VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kirils Panteļejevs Pelēkā viela Ieva Lejasmeijere Pateikt kaut ko viegli un precīzi par mākslinieku, kas darbojas viegli un precīzi, nesanāk ne viegli, ne precīzi. Piedāvāju klīrīgu un pasmagu, bet pietiekami patiesu apgalvojumu, ka Kirils Panteļejevs ir viens no krāšņākajiem augiem mūsdienu Latvijas tēlnieku buķetē. Dzimis 1969. gada 11. aprīlī Rīgā. 1994. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu un gadu stažējies Humbolta universitātē Kalifornijā, ASV. Kopš 1995. gada sarīkojis sešas personālizstādes dažādās Rīgas galerijās un piedalījies grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs. Konsekventi piedalās Latvijas Laikmetīgā mākslas centra rīkotajās ikgadējās izstādēs, Bolderājas vides mākslas akcijās, Pedvāles brīvdabas mākslas izstādēs un Rīgas Starptautiskajās tēlniecības kvadriennālēs. Strādā par pasniedzēju Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas tēlniecības nodaļā. 2002. gadā saņēmis Latvijas Mākslinieku savienības un Kultūrkapitāla fonda Gada balvu par labāko vides objektu – peldošo “Pludiņu” pie galerijas “Noass”. (“Pludiņš” tapis, sadarbojoties ar Ivetu Lauri. Tā ir triviālā reālisma garā veidota zemledus makšķernieka figūra, kas “sēž” uz putuplasta ledus gabala.) Kirils Panteļejevs nodarbojas ar tēlniecību, tēlniecību un tēlniecību. Gan tradicionālās, gan netradicionālās izpausmēs, gan tādās, kas atrodas tālu no tēlniecības, jaušama konstruktīva un precīza pieeja materiālam un konceptam. Doma tiek formulēta dziļi un skaidri, vienlaikus arī viegli, nepārsātinot un nesarežģījot darbu uztveri. Kā saka – budiskā mierā. | |
| |
| Mākslinieka attieksmi pret savu profesiju labi raksturo 1996. gada
darbs “Punkts un plakne” Pedvālē. Šis joprojām esot
visdarbietilpīgākais projekts. Strādāju gandrīz visu pavasari, lai vajadzīgajā ieplakā uzbetonētu dambi upītei, uzplūdinātu tādu kā dīķīti un zem visa tā iemontētu cauruli, kurā ūdens ieplūst kā atvarā. Kā zināms, mierīga ūdens virsma ir ideāli gluda un atvars savukārt centrējas ap vienu punktu. To arī vajadzēja panākt. Pastāsti, lūdzu, par savām tēlnieka attiecībām ar materiālu! Man nav principiālas attieksmes pret materiālu. Nav tāda, kas būtu īpaši tuvs. Kā iesācējs lielāku uzmanību veltīju materiāla tehnoloģiskām īpašībām. Bet aizvien vairāk interesē materiāla simboliskā nozīme, materiāla vēsture. Kādu laiku man bija tuvs ūdens. Tagad vairs nekas nav tuvs. Varbūt periodiski – uguns. Akmens? Akmens kalšana ir speciāla, fiziski diezgan grūta tehnoloģija. No vienas puses – grūti, bet no otras – materiāls pats atvieglo situāciju. Akmens pašvērtība ir tik liela, ka to var pārplēst pušu un viss jau pēkšņi ir pateikts priekšā. Varbūt tas man ne īpaši patīk akmenī – tā augstā pašvērtība. Bet tehniku gribējās apgūt pieredzes dēļ, lai zinātu, kas tas akmens tāds ir. Izstādēs “2. daba” un “3. daba” Mākslinieku savienības galerijā man bija darbi no māla, apsegti ar plēvi, lai nežūst. Pirmajā izstādē (“Siltumnīcas efekts”) zem plēves veidojās smuks norasojums – vienlaikus gan svaiguma, gan karstuma efekts. Otrajā izstādē no svaiga, pelēka tēlnieku māla izveidoju smadzenes. Izrādījās, ka nepieciešams minimāls darbs, lai māla čupu pārvērstu smadzenēs – viena pelēkā viela pārvērtās citā pelēkajā vielā. Māls ir perfekts plastisks materiāls. Visu sākumā veido no māla – no juvelierizstrādājumiem līdz monumentiem. Bet smadzenes savukārt nosaka visu, kas notiek ar mālu. Izveidojās tāds kā kalambūrs. Personālizstādei “Skulptūra” galerijā “M6” (1996, projekta “Identitāte un distance” ietvaros) biju no lauku izgāztuves savācis visādus metāla priekšmetus. Funkciju zaudējušās lietas, izņemtas no savas vides, bija notīrītas, noslīpētas un eksponētas uz pulēta granīta virsmas – tiem lūžņiem vajadzēja iegūt skulptūras identitāti. Līdz maksimumam atkailināts materiāls, bet saglabāta forma. Tas bija būtiski. Izskatās pēc konfektēm. Precīzi. Tā bija ļoti salda izstāde. Katrs materiāls prasa nevis vienkārši pieeju, bet citu koncepciju. Jo vairāk dažādi materiāli apgūti, jo skaidrāk var formulēt mērķi. Jo dziļāk, pilnīgāk apgūstu kādu materiālu, jo mazāk gribas ar to strādāt – jo īpaši nevilina iedziļināties materiāla iespējās. Darbs ar vaska figūrām aizsākās kā viens no “krusta gājieniem” pēc naudas, bet izvērtās par interesantu pasākumu, un, iespējams, šīs figūras vēl kaut kā izmantošu. “Pludiņā” bija gan tradicionāla reālistiska vaska figūra, gan performances elementi – mākslinieks gumijas laiviņā aiz striķīša velk ledus gabalu ar bļitkotāju. 1998. gadā Polijā pirmo reizi piedalījos tādā kā performanču festivālā – kādā bijušā militārā bāzē regulāri rīko akcijas, ļoti līdzīgas kā Bolderājā, bet tās ilgst vismaz divas nedēļas. Atmosfēra mani tā atraisīja, ka es arī pamēģināju. Pirmais mēģinājums skatītājiem ļoti patika, un sāku saņemt aicinājumus piedalīties citos līdzīgos pasākumos. Ko es darīju? Tādu palielu zāli pienesu pilnu ar kritušām lapām, ielīdu bērnu vanniņā, lai saslapinātu “kaļsonus” (citi slapina T kreklus), nogorījos ar tiem “kaļsoniem” un sāku grābt lapas – dzenāju skatītājus pa visu zāli. Beigās sagrābu lielu čupu, kur varēju pats paslēpties, un burtiski laidos lapās. Akcija ar galda dedzināšanu Bolderājā notika ļoti šaurā draugu lokā. Tajā, tāpat kā tikko aprakstītajā lapu grābšanā, runa ir par cilvēka attiecībām ar ārējo pasauli. Vienīgi lapu grābšana nebija tik lakoniska. Vēl tīri labi izdevās kāda performance festivālā Exit Somijā. Tas notika zālē ar durvīm uz visādiem kambariem. Aiz vienām durvīm es sāku dauzīties, lai laiž mani iekšā, bet, kad publika gribēja atvērt durvis, es neļāvu tās dabūt vaļā, tikai sāku vēl aktīvāk ārdīties, dauzīt durvis no savas puses un briesmīgi lamāties. Tika pat sameklēta kaut kāda rezerves atslēga vai kas tamlīdzīgs, bet vienalga durvis atvērt viņiem neizdevās – biju ļoti apņēmies viņus neielaist. Tā es ārdījos aizvien negantāk. Kad publika sāka uztraukties, ka kaut kas tiešām nav riktīgi ar to cilvēku aiz durvīm un visu situāciju, iznācu laukā un paklanījos. Nezinu, kā īsti to uztvēra, bet mērķis bija cēls. Vārdu sakot, Eiropas Savienības un citas sabiedriskās dzīves problēmas. Bjalistokā tādās kā Mākslas dienās “dalīju” publikai garīgo barību. Staigāju starp skatītājiem baltā krekliņā, latviski lasīju galda lūgšanas un metu pa gaisu papīra šķīvīšus, lai ķer. Poļiem šādi pasākumi tradicionāli ir ļoti labi apmeklēti, viņi laužas uz mākslu kā traki. Uz ko tu pats skaties mākslā, kas tev mākslā patīk? Tāds jautājums nostāda neērtā situācijā, jo atbildētājs nevar ne uz ko atsaukties. Bet man pat patīk tādas situācijas. Varbūt tāpēc man patīk performanču māksla, jo tur var strādāt ar neko, situācijā, kad nav ne materiālu, ne tehnisku līdzekļu. Domājot par tehnisko līdzekļu problēmu, ienāca prātā tāda vīzija, ka māksliniekus izmet kaut kur, kur nekā nav (kādā tuksnesī), un tur viņiem kaut kas jārada. Nav labiekārtotas darbnīcas un komfortablu apstākļu. Man tā situācija varētu būt ideāla – nebūt saistītam ar kaut kādiem ietekmējošiem apstākļiem. Tuksnesis jau arī var būt pietiekami rosinošs. Latvijā laikam Bolderājas akcijas ir vistuvāk šim man tik patīkamajam stāvoklim. Man nepatīk domāt par to, ko man vajadzētu, lai radītu. Tādi jautājumi parasti nemaz nerodas. Tāpēc patīk piedalīties trakos, ekspromtos pasākumos. Mani neinteresē, kādas tur būs materiālās iespējas. Mākslā man patīk pētīt. Ja mēģinām kaut ko dziļāk izpētīt – vai materiāla struktūru, vai, die’s pasarg, pasaules uzbūvi kopumā –, nonākam pie secinājuma, ka sākumā parādās struktūra, kristāliskie režģi, tad molekulas un atomi, un, aizejot jau maksimāli tālu, izrādās, ka tur dziļumā būtībā nekā nav – kaut kādi enerģijas lādiņi. Un arī tie dalās vēl sīkāk. Sanāk, ka viss sastāv no nekā, no tukšuma, kur notiek enerģijas apmaiņa. Protams, ja pieņemam, ka dzīvojam materiālā pasaulē, tas kļūst visai relatīvi. Ja māksla ir kaut kas aiz realitātes, prātam īsti neaptverams, tāda kā pretenzija saskatīt kaut ko neredzamu, tad, lai izprastu realitāti, ir vajadzīga tieši mākslinieciskā izjūta. Pašos dziļumos materiālistiska domāšana nepalīdz. Mākslas efemerā daba nemaz nav tik efemera. Tā dod iespēju daudzmaz saprast, kas apkārt notiek. Atbilde tiek meklēta caur formu? Forma ir nosacīts apzīmējums. Tomēr dzīvojam vizuāli tveramā pasaulē, un tur ir attiecīgi izteiksmes līdzekļi. Pēc elementāra racionālisma principa: izmantojam to, kas pa rokai, – acis. Tādi ir mūsu pasaules likumi, kārtība. Bet dziļāko mākslas sūtību saskatu tās iespējā palīdzēt mums iztēloties “kopējo bildi”. Man vienkārši ir tādas pētnieciskas tieksmes. Es varu pētīt jebko. Varbūt reducēju to uz materiālu, jo pēc jebkura parauga no materiālās pasaules var izdarīt daudz vispārinātākus secinājumus. Kā tu raugies uz, piemēram, redīsiem kā formas pilnību? Dažreiz taču šķiet, ka ar dabas formām pilnīgi pietiek. Var jau kaut ko paņemt, apskatīt un atrast to pašu, ko meklē, kaut ko radot. Bet tad nenotiek komunikācija – intensīvs apziņas darbs. Tāpat kā literatūrā ir vārdi, vizuālajā mākslā ir vizuāli uztveramu tēlu valoda. Faktiski viss mākslā grozās ap to, kā TO parādīt. Un deviņdesmit procentu mākslas taisīta, manipulējot ar izteiksmes līdzekļiem un visādiem blakus efektiem – modes tendencēm, politiku, materiālas vērtības piešķiršanu nemateriālām vērtībām utt. Daudzi pasākumi izvēršas par stilīgu mantiņu parādi. Nodarbojoties ar lietām tīrā veidā, piemēram, ar šiem skaistajiem redīsiem, nevar atrast realizācijas ceļu, kā mākslinieka idejas vispār izteikt. Proporciju diapazons starp pētniecību un pasniegšanu var svārstīties. Ir dīvaini, ka, darot kaut ko pirmo reizi, rezultāts ir maksimāls, īpaši jau attiecībā uz performancēm. Pēc tam vairs nav tā. Tam nav sakara ar tā saucamo iesācēja veiksmi. Drīzāk pozitīvo lomu nospēlē citās jomās uzkrātā pieredze un tāds kā satraukums, maksimāla atdeve, jo ej uz kaut ko, ko vēl nepazīsti. Tas ļauj saprast, kāpēc es un citi vispār nodarbojas ar mākslu. Vai performanču izrādīšana un atkārtošana nav mulsinoša? Tas mulsina gan, ka process kaut kā tiek atražots, bet māksla jau nav pie tā vainīga. Kas tad cits atliek. Performancēs pārsvarā ir ļoti svarīga publicitāte, darba frekvence. Tas atkarīgs arī no prasībām – ja ir vēlēšanās tikt kaut kādā “rangā”, jāuztur attiecīgā frekvence. Bet, jo augstāka frekvence, jo grūtāk saglabāt lielu amplitūdu. Kas tev patīk no citu mākslinieku sasniegumiem? Parasti klusēju un neko daudz neatbildu uz šādu jautājumu, jo negribu samaitāt sarunas noskaņu. Patīk, bet, atklāti sakot, nekas daudz. Parasti gandrīz nekas nepatīk. Un ne tāpēc, ka kriticisms būtu mana dzīves pozīcija. Es vienkārši jūtu to, kas man patīk. Bet pat kauns atzīties – tas notiek tik reti. Visi domās, ka esmu vīzdegunīgs radījums. Vai tēlniekam nav īpašas attiecības ar publisko vidi? Darbs publiskai telpai ir ļoti specifisks. Pāris reižu esmu piedalījies publisku objektu konkursos. Tas bija pietiekami, lai saprastu, cik ļoti tas atšķiras no visa, ar ko es varētu gribēt nodarboties. Neesmu vēl uztaustījis to īpašo pieeju, ko tāds publisks darbs prasa. Publiskā telpā loģiskās mākslas attiecības ar konjunktūru tiek maksimāli saasinātas. Mainās proporcija starp jaunradi un konjunktūru. Bet ir arī citāda rakstura attiecības. Darbs “Neredzamās sienas” no akcijas “Māja Bolderājā” piedzīvoja savādu publikas reakciju. Tā bija burka, pilna ar ūdeni, kas vienkārši stāvēja un provocēja vietējo komūnu. It kā lai pārbaudītu, vai darbojas siena, kas tikai norobežota ar striķīti. Tai pašā dienā burku vai nu nozaga, vai sasita. Tātad varēja secināt, ka darbojas tikai redzamās sienas, jo neredzamās nedarbojas. Taču tas īpaši nesarūgtina. Ja parādās iespēja izpausties, vairāk man neko nevajag. Protams, mēģinu ar daiļradi nodarboties, kad virza kāds pozitīvs impulss. Vēlēšanās kaut ko darīt jau nemaz nevar rasties no negatīva noskaņojuma. | |
| Atgriezties | |
