VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| METAFORAS MEISTARS GUNĀRS BIRKERTS Laima Slava “MANI INTERESĒ TAS, KĀ FILOZOFISKĀ DOMA IETEKMĒ ARHITEKTONISKO DOMU” | |
| |
| Arhitektūras biennālē Venēcijā Latvija piedalīsies pirmo reizi un,
protams, pateicoties starptautiski jau sen pazīstamajam, pat The
Chicago Athenaeum Amerikas Arhitektūras balvu 2000. gadā saņēmušam,
taču joprojām vēl nerealizētajam Nacionālās bibliotēkas projektam un tā
atbalstītājiem. Jo projekta autors ir GUNĀRS BIRKERTS, kurš Savienoto
Valstu “Nācijas labāko arhitektu” sarakstā 1982. gadā (The Building
Journal aptauja) ierindots kā sestais izcilākais (aiz Filipa Džonsona).
Latvijā, Rīgā, 1925. gadā dzimis un tās kultūras kopēju vidē izaudzis (tēvs – folklorists, literatūras zinātnieks, psihologs Pēteris Birkerts, māte – valodniece un folkloriste Mērija Saule-Sleine), Otrā pasaules kara notikumu no Latvijas prom aiznests, Vācijā, Štutgartē, arhitektūru studējis, bet ASV mājvietu un savu spēju īsto attīstības lauku atradis, Gunārs Birkerts mūsu apziņā tomēr ir dižākais vārds no Latvijas pasaulē 20. gadsimtā. Tikai maz mēs par viņu zinām. Kopš 80. gadu vidū pirmo reizi kā lielu dārgumu turēju rokā man (uz laiku, protams) uzticēto iespaidīgo Gunāra Birkerta darbu albumu, esmu bijusi viņa veidoto telpu gaismas spēļu apburta (cik jau nu fotoattēli ļāva par to spriest), bet godbijība pret Birkerta vārdu jaucās ar nožēlu – nu jā, tas viss jau ir citur, ļoti tālu, un mums dabā to nekad neredzēt... Ziņa par Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu tieši Gunāra Birkerta rokās likās kā skaistākais, dzelzs aizkaram krītot, pēkšņi atvērtās pasaules brīnums. Taču arī tas iestrēga... Nupat beidzot iznākusi grāmata (Čaklais, M. Gaismas kungs.– Rīga: Pētergailis, 2002), kas aizpilda vismaz minimālo zināšanu robu par Gunāru Birkertu latviešu valodā. Un pats galvenais – bibliotēka teju teju tomēr taps, un mums varbūt beidzot būs iespēja pašiem uz savas ādas sajust, ko tas nozīmē – ne tikai skatīt ēkas veidolu, bet ieiet un sev vajadzīgās zināšanas meklēt, par sev tuvām lietām domāt izcila, pasaules slavu ieguvuša arhitekta prāta radītā telpā. Intervija notiek rītā pirms grāmatas klajā laišanas svētkiem (“Tā jums gan būtu bijusi jau jāizlasa,” bilst intervijai laipni piekritušais Gunārs Birkerts) un labu laiku pirms iespējas vizualizēt Venēcijas arhitektūras biennāles Latvijas pavil-jona izskatu. Tādēļ sāku ar jautājumu: Ko nozīmē šodien būt izcilam arhitektam? Kam ir jābūt domāšanā, vērtību kritērijos? Te ir jādod atbildes uz vairākiem jautājumiem. Ja arhitekts ir jau sasniedzis pakāpi, kad ir ievērots, kļuvis nozīmīgs, jautājums ir – kā viņš var palikt šajā pozīcijā. Otrais, kas patiesībā ir pirmais, – kā tur tiek. Un trešais – kas ir tie veidi (nevis metodes!), kā nonāk līdz tam punktam. Bet es nevaru iedot formulu – tieši kā. Es varu runāt tikai par savu pieredzi. Jābūt zināmām rakstura pamatīpašībām. Visiem arhitektiem, kas mēģina sasniegt kalngalu, tādas ir. Tā ir neatlaidība, darbīgums, skaidra ievirze, tie ir nepārtraukti augstas kvalitātes darbu risinājumi, kas visi tiek ievēroti un laika gājumā savu kvalitāti nezaudē. Ja kāds veic labus projektus citu pēc cita, tad, tos punktus savienojot, līkne iet uz augšu. Ir blakus nianses – kur arhitekts darbojas, kādā vidē, vai viņš ir Ņujorkā vai Sietlā, piemēram. Tur ir starpība. Ņujorkā viss ir ievērots, viss ir vairāk sensacionāls, viss ir prasīgāks savā ziņā, tur ir urbānā situācija, kurā jāmāk peldēt. Pamatlieta tomēr ir darbs un nodošanās tam, un neatlaidība. Jā, jābūt arī zināmam talantam, spējām, kas ir apvienotas ar visu iepriekšminēto. Kādas ir komisijas, kam domāts projekts, kādas ir ēkas, pie kā nāksies strādāt, – to nevar paredzēt. Es izstrādāju bibliotēku Anārborai, tā bija apakšzemes bibliotēka, un sākās ar to, ka es biju ļoti nelaimīgs, jo man bija jāceļ celtne, kas nekad netiks ieraudzīta. Domāju – nekāds liels labums man no tās nebūs. Bet izrādās – tā ir viena no manām populārākām celtnēm, un man ir četras bibliotēkas zem zemes! Arī Kornelas universitātē, Sandjego universitātē, Jūtas universitātē Soltleiksitijā – pēkšņi bija pieprasījums, jo patika veids, kā es strādāju ar gaismu zem zemes. Ja ir viens labi padarīts darbs, kas tiek ievērots, nāk atkal nākamie, utt. Un tu lēnām būvē sev bāzi, pamatu turpmākiem darbiem. Kā ir mainījusies urbānā situācija, ar kuru jārēķinās arhitektam? Urbānā situācija faktiski nav arhitektoniska. Urbānā situācija ir politiska, un liela loma tajā ir medijiem. Jo mediju urbānajā situācijā ir ļoti daudz un tie ir ļoti kāri un agresīvi. Viens darbs urbānā situācijā pievelk tik daudz mediju – kritiķus, avīžniekus –, kaut citā pilsētiņā tāds sasniegums varētu paiet garām. To esmu teicis vienmēr: ja es būtu dzīvojis Ņujorkā, arī mana karjera būtu citāda. Es biju ārpus Ņujorkas. Starp mani un medijiem bija attālums – laika starpība un distance. Taču, tā kā mani darbi bija ne tikai provinciāli, bet arī urbāni – urbānās universitātēs utt. –, tad es pārmērīgi necietu. Bet es daudz ātrāk būtu sasniedzis to līmeni jeb to plato, kur es esmu, ja būtu bijis tuvumā. Jūs jau nu gan par savu karjeru nevarat sūdzēties! Tā līkne ir gājusi – tā vismaz liekas – tikai uz augšu! Nē, es par savu karjeru nesūdzos, bet varēja būt vairāk darbu. Es varēju arī vairāk. Bet tas nav bijis tik daudz atkarīgs no manis, jo esmu darījis pēc savas apziņas vienmēr to labāko. Man neviens darbs nav par mazu vai par lētu. Ja es nolemju darbu darīt – es to izdarīšu, vienalga, vai tā ir dzīvojamā ēka vai bibliotēka, vai biroju ēka. Tādēļ manā ēku sarakstā nav nevienas tādas, par kuru es teiktu, ka man tās dēļ ir neērti. Kuru uzskatāt par darbu, kas visvairāk parāda jūsu paša vēlmes arhitektūrā? Man bieži tas ir jautāts, un es bieži atbildu, ka vados pēc tā, ko man saka “tautas balss”. Voce popolo teiks, ka viņiem patīk Federālā banka (Federālo rezervju banka Mineapolē, 1973. – L.S.) Un tā joprojām ir ēka, kas ārpus Amerikas ir viszināmākā. Japānā viņi pilnīgi visi – āā! – par to ir sajūsmā. Man pašam patīk Stikla muzejs Korningā (1980), patīk bibliotēka Anārborā (1982). Tā ir telpas arhitektūra, iekšējā arhitektūra. Fasāde tur iegriezta zemē, tās tur it kā nav, bet es tomēr to uzskatu par fasādi. Un baznīca Anārborā? Pirmo reizi skatot jūsu darbu albumu, mani visvairāk ar savu lakonismu un kaut kā tuva, saprotama izjūtu sajūsmināja tieši Anārboras baznīcas interjers. Baznīca... Ir viena pilsētiņa Amerikā, kura man pēc Rīgas ir nākamā, kur es varu iet pa ielu un mani pazīst un sveicina, – tā ir Kolumbusa Indiānā, tāda arhitektu Meka, kur sava laika labākie arhitekti tiek uzaicināti uz konkursiem, dažādu ēku būvēm. Speciāla komisija izvēl piecus arhitektus gadā sacensībai. Man Kolumbusā ir pirms 35 gadiem pēc šāda uzaicinājuma uzbūvēta skola (Linkolna pamatskola Kolumbusā, 1967), kas arī ir viena no manām favorītēm, – ļoti neuzkrītoša skoliņa, bet kaut kā runā uz cilvēkiem un patīk. Pagājušā gadā, kad skolai bija jubileja, mani apbalvoja par to, ka 35 gadus skola ir bijusi lietojama tikpat labi kā sākumā. (Pagājušā gadā mani uzaicināja veidot skolai piebūvi, jo šī skola ir tik specifiska, ka nevienam citam arhitektam šo darbu negribēja dot.) Un tur pāri ielai ir Sv. Pētera baznīca, kas ir otrā mana ēka Kolumbusā. Tā ir interesanta. Man gan vienu lietu “nocirta” – samazināja baznīcai iespaidīgo jumtu –, bet telpas filozofija ir palikusi. Tā ir telpa, kas jāsaprot, ko nevar tūlīt aptvert, bet kas lēnām veras un sāk runāt uz tevi. Telpa, kas ir būvēta uz pretējiem ģeometriskiem un gaismas principiem utt. Piemēram, viena puse no baznīcas ir ortogonāla, respektīvi, ar taisniem leņķiem, otra puse ir apaļa, un tās satiekas vidū. Viena ēkas siena ir uz ziemeļiem, otra – uz dienvidiem. Ziemeļu siena nav tāda kā dienvidu. Ir ass, un uz ass ir baznīcas aplis ar centru, bet tornis ir ar centru citur – abi punkti nav uz vienas vertikālās ass. Telpa ir nesimetriska. Šajā telpā es mēģināju parādīt pretējības: balts – melns, diena – nakts, augšā – lejā, labs – slikts. Mēs nepārtraukti esam tāda veida pretstatos. Baznīcai ir sava vēsture. Kristiešu baznīcas lielākoties ir garenā formā ar altāri vienā galā un ieeju otrā. Visas, kaut dažādā izpildījumā, saka vienu un to pašu. Es gribēju tādu telpu, kurai ir kaut kas savs sakāms. Tu ienāc un mēģini saprast, cilvēkam ir ko ievērot un par ko padomāt. Visa mūsu dzīve sastāv no opozīcijām – no rīta līdz vakaram. Ienest – nu sauksim to tā – filozofisku domu. Mani interesē tas, kā filozofiskā doma ietekmē arhitektonisko domu. Es strādāju ar formu. Man patīk ēka, kas kaut ko pasaka, un es esmu laimīgs, ka man ir bijušas iespējas tā strādāt. Stikla muzejs – tā ir stikla metafora. Ārējā forma ir brīva, tai, protams, ir sava ģeometrija, bet tā plūst. Un iekšējā forma muzejam ir ortogonāla, kvadrātveida. Metafora ir stikls, stikla kristāls, kristāla struktūra. Ja kristālu sasilda līdz vienam punktam, tas paliek mīksts, izplūst, kļūst amorfs. Un tā ir metafora šim muzejam. Parādīt stikla būtību – no ārpuses izplūdis, bet iekšiene strukturāla. Šādas metaforas man patīk, es meklēju, kur tādas var izmantot. Vai ir kāds tēls, kuru jūs pats jau iepriekš esat gribējis piepildīt? Vai jūsu iztēle darbojas, tikai izejot no konkrēta pasūtījuma? Mana iztēle darbojas konkrēti, es neko neizdomāju. Tas viss nāk. Intuitīvi, zemapziņā man it kā kāds vienkārši pasaka – tā. Es to izdaru un pēc laika skatos – tā taču ir metafora! Es nedodu komandu savai zemapziņai, ka tagad gribu radīt. Koncepcija rodas pati – vienalga, kur un kā. Tad, kad mana zemapziņa ir gatava runāt, tā runā. Neko jau nevar izdomāt, kas tev iekšā ir, tas ir. Zināšanas, pieredze, talants – kad tas apvienojas, tad arī runā. Tas, ko runā, ir sintēze no smadzeņu darba un tā, kas ir tava kultūra, izglītība utt. Bieži man zemapziņa saka: tu neesi gatavs! Un tad es eju un iedziļinos vēl – lasu, skatos vai kaut kādā citā veidā papildinos, jo es zinu, ka nevarēšu atrast atrisinājumu, jo man vēl kaut kā trūkst. Vai ir kāds sakars mazajai Itālijas kalnu pilsētiņai Čivitai ar “stikla kalnu”? Kad mani tur aizveda, es ieraudzīju to no tilta gala un iesaucos: ā, tad no turienes nāk tās formas, kas ir Gaismas pils projektā! Manai arhitektūrai vispār formālistiskā ziņā ar to ir sakars! Tur es atklāju, ka tieša, taisna līnija nav atrisinājums visam. Tai pilsētiņā nav nevienas taisnas ielas, neviena siena nav taisna, un tā tik labi funkcionē, ir tik labi dzīvojama un vispār ir patīkama utt. Kaut vai, kad iet augšā pa tiltu un skatās, tad tilts iet tā (rāda zigzagu). No tā brīža man vairs absolūti nav nekādas bailes ļaut formai darīt to, kam jānotiek. Taisni savienojot divus punktus, tilts būtu garlaicīgs. Mainot līniju, tas ir daudz patīkamāks. Jūs ietekmē tās vietas, kurās jūs uzturaties? Jā. Lielākoties, es domāju, zemapziņā. Bet ietekmē. Varbūt es pašlaik esmu piepildīts, manā vecumā es esmu bijis jau daudzās vietās. Es atgriežos, kur esmu bijis, man jaunu atklājumu nav tik daudz, es tādus nemeklēju. Piemēram, Austrumus. Es atgriežos atpakaļ uz Ziemeļiem, es gribu doties uz Somiju, Norvēģiju, Zviedriju, Dāniju, nevis uz Ēģipti, Indiju vai pat Ķīnu. Vai varat nosaukt būves, kas jums ir svarīgas? Zināmos laikos zināmas ēkas. Karjeras sākumā – tūlīt pēc kara – es aizbraucu uz Somiju, jo man ļoti patika Alvars Ālto. Baznīca Imatrā. Man patīk ziemeļnieki. Asplunds. Ļoti patika Udsons, kas cīnījās ap Sidnejas operas māju. 80. gados es devos uz Japānu, jo mani interesēja arhitektūras tehnoloģija, tieši high-tech arhitektūra, reflektīvā arhitektūra. Man ir dažas ēkas tai laikā ar ļoti spīdīgām apšuvēm. Tad man patīk spoguļi. Katram laikam ir savas intereses. Man patīk Romas Panteons, jo es daudz mācījos no tā gaismas – kā pa tik mazu atvērumu var apgaismot tik lielu telpu. Gaisma. Tā arī ir intuitīva lieta. Kritiķi man pieraksta, ka mana ziemeļnieka izcelsme nosaka to, ka dienasgaismai ir tik liela nozīme, mēs jau intuitīvi jūtam, kā nolikt sienas un logus, lai būtu vislielākais gaismas iespaids. Un tad, būvējot Amerikas sūtniecību Karakasā, es sadūros tieši ar pretējo – viņiem lielāka naidnieka par sauli nav. Visi mani pieņēmumi sabruka! Taču tas atrisinājās pats no sevis, jo pēc likuma sūtniecības sienā nedrīkstēja būt daudz logu. Vai arī Rīga ir atstājusi kādas pēdas jūsu skatā uz arhitektūru? Man visi Rīgas lielie iespaidi nāk no jaunības, un otrus iespaidus tas padara grūtākus – kad atgriežamies, tad nav vairs tā. Ir jāpierod pie tā, kā ir tagad, un ir sev jāizskaidro, kāpēc tas ir tā. Tās lietas, kas ir no bērnības atmiņā, – tās ir tādas jūtīgas, jo ir jaunā nevainībā radušās. Realitāte liek man runāt ar sevi pašu: tas ir tā un tāpēc. Kad veidojāties kā arhitekts, vai šie pirmie iespaidi deva vēl kādu citu dimensiju? Te atbildei ir divas daļas. Jautājums savā ziņā ir par kultūras mantojumu. Un vispirms man jāsaka, ka mantojums, kas man vispār palīdzēja tikt klāt pie kultūras mantojuma, ir darba ētika, kura man kā bērnam tika ieaudzināta – skolā un ģimenē. Kā mani vecāki strādāja. Darba ētika – es nezinu, kā lai citādi to nosauc. Latviskā darba griba, pieeja darbam. Tāds kā darba tikums. Un tas daudz palīdz kaut ko sasniegt. Kulturālais pamats – tas man ir ļoti, ļoti svarīgs. Taču tagad es redzu, ka tas man ir bijis zemapziņā vai apziņā, kur es to neesmu lietojis, bet tad pēkšņi sajutis, ka man to vajag. Es uzaugu folkloristu, literātu ģimenē, man apkārt visi cilvēki bija rakstnieki, mākslinieki, kā bērns es ārkārtīgi daudz ko uztvēru tieši no tā, ka tajā laikā šie kultūras jautājumi bija visapkārt man gaisā. Tāpat metaforiskums. Pat mūsu sarunās mājās bija tā, ka mana māte varēja ienākt un teikt: “Vējš augstākās priedes nolauza,” – tas ir Raiņa citāts, bet izteica, ko viņa gribēja pateikt. Vai – “pastāvi pie ratiem”. To saprot tikai tie, kas laukos auguši, vai ne? Mūsu valodā ir daudz tādu izteicienu! Mans tēvs vāca anekdotes, māte arī tur bija piedalījusies, un, kaut arī es tēvu nekad nesatiku, mums ļoti daudz kas tika pateikts ar anekdotēm. Tā ka es uzaugu tādā vidē. Un te ir jārunā par Nacionālo bibliotēku. Tā nav salikta kopā no no dažādiem tēliem. Koncepcija radās pēc ilgas sintēzes, un pēc tam sāku meklēt: kalns, tas varētu būt stikla kalns,– o, tanī brīdī man nāca Rainis prātā! Zemapziņa ir darījusi radošo darbu, un tagad es to apzinīgi analizēju un redzu, no kurienes tas varēja nākt. Es uz to ļoti paļaujos. Studentiem es saku: tad, kad jūs sevi būsiet piepildījuši ar visu iespējamo,– tad tā koncepcija nāks, tad jūs zināsiet, kas jādara. Bet kā jūs izjūtat Nacionālās bibliotēkas projektu tagad, kad tas ir vilcies tik ilgi... Koncepts jau nemainās. Ja tas ir pareizs, nāk no pareizā dziļuma, tad, vai paiet pieci vai desmit, vai simts gadi, tas būs tas pats kalns. Tas nav arhitektūras stils. Tā ir arhitektūras izteiksme. Ekspresīvā arhitektūra. Expressive architecture – kad arhitektūra pati pasaka, kas tā ēka ir, kā tā attiecas pret savu apkārtni, kādi ir iespaidojošie faktori. Ja tie nemainās, ēka nemainās. Tā ir kultūra, tā ir zeme, tā ir novietne, nevar paņemt Gaismas pili un ielikt Ēģiptē, tur neviens to nesapratīs. Gaismas pils ir šeit – Rīgā, Latvijā. Kas projekta radīšanas procesā jūs visvairāk iedvesmoja? Mani iedvesmoja tas, ka tai laikā šī ēka nozīmēja ko vairāk nekā tikai grāmatu krātuvi. 1989.–1991. gadā tas bija simbols, kuru arī es ar asarām acīs redzēju kā simbolu Latvijai, mūsu cīņai. Tāds tas zināmā mērā arī ir palicis, tikai visi cilvēki vairs to tā neredz. Tam vairs nav tādas nozīmes kā tajos gados. Lai gan – ja to uzbūvēs, tas būs piemineklis tam laikam. Bet ne tikai tam laikam – nacionālajai kultūrai... Novirze no bibliotēkas projekta īstenošanas arī rāda novirzi no ceļa, kāda raksturo laiku politikā pēc 1991. gada. Ja bibliotēku uzcels, tad beidzot arī tālaika ideāli būs sevi kaut kādā mērā piepildījuši. Nacionālā bibliotēka ir simbols joprojām. Kuras kultūras atbalstu jūs vēl esat jutis, kurā esat uztvēris to, kas jums ir būtiski? Man jau jāsaka – Itālija. Itālija gan man bija drusku traģiska, es tur strādāju pie lieliem, nozīmīgiem projektiem desmit gadus, bet Itālijas ekonomika bruka, un visi projekti Florencē, Turīnā, Milānā, Venēcijā nerealizējās. Tur man aizgāja daudz gadu, ļoti daudz enerģijas, domu utt. Tas arī palēnināja manu darbu Amerikā. Ja tas viss būtu uzbūvēts, būtu ļoti skaisti, bet tā tas nav... Tai pašā laikā man tur bija ļoti labs kritiķis, gandrīz draugs, zināmākais itāļu kritiķis Bruno Dzevi, kas publicējās arhitektūras žurnālā, rakstīja Espresso nedēļas arhitektūras apskatus. Viņš novērtēja arī manu latviskumu un darba ētiku, viņš man ļoti palīdzēja, tas man Itālijā deva lielu redzamību. Bet Itālijas projekti laikam tomēr ir zuduši uz neatgriešanos. Taču es no tā daudz mācījos, izmēģināju idejas, strādāju citā kultūrā, un tas bija interesanti. Florencē pie liela projekta FIAT firmai strādāju grupā kopā ar uzaicinātiem arhitektiem no visas pasaules – starp viņiem no Anglijas bija Ričards Rodžers, Ralfs Erskins no Zviedrijas, Aldo Rosi no Itālijas, no Francijas – Kristians de Portzamparks. Bet tagad Venēcijā jūs rādīsiet savu vēl neīstenoto Latvijas projektu. Tātad – arhitektūras biennāle. Vai tas jums ir interesanti? Esmu piedalījies triennālē Milānā. Bet šī ir pasaules lielākā arhitektūras izstāde. Ļoti nozīmīga. Izdevība tur būt mums ir ārkārtīgi svarīga. Kā jūs iedomājaties šo projektu biennāles telpā – Itālijas paviljonā, kas ir tik plašs? Telpa ir liela – 180 m2. Un augsta. Es to redzu tā, ka griesti veidoti audeklā, materiālā, un bibliotēkas formā. Kad tu ienāc zālē, tu ienāc iekšā tajā formā. Tā ir difūza, jo augšā ir virsgaismas. Un tad tur iekšā ir saliņa, kur ir zīmējumi, skices un makets. Mēs domājam rādīt radīšanas procesu, kā no pirmās skices tas attīstās līdz kompjūterzīmējumiem. Tāda jauna grupa Ma1z3 strādā pie dažādiem tautiskiem simboliņiem, ko skatītājiem ņemt līdzi. Ar ko jūs šobrīd nodarbojaties, kas ir galvenais, pie kā strādājat? Tiek būvētas divas bibliotēkas. Viena ir interesants projekts Kalifornijā, kur apvienotas universitātes un pilsētas bibliotēka, kas Amerikā notiek pirmo reizi. Katra no tām ir liela, un abas kopā aizņem tādu pašu platību kā Nacionālā bibliotēka. Otra ir Sanmarko pilsētiņā, arī Kalifornijā. Es strādāju arī pie katoļu katedrāles pārbūves jeb modernizēšanas Detroitā – vedu iekšā gaismu (tā bija noslēgta, drūma, nepatīkama) un baltu marmoru, iestrādāju jaunas formas, kas mani interesē. Tad pie piebūves Linkolna skolā Kolumbusā, un vēl viena baznīca ir Floridā. Un saprotams – visi spēki ir organizēti, lai sāktu celt Nacionālo bibliotēku Rīgā. | |
| Atgriezties | |
