VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| GAISA PILS Kaspars Vanags, OPEN venécijas arhitektüras biennålé itålijas paviljona latvijas noda¬å lîdzås gunåra birkerta gaismas pils maketam varés iepazîties arî ar rigasound (linards kulless, voldemårs johansons) un radoßås apvienîbas ma1z3 kopîgi veidotå projekta “gaismas pils” videoprezentåciju. | |
| |
| i. ķeros pie rakstīšanas, kaut gan vēl neesmu redzējis pilnīgi un galīgi neko. nedz fotoskices, nedz dokumentālo kinomateriālu. tikai stāstus un lielas acis. jau kopš rudens viņiem – t.i., linardam kullesam un voldemāram johansonam no rigasound – ik satikšanās reizē ir ko pārējiem pastāstīt. reizē nopietni un ne, tādēļ īstas skaidrības, kas tur īsti būs, kā izskatīsies, joprojām nav. toties stāsti vien ir kā vērti, un var domāt, ka šis tas ir fiksēts arī vizuāli. vismaz vadiņi-štekeri-mikrofoni, aizrunāt-atdot-kameru ir viņu regulārā bitovuha pa mobilajiem. vēl rudenī tēma bija visai konceptuāla. sarunas grozījās ap latviešu tautas teikām un pasakām, kārtodamās failā zem nosaukuma “gaismas pils”. pēckara izdevumos tika meklētas tautisko rakstu modulācijas un lietišķās mākslas objekti, kas atšifrētu staļina laiku formulu “nacionāls pēc formas, internacionāls pēc satura”. jūsmošana dizaina līmenī – oi, kāda māla vāzīte, paskat, kāda crazy tautumeita – šķita piedienam (apģērbu) kultūras centra ma1z3 kontekstam. tajā iederējās arī interese par nacionālo, jo maizieši skrejlapu apkārtrakstos pieturējās pie nacionālpatriotiska dizaina un padomju ēdnīcas cienīga uzsaukuma – “kam pieder ma1z3, tam pieder valsts!”. ķipa, laibah-kičs. tad pēkšņi viss mainījās... varbūt ne to maizi apēda, ieturēdamies ēstuvē iekš krišnas tempļa, kam iepretim ierīkots maiziešu štābiņš. nu viņu runas bija gan par lielvārdes jostu un latviešu piramīdām, gan par pagānu sektas piekopto valpurģu nakts rituālu pamestajos mangaļsalas poligona bunkuros. arī par zentas mauriņas dzīvesdrauga konstantīna raudives parapsiholoģiskajiem eksperimentiem ar mirušo balsīm, kuru magnetofona ierakstu lentēm viņi taisījās braukt pakaļ uz vāciju. tomēr interese par šīm lietām joprojām šķita esam tīri pētnieciska. ar nelielu atkāpi jāsaka, ka “pētījuma projekti” ir visai izplatīta parādība jauno mākslā un šķiet ienākusi reizē ar new economy un daudzo pēckara kultūras teoriju vilni. mākslinieki veic pašizdomātas socioloģiskās aptaujas, pētī informācijas tehnoloģiju piemērotību netradicionālam to pielietojumam, ievāc paraugus no subkultūru segmentiem un impozantu informāciju par normalitātes pierobežām. vairāk vai mazāk viņi līdzinās “putnu vērotāju” kustībai, tikai ir vienpaši novērojamo objektu izvēlē. sieviešu rokassomiņu saturs, jauno krievu kapa pieminekļi, darba piedāvājumu skrejlapiņas, tējas sēnes audzētāji, atmiņu klades un kultūristes. reizēm galarezultāts ir kārtējās “simulakru” kolekcijas un apceres par preču fetišismu, citreiz – sociālā plastika vai tradicionālas prezentācijas formas datu bāzes tīmeklī vai mākslas institūciju uzturētajā vidē. novērošanas mānija un kontroles sabiedrība kulminē haktīvistu uzturētajos saitos, kas plašā sortimentā piedāvā nelegālas tiešraides no satiksmes policijas vai apsardzes firmu uzstādītajām novērošanas kamerām publiskajā/korporatīvajā telpā. novērotais kā novērotājs – gana savāda (paš)refleksija. atgriežoties pie rigasound pētīšanas kāres, jāatgādina, ka savulaik viņi apkopoja visai bagātīgu pilsētas skaņu un trokšņu arhīvu net.audio formātā. tādēļ varēja saprast viņu interesi par rietumu parapsihologu aprindās tīri labi pazīstamā “junga skolnieka” konstantīna raudives paškonstruēto radioierīci saziņai ar mirušo valstību. jauns skaņu avots! turklāt raudive lieliski papildina nacionālpatriotiskās šīzes un varas diskursu, jo pirmskara latvijas periodā sarakstītie darbi runā par pūli, haosa cilvēku un pārcilvēku, tur čum un mudž no garīgās dzīves metafizikas un pārdrošiem apgalvojumiem salīdzinošajā reliģiju pētniecībā. līdzīgi raudivem, arī rigasound ir jauno tehnoloģiju frīki. der salīdzināt raudives pēckara gados sarakstītajā un vairākās valodās tulkotajā grāmatā “breakthrough: an amazing experiment in electronic communication with the dead” aprakstīto ierīci ar voldemāra izstrādāto programmatūru, kas meklētu kodu pieejai pie burtnieku ezerā nogrimušās gaismas pils arhīviem. teikas vēsta par slepeniem burvju vārdiem. to kalkulācijai rigasound izmanto īpašu algoritmu, kas apstrādā pētniecības gaitā atrasto buramvārdu fosilijas, pareizāk sakot, digitālos nospiedumus no “dzīvajiem brīnumiem”, kuri sastapti latvijas mūslaiku sabiedrības ezoterisko nogulu slāņos. iespējams, ka vēl pirms raudives par īsto paraugu sakaru/informācijas tehnoloģiju sazobei ar pagānismu kalpo piemērs no “vef” produkcijas (turklāt tajā pašā burtnieku gaismas pils kontekstā) – savulaik visā padomju savienībā pazīstamais radiouztvērējs “spīdola”. kaut arī nav īstas pārliecības par runātā atbilstību patiesībai, postsovetiskajā latvietī mīt sovetiskās zemapziņas stutētā leģenda, ka čukču valodā radio tā arī tiekot dēvēts – par spīdolu. raganas vārdā, kura varbūt tepat kādā ēterā vien lidinās. ii. nejauši noklausītā viņu sarunā jautājumu “vai vari ieteikt kādu burvi?” īpaši šarmantu padarīja uzrunātā pretjautājums “kādam mērķim? tev pašam vai projektam?”. burvji ar respektu pret personiskās dzīves neaizskaramību. burvji kā inteliģentās molekulas, spējīgi mūža pavedienā nošķirt projektu šķiedras no intīmās dzīves dzīpariem, lietišķos darījumus no privātajiem, vienmēr gatavi pēc iepriekšējas vienošanās apstrādāt vienu un i nepieskarties otram. burvji ar nodalītām kompetences sfērām kā starp mediķiem vai automehāniķiem – viens kā ar roku noņem rozi, kamēr otrs tādu pašu roku iesitis citā, piemēram, tulpju biznesā. burvji – urologi, burvji – kardiologi, burvji ritošajai daļai vai tikai un vienīgi virsbūvei. kaut kas no noklausītās sarunas baisuma piemīt vairumam mūsdienu mākslas projektu, bet linarda/voldemāra “gaismas pils” gadījums ir īpašs. topot ciešā sadarbībā gan ar dažnedažādām vietējo pūšļotāju un ezoteriķu biedrībām, gan ar individuāli praktizējošiem šamaņiem autsaideriem, tas, šķiet, nodrošinājies ar kultūrpolitikas birokrātijā iecienīto starpdisciplinaritātes principu, lai tā aizsegā izlavītos ārpus jebkuras “mākslas projektu” mapītes. tajā ir informācijas nesēji, kurus ātršuvēji nepaspēj sadiegt. dubultā grāmatvedība, kas lavierē starp diviem principiāli atšķirīgiem uzstādījumiem – mākslinieks kā profesija un mākslinieks kā aicinājums. lietderības un absurda savstarpējo attiecību koeficients, kas liekas tik uzskatāms, aplūkojot ekstrasensa kabinetā pie sienas ierāmētu dziednieku asociācijas sertifikātu, šķiet pazaudējis savu daļsvītru, kad latvijas mākslas institūciju aktīvisti rīko māksliniekiem instruktāžas seminārus par tēmu “kā lietot savu profesiju”. nekautrīgs racionālisms ir kā prokrusta gulta, kurā mākslai ir vien projekta statuss, un kā projektu to var pastiept/apcirst pēc uzņēmumu reģistra normatīviem un kultūras fondu prioritātēm. dzīves māksla vai alkas pēc dadas vai gesamtkunstwerk un neprātā nogriezta auss labi iederas esejās par klasiķiem, toties “projektu pieteikumos” motivācijai ir jābūt ar perspektīvu, kas skanētu pārliecinošāk nekā “jauni ļaudis veci tapa, to kociņu meklēdami”. mūsdienu mākslai, tā sacīt, ir jāsniedz rezultatīvi risinājumi. loģiski, ja šādā kontekstā arī gaismas pils nav nekāda gaisa pils. būtu tā gaisa pils, nebūtu nemaz nogrimusi. iii. tomēr gaismas pils kā “projekts” trakoti uzprasās pēc pēdiņām. pēdiņas – viena no izplatītākajām mūsdienu cilvēces vājībām. līdz ikdienas klišeju piezemētībai nonācis poststrukturālisms – apgaismības krīze, neticība valodas patiesīgumam, šaubas par “galvenajām sižeta līnijām” un to nospraustajiem kontekstiem-konjunktūrām-diskursiem. pēdiņās paslēpto skepsi visuzskatāmāk raksturo sarunvalodā iespraustais aizguvums “ķipa”, ko pavada īpaša roku žestikulācija. paceļot tās plecu augstumā, ar abām gaisā tiek pakratīta pirkstu kombinācija, kas atgādina nespēkā sačokurojušos victory zīmi. linarda un voldemāra “projekta” pēdiņas skeptiski bradā pa kontekstu laukiem, kuros norisinās nacionālās bibliotēkas pārlieku politizētā celtniecība. nodēvēta par gaismas pili, bibliotēkas projektēšana atgādina ne tikai (brīv)mūrniecību ar arhetipu ķieģeļiem. vēl ļaunāk. ierindas sīkpilsoņa sadzīvē “celt gaismas pili” nu nozīmē lieku izšķērdību, proti, aiz sevis neizslēgtu elektrību. šādā abpusēja pragmatisma ielenkumā linards ar voldemāru izskatās pēc antiņiem. antiņš – tā ir cita pasaka. pasaka par kāpēju stikla kalnā. arhitekta birkerta piedāvātā metafora, ko burta kalpi aizstājuši ar potencēs jaudīgāku – burtnieka pils – tēlu. antiņš taču būtu nulle bez večuka, kas piegādāja lepnos zirgus. ķipa, meklējam galus večukam... arī linards un voldemārs meklē galus, bet atšķirībā no burta kalpiem burtnieku cer sazīmēt pēc “burties”, nevis “burtot” pazīmēm. bibliotēkas un lielās politikas labirinti, slepenais kods un ezoteriķu uzkrītošā klātbūtne te uzvēdī asociācijas ar umberto eko, un šo “projektu” tiklab var interpretēt arī kā “plānu” (ķipa, ar lielo “pē”). iv. abu rigasound antiņu plānā dominē iracionalitāte, patoloģisks “garā nabago” naivums un neprognozējams risks aiziet pa pieskari. kā baisas brīdinājuma zīmes tajā uzvīd nostāsti par psihoterapeitu ļaunprātībām, aplami “nokodējot” alkoholiķus. par tiem atminas maga apmeklējuma reizē, pēc kura nākoties rēķināties ar sliktu dūšu un galvas reiboņiem. līdzdalība labi apmeklētā seminārā, kur priekšlasījumus lasa lektors no polijas, viņš arī lietusvīrs, kurš pēc olimpisko spēļu organizatoru pasūtījuma esot aizgaiņājis mākoņus virs nagano stadioniem un rīgā pensionētu kundžu auditoriju novedis līdz ambienta transa stāvoklim. pavasarīgā nedēļas nogalē viņi savāc ivaru vīku un aizbrauc uz pokaiņiem, noguļas akmeņu krāvuma zvilnī un klausās, ko stāsta rituāli izsauktu lietus lāšu pieskāriens. ezoteriķu saklātajā prokrusta gultā ieguldītais projekts parauj zem deķa arī pašus tā autorus, un kurš gan īsti var paredzēt, cik atskaldīti viņi izkāps atkal laukā. zem segas ir tumšs kā kinoteātrī vai kā dona huana uzrīkotā nakts pastaigā pa kastaņedas lapaspusēm. tā ir ekspedīcija pētnieciskos nolūkos. plenērs. pārprasta franču situacionisma ideja par psihoģeogrāfiju un ekstrēmā tūrisma paveids. kā svešzemē nokļuvis japānis vai kamera “putnu vērotāja” rokās rigasound mēģina fiksēt patības tehnoloģiju dīvainās konstrukcijas, kas uzejamas latvijas ezoteriķu leknajā vidē. savulaik performanču mākslā kotējās reālas asinis. franču feministe orlāna n-tās reizes pakļāva sevi plastiskās ķirurģijas skalpelim un, riskējot ar atrofiju, savā sejā arhivizēja seksisma modulētus mūsdienu sabiedrības ideālus par sievietes skaistumu. sevis sagraizīšana teju ir kļuvusi par meinstrīmu. piemēram, kateri jeb griezēji – ļaudis, kuri gūst baudījumu, lāgu pa lāgam iegriežot sev miesā. slavojs žižeks piemin šīs “kustības” straujo izplatību savienotajās valstīs, kad komentēja virtuālās realitātes un pasaules tirdzniecības centra traģēdijas kopsakarības. kateri griežas pie miesas kā pie realitātes vienīgās instances, pat var būt drošs “virtuālās realitātes” upuris. miesā uzgriezta atvere atpakaļ uz realitāti. cik reālas ir rētas no skalpeļa, zem kura gulstas rigasound? te netek nedz kečups, nedz arī asins tērce no jozefa boisa deguna, kad skatītāju vardarbības pārtraukto performanci viņš turpināja, virs galvas izstieptā rokā paceļot krucifiksu. protams, jautājumu var interpretēt arī kā joku. ķipa, cik dziļi kož pokemonu briesmoņi? vai varētu nokost ausi... | |
| Atgriezties | |
