gan kokaīnistiem, gan kāršu spēlmaņiem un brīvās profesijas pārstāvēm. Arī dekadentiem tāda radās ap 1912. gadu, kad Teātra bulvārī 8 atvēra “Jenovka Kazarova Kachetijas dabīgo vīnu pagrabu”. Arhitekta Nikolaja Norda projektā tas gan lepni nodēvēts par “local” (restorāns). Ne bez vainas kluba tapšanā, kā raksta Pāvils Gruzna, bija brāļi Štrāli, gleznotājs Voldemārs Zeltiņš un pats Pāvils Gruzna (Pe-Ge). Tieši viņi uzaicināja aktiera Viļuma Vēvera draugu Arno Depši, aktīvu mākslas mīļotāju, lai viņš pastāsta par savu Indijas ceļojumu. Tolaik austrumzemju brīnumi kā mirāža vilināja radošo ģēniju iztēli.Tā tapa viena no pirmajām dekadentu pulcēšanās vietām, un armēņa Kazarova pagrabs kļuva par mākslinieku klubu, kur visi ar lielu prieku apmainīja banālo šņabi un alu pret garšīgo, dabīgo, pikanti un intriģējoši reibinošo Kaukāza vīnu. “Kā jaunie dievi Parnasā viņi sēdēja pie liegi skanošajām vīna glāzēm.” Pāvils Gruzna sulīgi uzbur krodziņa vizuālo tēlu: “Neuzkrītoša ieeja pazemē tieši no bulvāra. ..separāti kabinetiņi jeb cellītes mazākām kompānijām, bet tālu dziļumā lielāka telpa plašākām sanāksmēm. Un viscaur spodrums un paklāju bagātība. ..aiz platajām noliktavas durvīm – kā vagonu parkā – gan prāvu, gan mazāku vīna muciņu un mucu rindas un pat vīna burdjuku grēdas. [..] Bet uz sienām un griestos mākslinieciskas freskas no Dionīsa valstības, pieklājīgi (!) solīdas, ar uzrakstu pašā centrā no pareizticīgo baznīcas tā saucamās ķerubu dziesmas latviski un slāviski: “Lai tagad visas laicīgās zūdīšanās noliekam!” – “Niņe vsjakoje žiteiskoje otložim popečeņije!” [..] Mistiski un suģestējoši tāpat kā Dantes poēmas “Dievišķās komēdijas” elles ieejas “omnia spera” uzraksts saturā un nozīmē.”1 Šajā rosinošajā sabiedrībā, kad mēle bija sakaltusi kā dakstiņš, jo bieži iegriezās bez dekadentiem arī teātra ļaudis un pat ierēdņi, kas veikli iešmauca pagrabiņa kabinetos, kur jutās paglābti no ziņkārīgo skatiem. Dažs labs gan teica, ka šeit esot veltīgi nosists laiks, dulla galva un notērēti graši. Kas tad nu vispār cilvēka niecīgajā dzīvē ir tik briesmīgi vērts? Viņi dzīvoja pēc Veidenbauma ķecerīgā ieteikuma – atliks slīkšanu uz rītu! Dekadentu krodziņu jo bieži apmeklēja Antons Austriņš, Emīls Dārziņš, Jānis Akuraters, Fricis Bārda. Krodziņš pastāvēja līdz Pirmajam pasaules karam un vēlāk atradās Mazajā Monētu ielā. Vīni tur bija, bet bohēmas zieds vairs neuzplauka. “Toreiz, 20. gadsimta sākumā, kad Rīgas pašpuikas staigāja pa ielām, negriezdami nevienam ceļu, kā švītīgi zeļļi ar platiem bikšu galiem, kam sānos piešūtas trīs perlamutra pogas, arī bohēmiešiem bija savs paštēls. Tie nēsāja pašķidras bārdiņas un knapās iztikas dēļ savam apģērbam izsmalcinātu vērību nepiegrieza, ja nu vienīgi Jānis Akuraters un Fricis Bārda, kuri bija lepni kungi,” – tā savās atmiņās raksta Jānis Grīns.2 Bet bija arī dīvaiņi (kā jau mākslinieki) – kaut vai Ernests Brastiņš, kas iepazīstoties sevi dēvēja par “skunstnieku”. Milzīgu platmali galvā, koka tupelēm kājās (1918. gada vasarā), kuras, kā stāsta Jānis Cīrulis, bija izkrāsotas kā maijvaboles. Viņam bija īstas labieša manieres un savdabīgs matu sasukājums – “uz priekšu un apcirpti līdz puspierei kā ar lineālu. ..uzvalku bija pagatavojis pats, vienā naktī pārvērzdamies no krievu armijas virsnieka par civilistu, lai, vāciem ienākot, nekristu gūstā.”3 Savukārt lielais nemiernieks Niklāvs Strunke, kas tolaik bija 22 gadus vecs, nesen dienējis kopā ar Jāzepu Grosvaldu jātnieku nodaļā, bija pazīstams ar savu vircoto humoru, kustīgs un temperamentīgs. Zem pelēkā šineļa viņš švīti nēsāja tumšzilas bikses ar ādas siksnu. Kājās viņam bija nevis strēlnieku zābaki, bet kurpes, stilbi notīti melniem apsējiem. Viņš atgādināja kustīgu, lēkājošu gumijas lelli. Odiozs bohēmists 20.–30. gadu Rīgā bija mākslinieks Romans Suta, kas ar īpatno izturēšanos un neordināro domu klāstu tolaik bieži vīdēja avīžu aprakstos. Arī rakstnieks Viktors Eglītis romānā “Domājošā Rīga” Vilipa Drausma tēlā iemūžinājis Sutu, kaut pats to noliedza. “Te ienāca kāds sevišķi oriģināls tips – augstu punainu pieri un gandrīz kailu galvu, vidēja auguma, pie kam viņa dziļi sēdošās melnās acis ieurbās jums sejā kā naglas, bet biezās lūpas allaž šķiebās ironiskā smaidā. Viņš bija apnēsātā, pārāk šaurā frakā, baltu kaklautu.”4 Suta Rīgā esot šokējis visus arī ar savām apašu dejām, kur naži vien griezās pa gaisu. Pilsoniskā vide uzskatīja to par skandālu, turpretim mākslinieki šādos brīžos saskatīja viņā Goijas atdzīvojušos garu. Kā aktīvs latviešu modernā interjera stila atbalstītājs Suta arī savā dzīvoklī mēbeles bija darinājis skaidros ģeometrizētos apjomos – ēdamistabā esot bijis savādas konstrukcijas robains un stūrains ugunssarkans kafijas galds ar tādiem pašiem sarkaniem krēsliem. Līdzīgas mēbeles viņš darināja “Baltara” salonam. Presē rakstīja, ka tautisko akcentu tajās maz, tās vairāk piedienīgas “revolucionāram tribunālam” un teātrim, jo mēbeles sarkanā krāsā pāris nedēļās cilvēkam sabojās nervus. Arī dzejnieks bohēmists Eriks Ādamsons pasūtīja pēc Sutas zīmējumiem gatavotas sarkanmelnas mēbeles. Toreiz, tāpat kā tagad, ekstraordināras idejas vai nu pieņēma pamazām, vai nemaz. Tomēr aktivitāšu (runājot par presi) bija vairāk. Observatori (žurnālisti) un kritiķi krustoja šķēpus. Tā žurnāls “Svari” apkaroja ekstrēmistus, bet “Ho-Ho” – akadēmiķus. Kā atšķirīga parādība kafejnīcu vidū jāmin “Sukubs”, ko izveidoja 1919. gada vasaras otrā pusē. “Sukubs” atradās Merķeļa ielā 21–2 un piederēja Romana Sutas mātei Natālijai, sauktai Natiņa. Būtībā tā bija veģetāro ēdienu virtuve (aizsākums ēdnīcai), ko vēlāk pārdēvēja par ēdienu namu. “Sukubs” izvietojās otrā stāvā, kur blakus dzīvoja Sutas māte. Turpat viņa vadīja arī mājturības kursus. 20. gadu Rīgā “Sukubu” dēvēja par “literāro pielikumu” ēstuvi, jo te nāca daudzi literāti un it bieži ēda “uz krīta”. Šeit tapa ideja par satīriski politiskā žurnāla “Ho-Ho” izdošanu. Ēstuve pastāvēja līdz 30. gadu beigām, kad to izkonkurēja “Švarcītis” un ķēķi pārvietoja uz grāmatrūpnieku ēdienu namu Lāčplēša ielā 43/45. Interesi radīja jau pats nosaukums un, protams, ekstravagantie, pārgalvīgie sienu ģeometriski konstruktīvie gleznojumi. Telpiskajās kompozīcijās mijās daudzkrāsaini kvadrāti, pusapļi, svītras, kubi, trīsstūri. Gleznojumu autori – Romans Suta, Niklāvs Strunke, Aleksandra Beļcova, Konrāds Ubāns un Valdemārs Tone.5 Pie sienām bijuši izlikti divi Aleksandras Beļcovas 1922. gadā gleznoti dekoratīvie panno, no kuriem vienu ir izdevies atpazīt fotoattēlā ar mājturības kursu dalībniecēm. Otrs eventuālais panno – “Ložā”. Šie darbi, kas tagad atrodas Valsts Mākslas muzejā, atspoguļo Rīgas grupas mākslinieku konstruktīvisma un modernisma tendences. Arī nosaukums “Sukubs” radies, apvienojot formālo virzienu – supremātisma un kubisma – nosaukuma pirmo zilbi, kaut gan konversācijas vārdnīcā “Sukubs” (lat. succubus – apakšā guļošs) skaidrots kā viduslaiku un renesanses uztverē “viens no velna parādīšanās veidiem dzimuma sakaru uzturēšanai ar vīriešiem”. Ēstuve sastāvēja no divām telpām ar balti klātiem kvadrātveida galdiņiem gar sienām, vidū un stūros, uz tiem – baltas, iegarenas ēdienkartes. Ieejas durvju iekšmalās pirmajā zālē bija ielikti spoguļi – cits citam pretī. Būtībā interjers bija visai askētisks, toties izcēlās apmeklētāji – bohēmisti. Te bija sastopams arī vecais Jūlijs Madernieks ar mazo sarkanraibo kravati. Viņš bija kluss un atturīgs, bet piedalījās jauno sarunās, pievienojās viņu spriedumiem un dažreiz palīdzēja sodīties par vecajiem. Būtībā jau Madernieku un viņa mākslu tolaik neizprata. Uz “Sukubu” nāca arī jauno noniecinātais Jānis Jaunsudrabiņš, jo šeit varēja sastapt vai visu Rīgas radošās inteliģences spektru. Rakstnieks Jānis Veselis, atceroties savas gaitas “Sukubā”, secina: ““Sukuba” nozīme mūsu jaunās glezniecības, tēlniecības, dzejas attīstībā vēl nav nedz novērtēta, nedz aprakstīta, tā bija milzīga. Šeit tika izkaltas idejas, formu tēli, cīņas saukļi, ko ar īstu jaunekļu pārgalvību meta pēc tam vecajai, sastingušajai mākslai sejā. Divu nelielu istabu sienas bija izgleznotas.. kur likās griežamies pasaules mutuļi, saduramies virpuļi, šķautnes, kubi, bumbas.”6 Cerot rast plašāku informāciju, izskatīju dzejnieka Kārļa Krūzas dienasgrāmatas. Dienasgrāmatu Krūza pedantiski rakstīja ik dienas. Taču tikpat pedantisks un bez emocijām ir to saturs: “Piecēlos vēlu. Kafija. “Sukubs”. Redakcija. “Sukubs”. Šahs ar Sutu. Redakcija. “Sukubs”. Dzeru paniņas. Mājas.” Izskatā nedaudz bohēmiskais Krūza, kas valkāja melnus “šēzes” svārkus un dzeltenas audekla kurpes, mācījās piecas valodas uzreiz, mīlēja lasīt līdzpaņemtos laikrakstos dzejoļus un tos analizēt, nāca te katru dienu un pat vairākas reizes dienā. Kā daudzi citi – tik pateicīga šeit bija gaisotne. Nāca arī jaunie literāti, kas bija pieņēmuši pseidonīmu, vai nu izdabājot modei, vai kādu citu apstākļu dēļ. Tā Krūza raksta, ka spēlē šahu ar Ludvigu Šanteklēru (Mārtiņu Gaili) un Sukuburu (Jāni Vainovski). Protams, ikdienas viesis ar pussaimnieka tiesībām bija Romans Suta, viņš arī savas kāzas ar “Pēterburgas jaunkundzi” Aleksandru Beļcovu svinēja tur. Būdams labs stāstnieks, viņš dažreiz drūmi ironizēja, mācēja visu tēlaini pasniegt. Par “mājas cilvēku” ar laiku kļuva Jānis Veselis un kulturālais Jānis Sudrabkalns. Antons Austriņš, kamēr nebija precējies, bija īsts “štamgasts” (pastāvīgais apmeklētājs). Austriņš smalki izjuta dzīves garšu, visu, kas mākslā bija īsts un īpatnējs. Kā atceras Jānis Veselis, reizēm Austriņam patika gluži vienkāršs sīkums, tā, piemēram, cik skaisti Skalbe esot pateicis: “tukšajā istabā skraidījušas divas mušas”.7 Uz “Sukubu” nāca solīdais Valdemārs Tone, Jēkabs Kazaks, smaidīgais, lādzīgais Erasts Šveics un smalkais Konrāds Ubāns, dažā ziņā līdzīgs Valdemāram Dambergam un viņa allaž protežēts. Nāca “baranku blondais” Francisks Varslavāns un Ģederts Eliass, kā arī abi Skulmes. Biežs viesis bija staltais Jānis Grīns, jo Aleksandrs Grīns pie Natiņas īrēja istabu. Satversmes sapulces deputāts Jezups Trasuns, kas bija iegriezies nejauši, iesaucies: “Te jau, vakarā ienākot, mati ceļas stāvus, bail paliek.” Uz to aktieris Jānis Prande atbildējis: “Redziet, tā tik ir māksla, kas pat bailes iedveš!” Dažreiz atnāca lielais klusētājs Ādolfs Erss ar savu mazo sieviņu dziedātāju Helēnu Kozlovsku, iesauktu par “Kolibrīti”. Bieži ieradās Antons Bārda – dzejnieks, dendijs. Ik dienas šeit bija redzams Roberts Kroders, kustīgs un zēnišķi jautrs, kurš mēdza uzsaukt Beļcovai: “Ja kušaju po sukubičeski!” – jo viņa tolaik vēl pilnībā latviešu valodu nepārvaldīja. Nāca arī Edvarts Virza, kuram patika baudīt dzīvi ārpus mājas. Viņa priekšlikums iedzert pa glāzītei parasti beidzās ar tērzēšanu un dzejas deklamēšanu. Radikālākais tālaika gleznotājs Niklāvs Strunke alias Struņķis arī ik dienas šeit bija sastopams. Viņš runāja ātri, mazliet stostīdamies, savā žargonā: “K-ko tā...nenāk! Žatīt gribas!” “Sukubu” dažreiz apmeklēja Rainis un Aspazija, jo stāvu augstāk atradās Raiņa klubs. Dzejniekam sienas gleznojumi nepatika, to viņš teica Sutam, kurš kritiku pieņēma ar sarūgtinājumu. Kad Raiņa klubā bija pasākums, “Sukubā” bakhanālijas pieklusa, tā izrādot cieņu dzejniekam. Savukārt Aspazija kā elegances un bohēmas sajaukumu atceras Raiņa paša dzīvokli, kur “mahagonijas mēbeles ar grezniem pārvilkumiem, bet aplauzītas un pat nobradātas, ar dubļainiem kāju nospiedumiem uz samta atgādināja kaut ko aprīlim līdzīgu, kur saule jaucas ar sniega pikām un dubļu šļakatām. Marmora galdiņi, aplaistīti ar lipīgu šķidrumu, apkaisīti ar papirosa pelniem un nomētātiem galiņiem. Uz grīdas izsvaidīti sofaju spilventiņi ar skaistiem rokdarbu izšuvumiem. Sabraukuši studenti te arvien nodzīvoja veselas nedēļas un ēda un dzēra, ko vien atrada.”8 Arī dižgaram nekas cilvēcīgs nebija svešs. Nevar nepieminēt Eriku Ādamsonu, kurš kā neviens cits dzejnieks savā dzejā ir “apdvēseļojis” ēšanu, dzeršanu un smēķēšanu, visā saskatot kaut ko būtisku un neikdienišķu. Dzīvē viņš bija “sāpju bērns” un estēts, kam patika skaistas un izmeklētas lietas. Manuskriptus savā kaligrāfiskajā rokrakstā viņš rakstīja ar zilu zīmuli uz dzeltena papīra. Literātu un mākslinieku iecienīts iestādījums bija Tautas nama kafejnīca, kas 1923. gadā atradās necilā koka ēkā Tērbatas ielā 64. Tur varēja iemalkot kaut vai tikai tasi melnas kafijas. Telpas iekārtojums bija parasts – dēļu grīda, balti klāti galdiņi un bufete. Kafejnīca piederēja Tautas nama biedrībai un nebija domāta “Dionīsa jautrībām”. Par savu tikšanās vietu to bija atzinusi kreisi noskaņotā tālaika inteliģence. Tur iegriezās Jānis Grots, Arvīds Grigulis, Valdis Grēviņš, Jānis Sudrabkalns un dzejniece bohēmiste Austra Skujiņa, ap kuru vienmēr pletās zilais cigarešu dūmu mākonis. Biežs viņas pavadonis bija Aleksandrs Čaks. Taču parasti dzejniece nāca viena un sēdēja “savā nišā” pie kafijas tases. Rīdzinieku apziņā simboliski bija izveidojies viņas tēls: kafejnīca “Švarcītis”, “Kongress” vai Tautas nams – un vienmēr priekšā kafijas tase. Arvīds Grigulis veltījis pat dzejas vārsmas Austras kafijas tasei. Arī Austra Skujiņa grūtos brīžos rakstīja par bohēmu, par skumju mākto dvēseli: “Un, kad smadzenes galīgi pagurušas un roka tāpat, tad es ar pārējiem “saulesbrāļiem” atsvaidzinām domu un uzasinām savas asprātības krodziņā. Studentu krodziņā (“Vērmanītī”. – V.B.) gan vairs neejam – tur tagad nāk īsti ēzeļi un sabiedrības atkritumi. [..] Un tu nezini, cik daudz poēzijas (!) ir šādā vecā krodziņā starp dzērājiem. Te tiek tulkoti sveštautu klasiķi, rakstītas dzejas, izkaroti politiski kari..”9 Pēc dzejnieces traģiskās nāves draugi aizgāja uz “Švarcīti” un Tautas nama kafejnīcu, lai godinātu vietas, kur viņa bija sēdējusi, dzejojusi – dzīvojusi. “Manas bohēmas dvēsele/ Staigās vēl simtu gadu/ No kroga krogā,/ Satvērusi ne nazi,/ Bet rozes ziedu rokā.” (E. Plaudis). 1931. gadā “kocenītes” vietā uzcēla Aizsargu namu. Mākslinieku un rakstnieku organizācija “Zaļā vārna” apmeklēja nelielu krodziņu Merķeļa ielā 8, dēvētu par “Klostera pagrabu”, jo tas sākotnēji atradās Lielajā ģildē. Mākslinieki vēlāk paši dekorējuši telpas. Tas nebija parasts krogs, kur pirmajā vietā ir finanses, bet bija domāts jautrai, nedaudz vaļīgai, bohēmiski radošai draugu kopai. Bieži šeit iegriezās vientulības sindroma māktais Aleksandrs Čaks. Iemīļota vieta bija arī vecais Rīgas Mākslinieku klubs, kas atradās Vaļņu ielā 41. Būtībā veca un sagrabējusi mājele, kuru 1922. gadā, iegūstot savā īpašumā, mākslinieki, centīgi “viltodami” vēsturi, pārveidoja. Hermanis Grīnbergs ar savu profesoru Jāni Robertu Tillbergu nolēma radīt īsti “skunstīgas” senlatviskā garā iekārtotas telpas, un ar nelielu eklektikas “piešprici” tādas arī tapa. Telpu bija daudz kā jau klubā: pirmā stāvā – viesību telpas, otrā stāvā – restorāns, sanāksmju zāle, bibliotēka. Grīnberga ietrenētā acs tika likta lietā, un tapa kamīni, imitētas klona grīdas, nišas, pie sienām kā senas trofejas piekāra briežu ragus, tika piemeklētas senlaicīgas mēbeles. Tas viss – krodziņa zālē. Restorāna telpā neiztrūka Grīnberga iecienīto kolonnu, kas pārdalīja zāli, un griestu plafonu ietvēra neorokoko veidojumi. Galdiņus klāja stīvi balti galdauti, bet pie sienām savu profesionāļa roku tika pielicis Tillbergs, gleznojot “veco latvju mākslinieku stilā”. To visu – cildinot un smalki aprakstot – minējuši žurnālisti, kas pat nenojauta, kāda ēverģēlība šeit izspēlēta.10 Savs darbiņš ticis arī Rihardam Mauram, kas pagalmā atveidoja “senatnīgi” nolupušo sv. Lūkasa tēlu un dažus medaljonus pie sienas restorāna telpās. Tomēr “nedarbi” nāca gaismā, kad Kārlis Dziļleja, rakstot par ēkas vēsturi, vērīgu aci visu novērtēja un izpētīja senos dokumentus.11 Klubiņu kupli apmeklēja Operas ļaudis, jo teātris atradās tuvu tam, to apciemoja arī citi inteliģences pārstāvji. Kā atceras Mariss Vētra: “.. aizgājām vakariņās uz Mākslinieku klubu. [..] Pa simtgadu vecajām, šaurajām līkloču kāpnēm kopā ar Brehmani-Štengeli uzkāpām otrā stāva viesību zālē. [..] Visgardāko sīpolsiteni pasaulē gatavoja Rīgas Mākslinieku klubā un Jūrmalas Mednieku krogū pie Majora tirgus. Sēžam, ēdam, skatāmies vecās Rīgas sienās, kas gaumīgi un vecmodīgi izrotātas ar siluetu zīmējumiem tušā un dažiem kaparspiedumiem.”12 Savas “noklīdušās avis” – studentus – šeit dažreiz uzmeklējis pats profesors Jāzeps Vītols, kas gan uz turieni braucis ar fūrmani. Tolaik ikviens fūrmanis, ja tam uzmeta “na čai”, zināja šo klubiņu, tik iecienīts tas bija. Mākslinieki kluba telpas īrēja tikai līdz 1927. gadam, jo alkohola aizlieguma laikos to pārāk bieži apciemoja policija. Tajos brīžos visi sēdēja pie pelēko zirņu bļodas un zeltera, bet dzērienu, par ko velns smejas un eņģeļi raud, turēja kabatās, tomēr klubu nācās slēgt. 1936.–1940. gadā šeit uzcēla Armijas ekonomisko veikalu. Šīs vietas bija savā ziņā demokrātiskas, jo nebija dārgas un tur varēja iedzert un paēst uz parāda. Piemēram, atnāk nabaga literāts, bet, cieņu saglabādams, bravūrīgi pasūta: vīnu un augļus. Viesmīlim tiek precizēts: “No vīniem, lūdzu, man kortelīti degvīna, no augļiem – vienu skābu gurķi!” Pasūtījums cieņas pilnā klusumā tiek pieņemts. Tajos laikos vēl bija saglabājusies tradīcija 1. janvārī par brīvu pasniegt “štamgastiem” viņu iemīļotos ēdienus un dzērienus. 20.–30. gadu Rīgā atpūta un izklaide sit augstu vilni, cita pēc citas durvis ver kafejnīcas, dansingi, bāri un restorāni. Uzplaukst erotiskais varietē, kur uzstājas viesmākslinieki, jo bieži – eksotisko valstu pārstāvji. Populāra tobrīd Rīgā ir Džozefīne Beikere (franču kaildejotāja un dziedātāja). Bet februāra mēnesis kļūst “raibs” no košajiem “fašingiem” (vācu Fashing – karnevāls). Iecienīta tēma bija “Nakts Latīņu kvartālā”, šo karnevālu Virsnieku klubā parasti rīkoja Latvijas Universitātes studenti. Modē nāca rīkot plašas balles – Preses balles, Operas, akadēmijas, Virsnieku nama balles. Pēcāk observators aprakstīja redzamākos viesus: “Ģenerālis Kalējs kā no bronzas liets. Vecākai paaudzei patīk viņa nobelā āriene. [..] Ģenerālis kārtīgi apmeklē manikīres salonu. Starp jūrniekiem elegantākais kapteinis Spāde un vispārīgi visi tie virsnieki, kas bijuši ārzemēs. No ārzemju kultūras profitējušas arī viņu kundzes..”13 Vēstniecībās un kafejnīcās rīko Five o’clock tea – no angļiem pārņemto pēcpusdienas tējas dzeršanu. Mainās kafejnīcu un restorānu interjeri, tie kļūst izveidē interesantāki – gan materiālu apdarē, gan krāsās spilgtāki. Ar 20. gs. 30. gadiem telpu dekorējumā vairāk izmanto koku, metālu, stiklu un tekstilijas. Sevišķi aktuāls kļūst telpu apgaismojums (slēptais, starveida, niansētais, slīpais), un līdz ar to ievērojamu akcentu iegūst gaismas ķermeņu formas. Tos bieži modelē pēc arhitektu, piemēram, Ļeva Vitļina un Eižena Laubes, Frīdriha Skujiņa skicēm. 20. gadu beigās un 30. gados radītie izklaides vietu interjeri jau liecina par Art Deco strāvojumiem. Bet paralēli pastāv tautisko formu stilizēts un rustikalizēts lietojums, īpaši interjeros, kur variēts koks. Pieaugot izklaides vietu skaitam, veidojas konkurence, līdz ar to aktīvu darbību izvērš reklāma, popularizējot kafejnīcas, kur esot “mākslinieku un bohēmiešu labākā satikšanās vieta”. Bohēmas vārda maģiskumu pauž jauniznākušais žurnāls “Bohēma”, kas cenšas izskaidrot “lietas būtību”: “Par bohēmiešiem sabiedrībā mēdz uzskatīt tos neatzītos vai talanta vārgos jauniešus, kuri, nespēdami spīdēt ar garīgām bagātībām, mīl spīdēt ar savu ekstravaganci vai kalpošanu Bakcham. [..] Bohēma nav tikai tā vaļība, ar kādu daži mūzas dēli palaikam mēdz iztraucēt mietpilsonisko sabiedrību. Bohēma nav krogus atmosfērā un izlaidībā. Bohēma ir neatkarību mīlošu jaunu talantu gara kaisme.”14 Vēl uzsverts, ka tagad laikmeta dievi ir lietišķība, tehnokrātija, sports, dzīves mehanizācija. Tā, lūk, – kā vāveres ritenī vien griežamies. 1926. gadā pēc arhitekta Nikolaja Hercberga projekta Aspazijas bulvāra un Kaļķu ielas stūrī esošās ēkas pirmajā stāvā izprojektē firmas Otto Schwarz konditoreju, bet Aspazijas bulvārī 4/5 otrajā stāvā – kafejnīcu Cafē de l’Opera. Tās tad arī kļūst par vienu no Rīgas pazīšanas vietām. Izdaiļošanas darbus veic Hermanis Grīnbergs, piepalīdzot tēlniekam Jēkabam Legzdiņam. Grīnbergs Rīgā bija viens no vispieprasītākiem dekoratoriem, kas savos darbos variēja vēsturiskos stilus. Arī šoreiz kafejnīcas interjeri bija bagātīgi rotāti ar plastisko dekoru – kā barokālo, tā klasicistisko. Kolonnu korpusus blīvi klāja ornamentāls polihromais veidols. Kafijas mīļotājus šeit cienāja pirmais Espresso kafijas automāts Rīgā. “Švarcītis” (apritē vairāk iegāja šis nosaukums) kļuva par mākslinieku, literātu, turīgu pilsoņu (modes lieta) visu laiku iemīļotu elegantāko satikšanās vietu. Parādīt no Parīzes modes saloniem vesto tērpu tieši šeit skaitījās šika lieta. Latvijas brīvvalsts laikā te allaž bija rezervēts galds ārzemju presei, izsmalcināta konditoreja, diskrēta mūzika. Kafejnīca bija avīžu reportieru uzmanības centrā – nekur citur Rīgā nevarēja sastapt slavenākās tālaika personības. Ādolfs Erss atceras: “Tālu aiz ziliem dūmu mākoņiem redzams literātu un mākslinieku galvu puduris: Skalbes sērīgi paceltā brille, kas pilna ar visu kafejnīcu ugunīm; vienmēr paslēpusies Sudrabkalna atliektā piere, kura cenšas pēc Strunkes cēlā profila, Pāvila Rozīša četrstūris, kuram nepielāgojas neviens cilindris, Austriņa smejošās acis aiz stikliem, Lūcijas Zamaič vīnstīgu brūnā cepurīte, zem kuras mirdz lūpu vīnogas, Artūra Krodera nemierīgā biljardbumba.”15 Šarmantais Sigismunds Vidbergs, kas bija izveidojis savdabīgu 30. gadu sievietes tēlu – erotisku dzīves baudītāju, parasti šeit mēdza iegriezties un skicēt portretus. Savdabīgu interjeru Cafē de l’Opera iegūst 1937. gadā, kad to pārveido Romans Suta ar savu palīgu mākslinieku Edgaru Bauzi. Suta izveido īsteni “muzikālas” ainas – fresku gleznojumos uz sienām varēja vērot gondolas, skatus no operu izrādēm, Karmenas un Toskas tēlus. Pat kolonnu kapiteļus rotāja teatrālas maskas. Uzplaukstot hedonisma kultam, populārs Rīgas kafejnīcās kļūst rafinēta dendija tēls. Šajā laikā Rīgā firma “Golts un biedri” izdod speciālu izdevumu – “Kalendāru kungiem”, kur katram mēnesim ieteikta piemērota garderobe. Piemēram, februāra mēnesim, kas nodēvēts par balles sezonu, ieteiktas frakas, zīda šalles, kravates, krekla pogas, cimdi, bikšturi, zeķturi un zīda zeķes. Efektīga izskatījās 1931. gadā profesora Sniķera mājā Brīvības ielā 39 atklātā kafejnīca-dansings “Barberīna”. Interjera daudzveidīgais neona apgaismojums atgādināja mākoņos grimstošos Volstrīta debesskrāpjus. Jaunievedums bija izgaismota deju grīda. Kaut arī rakstīja, ka uzskati par greznību ir mainījušies un šeit nav marmora, kristāla un paklāju, tomēr vēl aizvien viens no telpas stūrīšiem tika dekorēts ar Stambulas ainavas gleznojumu, kas Rīgas pilsoniskajai videi bija saprotamāks nekā strauji ekstravagants pavērsiens interjera apdarē. Darbus veica dekorators Zingers. Uz sešstāvu ēkas jumta atvēra kafejnīcu vasaras sezonai, bet pa ziemu te bija paredzēta slidotava. 1932. gadā kafejnīcu pārdēvēja par “Kongresu”, un šajā laikā tā piederēja Romana Sutas mātei, tāpēc iekārtojumu veidoja pats mākslinieks. Telpas ieguva smilšu krāsas un brūngani dzeltenīgo toņu salikumus. Suta darbu veica ātri un lēti (tā rakstīja presē), izmantojot vienkāršas finierētas mēbeles – kvadrātveida galdiņus un divu veidu taburetes. Galdiņu virsmas bija krāsotas koši dzeltenas. Apkalpotāji bija tērpti austrumnieciskos tērpos, bet džezmeņi izskatījās kā raibi papagailīši. Taču jau 1934. gadā tapa jauns Sutas projekts telpu pārkrāsošanai, kur dominēja sarkanie un zilie toņi, tika izgatavotas arī jaunas mēbeles. Kafejnīcu apmeklēja zelta jaunatne, korporeles un militārie. Politiskiem pretiniekiem vienīgi nepatika jauniešu uzstāšanās ar rokas pacelšanu, sveicinot pašmāju “Duči”. Toties dāmas vilināja šajā kafejnīcā bieži sastopamais mākslinieks Kārlis Padegs, kurš uz galdiņa atstāja eleganti zīmētus portretus, un daiļavas, kairi tvīkstot, tos iegādājās. Daži zīmējumi ir saglabājušies, jo bija iezīmēti viņa drauga fotogrāfa un mākslinieka Heinriha Bauera skiču blokā. Pašlaik tie atrodas privātā kolekcijā, bet, pateicoties mākslas vēsturniekam Jānim Kalnačam, ir apzināti. Arī šobrīd Padegs kolekcionāru vidē skaitās viens no dārgākajiem un pieprasītākajiem, viņu min starp klasiķiem Purvīti, Valteru u.c. Padomijas Rīgā daudzās izklaides vietas bija sagrautas, slēgtas un zudušas. Jaunas radās lēnām un ar grūtībām. Ja gribēja veidot oriģinālu interjeru, bija jāpārvar daudzi šķēršļi, jo valdīja kāds nezināms stils “bez izliščestva”. Pastāvēja pēckara gados radītās “zabegalovkas”, “pjatiminutkas” – tā kādreiz sauca šīs nelielās “sociālistiskās” dzertuvītes. Bet katram laikam sava māksla un sava bohēma. Restorāni “Amūrs”, “Rīga”, “Kaukāzs” ar neiztrūkstošo stafāžu – palmu – nevilināja. Maciņš par plānu, un trūka suģestējošās gaisotnes. 60. gadu jaunatne “aizliegto augli” baudīja “Putnu dārzā”, “Kazā” un “Skapī”. Pagātnes spīdekli “Švarcīti” aizmēza karš, un 60. gadu sākumā turpat netālu Vaļņu un Kaļķu ielas stūrī arhitekte Lia Knāķe izprojektēja vasaras kafejnīcu, ko ar laiku nosauca par “Putnu dārzu”. Kaut arī šeit, kā izrādās, ar nodomu, bija novietoti metāla karkasa krēsli, lai sēdētājs neaizkavētos, hipiju čalošana nenorima līdz pat vakaram. No “Švarcīša” pārņemtā kafijas baudīšana turpinājās. Savukārt Vaļņu ielas Mākslas darbinieku nama kafejnīcai, kam taču “pēc nomenklatūras” vajadzēja pulcināt radošo inteliģenci, nebija piekrišanas. Bohēmisti, mākslinieki – nīdētie, zākātie, arī mīlētie un skaustie – par savu atzina nelielo kafejnīcu pretī “Mākslai” un dēvēja to vienkārši par “Kazu”. Šeit lasīja dzejoļus, pārsprieda aizliegto literatūru, disidenti runāja par mākslu un dzīvi laikā, kad pastāvēja mākslinieku lielākais bieds – kompartija. Kazisti gan mēģināja atjaunoties 1993. gadā, bet zudušā laika un vietas restaurācija sevi neattaisnoja, jo tomēr būtiski ir tie iespaidi un tie mirkļi, kuri virmo ap tevi tavā laikā. Viesnīcas “Rīga” bārs, ko mākslinieks Homo Lapsa nodēvēja par “Skapi”, atradās Aspazijas bulvārī. Bārs tur ir vēl tagad, bet, zaudējis veco “koka mētelīti”, tas ir nemājīgs un pamests. Toreiz, 1965. gadā, veidojot interjeru, projekta autoram arhitektam Jurim Pētersonam pat prātā nevarēja ienākt, cik leģendāra kļūs šī vieta. Piesaistot mākslinieku Aleksandru Stankeviču, tapa tiem laikiem pieņemams interjers. Kā atceras paši mākslinieki, iegarenā telpa, kuru sienas augstumā apņēma mahagoni koka panelis, lielās bīdāmās koka durvis – tas viss vedināja uz sajūtu, ka esi ienācis slēgtā telpā, patiešām skapī. Sienas augšdaļā slēptais gaismojums atstāja stilīgu iespaidu. Galdiņi bija novietoti gar sienu, un uz omulīgiem dīvāniņiem, ja saspiedās, sēdēja pat desmit cilvēki. Galdiņu virsmu klāja flīzītes, uz kurām bija attēloti dažādi augi, no kuriem iegūst alkoholu (vīnogas, apiņi, kartupeļi). Stiķis bija tas, ka pie viena galdiņa (“skapistiem” zināmā) zem flīzītes parasti bija atstāta nauda bēdubrālim. Visi radošie, kas šeit nāca, zināja, ka pie noteikta galdiņa sēdēja štata darbinieks – “stukačs”. Bet tas bija miermīlīgs, jo laikam juta, ka ar citādi domājošiem velti karot. Saša (Aleksandrs Stankevičs) stāsta: kad atnācām, apsēdāmies, piesitām pie paneļa: “Var sākt ierakstu”.” Bufetniece Valijas kundze vēl tagad atceras savējos ikvakara “štamgastus” – kā uzņemti un aizvadīti nakts stundās (izsaucot taksi), jo bārs naktī bija slēgts. Te bija kā viena ģimene. Nāca profesori, muzikanti, galvenokārt, inteliģence (“Kazā” vairāk jaunatne). Bet noteikumi bārā kā restorānā – sievietes bez zeķēm nelaida, un tā vasarā Maijai Tabakai uz kājām uzzīmēja “zeķu vīli”, lai tiktu iekšā. Savukārt Uldis Razums, nākot ārā no bāra, kādam, kurš “kritiskā prāta mirklī” bija aizmirsis uzvilkt zeķes, aizdeva savējās. Parasti no restorāna zāles šeit ieplūda attālas mūzikas skaņas, tolaik populārākais hīts – Remember Elvis Presley. 60. gadu dumpinieku jaunība pagājusi, bet sajūtas dzīvo, top atmiņu pieraksti, un bohēmisti atkal pulcējas. Kur? Kādu laiciņu tā bija galerijas “M-6” kafejnīca... | |
| Atgriezties | |
