|
Vai tā ir opera vai pops, skulptūra vai kulise, māksla vai kičs, mākslinieciskā fantāzija vai perversija? Jautāt var visādi, atrodoties līdz šim visplašākajā amerikāņu mākslinieka, aktiera, režisora, bijušā medicīnas studenta, atlēta un fotomodeļa Metjū Bārnija personālizstādē The Cremaster Cycle.
Izstāde, ko Ķelnes prese nodevējusi par visdarbietilpīgāko un dārgāko personālizstādi Ludviga muzeja vēsturē, un filmas Cremaster 3 Eiropas pirmizrāde arī pašai mediju lutinātajai zvaigznei bija liels notikums. Īsi pirms tam New York Times filmas demonstrējumu Zīgfelda teātrī bija nosaucis par vienu no svarīgākajiem kultūras notikumiem Ņujorkā (ieejas kartes maksājušas tūkstoš ASV dolārus katra) un pašu Metjū Bārniju - par nozīmīgāko savas paaudzes amerikāņu mākslinieku. Arī Ķelnes prese neskopojās ar komplimentiem, stāstot par Cremaster Cycle, (t.i. piecu filmu, skulptūru, instalāciju, zīmējumu un fotogrāfiju izrādi) kā par "Nr. 1" šīs vasaras kultūras dzīvē.
Izstādes mērķis ir parādīt ciešo saikni starp filmu veidotāju un tēlotājmākslinieku Metjū Bārniju viņa darbos. Lai tas būtu pat acīm redzami, muzeja kinozāle un izstādes telpas savienotas ar astroturf grīdas segumu, kādu parasti izmanto sporta stadionos. Ne tikai krāsainais "paklājs", bet arī skulptūras, kas ir filmu detaļu transformācija trešajā dimensijā, saista jau materiālu (vazelīna, bišu vaska, presētas sāls, kartupeļu u.c.) izvēles dēļ. Tā, piemēram, no vazelīna lietais Chrysler ēkas bārs prasa ne tikai papildu vēsinātājierīces, bet arī muzeja uzraugu neatslābstošu uzmanību.
Izstāde, kuras moto ir “Mūs var glābt tikai perversā fantāzija“, ir savveida bilance, radīta visiem iespējamiem mākslas un mākslīguma līdzekļiem, medijiem un materiāliem. Tā ir sevī noslēgta sistēma, kas demonstrē Bārnija fantāzijas evolūciju desmit darba gadu laikā.
Ideja no atsevišķiem stāstiem, epizodēm veidot vienotu ciklu 1967. gadā Sanfrancisko dzimušajam Metjū Bārnijam radās 90. gadu sākumā pēc piedalīšanās documenta izstādē Kaselē, kuru mākslinieks iekaroja, konfrontējot skatītājus ar savu individuālo mitoloģiju. Pats darbs sākās 1994. gadā ar filmu Cremaster 4, kurai sekoja 1. (1995), tad 5. (1997), 2. (1999) un visbeidzot 3. daļa (2002).
Cremaster apzīmē muskuli, kas, reaģējot uz ārējās temperatūras izmaiņām, veic sēklinieka kontrakcijas. Bārnijam tas ir tēls, kas simbolizē konfliktu ar gribasspēku, kurš muskuļa darbību nespēj iespaidot. Tātad Cremaster cikls ir mēģinājums ieviest kārtību patstāvīgi strādājošā organismā, izveidot savu “radīšanas mītu“. Filmu darbības vietas, to ģeogrāfiskā un arhitektoniskā vide, tēlu raksturi, kostīmi, grims un stāsti ir šī organisma iemiesojums. Mākslinieks vēlas izdibināt tā darbības procesus, caur kuriem rodas forma tās bioloģiskajās, psiholoģiskajās un ģeneoloģiskajās izpausmēs.
Cilvēka ķermenis kā skulpturāls darbarīks un kreatīvā spēka simbols, fiktīva seksualitāte, teikas un mīti, šausmu filmas, vesterni un gangsterkino, arī mākslas vēsture (Bārnijam gan netīk, ja viņa darbos meklē citātus iz mākslas vēstures) veido viņa savpatnās mitoloģijas un estētikas saturu.
Cremaster 3 ir gan cikla noslēgums, gan tā viduspunkts, ko pats autors komentē šādi: "Man patīk daudzdaļīgu darbu pabeigt vidū." Viņš to sauc par vienīgo cikla vertikāli, necenšoties atklāt piecu filmu kopsakarības, simbolus un mājienus. Cremaster 3 darbība, ja par tādu vispār var runāt, norisinās uz kādas vientuļas salas, tad Chrysler ēkas un Gugenheima muzeja telpās, pa kuru sienām pats Bārnijs, mūrnieka māceklis, pārvietojas kā alpīnists (freeclimber). Filmā bez viņa darbojas vēl citi protagonisti: kāds arhitekts (kura lomā iejuties tēlnieks Ričards Serra), kāds mūrnieks, trīs gangsteri, noslēpumaina sieviete ar stikla protēzēm apakšstilbu vietā, ļauns, iespējams ķeltu izcelsmes, milzis un kāds jauks pāris. Un tad vēl pāris 1967. gadā (Metjū Bārnija dzimšanas gads!) ražotu limuzīnu Chrysler ēkas hallē uzved iznīcinošu baletu.
Trīs stundu garās filmas sirreālā pasaule liek domāt par Žanu Kokto vai Federiko Fellīni, kas, protams, šai gadījumā tādi “pievilkti“ salīdzinājumi vien ir, jo pats Metjū Bārnijs sevī redz tikai un vienīgi tēlnieku. Viņš strādā ar ķermeni, telpu un realitāti, pārvēršot to, par spīti muskuļa darbībai. Ķermeni un šausmas Bārnijs "mīl" ekscesīvi tāpat kā eklektiku un perfekcionismu. Šausmas nozīmē stāvokli, kurā ķermenis kļūst transparents, tā saturs tiek izgriezts uz āru. Dažreiz pat burtiski. Līdz šim neatklātas ķermeņa vietas tiek vizualizētas, lai izprastu un radītu. Šo procesu viņš pārvērš stāstā un to savukārt - vizuālā telpā. Fantāzijā vai perversijā? Mākslā vai provokācijā?
Katrā ziņā mākslas kolekcionāri stāvēs rindā, lai iegūtu kaut vai vienu no mākslinieka darbiem, kuru cena mazākā cena ir 40 000 ASV dolāriem. Muzeja direkcija jūsmo par vienreizējo izdevību un gaidāmo peļņu, neraugoties uz izstādes ap vienu miljonu eiro lielajām izmaksām. Taču svarīgāk par visu šo šķiet atziņa, ka Metjū Bārnija mākslinieciskie meklējumi atgādina mums mūžseno patiesību: mākslai ir sakars ar skatīšanās, jušanas un “izgaršošanas“ prieku, ar tieksmi pēc harmonijas un pilnības pat šai postmodernisma laikā. Varbūt tiešām mūs var glābt tikai perversā fantāzija? Metjū Bārnija izstāde The Cremaster Cycle:
līdz 01.09.02 - Ludviga muzejā Ķelnē;
10.10.02.-05.01.03. - Parīzes pilsētas Modenās mākslas muzejā;
13.02.03-11.05.03. - Gugenheima muzejā Ņujorkā. |
