VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Bernds un Hilla Beheri Daiga Rudzāte | |
| |
Viņu vārds atrodams 20. gs. fotogrāfijas enciklopēdijā citu slaveno vidū. Beheriem šī nebūt nav pirmā documenta. Viņi bija izstādes dalībnieki 1972., 1977. un 1982. gadā. 1977. gads zīmīgs arī ar dalību Sanpaulu biennālē. 1990. gadā Venēcijas biennālē Bernda un Hillas Beheru “komanda” saņēma “Zelta lauvu” tēlniecības kategorijā, lai arī 40 gadus ilgajā radošajā mūžā viņi izmantojuši tikai un vienīgi foto mediju. Tomēr savu darbu tēlus – ūdenstorņus, benzīnstacijas, elevatorus, naftas torņus un citus līdzīgus objektus – viņi dēvē par “anonīmajām skulptūrām”, kuru formas primārais nosacījums ir spēja veikt konkrētas funkcijas. Bernds Behers dzimis 1931. gadā Zīgenā. Studējis glezniecību un litogrāfiju Staatliche Kunstakademie Štutgartē, pēc tam turpinājis mākslas izglītību Diseldorfā. Hilla Behere dzimusi 1934. gadā Potsdamā, studējusi glezniecību Mākslas akadēmijā Diseldorfā, kur satikusies ar Berndu Beheru. Viņi apprecējās 1961. gadā. Neraugoties uz to, ka arī Bernds bija studējis glezniecību, viņi uzsāka brīvo fotogrāfu gaitas, iemūžinot industriālas būves. Patiesībā jau kopš 20. gs. 50. gadu beigām mākslinieki ceļo pa Eiropu un Ziemeļameriku, meklējot un melnbaltajos attēlos iemūžinot pašus interesējošo arhitektūru. Bernds un Hilla Beheri fotogrāfijas un mākslas vēsturē tiek izcelti kā objektīvā virziena dibinātāji un attīstītāji. Paši vācieši uzsver arī abu nepārvērtējamo ieguldījumu vācu arhitektūras vēstures arhīva veidošanā. Viņu fotogrāfijas parāda Rietumu pasaules pakāpenisko industrializāciju, tās ir dokumenti, kuri objektīvi un atsvešināti, varbūt pat pilnīgi “auksti” fiksē patiesību par Eiropu un arī Ameriku pēckara pasaulē. Beheri nepauž savas emocijas, viņu darbos neredzēt nedz atbalstu, nedz noliegumu, nedz sajūsmu vai nepatiku. Viņi fiksē situāciju. Arhitektūras tēli sevī satur informāciju, ko skatītājs ar aci nespēj ieraudzīt, bet ko ģenerē prāts, kurš caur ūdenstorņiem un mājām turpina dialogu par to, kāda ir sabiedrība, kura radījusi šo pasauli. Līdz ar to Bernds un Hilla Beheri ne tikai arhivē arhitektūru, bet dokumentē sabiedrības virzību. Viņu kamera it kā uztver signālus no objektiem un retranslē tālāk uz subjektu, kurš ar saņemtās informācijas palīdzību ģenerē situāciju, palīdz nolasīt kontekstu. Uzņemtās fotogrāfijas (viņu iemūžināto tēlu skaits esot mērāms tūkstošos) viņi grupē sērijās atbilstoši funkcionālajai tipoloģijai, izkārtojot attēlus rindās vai grupās, kuras vizuāli veido ko līdzīgu šaha galdiņa zīmējumam. Patiesībā viņu māksla ir kā dzelzceļa stacijas tablo, uz kuru raugoties pasažieri meklē nevis mākslu, bet sev nepieciešamo informāciju. Un tikai pirmajā mirklī visi uzraksti šķiet vienādi. Nepieciešamības gadījumā atšķirības jūs pamanāt visai ātri. Arī Beheru “tablo”, neraugoties uz to, ka konkrētās sērijas fotogrāfijas ir identiskas pēc izmēra (parasti vidējs formāts), skatpunkta un apgaismojuma, rāda formas vai materiāla, vai citu nianšu visdažādākās variācijas. Kā ūdenstorņi – metāla konstrukcijas, kuru formas dažādību fotogrāfi parāda ļoti plašā amplitūdā. Vai kā Documenta 11 redzamās Vācijai tik tipiskās dzīvojamo ēku fasādes (darbs tapis 20. gs 70. gadu sākumā), kuru skeletu veido koka baļķi, tomēr atšķirības ir saskatāmas arhitektoniskās detaļās. Arī tādās niansēs, vai logi ir aizslēģoti vai atvērti garāmgājējam, vai mājas priekšā rotājas puķu dobe (tās eksistence netiek izcelta kā estētisks fakts, bet gan pamanāma tikai un vienīgi kā atšķirības zīme, kad skatītājs gluži kā bērns spēlējas vairākos it kā vienādos attēlos, pārbaudīdams savas novērošanas spējas), vai uz nama ieeju ved kāpnītes vai vienkārši plākšņu celiņš. Katru Beheru darbu papildina smalks apraksts, kurā lasāms, kur un kad foto tapis. Dažkārt “skulptūras” vēstures gaitā zaudējušas savu funkcionālo nozīmību un patiesi saglabājušās vien kā vides objekti. Kā dažas pussagrautās 19. gs. beigu rūpnieciskās struktūras, kurām ir savs stāsts par pagātni un cilvēkiem. Ievietotas šodienas kontekstā, telpā un laikā, tās pauž nostalģiskas skumjas pēc aizgājušiem laikiem. Bernds un Hilla Beheri savus atradumus “eksponējuši” vairākās grāmatās. Tādās kā “Ūdenstorņi”, “Benzīnstacijas”, “Industriālās fasādes”, “Fabrikas” un citās. 1976. gadā Hilla Behere kļuva par fotogrāfijas pasniedzēju Diseldorfas Mākslas akadēmijā. (Pateicoties Jozefam Boisam, Zigmāram Polkem un Gerhardam Rihteram, Diseldorfas Mākslas akadēmija tai laikā bija kļuvusi par Vācijas pēckara avangarda mākslas centru.) Darbā viņa iesaistīja arī vīru. Viņi abi būtiski ietekmējuši daudzu šodien zināmu, bet tai laikā jaunu vācu fotogrāfu māksliniecisko uzskatu veidošanos. (Audzēkņu vidū bija arī Andreass Gurskis. Atšķirībā no saviem pasniedzējiem viņš darbojas krāsainās fotogrāfijas jomā. Beheru nenoliedzamā ietekme jūtama Gurska agrīno darbu sērijā, kurā redzami dažādu Vācijas valsts iestāžu slepenās apsardzes darbinieki.) 1963. gadā galerijā Ruth Nohl Zīgenā notika mākslinieku pirmā personālizstāde. Kopš 1968. gadā Beheru mākslas skates regulāri skatāmas gan Eiropā, gan Amerikā. | |
| Atgriezties | |
