VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Šantala Akermane. Kamēr vēl ir laiks Ginta Vilsone | |
| |
| Ginta Vilsone Parīzē Šīgada Kaseles Documenta Franciju pārstāv deviņi dalībnieki. Šoreiz nediskutēsim par to, vai šī izvēle ir pārliecinoša vai maldīga, jo... tā kā personīgi Šantala Akermane man šķiet visinteresantākā franču puses dalībniece, tad atļaušos būt arbitrāra un pārējos pat nepieminēt. Īpaši tālab, ka 1950. gadā Briselē dzimusī Akermane ir ne vien savdabīga kinorežisore, bet arī Austrumeiropas realitātei ļoti tuvs cilvēks. Psiholoģiski, sociāli un arī biogrāfiski. Akermanes vecāki ir Polijas ebreji, kas 20. gs. 30. gados izceļoja uz Beļģiju, bet tā arī svešatnē nekad īsti neiedzīvojās. Viņi saglabāja savu kultūru, un viss ģimenē notika tik dabīgi un pārliecinoši, ka Šantala bērnībā pat neiedomājās, ka viņi dzīvo citādāk nekā beļģi. Šo atšķirību viņa apjauta vēlāk, tikai pusaudzes gados, saprotot, ka ne vien viņas tēvs un māte, bet arī viņa pati ir citādāka. Citādāka un beļģu kultūrai īsti nepiederīga. Vārdu sakot – dīvaina (citiem). Dīvaina, dīvainības... Ne vien Šantala citiem, bet arī apkārtējais Šantalai šķiet dīvains. “Viss, kas nav virspusējs, man liekas savāds.” Nemanāmas darbības, tūlītējs skatiens, notikumu savirknēšanās... Visas šīs it kā nenozīmīgās lietas interesē Akermani un gluži likumsakarīgi arī piesātina viņas filmas. Tāpat kā laiks. Laiks, kas aiziet. Internais, fiziskais laiks. Gandrīz visas Šantalas Akermanes filmas ir ļoti lēnas, jo viņai būtisks ir ne vien sižets, bet arī laika un vēstījuma attiecības. Tas, kā skatītājs izjūt katru filmētā personāža dzīves sekundi. Tā ir dilemma. Neapšaubāmi – “masu kino” pretstats. “Komerciālais kino tiek veidots tā, ka pusotras stundas aiziet pavisam nemanot, it kā skatītājs atrastos pusotru stundu garā komā. Un vienlaicīgi tas atgādina Barta vārdus par fotogrāfijas un nāves saistību. Kad mēs izejam no kinozāles, mēs esam par pusotru stundu vecāki. Filma ir paņēmusi mūsu laiku, un tieši komerciālais kino ir īsta zādzība, jo mēs nejūtam, kā aiziet laiks,” raksta Art Press. Akermanes filmās bieži nekas tāds īpašs nav redzams. Ja nu “vienīgi” pati dzīve. Dzīves ritms, dzīves horeogrāfija. “Sejas, ielu fragmenti, garāmbraucošas mašīnas un autobusi, stacijas un līdzenumi, strauti vai jūras, upes vai urgas, koki un meži. Lauki un fabrikas un atkal sejas, istabas, ēdiens, logi, durvis un maltītes. Vīri un sievas, jaunie un vecie, kas aiziet vai apstājas, sēž vai stāv, dažkārt pat guļ. Naktis un dienas, lietus un vējš, sniegs un pavasaris.” (Chantal Akerman: d’est au bord de la fiction) Bet būtiskas ir ne tikai vizuālās ainavas. Filmā darbojās arī skaņa. Dabisko skaņu simfonija un arī vārds. Izrunāts vārds, rakstīts vārds. Vēstules. Šantala, kas vairākus gadus ir dzīvojusi Amerikā, zina, ko svešumā nozīmē vēstules. Mātes vēstules, kurās kā tādā nomierinošā elēģijā rimti atkārtojās vieni un tie paši būtībā nenozīmīgie vārdi un pats galvenais: “Gaidu...” 1976. gadā Šantala uzņem “Ziņas no mājām” – filmu, ko, manuprāt, tā īsti var saprast tikai tie, kuri kādu laiku, atrauti no savas kultūras, ir dzīvojuši svešumā. Šī savā ziņā ir “mēmā” filma. Kaut arī tā uzņemta Amerikā, ne mirkli nav dzirdama angļu valoda, tikai metro un mašīnu troksnis, bremžu kaukoņa. Vienīgais teksts ir vēstules. Pašas Akermanes balsī lasītās (liekas, īstās, mātes sūtītās) vēstules, kas brīžiem tiek noslāpētas – balss izzūd pilsētas dunā. Filmai ir raksturīgs divējāds ritms. Transporta steiga un gandrīz vai ziemeļnieciski lēns ritms. Arī – decentralizācija, arī – neatpazīstamība. Grūti iedomāties, ka filmētā pilsēta ir Ņujorka. Visu filmas laiku nekas par to neliecina. Tikai pašās beigās, ļoti lēni aizejot kuģim (pats garākais “trevelings”, ko es dzīvē esmu redzējusi), vieglā dūmakā parādās tradicionālais Ņujorkas siluets, kas palēnām atkāpjas un kļūst aizvien bālāks un bālāks... gluži kā atvadas vienam – nu jau aizejošam – dzīves periodam. Tomēr, pat ja Šantala pēc šīm “Ziņām” rada arī vairākas stilistiski visai atšķirīgas filmas, dažas – kā “Visu nakti” (Toute une nuit, 1982) – pat ar komēdijas elementiem, nekur tālu jau viņa neaiziet. Par to liecina filma “Amerikas stāsti”, kas ir burtiski vai piesātināta ar svešatnības apziņu un arī ar viņas vecāku atmiņām. Šajā filmā savādi kontrastē nopietnība un, manuprāt, nedaudz absurds humors. Gari, skumji un dažkārt pat traģiski monologi (pārsvarā Polijas emigrantu stāsti) un nelieli skeči. “Es tos savienoju, jo manī cīnās abas šīs realitātes. Viena realitāte man palīdz paglābties no otras. Humors, tāpat kā daudziem citiem ebrejiem, ļauj glābties no drāmas šausmām, bet vienlaikus tas ir cits veids, kā šo drāmu izteikt.” (Art Press) Tas ir veids, kā saglabāt, izteikt sevi, savu pieredzi un arī – vēsturi. Kamēr vēl ir laiks. Kamēr vēl viss nav aizmirsts. “Kāds rabīns katru dienu šķērsoja ciemu un gāja uz mežu, Un vienmēr viena un tā paša koka pakājē lūdza Dievu, Un Dievs viņu dzirdēja. Viņa dēls arī šķērsoja ciemu, bet vairs nezināja, kur atrodas koks, Tāpēc viņš lūdza jebkurā meža nostūrī, Un Dievs viņu dzirdēja. Viņa mazdēls vairs nezināja, ne kur ir koks, ne kur ir mežs, Tāpēc viņš lūdza ciemā, Un Dievs viņu dzirdēja. Viņa mazmazdēls vairs nezināja ne koku, ne mežu un pat ne ciemu, Bet viņš vēl zināja lūgšanu, tāpēc viņš lūdza mājās, Un Dievs viņu dzirdēja. Viņa mazmazmazdēls vairs nezināja, ne kur ir koks, ne kur ir mežs, ne kur ir ciems un pat ne lūgšanu, Bet viņš zināja, kas bija noticis, un stāstīja to saviem bērniem, Un Dievs viņu dzirdēja.” Tie ir filmas “Amerikas stāsti” pirmie vārdi. Šantalas AkermanEs nozĪmĪgākās filmas “Es Tu Viņš Viņa” (Je Tu Il Elle, 1974) “Žanna Dīlmane” (Jeanne Dielman, 1975) “Ziņas no mājām” (News from Home, 1976) “Annas tikšanās” (Les Rendez-vous d’Anna, 1978) “Vēstules no mājām” (Letters from Home, 1986) “Amerikas stāsti” (Histoires d’Amerique, 1988) “Austrumu puse” (D’Est, 1993) “Cita puse” (The Other Side, 2002) | |
| Atgriezties | |
