VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Īstendas lokālās piezīmes Ilze Strazdiņa | |
| |
| Kad man lūdza uzrakstīt rakstu par mākslas aktivitātēm, galerijām un
mainīgo Īstendas tēlu, pirmajā mirklī pat nespēju aptvert, ar ko sākt.
Dzīvojot pašā Īstendas vidū, bieži vien apkārt notiekošajam tiek
piešķirta cita vērtība, nekā vērojot no malas. Pēdējā laika mākslas
pārdzīvojumus un aktivitātes varētu raksturot kā mazliet depresīvas.
Skatoties retrospektīvi, to laikam varētu skaidrot ar neklātienē
pārdzīvoto post 11. septembra sindromu vai varbūt vienkārši ar tumši
pelēko ziemas gaismu. Pirmajā mirklī šķiet – mākslas aktivitātēm un Īstendas mainīgajai situācijai (jeb tēlam) ir maz kopīgā. Domājot par Īstendas tēlu, pirmais, kas neizbēgami nāca prātā, bija jaunie namu kvartāli, kuri aug kā sēnes pēc lietus. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tie atrodami katrā otrā ielā. Gandrīz ik dienas brīnos, ieraugot, ka vietā, kur nesen stāvēja pussabrukusi māja vai atradās car park, nu slejas loft style dzīvojamo apartamentu bloks. Otru lielāko iespaidu atstāja pirms pāris nedēļām pa logu redzētais. Starp Viktorijas parka koku galotnēm allaž bija vērojami divi tumši stāvi – tā saucamie tower blocks. Kādu dienu tos vienkārši uzspridzināja – un tie sabruka desmit sekundēs. Trešais iespaids ir saistīts ar rajonā augošo pusaudžu brutalitāti. Viņu uzvedība balstās uz principu “kā jūs mums, tā mēs jums” un pārbauda šīs sabiedrības un indivīdu cilvēciskuma robežas. • • • Pilsētas reģenerācijas plāns jau dekādi “plosās” Londonas austrumu daļā. Eiropas Kopienas nauda, Londonas attīstības plāns un neskaitāmie miljoni, kuri “kā mucā” pazūd vietējo pašvaldību rokās. Londonā iecienītākais veids, kā atbrīvoties no sarežģītām pagātnes paliekām, ir tās uzspridzināt. Ņūdžersijā mājas pārsvarā tiekot dedzinātas, tādējādi atbildību liekot uz pašas celtnes nespēju pastāvēt un acīmredzamo reģenerācijas nepieciešamību. Viesojoties pie latviešu māksliniekiem Ņūdžersijā, klausījos stāstus par piedzīvoto torņu sabrukšanu, kas bija vērojama no viņu studijas jumta – tieši pretī Manhetenas centram. Daudzi to esot mēģinājuši fiksēt – ar foto un video kamerām vai vienkārši ar zīmuli. Manis redzētās desmit sekundes Londonā ar zīmuli gan bija grūti fiksējamas. Desmit sekunžu laikā sagrūstošas ēkas jau kļuvušas par ikdienas notikumu Londonas austrumos un nevienam pārsteigumu vairs neizraisa. Kāds tam visam sakars ar mākslu? Gandrīz nekāds, jo runa ir par nekustamiem īpašumiem un lieliem kapitālieguldījumiem, politiskiem manevriem un, kā kultūrsociologs Manuels Kastels to dēvē, par vēlā kapitālisma fāzes ekonomisko reorganizāciju. Šai kontekstā nevar nepiekrist domai par 11. septembra notikumu māksliniecisko aspektu. Bet tas savukārt uzdod daudz ietilpīgāku jautājumu – kas ir šodienas māksla urbānajā vidē? Ņujorkas mērs Džuljāni, iedibinot ētikas komisiju un izķidājot izstādi Sensation, izraisīja plašu diskusiju par mākslas nozīmīgumu. Prezidents Bušs ar savām neskaitāmām absurdām idejām ir atkailinājis daudzas šodienas sabiedrības vājās vietas. Varbūt viņus abus var dēvēt par sava laika meistariem mākslā!? Īstenda aizņem visai plašu teritoriju. Nebrīnieties, ja Īstenda, par kuru runājam mākslas kontekstā, ne tuvu nav tā, kuru jau 20 gadus rāda populārais TV seriāls Eastender. Ar šodienas Īstendu vairāk tiek saprasti tādi migrantu apdzīvotie rajoni kā Šordiča, Brikleina, Vaitčepela, Heknija un nu jau arī Dolstona un Stoukņūingtona. Pēdējās gan ilgu laiku bija piemirstas, pateicoties faktam, ka tās nebija manāmas plašajā Londonas metro kartē. Un tas nešaubīgi nozīmē – the end of the world. Heknija bieži tiek pielīdzināta Ņujorkas Hārlemai. Tikai 66 procenti šeit dzīvojošo ir briti. Pārējie – imigranti un bēgļi: turki, ķīnieši, kurdi, indieši, afgāņi, palestīnieši, vjetnamieši un nu jau arī neskaitāmie eiropieši. Līdzīga demogrāfiskā situācija valda pārējos iepriekšminētajos rajonos. Vienā varbūt vairāk ir turku, otrā – indiešu, trešā – afrikāņu. Vēsturē pēdējā piecgade droši vien paliks kā laiks, kad Īstenda pārdzīvoja pāreju uz trendy. Kad neskaitāmas mazās indiešu un ķīniešu rūpnīciņas pārtapa par luksusa, loft style dzīvokļiem, kādi raksturīgi Ņujorkai. Kad atšķirība starp vietējo nabadzību un jauno luksusu palielināja noziegumu skaitu. Kad Sitija (pilsētas finansiālais centrs) izspieda ilgi pastāvējušo Spitalfīldas tirgu. Kad Treisija Emina nopirka trešo dzīvokli Brikleinā, samaksājot tikai nieka pusmiljonu. Kad mākslinieku uzturētās nekomerciālās galerijas nomainīja Londonas “rietumu gala” komerciālo mākslas magnātu galerijas un jauno mediju mākslinieku pieplūdums “lokālo” pārvērta “globālā”. Aprīlī un maijā galerijā Ashley Gardens varēja vērot Rīgā jau redzētā fotogrāfa Gevina Fernandesa fotoinstalāciju Englisheritage (šī bija trešā izstāde galerijā). Jau pats nosaukums un tā gramatiskā forma ietver ironiju par tik plurālo un sen apšaubāmo jēdzienu “angļu mantojums”. Blakus pelēcīgiem Betnelgrīnas council flat blokiem Fernandess portretē viņam tik raksturīgos ekscentriskos tēlus, šoreiz tērptus jaunā britu dizainera Kventina Makajas (Mackaya) pagājušā gada kolekcijas LL vs L (Lord Lucan vs Liberace) tērpos. Risinot jau sen nepopulāro jautājumu par britu identitāti, Fernandesa tēli (tradicionālās angļu vērtības, integrētas izteiksmīgajā pilsētas nomaļu reālismā) perfekti ataino Īstendā notiekošās pārmaiņas un tās iedzīvotāju duālo raksturu. Tas ir lords Lūkans – 1974. gadā mistiski pazudušais angļu aristokrāts, viņa lēdija, kas tika atrasta mirusi tai pašā laikā, un bezpersoniskās daudzstāvu dzīvojamās mājas, kuras slēpj iemītnieku personības (tās apstiprina hipotēzi par jaunas urbānās klases klātbūtni). Vaitčepelas galerija ir Īstendas vissenākais mākslas templis, kas celts un visus šos gadus pastāvējis ar ticību – nest mākslas gaismu tautai. Kas šeit mainījies? Jauna direktore un jaunas zvaigznes. Aprīlī te bija apskatāma Laiema Gilika instalācija The Wood Way. Instalācija, kam raksturīgs arhitektūras dizains un tēlniecības valoda, atgādina par apkārt uzbūvēto urbāno pasauli un tās politiķu ētiku. Nekas nav stabils un īsts. Viss nemitīgi mainās. Izstādes nosaukums The Wood Way (kaut kas līdzīgs latviešu teicienam “apmaldījies trijās priedēs”), šķiet, pauž mākslinieka skepsi par šodienas pilsētas iemītnieku spēju orientēties fiziskajās un mentālajās, sabiedriskajās un politiskajās struktūrās. Tomēr, iepazīstoties ar programmā paredzēto aktivitāšu sarakstu, jāteic, ka šai objektu strukturalizēšanā ir jaušams cinisms. Statisko konstrukciju papildināšot jogas klases, kas darbosies instalācijas telpā, tādējādi radot darbam vēl vienu – interaktīvo līmeni. Izstādes laikā uz sarunām un diskusijām bija aicinātas tādas zvaizgnes kā arhitekts Naidžels Koutss (Coates) un mākslinieks Maikls Kreigs-Mārtins (Craig-Martins). Izejot uz ielas un dodoties mājup pa krāsaino un skaļo Brikleinu, ātri vien aizmirstu par galerijā piedzīvoto. Prātā nāk Viljama Borova teiktais: “Svarīgs urbānās dzīves fakts: nepārtraukta otrkārtējās uzmanības apzināšanās plūsma. Katrs mašīnas numurs, ielas zīme, svešais garāmgājējs uzrunā tevi.” Šeit katrs akmens un katrs uzraksts uz sienas ne tikai atgādina vēsturi, bet runā par tagadni un pat uzrunā nākotni. Te līdzās padilušiem veikalu uzrakstiem atradīsiet visbagātākās konceptuālās grafītu mākslas un protesta saukļu paraugus. Pirms pieciem gadiem šeit pārsvarā bija tikai indiešu restorāni, pirms trim gadiem uzradās pirmā kafejnīca, nu te ir neskaitāmi klubi un bāri un satiksmes sastrēgumi 24 stundas diennaktī. Atgriežoties pie temata par tradicionālo un komerciālo mākslas dzīvi, jau agrāk esmu rakstījusi par White Cube2 un par Džeju Džoplingu, kas bija pirmais Londonas “rietumu gala” dīleris, kurš 2000. gadā uzdrošinājās atvērt savas galerijas filiāli toreiz vēl tukšā Hokstonas skvērā. Nu viņa paraugam seko arī Čārlzs Saāči, pārpērkot astoņdesmitos gados slavenās Underwood ielas noliktavu ēkas. Šeit, tāpat kā plaši pazīstamajā Beksroudā, slēpjas daudzas britu mākslas aizmirstas lappuses. (Te notika anarhistiskās BANK grupas akcijas un panku nebeidzamās pārtijas.) Šodien šeit apskatāmas Mārtina Makgina (McGinn) lielformāta gleznas, kurās attēloti supermārketu krāsainie plaukti un daudzo produktu bezjēdzība. Šī izstāde ir kā cinisks joks, kas atklāj šejienes sabiedrības un mākslas dzīves neizbēgamo komercializāciju. Divu dekāžu garumā daudziem Beksrouda bija Lielbritānijas konceptuālās mākslas šūpulis un iedvesmas avots. Sešdesmitajos gados, kad vietējiem varasvīriem pietrūka līdzekļu dzīvojamo namu atjaunošanai un jaunbūvēm, rajonā varēja atrast daudzas pussabrukušas mājas un pat kvartālus. Beksroudā, pateicoties diviem tālaika mākslas studentiem – Džonatanam Hārvijam (Harvy) un Deividam Pārtonam (Parton), tika izveidots kooperatīvs, kura biedri (25 mākslinieki) apņēmās ēkas atjaunot. Īpašums tai laikā piederēja Izglītības padomei, kas tādējādi automātiski kļuva par šo mākslinieku patronu. Jau 1978. gadā statistikas dati rādīja, ka Beksrouda un blakus esošais Londonas Fīldparks ir mākslinieku visapdzīvotākais rajons Eiropā. Viens mākslinieks uz vienu kvadrātmetru. Ne visi viņi spēja izstādīties galerijā Flower East, kas tai laikā bija vienīgā komerciālā galerija šai rajonā. Gandrīz dekādi vēlāk daudzi no viņiem atvēra tā dēvētās artist run spaces, kuras pēc tam vai nu “nomira” dabīgā nāve, vai, saņemot valsts pabalstu, kļuva par nelielām institūcijām: galerija Cheesenheil, The Showrooms, vēlāk arī Approach, kas tika atvērta virs mākslinieku iecienītā paba. Approach eksistē joprojām. Galerija Interim Art, kur pavasarī bija apskatāmi galerijas mākslinieka Volfganga Tillmaņa jaunākie darbi, bija otrā pēc Flower East, kas, neraugoties uz apkārtējo nabadzību, savu darbību balstīja uz komerciju. Deviņdesmito gadu vidū galerijas mākslinieku popularitāte un galeristes Morīnas Peilijas (Maureen Paley) personība bieži tika minēta kā arguments (jeb zaļā gaisma), iedrošinot Londonas rietumu galeristus un mākslas dīlerus. Rakstot šo īso stāstu par Īstendas vēsturi, nolēmu iziet pastaigā un apmeklēt netālo galeriju Transit Space, kuras nosaukums bija dzirdēts, bet – kā jau bieži gadās – blakus esošās ielas ir vistālākās. Pa ceļam nejaušības pēc iegriezos klubā Lansdowe, kura durvis (pārmaiņas pēc) bija atvērtas. Lansdowe izsenis ir eksarmijas veterānu VIP klubs, kas saglabājies no sešdesmitajiem gadiem. Par pārsteigumu šeit atklāju 69 jauno mākslinieku izstādi. Darbi radīti, iespaidojoties no F. S. Ficdžeralda noveles “Lielais Getsbijs”. Jāatzīst – lai arī darbi nebija pilnībā pārliecinoši, kopējais koncepts bija patiesi lielisks. Staigājot cauri kluba telpām, kas vēl glabā tradicionālā paba atmosfēru, grūti bija fiksēt, kas šeit ir “māksla” un kas – šīs vietas vēsture. Jaunieši, kas pulcējās ap pusizdzertām pudelēm un pelnutraukiem, tā vien staroja, apmierināti par savu sasniegumu. Pārņemta no kičīgās, savā ziņā iedvesmojošās kluba izstādes, tikai ielu tālāk pamanīju nelielu pastkartīti, piespraustu pie it kā pussagruvušas noliktavas ieejas. Paverot čīkstošās durvis, nonācu izstādē “Nepieciešamais ienaidnieks”. Tā bija desmit mākslinieku grupas izstāde, un varbūt tikai divi no šeit redzamo darbu autoriem bija izstādījušies pirms tam. Manu uzmanību saistīja Debijas Losonas (Lawson) darbi – mazliet satīriski, bet vienlaikus traģisma pilni. Uz nākamās ielas stūra pavērtajās durvīs satiku Niku Holmsu, fotogrāfu, kas dienu iepriekš savā galerijā “5A” bija atklājis pirmo izstādi. Dzīvojot viņš šeit jau labu laiku, bet nu sajutis nepieciešamību atvērt savu studiju (publisko galeriju). Vēl pat neesot viesu grāmatas (tik svarīgā mailing list), bet kaut kad jau esot jāsāk. Beigu beigās tomēr nonācu Transit Space, kas jau divus gadus darbojas kā galerija, kuras mērķis ir veicināt starptautiskos sakarus. Kā pastāstīja viena no galerijas māksliniecēm Katrīna Vītlija (Wheatley), Transit Space slēgšot jau šīgada septembrī – te vainojams namīpašnieks un augošā īre. Šobrīd šeit apskatāma Saimona Feitfula (Faithfull) jaunais darbs Dog Ends. Uz trim sienām vīd pirmā acumirklī nenolasāms zīmējums, kas, tuvāk apskatot, izveidots no rizlas cigarešu papīriņiem – baltiem un brūniem. Zīmējums kā pikseļu paralēle patiesi attēlo suņa galvu, asti un ķepu. Saimons Feitfuls ir viens no retajiem jauniem britu tradicionālas mākslas pārstāvjiem, kas savos darbos pieskaras tehnoloģijas radītām ilūzijām un ar to saistītiem mītiem. Grūti teikt, kurp viņš virzīsies nākotnē, bet līdz šim redzētais intriģē. Nelielā pastaiga mazliet atsvaidzināja skatu un lika apjaust, ka šī ir tikai maza daļiņa no tām radošajām izpausmēm, kuras šobrīd noris daudzajās Īstendas noliktavu un rūpnīcu ēkās. Kā allaž, vistuvākais šķiet vistālākais, un nepieminēts paliek jauno mediju mākslinieku uzplaukums. Wireless networks jeb bezvadu komunikācija, kuras ēru pirms diviem gadiem aizsāka Džeimsa Stīvensa Consume.net aktivitātes, šobrīd ir pārņēmusi gandrīz katru jauno mediju mākslinieku grupu Īstendā. Žurnāls Mute uzsācis projektu You are here (“Tu esi šeit”), lai uzbūvētu backbone (lokālā tīkla pamatshēmu), kas stieptos cauri vietējiem rajoniem no Laimhouzas dienvidos līdz pat Heknijas centram ziemeļos. Ambienttv.net ir atklājis pirmo tīklu free2air.org un iedibinājis BRZT.net, kas ir pamats turpmākiem mākslinieciskiem pētījumiem. Jauno mediju māksla un tehnoloģiskā Īstendas komūna ir garš stāsts kādam citam rakstam, tomēr būtu netaisnīgi to nepieminēt. Nedaudzo aktīvistu darbība ir kā “laikmeta liecības” paaudzei, kura nav ieinteresēta fiziskā īpašumā, bet kuras primārais mērķis ir access jeb pieejamība. Jaunā migrantu paaudze arvien biežāk pamanāma vietējos bāros un mītiņu vietās, kur darbojas jauno mediju māksla, kas ir kā kritika un provokators mūsdienu pilsētai. Māksla bez pārkāpuma ir kā sekss bez orgasma – banksy. Pagājušās desmitgadēs Īstenda ir pārdzīvojusi iedzīvotāju vairākkārtēju maiņu. Šodien reti kuras Īstendas ģimenes vēsture stiepjas divu paaudžu garumā. Savukārt jauno imigrantu plūsmas kārtējo reizi tikai pieņemas apjomā. Pirms desmit gadiem tie bija turku bēgļi, kas autobusos tika atvesti no rajoniem, kuri bija paredzēti lidlauku paplašināšanai, bet šodien viņi ir labējās Eiropas izspiestie brīvdomātāji un Sitijas jeb japīšu šķira. 2000. gadā nekustamo īpašumu tirgus cenas pieauga par 45 procentiem. Tomēr šo jauno iemītnieku ieplūšana nenozīmē, ka nabadzība un bezdarbs mazinās (pēdējie statistikas dati rāda, ka tas joprojām šeit ir augstākais Londonā). Nebeidzas arī mākslinieku cīņa par izdzīvošanu un savu ideju realizēšanu. Bet, neraugoties uz vietējās varas korupciju un lēno vides komercializāciju, Īstenda joprojām ir viens no Londonas rajoniem, kur nepretenciozitāte tiek akceptēta. Kas tad ir mainījies? | |
| Atgriezties | |
