Darbības privātais rādiuss
Sergejs Timofejevs, Multimediju poētiskais centrs ORBITA
Kādā intervijā veikala/salona/kluba/projekta "Ma1z3" (maize) autorēm Unai un Simonai jautāja, kādi cilvēki viņām patīk. Un viņas atbildēja: "Ar augstu intelekta līmeni. Tas izpaužas mirklī, kad cilvēks krīt pie zemes, kliedz, raud un pēc tam atkal piepeši kļūst mierīgs un līdzsvarots. Un neko vispār vairāk negrib." |
| | 
|
| | |
Katra jauna paaudze nāk šai pasaulē ar savu dzemdību traumu. Šķiet, viņu paaudzei šī trauma izpaužas pārliecībā, ka apkārtējās pasaules "cietais disks" satur nemainīgu informāciju par kapitālistisko attiecību sistēmu. Šodien atšķirībā, piemēram, no 60. gadiem neviens nopietni nerunā nedz par revolūciju (ne tikai par politisko, bet arī ne par seksuālo, kibernētisko vai narkotiku revolūciju), nedz par kādu citu kustību, kas spētu globāli mainīt pasauli.
Tomēr dabas likumi turpina strādāt, un ikviens jauns cilvēks, sastopoties ar "pieaugušo pasauli", vēlas to pārveidot. Kādu mirkli grib, bet pēc tam vairs negrib, jo saprot, ka to izdarīt nav iespējams. Tālab, ka, kaut ko mainot kardināli un mēģinot būvēt par jaunu, viņš beigu beigās pārvērtīsies par ļoti nepatīkamu personu, kurš citus turēs aizdomās par nodevību un tieksies pēc absolūtās varas. Daudz patīkamāk ir darboties, pārvēršot pasauli krāsainā atklātnītē. It kā tā nebūtu nekas cits kā vien attēls, ko var apstrādāt datorā, izmantojot Photoshop programmu.
Turklāt vēlīnajos 90. gados izaugusī paaudze ļoti jūtīgi uztver savas privātās sfēras robežu un apzinās, ka tieši šis ir tas lauks, tā realitāte, kurā var darboties un kuru iespējams mainīt. Un, ja vien to dara veiksmīgi un intriģējoši, tam noteikti sekos ķēdes reakcija. Šai procesā individuālā gaume ir ciešā sasaistē ar apkārtnes daudzajiem pagātnes kultūrslāņiem. Tā ir tā pati pagātne, kura vienmēr tiekusies uz nākotni. Mūsdienu paaudze necenšas nokļūt nākotnē, jo globālā sasilšana un kodolieroči liek rast piesātinājumu šodien un ceļ katra konkrētā mirkļa pašvērtību. Tomēr no pagātnes kultūras revolūcijām mantojumā nāk apjomīgs ikdienas tēlu arsenāls, un jauniem cilvēkiem ir iespēja variēt savu "imidžu" tā, kā savulaik mainīja kreklus vai aproču pogas, kļūstot gan par romantisku dendiju, gan skrandainu panku, gan itāliešu dzīves baudītāju vai Oksfordas studentu, par meiteni "pēc izsaukuma" vai par biroja karalieni.
Kuri slāņi mūsos patiesi ir mūsu, un kurus veidojuši modes žurnāli, kinofilmas un televīzijas pārraides? Šobrīd ir gandrīz neiespējami to izšķirt. Tālab apbruņojamies ar šķērēm un no krāsainās informācijas plūsmas, kas ik dienas gāžas pār mūsu galvām, izveidojam neiedomājamas konstrukcijas, kurās reizēm mēdzam izgriezt caurumus, lai būtu vieglāk elpot. Dažkārt tālab, lai vienkārši būtu interesantāk, lai būtu citādāk. Paņemiet Kardēna žaketi un izplēsiet robu, un tas jau būs jūsu dizains. Post-Cardin.
Mazas saliņas, kurās pulcējas cilvēki ar šādu dzīvesuztveri, ik mirkli uzpeld jebkurā pasaules malā. Viņiem patīk darboties ar šķērēm un tādējādi radīt savu personīgo izplatījumu. Tie nav gluži veikali vai klubi, kuros viņi sanāk kopā. Drīzāk tie ir eksistences, “tusiņu” un kultūras centri. Parasti tur viss atrodas vienuviet, vienā stāvā. Piemēram, uz pakaramajiem izkārtas drēbes, kuras, iespējams, pat pārdodas, pagrabā izstādītas skaņuplates, te ir arī kāda zālīte, kurā skatās kino vai satrakojušies dzejnieki izsvaida tekstu lapas un tādējādi atzīmē savas radošās izpausmes tikai pašiem saprotamā veidā.
Nav saprotams, kā viņi spēj izdzīvot. Ir skaidrs, ka šeit nav ne smakas no biznesa. Laikam jau viņi eksistē no tūkstošiem smalko draudzības saišu. Tur vienkārši notiek savstarpējs fizioloģisks "piebarošanas" process. Piemēram, projekts "Ma1ze", kas sāka darbību pirms pusotra gada, - viņi ir ne tikai Una, Simona, Voldemārs, Kulless, ne tikai visi viņu draugi, bet arī desmiti brīvprātīgo palīgu un arī tie, kuri apmeklē šo klubu/veikalu/salonu mazajā Martas ielā.
Šai ielā slejas arī 90. gados izputējušās bankas "Baltija" birojs, pavisam nesen vienā Martas ielas galā tika atklāts supermoderns iestādījums japāņu kabuki stilā, kur progresīviem klerkiem un viņu draudzenēm servē suši un sakē, bet otrs ielas gals atduras krišnaītu centrā, uz kura veģetāro kafejnīcu iekost nāk visi apkārtnes studenti. Sākotnēji Una un Simona īrēja pagrabtelpas no kāda ne visai veiksmīga kosmētikas un bižutērijas veikala, bet pēc pusgada viņas jau ieņēma atbrīvojušās telpas pirmajā stāvā.
Kopš šī mirkļa alternatīvās modes veikals, kur pie tērpiem kā "brenda" zīme piešūts polietilēna maisiņš ar sausiņu, kļuva arī par kultūras centru. Šobrīd pagrabā nepārtraukti notiek neatkarīgā kino un videomākslas seansi. Populāras kļuvušas arī tā dēvētās video/audio pasēdēšanas, kad apkārtnē skan mūziķu vai dīdžeju no projekta "Kolka" raidītās skaņas, kuras papildina Voldemāra vai Kullesa meditatīvās videoprojekcijas. Ļaudis guļ vai sēž uz grīdas izsvaidītos spilvenos, dzer zaļo tēju, pusbalsī sarunājas un prāto…
Laiku pa laikam "Ma1zi" aicina piedalīties kādā no ambiciozajiem modes šoviem. Starp daudzajiem izstādes paviljoniem uzreiz ir pazīstama viņu vide - pēc mūzikas, pēc elektroniski radīto skaņu trokšņa un skrapšķu jūkļa, kura pavadībā parastas modeles no parastām aģentūrām nemaz nespēj iziet uz "mēles". Viņām sākas histērija, un viņas satingst. Viņas pārvēršas par skaistiem un bezjēdzīgiem staigājošiem Eifeļa torņiem. Jo šeit vajadzīgi reāli vidēja auguma cilvēki, dinamiski, patstāvīgi mūsdienu puiši un meitenes, kurus jūs redzat klubos un uz ielas. Viņi staigā pa “mēli” apģērbā, kādu nēsā katru dienu. Atšķirība ir vien detaļās, rakursos, salikumos, kas parastas lietas piepeši pārvērš, - un tās izskatās svaigākas un varbūt nedaudz neparastākas kā vienmēr. Šādas kolekcijas gluži tāpat kā austeres nav svaigas ilgstoši. Šīs neparastās lietas jāģērbj tūlīt, jūs tās nevalkāsiet mūžīgi. Vai arī jau rīt palūdziet tās uzlabot, lai atgūtu šo "austeru svaigumu".
Šais apģērbos svarīga ir nemitīgā atgriešanās pie vēstures, ļoti daudzi no tērpiem ir "uzlabota" 70. vai 80. gadu rūpnieciskā produkcija - krekliņi, žaketītes, biksītes. "Citātomānija" ir vēl viens postmodernais kulta princips, kas palīdz no citātu jūkļa rekonstruēt "personu". Personības identifikācija vispār ir romantiska nodarbe. Tālab arī Una un Simona dažkārt sava projekta saknes saskata nacionālajā romantismā, kura stūrakmeņi bija tādi jēdzieni kā "tēvija", "brīvība" un "maize".
Laikam jau tieši šis konteksts bija iemesls, kālab viņas uzaicināja piedalīties arhitektūras biennālē Venēcijā. "Ma1ze" ir daļa no projekta "Gaismaspils", kas veltīts jaunajai Nacionālajai bibliotēkai. Tā varētu kļūt par impulsu, kurš liktu atdzimt kultūras romantismam un tā ideāliem. Šis ir pirmais "Ma1ze" projekts ārpus Latvijas robežām, lai arī tā autores jau piedalījušās starptautiskos festivālos Latvijā.
Sieviešu festivālā "Sestais elements" vienā no īrētas viesnīcas stāviem viņas radīja veselu "pusaudžu paradīzi". Patiesībā tā bija izstāde loterija, kurā piedalījās pirms tam atsijāšanas konkursu izturējušās pusaugu meitenes. Katrai no viņām bija sava specializācija - viena lasīja dzeju un dejoja, vēl kāda cienāja ar saldējumu un stāstīja par jogas priekšrocībām vai lika maskas… Skatītāji saņēma loterijas biļeti un rezultātā varēja komunikēt ar vienu no viņām, tomēr viņi varēja nobalsot par jebkuru. Skanēja Britnijas Spīrsas dziesmas un vietējo popmīluļu "Prāta vētra" mūzika. Apkārtni izdaiļoja milzīgs daudzums košu, krāsainu lietu, šeit bez jebkāda falšuma bija radīta bērnu svētku atmosfēra, ko papildināja arī deva viegli meitenīga flirta. Galu galā par konkursa uzvarētāju un mis "Sestais elements" titula ieguvēju kļuva meitene, kas stāstīja par jogu un cienāja skatītājus ar saldējumu.
To var dēvēt arī par stilīgu eksperimentu, kura ietvaros no pusaudzes un viņas pasaules tika radīta hipertrofēta kvintesence. It kā ironiska un tomēr pilnīgi patiesa. Patiesībā "Ma1zei" vienmēr ir raksturīgs šis duālisms, kas raisa asociācijas ar modes skatēm, kurās pilnībā atbrīvotas fantāzijas rezultātā tapušus tēpus demonstrē modeles ar stingām plastikāta sejām.
Kas tad viņas galu galā ir - stilīgas modes mākslinieces, videoeksperimentētājas, konkursu un ballīšu organizatores, vienkārši "tusotājas". Laikam jau mākslinieces. Šī savdabīgā jēdziena cultural jamming izpratnē, kas nozīmē, ka mākslā svarīgi ir ne tikai radītāji, bet arī skatītāji - līdzdalībnieki.
Šķiet, viņas saprot, ka nespēs pārveidot pasauli. Tomēr pat 20 metru rādiusā ap sevi spēj paveikt ļoti daudz. Un tas nozīmē vien to, ka ir vērts bezgalīgajā informācijas plūsmā ievērot šo zīmīgo nosaukumu - "Ma1ze". No krievu valodas tulkojusi Daiga Rudzāte
|
| | | Atgriezties | |
|
