VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Širina Nešata Daiga Rudzāte "Man patīk māksla, kas spēj aizsist elpu vai arī likt man kliegt…" | |
| |
| Daiga Rudzāte “Man patīk māksla, kas spēj aizsist elpu vai arī likt man kliegt...” Šobrīd viņu var dēvēt par vienu no mūsdienu mākslas ikonām, kuras mākslas iekļaušana lielajās izstādēs kļuvusi par kultu. Širina Nešata perfekti “ieslīd” visos contemporary art diktētajos rāmjos un “pieguļ” visām tās gultnēm. Viņa mēģina atšifrēt, ko nozīme būt islāmiskās pasaules sievietei, risinot šo tēmu gan politiskā, gan sociālā, gan Austrumu sieviešu un vīriešu attiecību aspektā. Tomēr viņa ar šo tēmu nemanipulē kā ar veiksmīga mārketinga ieroci, nerunā par to no abstrahētiem feminisma ierakumu skatpunktiem, bet no konkrētas Austrumu sievietes pozīcijām, kur pretestība ir eksistences sastāvdaļa, kas savijusies ar dziļiem pirmatnējiem slāņiem. Viņa stāsta par atmiņām un par zaudējumiem. Širina Nešata izmanto visu līdzekļu arsenālu, ko viņai “piespēlējusi” pēcrevolūcijas Irāna. Viņa runā par islāmisko pārliecību, kuras ideoloģijā neatrast nenieka no Rietumu pasaules racionalitātes, par atmiņām un zaudējumiem un šodienas pasaules sakāpinātajā kontekstā dara to virtuozi un bez banalitātes pieskaņas. Arī laikā pēc divu torņu sabrukšanas, kad islāms kļuvis par Eiropas lielāko morālo un fizisko biedu un Austrumu tematikas izmantošana, emocionāli ietekmējot skatītājus, dažkārt tiek uzskatīta jau par sliktu gaumi, Širina Nešata par Austrumiem stāsta no pozīcijas, kas atrodas pasaulei “kaut kur pa vidu”. Viņa pati saka: “Manai pasaulei ir zudis centrs, un es saprotu, ka vairs nevienu vietu, kur atradīšos, nespēšu saukt par mājām, es vienmēr būšu “kaut kur pa vidu”. Šādai dzīvei ir savas priekšrocības un arī savi trūkumi. Esmu iepazinusi jaunu kultūru un arī ieguvusi brīvību, bet man vairs nekad nebūs māju. Mana ģimene, kurai nav šīs dislokācijas pieredzes, mani nesaprot. Tomēr pēc daudziem gadiem viņi ir aptvēruši, ka es vairs nekad neatgriezīšos pilnībā.” Širina Nešata dzimusi 1957. gadā Irānā. 1974. gadā viņa devās studēt glezniecību uz Kalifornijas universitāti Amerikā. Pēc pieciem gadiem Irānā notika revolūcija, valstī kardināli mainījās politiskais un sociālais klimats, un Širina Nešata 20 gadus neatgriezās mājās. Kad viņa 1990. gadā ieradās Irānā, jutās šokēta par tur notikušajām pārmaiņām. Dzimtā zeme bija sadalīta it kā divās nometnēs. Publiskā telpa piederēja vīriešiem, sievietēm šis režīms atvēlēja vien mājsaimnieces lomu. Vīrieši dižojās, bet sievietes slēpās, ietinoties tumšās čadrās. Šīs radikālās tranformācijas turpmākajā desmitgadē dziļi ietekmēja viņas mākslu. “Man pašai bija ļoti daudz jautājumu, uz kuriem es centos atrast atbildes. Viss bija pilnībā mainījies. Es biju dzīvojusi kaut kur ārpusē, un bija svarīgi saprast notiekošo. Šaha režīma laikā Irānā bija atvērta un brīva sabiedrība, kura savās domāšanas izpausmēs atradās kaut kur pa vidu starp Austrumiem un Rietumiem. Kad es atgriezos, šķita, ka Irāna ir zaudējusi krāsas. Tai pasaulē bija tikai divi toņi – melns un balts. Visas sievietes valkāja čadras, un tas bija šoks. Ielas bija ieguvušas arābu un musulmaņu nosaukumus seno persiešu nosaukumu vietā. Krasais pavērsiens no persiešu identitātes uz islāmisko manī izraisīja krīzi.” Pirms došanās uz Irānu māksliniece jau gandrīz desmit gadus nebija aktīvi darbojusies mākslā. 1993. gadā, trīs gadus pēc pirmās viesošanās mājās, Širina Nešata radīja melnbalto fotoattēlu sēriju “Allāha sievietes”, kurā redzamas irāņu sievietes (viņu vidū arī pati māksliniece) čadrās. Viņu augumu atsegtās daļas rotā kaligrāfiski uzraksti, daļa no tiem ir irāņu feministu saukļi, daļa – senās persiešu vārsmas, daļa – islāma fundamentālistu teksti. Uzraksti tinas ap plaukstu locītavām un pirkstu galiem, blīvi klāj sejas un dažreiz spīd acābolu baltumos. Būtisku lomu fotogrāfijās spēlē arī šaujamieroči dažu tēlu rokās. Patiesībā melnbaltie skulpturālie attēli vēsta stāstu ne vien Irānas kontektā, bet daudz plašākā mērogā, kas iezīmē sievietes gadsimtu ilgās vēsturiskās pieredzes robežas. Ieroči stāsta arī Rietumiem pasvešu story par islāma sievietēm, kuras dien armijā, un šis fakts it kā ir viskrasākā konfrontācijā ar standartpieņēmumiem par austrumniecēm. “Tā ir kā piebilde stāstam par revolūciju. Mēs nevaram nodalīt reliģiju un garīgo pasauli no politikas un vardarbības. Šim stāstam ir visciešākās saiknes ar brīvprātīgajiem pašnāvniekiem idejas vārdā un ar terorisma ideoloģiju. Es cenšos parādīt šo paradoksu, kura ietvaros reliģiozi cilvēki mīlestības vārdā pret Dievu izdara noziegumus. Lai to saprastu, jāizprot pats islāms, kuru slavinot cilvēki dzīvo mūžu, un nāve viņiem ir kā apsolītā zeme, kā atalgojums.” 1997. gadā Širina Nešata pievērsās videomākslai, vēl tiešāk konfrontējot islāma pasaules vīriešu un sieviešu attiecības. Viņa esot baidījusies, ka, izmantojot foto mediju, kļūst pārlieku didaktiska. Problemātisks šķitis arī fakts, ka skatītāji nespēj saprast darbos izmantoto tekstu, kuram ir tik būtiska loma. “Es sapratu, ka, darbojoties kino un video, spēšu atrisināt šādas problēmas un pastāstīt savu stāstu pilnībā. Pēdējos gados savu dzīvi Amerikā esmu “iegremdējusi” islāmiskajā kultūrā, pakārtojot tai savu dzīvesstilu un savus draugus.” Širinas Nešatas kino ir emocionāli ārkārtīgi spēcīgs un iedarbīgs. Rādot reālistisku politisko un kultūras ainu, viņa ievij suģestējošus mistikas elementus, padarot savu vēstījumu skaistu un dzejisku. Kā mediju viņa izmanto divus ekrānus, kas novietoti pie pretējām telpas sienām, tādējādi liekot skatītājam vienlaikus dzīvot divās pasaulēs paralēli un tās savstarpēji pretstatot. Viņas rādītā dzīve un cilvēki netiek pasniegti kā sveša Austrumu pasaka, un viņas filmas var likt raudāt cilvēkam, kura interese par šo pasauli – labākajā gadījumā – aprobežojas ar ikvakara ziņu noskatīšanos. Vide, kurā notiek darbība (parasti lente ir melnbalta, tādējādi uzsverot “krāsu trūkumu”), ir estetizēti skaista – tur ir tuksnesis, krāšņa arhitektūra, melni plīvojošas čadras, balti vīriešu krekli – un emocionāli ļoti piesātināta. Līdzās estetizācijai liela loma ir arī mūzikai, kas pavada Nešatas filmu darbību, un dažkārt arī horeogrāfijai, kas “organizē” situācijas. “Manās filmās mūzikai nav pavadījuma lomas, kā tas ir normālā kinofilmā, kuras dalībnieki aktīvi risina dialogus vai monologus. Man mūzika tos aizstāj, tā ir “balss” un 50 procenti radošās veiksmes.” Parasti viņai palīdz Sjūzena Dehima (Deyhim), bet šīgada sākumā notikušajā Širinas Nešatas mākslas skatē Barbaras Gledstones galerijā Ņujorkā filmas Passage mūziku bija komponējis Filips Glāss. Viņas kinofilmas pēdējā laikā tiek demonstrētas arī festivālos (piemēram, irāņu sieviešu režisoru festivālā Londonā), tomēr māksliniece noliedz iespējamību, ka tās varētu tikt rādītas kinoteātrī gluži kā Metjū Bārnija Cremaster. “Mani darbi ir jāskatās, nevis sēžot krēslā teātrī, bet gan telpā, kurā ir iespēja iegremdēties tēlos un viņu vidē.” Pēdējā laikā māksliniece izteikusies presē, ka viņa nolēmusi runāt par sievieti un pasauli arī ārpus Irānas konteksta. “Ar filmām, no kurām viena ir par mīlestību, otra – par ārprātu un trešā – par mīlestību. Tie ir stāsti par jebkuru vietu uz zemes. Tikai pasniegti no mana skatpunkta.” | |
| Atgriezties | |
