VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tokijas pils – jauna Francijas laikmetīgās mākslas citadele Ginta Vilsone | |
| |
| Pavisam nesen, 22. janvārī, Parīzē tika atvērta jauna mākslas iestāde –
mūsdienu mākslas centrs Tokijas pils (Palais de Tokyo, site de crēation
contemporaine). Tomēr teikt, ka Tokijas pils ir “jauna”, savā ziņā ir
dīvaini, jo tā, laiku pa laikam visai radikāli mainot savu statusu,
mākslas cienītāju aprindās jau sen labi pazīstama. Tokijas pils, kuras nosaukums savulaik aizgūts no tuvīnās Tokijas krastmalas, kas to atdala no Sēnas, ir viena no retajām 1937. gada Pasaules izstādes celtnēm, kas nebija “viendienīte”. Sākotnēji, iedvesmojoties no tolaik labākajiem pasaules muzejiem (Londonas, Berlīnes, Amsterdamas), tajā tika ierīkots Nacionālais Modernās mākslas muzejs, kurš tur atradās līdz 1977. gadam. Vēlāk tās divos spārnos “apmetās” arī jauneklīgā Parīzes biennāle (līdz 1982. gadam). Kad septiņdesmito gadu vidū Nacionālā Modernās mākslas muzeja kolekcijas tika pārvietotas uz jaunatklāto Pompidū centru, tajā iekārtoja heterogēno Mākslas un eksperimentu muzeju (Le Museē d’art et d’essai, no 1977. gada līdz 1986. gadam). Bet atgriezīsimies mūsdienās. Mūsdienu mākslas centrs Tokijas pils izveidojās, saplūstot divām – individuālajai un valsts – iniciatīvām. 1988. gadā divi jauni mākslas kritiķi – Žeroms Sanss (Jerome Sans) un Nikolā Burjo (Nicolas Bourriaud) – nolēma, ka pietiek mūžīgi gausties par Parīzē lokalizētas “dzīvas” mūsdienu mākslas “laboratorijas” neesamību un kaut kas jādara lietas labā. Aptuveni tanī pašā laikā, proti, 1999. gada martā, Katrīna Trotmane (Catherine Trautman), toreizējā kultūras ministre, nolēma reanimēt jau vairākus gadus slēgto Tokijas pili un izveidot tajā jaunu mākslas centru. Francijas Kultūras ministrija, meklējot topošā centra vadību, izsludināja konkursu, turklāt šoreiz cenšoties atrast nevis augsta ranga ierēdni, bet ar mākslu tieši saistītu cilvēku (runājot par mākslas iestādēm, tas ir ārkārtīgi rets gadījums). Un atlases rezultāts bija visai neparasts... Kā jau teikts, divu mākslas kritiķu tandēms, tātad nevis vienpersoniskas gribas (radoša) izpausme, bet dialogs. Dialogs, kam jāveicina interdisciplināra laikmetīgās mākslas radīšana, kā arī franču un ārzemju mākslinieku sadarbība, cenšoties izbēgt no eksotisma vai lētas slavināšanas slazdiem. Jaunā Tokijas pils ir varbūt nevis pasaulē, bet Francijā vienīgais mākslas centrs, kas, cenšoties tuvināt mākslu un ikdienas dzīvi, ir atvērts no divpadsmitiem dienā līdz pat pusnaktij. Centra īpatnība (kaut gan mūsdienās tas sen vairs nav nekāds jaunums) ir Tokijas pils monumentālās arhitektūras atkailinātība. Arhitektūra, kas visdrīzāk atgādina nevis solīdu mākslas iestādi, bet nesen pamestu industriālu būvi. Tokijas pils arhitektoniskās “reanimācijas” autoru, kādreizējo Bordo arhitektūras skolas absolventu Annas Lakatonas (Anne Lacaton) un Žana Filipa Vasala (Jean-Philippe Vassal) piegājiens ir funkcionāli lakonisks. Viņi (tiesa gan, kategoriski atsakoties no viņiem “piešūtās” arte povera adeptu “birkas”) nepretenciozi akceptē jebkuru – gan “cēlu”, gan “prastu” – celtniecības materiālu un savā darbā vienlīdz iedvesmojas gan no Mīsa van der Roes arhitektūras, gan no naftas torņu vai industriālo siltumnīcu anonīmās stilistikas. Arī no Āfrikas arhitektūras, kaut gan pirmajā mirklī tas nemaz nav īpaši saredzams. Tomēr Āfrikas ietekme kļūst gan vieglāk saskatāma, gan labāk izprotama, ja mēs zinām, ka Žans Filips Vasals ir piecus gadus strādājis Nigērijā un ka arī Anna Lakatona viņam nereti pievienojusies. Šī ietekme kļūs vēl saprotamāka, ja ieklausīsimies abu arhitektu vārdos, kurus citē masu mediji: “Tas bija īsts šoks. Mēs atklājām vienkāršību. Āfrikā viss ir ļoti spontāns. Konstrukcijas ir tūlīt pat lietojamas, un to skaistums imponē. Mūsuprāt, viņi izprot arhitektūraspamatbūtību. Šī arhitektūra, kas līdzsvarojas ne vien ar klimatu, ekonomiju, tehnoloģiju, materiāliem un funkcijām, bet arī ar kreativitāti, vienkārši, bet ļoti precīzi atbilst konkrētam kontekstam un attiecīgai situācijai.” Un, izrādās, ka ne tikai abu arhitektu daiļrade kā tāda, bet arī šķietami tik vēsi racionālās Tokijas pils rekonstrukcija ir tieši saistīta ar karstasinīgās Āfrikas, precīzāk – Marokas kultūru. Tās prototips ir Marrākešas tirgus Djema El-Fna. “Brīva, nesamākslota telpa, kurā no agra rīta rosās augļu un garšvielu tirgoņi, bārddziņi, grozu pinēji un kuru pēcpusdienā pilnīgi transformē pasaku stāstnieki, čūsku dīdītāji, ziņkārīgo pulciņi un stihiskas gājēju straumes. Telpa, kas vakarā pamirst un nākamā rītā no jauna atdzīvojas,” stāsta arhitekti. Adekvāti mobilai bija jābūt arī rekonstruētajai Tokijas pilij. Un, izskatās, šis nodoms ir veiksmīgi īstenots. Kaut arī par apmeklētāju trūkumu centrs nevar žēloties, nekāds pūļa sindroms nav jūtams. Tokijas pils ir kā liela brīvu klejojumu telpa. Viss šķiet ļoti dabīgs. Nekas neliekas pašmērķīgs. Turklāt plašās, viegli modificējamās Tokijas pils telpas (87 000 kvadrātmetru) nodrošina ne vien skatītāju brīvu cirkulāciju, bet arī lielu izstāžu politikas brīvību. Izstāžu zāles ir viegli transformējamas; to starpsienu panno ir pārvietojami, tādējādi katram projektam iespējams piemeklēt vispiemērotāko konfigurāciju. Vienīgais trūkums – manuprāt, šīs arhitektoniskās brīvības iespaidā viss saplūst. Praktiski nav iespējams atšķirt, kur sākas viena ekspozīcija, kur beidzas cita. Kur sākas kāda grupas izstāde un kur – kāda mākslinieka personālizstāde. Bet arī tāda var būt izvēle... Tātad pirmais Tokijas pils izstāžu politikas moto ir nepārtrauktība. Ne vien jau minētā izstāžu saplūsme, bet arī pils nerimstošā aktivitāte. Tajā vienmēr kaut kas notiek. PILS ir kā mūžīgais dzinējs – tās darbība nekad neapstāja. Viena izstāde sākas, otra jau sen ir sākusies. Viena ekspozīcija tiek uzstādīta, cita – demontēta. Viss noris vienlaikus. Turklāt ļoti atklāti un pārskatāmi. Lai kas arī notiktu, neviena telpa netiek aizslēgta un skatītājam viss ir ja ne gluži izprotams, tad vismaz pārredzams. Otrais jaunās mākslas citadeles moto – stilistiska un tehniska daudzveidība, ko apliecina arī tās pirmā (bez nosaukuma) grupas izstāde (29. janvāris–21. aprīlis), kuras nozīmīgākos darbus gribētos raksturot tuvāk. Noami Fišere (Noamie Fisher). Fotogrāfijas un zīmējumi. Kārtējās paralēles: augi/seksuālie draudi. Tehniski kvalitatīvas, bet savā ziņā pat kaitinošas fotogrāfijas. Kaitinošas nevis tādēļ, ka būtu pārmērīgi provokatīvas, bet tādēļ, ka tās visticamāk ir tikai kādreizējo fotoprovokāciju “n-tais” atkārtojums. Maikls Elmgrīns, Ingars Dragsets (Michael Elmgreen, Ingar Dragset). Demolished Prison, Powerless Structures. Instalēts “Berlīnes mūris”. Cietums vai patlaban tik aktuālā centra un piepilsētas konflikta metafora. Kritušais vai sagrautais nomaļu geto. Viržīnija Barra (Virginie Barre). Mulsinošs manekens. Uz sarkani pārklātās betona grīdas pakritis cilvēks. Pusmūža sieviete bēškrāsas lietusmētelī. Stingajos pirkstos rūtots lakats. Bailes un sastindzis izmisums. Paola Pivi (Paola Pivi) Sans titre. Videoinstalācija. Drūmas, cirkulāras kūdras kaudzes, kas ir redzamas ne vien “dzīvē”, bet arī blakus novietotajā monitorā. Ritmiski monotona, tomēr fascinējoša videofilma – pa kūdras kaudzēm nemitīgi skrien, lēkā, ložņā vīri oranžos tērpos, jādomā, ugunsdzēsēji. Kejs Hasans (Kay Hassan). Johannesburg by Day. Dīvaini labdabīga instalācija – optimistisks piemēslota metro vai pilsētas (kas vēl tikai gaida savus agrīnos uzkopējus) atveidojums. Koferi, somas un cigarešu paciņas. Kvītis, veci papīri un krāsu bundžas. Skaidu plāksnes, grafīti un krāsainas fotogrāfijas, kurās skarta sociālā tematika. Tā kā Tokijas pilī redzamo ekspozīciju apskatīšanas laiks ir ļoti dažāds (no pusgada līdz pat dažām dienām), gribētos nedaudz pievērsties arī kādai šopavasar otrajā stāvā iekārtotai “ekspresizstādei”. Proti – spāņu jauno tehnoloģiju un jauno mākslas virzienu žurnāla NEO 2 ekspozīcijai Neighbours (4.–12. aprīlis), kas diezgan dabīgi savienoja pavisam ordinārus atribūtus: kurpes, T kreklus, skaņuplates, žurnālus, grāmatas un 128 parīziešu fotoportretus, kurus papildināja iemūžināto personību atbildes uz vienu vienīgu jautājumu: “Kas ir dzīve?” (C’est quoi la vie pour vous?) Izstāde bija pārliecinoša, kaut arī tajā dominēja nevis individuāls pasaules tvērums, bet (labi nostrādātas) reklāmas estētika. Tomēr izstādītie darbi, nenoliedzami, bija profesionāli un daži – kā Sebastjana Menjē (Sebastien Meunier) askētiskais Warrio + Dan Ghenacia – pat neaizmirstami. Paralēli izstāžu darbībai Tokijas pilī noris arī citas aktivitātes – ir izveidots digitālais televīzijas kanāls Tokyo Tv. Plate-Forme nelokalizētā “garīgā telpa” – debates, konferences, koncerti. Atraktīvs restorāns. Tokyorama – mākslinieku vadītas pastaigas Tokijas pils apkaimē. Daudzveidīgas tematiskās ekskursijas. Dažas no tām, piemēram, “Man nepatīk mūsdienu māksla”, ir visai oriģinālas. Viss liecina, ka Tokijas pils personāls stingri apņēmies “ņemt stūri savās rokās “ un īstenot ne vienreiz vien dzirdēto saukli: “Mēs jūs tomēr piespiedīsim mīlēt mūsdienu mākslu.” Aizmirstot, ka galu galā – pat ja mums to varbūt negribas īsti atzīt – cilvēkiem tomēr ir tiesības izvēlēties... | |
| Atgriezties | |
